Šis gan sagādāja tādu kā meh... tipa vilšanos – pieļauju, ka, ja būtu Spanovska vai Bērziņa cienītājs, tā nebūtu, bet neesmu – ne tante pusmūža vecumā, ne identificējos ar alkoholiskās paradigmas radītām problēmām, turklāt jau tā sāpina latviešu mentalitātes un valodas trūcīgie izteiksmes līdzekļi, kas te izpaudās visā savā spožajā aprobežotībā (neieinteresēti murmulējošs Raimis apenēs, klizmātisks humors, kaut nu tantiņa nebūtu fufelis, utml.) Premisa tomēr šķita daudzsološa (divi ziedu laikus pārdzīvojuši aktieri dodas mēnesi garā ceļojumā pie netradicionālās medicīnas praktizētājiem meklēt atbildes uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem, utt.), bet liekas, ka tās sekmīgai realizācijai pietrūcis ambīciju – radīt kaut ko patiešām atmiņā paliekošu, ar kaut kripatu pievienotas garīgās vērtības. Taču, ja nekļūdos, filmā parādās ne vairāk par trīsčetriem dziedniekiem (raganām?), kas neko jaunu ārpus nreiz pašpalīdzības un jaunā laikmeta kultūras ietvaros dzirdētām klišejām nepasaka. Viena no personām, ar kuru kopā apmeklēju kinoteātri, pat apgalvoja, ka vairs neiešot ne uz vienu Unas Celmas filmu; es gan tik drastisks nebūšu

Bāc, pagājusi jau vesela nedēļa kopš koncerta, bet tāds nu es (tagad) esmu agresīvi pasīvs, kam cenšos spītēt, kaut vai ar novēlošanos, bet tomēr vēloties paust sajūsmu par aizvadītās piektdienas aurālo alķīmiju artelī, biļetes uz kuru iegādājos nekavējoties pēc uzzināšanas par tādu (starp citu, tajā pašā dienā, kad pieejams tapa arī pēdējais, ārstnieciskais un uguns stihijai veltītais Menace Ruine veikums Alight in Ashes). Zināju, ka nožēlot nenāksies, jo šis kanādiešu duets man bija absolūti iedvesmojošākais atklājums šovasar, un tiešām – jāpiekrīt, ka Geneviève balss klātienē skan teju vēl iespaidīgāk kā ierakstos, turklāt savu relatīvo minimālismu mākslinieki pilnībā attaisno ar to, ka visas skaņas, ieskaitot ritmu, autentiski atrada arī dzīvajā, bez nekādas vērā ņemamas fonogrammas. Arī “iesildošie” (citos turnejas koncertos gan projekti esot uzstājušies arī otrādā secībā) Mamiffer ļoti patīkami pārsteidza un pārliecinoši pārsniedza ekspektācijas – pirms pasākuma klausītajos ierakstos nebiju pamanījis vokālu, bet te Faith gan spēlēja (jāsaka, ne pārāk organiski skanošas) elektriskās klavieres, gan epizodiski dziedāja, sēri un daiļi kā melns gulbis, uz beigām normāli izaurojās arī pats Isis vīrs (Aarons), savukārt nepārtrauktu teatrālo spriedzi uzturēja bungu, šķīvju un citu sitaminstrumentu (raķetes un “portāla” ;) pavēlnieks, kuram labāk gan piestāvētu apzīmējums “hans”. Starpbrīdī iegādājos tēkreklu ar krītošo kaiju un ķirzaku, un pat komunicēju ar cilvēkiem (!) visai negaidīti. Menace Ruine sāka ar pirmo dziesmu no jaunā albuma Set Water to Flames (bet dziesmas viņiem ir garas), turpināja ar Utterly Destitute no The Die Is Cast, kura koncertā dominējošo perkusiju dēļ bija gandrīz neatpazīstama un skanēja daudz lieliskāk nekā ierakstā, trešo diemžēl neatpazinu, varbūt nepublicēta, tai sekoja Alight in Ashes garu definējošā Salamandra, rituālistiskā Dark Mother no kulta debijas EP, bet performanci noslēdza episkais Cup of Oblivion, arī no pēdējā. Uz ovācijām un atkārtojumu mūziķi neatgriezās, taču, ņemot vērā, ka šis bija jau deviņpadsmitais (priekšpriekšpēdējais) viņu Eiropas turnejas koncerts, tas ir saprotams (man gan baisi gribējās dzirdēt arī The Upper Hand...) Pagaidām labākais apmeklētais koncerts šogad, un Ženevjēvas ugunszīme tik ļoti vietā <3

Fotogalerija Easyget

Kalendārās vasaras vidu pavadīju visapkārt klusi trīsošu piemārupītes sikspārņu pavadīts ceļā no pirmajām mājām uz trešajām. Otrās ir īstās, tur ēdu ķiršus, lai nepaliek strazdiem, un vairāk kā litriņu piena neņemu, jo tik siltā laikā izdzert nepaspēju. Šorīt nepaspēju iedzert pat kafiju, tāpēc autoostā pa lēto nopirku salauztu saldējumu un uzreiz satiku vanga, kas bija ceļā uz Berlīni un smēķēja (pieļauju, ka arī viņas ceļabiedrenei ir ciba, bet par to es neko nezinu) Labi, tātad, man diezgan autoritatīvā tonī pieprasīja bildes kāda cibas autoritāte, kuras izbanošanu es reizēm apsveru par komentēšanu beztēmā ;) bet par to, ka fotoaparāta atmiņas karti atstāju citās mājās iespraustu pa taisno jūtūbā, piedāvāt varu tikai psihodēliskus telefonuzņēmumus, turklāt bez (atpazīstamām) (sejām), jo tās, iespējams, pieder personām, kas vairāk vai mazāk ciena savu un citu privātumu, savukārt, es izliekos, ka cienu viņu cieņu. Bet tagad tad vēlreiz par pasākumu, to, ko nepateicu, kamēr dzelzis vēl čūkst...

Starp citu, lūk, nistagms atskaitīte

( un te manējā... lj-cut nebija paredzēts, bet īsāk nesanāca, atvainojos, pats sev )

Attēlā – Šventojas labais krasts (bet, iespējams, kāda nekad neierakstīta poustroka albūma “cover” ;)

Nu tā, liekas, ka tagad līdz pilnīgai eksotiskā blekmetālestētista laimei atlicis redzēt tikai... Darkspace. Alcest ataisnoja visu manu aprioro sajūsmu, nokristīju viņus par elfcore, bet pirms gulētiešanas vēl ar pirkstiem parādīju <3 sirds rajonā un paspiedu roku Neigem, kurš ar otru ģitāristu skatījās Anathema turpat aiz mums. Sākumā gan bija žēl, ka viņi nespēlē tumsā, bet sanāca tā, ka tumsa pienāca, viņiem spēlējot. Otro vietu lai dala norvēģu drum‘n’bass projekts Kampfar – vienīgie, kurus skatījāmies pirmajā vakarā (ierodoties autostāvvietā, aiz eglēm skanēja pēdējā Soundarcade dziesma), un astoņgalvainais Hexvessel ar savu ellīgo gaismotāju (tas gadījums, kad grupa piesaka pēdējo dziesmu, un tad tā dziesma ir ~14 minūtes gara :) Lake of Tears – guntermetāls. Anathema – pēc Alcest un Hexvessel par spīti smalkajām drānām jau vairs nelikās tik smalki, pie tam ar savām vecajām dziesmām tikai izsauca lietu. Toties Anīkšči tagad ir mana jaunā mīļākā Lietuvas pilsēta, un tikai ceļa no festivāla norises vietas caur kapiem, gar upi līdz centram, baznīcai, veikalam un atpakaļ dēļ (tas aizņēma kādas 6 stundas). Iespējams, vēl saņemšos garākai atskaitei, par tiem vēršiem, ragiem un mārketingu kaut ko vajadzētu

p.s. lenora un koijots nesatiku. Kāpēc?

Leukādijās konstatēju, ka Dionīss ir ne tikai alkohola, bet arī odu dievs, uz ko netieši norāda gan anagramma, gan paši odi. Parasti liekas, ka, lai glābtos no asinssūcējiem, jādodas turp, kur uzturas vairāk cilvēku, tādējādi proporcionāli samazinot iespēju tapt izvēlētam par donoru, taču šajā ballē tas nestrādāja, bija žēl vērot skatuves māksliniekus, jo tie atradās visizgaismotākajā vietā, tātad, praktiski uz upuraltāra. Tiesa, gan mūzika, gan pieaugušie-ar-bērniem-šašliks-batuts publika (c) inese_tk ar neapskaužamu regularitāti dzina prom no skatuves, uz teltīm, apreibināties vai vazāties apkārt. Inokentijs Mārpls sāka spēlēt (dzirdams jau viss bija vismaz kilometra rādiusā) līdz ar tumsu, kuru sagaidījām uz nejauši izvēlētas sērītes pie Raunas svētupes, taču spēlēja ilgi un ar pieklājīgu atdevi (odiem). TESA dalībnieki bija manāmi spiesti izturēties daudz aktīvāk par publiku, jo odi acīmredzot mīl ne tikai lauku disko gaismas, bet arī drounu. 9. Apvārsni vispār gribējām, bet nesagaidījām. Vēl uzstājās visādi nepazīstami Mandarīns Music Project, Elīnas un Lāsmas, kā arī sauja citu vietējo spēlmaņu, mēs uzspēlējām pļavas vidū izvilktās klavieres Sarkanais Oktobris, vakarā un no rīta gājām peldēties, bet dzīvojām zem liepām blakus tautas dzejnieka kapam. Diemžēl Latvijas Dzelzceļš bija liedzis pieeju smukajam tiltam ar arkām, visapkārt uzbērumam uzceļot žogu, un uzstādījis uzkrītošas novērošanas kameras. Savulaik tur, blakus sliedēm manai māsai bija geokešs. Vēl pamanīju, ka tradicionālajā peldvietā Gauja kļuvusi krietni straujāka un dziļāka (pāri galvai) nekā parasti, bet tas skaidrojams ar to, ka agrākajos gados pasākums notika vēlāk, apmēram jūlijā vidū. Viss plūst un mainās. Satiku sen neredzētu kursabiedreni, kura dzīvo Meksikā, jo tur viņas bērnam maģiskā kārtā pārgāja epilepsija. Karma, viņa teica

Rejs Bredberijs devās uz Marsu (Barsoom) ; bet mēs uz stockmann cinemas, kur Bella, Tors, Els Sverindžens un vēl pulks citur redzētu tipu divas stundas nespēja tikt galā ar vienu blondu veģmu un viņas brāli. Sniegbaltīte & Mednieks noteikti nav ieteicama tiem, kuri nespēj sagremot K. Stjuvarti, jo īpaši to, kas viņai sanāk dabiski un ko viņa dara visu filmu -- izskatās par mata tiesu no miršanas (ģīboņa/atklāsmes/orgasma/...) SPOILERS nosaukumā nelika rēķināties ar apzinīgu turēšanos pie tradicionālās Grimmu pasakas motīviem, bet rūķi tomēr bija un bija lieliski (nepatika trollis; burvju spogulis arī ne pārāk) -- patiesībā visas pērles bija tādā vai citā ziņā saistītas ar rūķiem (No, must be the mushrooms :))) bēru ugunskura atblāzma ozolu lapotnēs un... viņš) lai gan, ja rūķiem fikcijā būtu tāda pati aizsardzības fronte kā tiem, kas parkos un dārzos, tai šī filma noteikti iekļūtu melnajā sarakstā kā boikotējama, diskriminējoša, cieņu un godu aizskaroša :( Also, whatever happened to the White Hart? Kinozālē 10 sekundes pirms stipri jutu, ka tāds (ragainais dievs) tūlīt parādīsies, un parādījās arī. Interneti jau pamanījuši kliedzošo līdzību ar Princesi Mononoki, kas varētu būt apzināta atsauce, bet man katrā ziņā netraucēja un likās itin vietā, pat vairāk tādā eiropeiskā sižetā, nekā Ghibli animē

Manam fotoaparātam (Canon PowerShot A640) drīz apritēs 5 gadi, tāpēc nekāda, īpaši, skaņas, kvalitāte ir garantēta. Leipcigā pazuda arī viena no abām 8 GB atmiņas kartēm, savādāk būtu safilmējis vēl vairāk trokšņa. Pagaidām

1. Oniric (1)
2. Oniric (2)
3. Jännerwein
4. Dope Stars Inc.
5. Mueran Humanos (1)
6. Mueran Humanos (2)
7. Mueran Humanos (3)
8. Unto Ashes (1)
9. Unto Ashes (2)
10. Dernière Volonté
11. New Electronic Order
12. Labākais projekts Trefenā

Šajā rakursā nevar redzēt, bet kritušajam varonim pie kājām ir tipiska XX. gadsimta vācu armijas ķivere. Var redzēt, ka bērns ar duncīti pie sāniem ir krietni lielāks par lauvu (trūkst tikai kamieļa haha), tātad ir vai nu milžu atvase, vai arī tās krēpes ir anatomiski neiespējamas, varbūt abi. Manā interpretācijā piemineklis (trīskāršā liepu ielokā, iepretim gaumīgai baznīciņai, mazā vidusvācijas pilsētiņā, kuras galvenā funkcija šķiet ir dzelzceļa mezgls; perifērijā neredzējām ne piekūnus, ne izteiktus kalnus) ir radies nacionālromantiskajā ērā starp abiem pasaules kariem, un tas homoerotiskais zigfridiskais tēls simbolizē salauzto vācu varoņu garu, uz kura kapa izaugs vēl episkāks un suicidālāks (bērna prātā), bet kas ir tas Heldenhains, to gan nezinu

Muzeju nakts šodien notiek visā Eiropā, bet Amsterdamā maksā 17 eiro (jo par velti nākot pārāk daudz tautas). Tas gan neko nemaina mūsu plānos tūliņ doties uz lieliskāko pasaules muzeju, kādā esmu bijis, proti, Tropu Muzeju, kuru reiz pirms četrarpus gadiem jau apmeklēju, bet nemaz nepaspēju līdz cietvēršanas laikam visu atskatīties. Citādi, Belastingdiensts holandiskā garā arī vakardienu bija izdomājis sev brīvu, toties aizbraucām ar vistālāk vedošo Ijveeru (bezmaksas prāmi pār Aiju) uz NDSM Werf, kas (negaidīti) izrādījās tāda kā izspļauta amsķika andrejosta. Pēc tam atpakaļ uz Tasmānijas pieturu (arī pirmoreiz), un tad gan pa no pasta sen zināmiem rajoniem gar mincīšiem uz Hārlemas laukumu un ielu, kur jau otrreiz pārlaidām lietu par mīlīgāko atzītajā kafejnīcā. Šoreiz menu zilais siers (sativas un indikas hibrīds), papildināts ar litru AH vīna un obligāto iedzeršanu uz katra tiltiņa, meklējot pareizo tramvaju (tukša pudele līdz mājām garantēta)

Un vēl tās bioerotiskās Amstelfeinas taciņas, mmm... <3

Gājām uz princeses Beatrixes parku, kartē lielāko zaļo plankumu apkaimē, bet neaizgājām, jo pa ceļam ieklīdām Patiešām Laikmetīgos Kapos jeb Crematorium en Begraafplaats Beukenhof un -- galvunost, ja tas neizrādījās pilnīgi pašpietiekams ekskursijas galamērķis! Krematorija ar budistu templim līdzīgiem zelta vārtiem un melnu piramīdu otrā stāva/jumta vietā, milzīgas vēl neapgūtas platības, un tādas, kas jau uzraktas, bet pārsvarā tekošajā gadsimtā aizņemtas, arī agrāk, bet novārtā nepamestas nekur, gandrīz vispār neviena krusta (vienīgais saskatāmais trīsmetrīgs koka iesprausts beztēmā krūmos... blakus putnubūrītis :), bet teju katrs kaps -- mākslasdarbs, vai fenomens pats par.sevi -- no atturīga minimālisma līdz psihodēliskam eklektismam -- kvarca piramīdas, kristāla lodes un pundurobeliski kapakmeņu vietā, caurspīdīga stikla plāksnes dažādos toņos, visur mincīšu (visvairāk putnu un eņģeļu, bet daudz arī taureņu, suņuku, delfīnu, feju, rūķīšu, budu, sēņu u.tml.) statujiņas, šur tur miniatūras laternas, vēja zvani, pie atsevišķiem apbedījumiem iecentrētas kastītes ar stikla vāku, kurās uzskatāmi 'apglabātas' dažādas nelaiķiem piederīgas, ar vintage elpu apdvestas lietas (fotogrāfijas, modelīši, pieraksti, apbalvojumi u.c. nieki), acis žilbinoši, neredzēti apstādījumi (sajutos ne tikai kā muzejā, bet arī botāniskajā dārzā vienlaicīgi), visvairāk iepatikās attēlā aplūkojamais krāsaino pelnu urnu izkārtojums medus šūnu formu imitējošos monumentos, jā, cilvēki ir kā bites (un tomāti, un dažreiz nekas vairāk) vēl bija kaut kādi melnbalti totēmu stabi ar plāksnītēm/vārdiem, daudz grotesku skulptūru, urnu un kapakmeņu bodīte, piemiņas memoriāls kaut kādam Nīderlandes armijas pasākumam Korejā; gaumīguma jomā uzvar elfisks apbedījums veca, dobumaina koka pavēnī - sūnām noaudzis zaļš akmens klucis ar aizvēsturiska runča reljefu, sausiem ziediem uz ilgi nekoptās kopiņas un no zariem vītu stirnu godpilnā sardzē, kā arī opītis Vims un omīte Jo, kuru atdusas vietu rotā pieticīgs akmeņu, praulu un čiekuru krāvums, bet pieskata viena sapņaina laumiņa, uzgājām arī, šķiet, vietēja mēroga rokzvaigzni, kura piemineklī inkorporēta akmens akustiskā ģitāra un apzeltīts mikrofons ar visu štepseli, blakus kociņā pakārtām fanu vēstulēm, turpat arī vairāki brutāli wtfpsc, piemēram melnītis Elias Antonio Freitas Bosa Amado (1972-2007), kurš kapakmenī iemūžināts basketbolista krekliņā, ar keponu un saulenēm, bet tā pakājē starp svecēm trīs viesnīcbāriņu izmēra alkohola pudelītes, iespējams, pāragrās nāves cēlonis, lai gan visā kompozīcijā ļoti prasījās pēc šaujamieroča, lai dievi piedod man manu stereotipiskumu), ā, tad vēl tāds Robčiks, pagaidām 45 gadus jauns, sava kapu vietu laicīgi rezervējis un varen krāsaini izrotājis ar taureņiem un hiacintēm, bija arī musulmaņu, ķīniešu un ar dzeloņkrūmiem noauguši, starp mūžzaļām skujām noslēpušies un ķēdēm apkārti 'blekmetālistu' kapi, daudz klusu soliņu un gandrīz neviena apmeklētāja sestdienas pēcpusdienā, paspējām izstaigāt labi ja 1/2, līdz bērniem (Kindergraven :) nemaz netikām, ap puspieciem par darbalaika beigām vēstīja krematorijas teritorijā vientuļi ieripojošais apsarga auto. Par Roterdamu šodien, pēc tam, <3

(e) courtesy of Sitecom_N300

Atlikušos kurmju rakumus izspārdīju ar kājām, tālākos arī, zemi pielīdzināju, no pagalma vidus līdz ozolam un ugunskuram lapas nogrābu, vējā kritušos zarus un mitruma mazināšanai paredzēto sienu aizvācu, traktora sastumtās velēnas sagāzu atpakaļ caurumos, pa vidu sabēru vēl pāris laukakmeņu vezumus un piemīdīju, kūtsaugšā pretlietus spoku dārzu iespēju robežās sataisīju, piekārtoju šķūnīti un priekšnamus, šūnas stropos saliks tēvs, iekštelpām cauri iet atļaušos tikai pēc saulrieta, bet vispār esmu bijis samērā kārtīgs un to sīko entropiju, kāda te valdīja pirms manas ievākšanās, tāpat jūtos ievērojami mazinājis. Motivācija iepriekšminētajām (un citām) darbībām ir galvenokārt viena – sagatavot pēc iespējas patīkamāku vietu, kurā atgriezties. Rīt, pretēji gājputniem, to pametu, lai dotos uz siltākām zemēm (Holandi) vismaz līdz vasarai

( Vēsture )

Aspazijas kapu tumsā neatradām, tāpēc secinājām, ka apbedīta viņa noteikti būs zem tās iespaidīgās taurētājas ar zobenu, no kuras aptuveni 40 metrus pa labi ir reāli dēmoniska vieta, pie tādiem akmens izcilņiem ar cilvēku figūrām, lūk, tur jau sāka mesties nelāgi, beigās laikam apmaldījāmies, bet vispār kapi patika un pats Jānis mūžības cisās ir guldīts karaliski, kā arī klasiski un homoerotiski, atstājām viņam lietussargu ar lieku sentimentālu vērtību, bet pirms tam pavisam sviestaini bijām pie antireālista un pārliecinājāmies, ka viņš runā tieši to pašu, ko blogo (joks), taču pēc Č-kalna Maximas apmeklējuma strauji atžirgām, sen nebiju veikalos redzējis tādu publiku, pie kases sajutos kā statists Tarantino spriedzes filmā :)

Starp citu, nupat pārradāmies no Dzelzs Vilka “sieviešu dienas” koncerta un jaunā videoklipa prezentācijas (links zem virsraksta) www.rockcafe.lv Neesmu sajūsmā par dziesmu, bet video vietējam mērogam ir lielsiks, un es domāju, ka Gauja godam ir pelnījis nākošo latvijas mūzikas gada balvu. Kadri ar Tobi vissmieklīgākie, zabese, protams, vissmukākā, kā jau khosmoss saka priekšā, un, eitunost, klipā ir pat Zatlers! Tā droši vien ir Kaukuļa parūka un tēla piekoptais arods, bet NU BAIGI ATGĀDINA KAUT KĀDU KAURISMEKI, vai ne? Uz pašu pirmizrādi akurāt nepaspēju, tas ir, paspēju uz otrā atkārtojuma (rādīja 3x) pēdējo minūti, jo ceļš ievilkās, ietriecām sarkano džoniņu no Burn enerdžī pudeles, izstāvējām garo rindu uz garderobēm, bet pašu videoklipu noskatījāmies menedžeres laptopā, turklāt biju klāt arī supersvarīgajā brīdī, kad tas tika atprivātots jūtūbā ^^ Runājot par apstākļiem, Reiterna nama iekšas savaldzināja, pie pirmās (kāpēc pirmās? tāpēc, ka tipa krutākā?) rokkafejnīcas Rīgā (interjera, ērtībām, platībām) ir krietni pastrādāts, patika bagātīgās dislokācijas izvēles iespējas (telpas ziņā tie ir kādi 3 nabaklabi vismaz), 80.o zelta videoklipi zelta rāmjos, Akurāteres buduārs (viņai arī bilde vissmukākā), pat Laura apsēstais bandžo likās vietā, mulsināja vienīgi latviskākā Musiqq dalībnieka kartona figūras klātbūtne pazemē, Mielava tēla iztrūkums, Virgas īso matu nefotogēniskums, a Igo tas pažizņi neglīts un kvazimodo man bijis un būs. Pie viena kārtīgi un bezkaunīgi paēdu, paklausījos Kazulī, kuram visu laiku bija licies, ka šovakar jādīdžejo nevis tur, bet pie Vič Anselmo, izrunājos ar Marci par astroloģiju, piebāzu Rudakam pilnu maku ar zāli, iespējams, pateicu kaut ko glaimojošu SC lietotājai likcepure, bet, iespējams, jaucu, drusku jau arī grupu paklausījos, lai gan koncertzālē bija pārbāzts un karsti, bet ap pusdiviem nagla bez rindas, jo pīrsings un dredi taču ^^ savus mēteļus savākuši spēji pametām telpas. Bija inčīgi :)

Nebūtu kāds aizvakarnakt gādīgi aizmidzinājis manu datoru (youtube augšupielādes laikā :), šis ieraksts noteikti taptu ātrāk un es paspētu vēl lieku reizi piekodināt par iespēju šovakar par velti (vai divu vilciena biļešu cenu) Siguldas kultūras nama kinozālē ievērtēt apmēram šobrīd sākošos Dzena Trako blakusprojekta Elkupe pēdējo no diviem koncertiem esošajā sastāvā, kā arī vairākus citus lādzīgus mūziķus Latvisko skaņu meklējumu ietvaros, jo pirmais trešdien nabaklabā pēc hiperskarbā Dakša performances dvēselei garšoja baigi un attaisnoja gaidīto – gribas nodēvēt viņus par latviskā postroka indiāņiem, nezinu gan, vai tas nav gonzokidd avatāra dēļ, bet gan jau ne tikai, katrā ziņā aizgrābjošās projekcijas ar līgani kā Gaujas ūdeņi plūstošo un tumši kā tās krastus ieskaujošās egļu galotnes šalcošo bezbalss bezgalību veicināja padziļināti mītisku skanošā uztveri. Manis pēc varēja paskanēt arī ilgāk. Lieki piebilst, ka ievietotajos fragmentos skaņa un apgaismojums nav adekvāti, bet liekvārdība ir mana vājā puse:

Elkupe Nabaklab 07.03.12 Pirmais fragments (14:04)
Elkupe Nabaklab 07.03.12 Otrais fragments (10:45)

Skaidrs, ka yt neskanēs ne tuvu tāpat, kā uz vietas (skaļi), visu laiku gan speciāli turēju īkšķi virsū fotoaparāta mikrofonam, jo savādāk tas burkšķis, kas ierakstītos, būtu vēl nereālāks, taču tam, ka viss tas troksnis iet caur manas labās rokas īkšķi, tātad nav objektīvs, gan nevajadzētu pievērst pārāk daudz uzmanības, haha. Izskatījās, ka melnās piektdienas gaismotājs atzīst tikai sarkano krāsu, kas bija kind of boring, tāpēc aizrāvos ar Color Swap režīmu, un tāpēc arī tāda psihodēlija, bet arī tas tā sekundāri. Katrā ziņā Monarch! vien bija tā piecīša vērti, vesels kosmoss un droši vien lēnākais metāls, kādu jebkad biju dzirdējis. Aizraujoša pieredze vispār (it sevišķi ņemot vērā, ka rīta agrumā par viņiem vēl nezināju neko), tieši tik <3 un positively french, cik viss tas pārējais frenč, kas never fails to seduce me pēdējā laikā, es runāju par metālu pārsvarā. Lielākā bauda gan acīm, gan ausīm bija Emilī Darkthrone krekliņā (un bez sātana brillēm) un, protams, bundzinieks, vislielākajā zvērā no visiem! Uz viņu fona momentā aizmirsās koncertu atklājušie Ocularis Infernum ar vienīgo siev. dz. blekmetāla balsi latvijā, lai gan arī tie izpildījās cītīgi un muzikāli kvalitatīvi, vienīgi prasījās atbrīvotāku uzvedību uz skatuves, citādi viss tas tēls aprobežojās ar, kā khosmos jau atzīmēja, ērmīgi nogrimētu bundzinieku, ne pārāk izkoptu patosu un... glaunām drānām. Uz vakara galvenajiem māksliniekiem jeb Altar of Plagues no Īrijas es biju mazliet sagruzījies, tāpēc klausījos no pašas aizmugures, ērti izgāzies mīkstos pēļos (un kaut ko komentēju cibā :), bet varbūt pat tā bija labāk. No tāluma izskatījās diezgan hipsterīgi, taču skanēja ļoti sirdīgi un labi, labāk kā ierakstos noteikti. Jāpiebilst, ka pasākumu apmeklēja vairāk cilvēku, nekā biju gaidījis, par spīti trūcīgajai reklāmai (koncerts tika pasniegts kā ikgadējais festivāls «Baltic Bizarre,» kas īstenībā esot vienas krievu džuses, tās, kura agrāk bīdīja portālu metalmusic.lv, dzimšanas diena, haha... ļoti pašpietiekami) Vispār lielāko daļu no šī jau vienreiz rakstīju trūmetālā un kļūst neērti klonēties, tāpēc pāriešu uzreiz pie viģikiem:

Monarch! 24.02.12 MP MVI8386 09:58
Monarch! 24.02.12 MP MVI8380/8384/8385 06:53
Monarch! 24.02.12 MP MVI8381/8383 10:32
Ocularis Infernum BETA 24.02.12 MP MVI8367/8368 03:32

Pie viena arī:

( Kaut kāda figņa no LMA karnevāla )

Zīmīgs avīzes izgriezums pie durvīm, aiz kurām gaida miers, vēsas rokas un zvaigznes, kā ielāps uz metafiziska cauruma, saburzīts, bet autentisks. Mans ēzelītis apstātos tikai kalna galā, bet lejā vairs nekāptu... gaidītu spārnus, spītīgs, laimīgs un kluss

Paldies inese_tk

Pirms desmitiem nav ballītes, tāpēc SkaņArkādi panācām tikai uz encore jeb pēdējo dziesmu, pirms kuras, šķiet, prom aizplūda kāda trešdaļa zāles, no kuras turklāt bija iznestas visas sēdvietas, bet atnākt bija vērts, varena bija gan dziesma, gan skaņa, gan aabols vokāls pārsteidzošā kārtā, zēni izskatījās pēc supergrupas, projekcijas ar Edgara Folka psihodēliju rāva jumi, un es esmu neviltotā sajūsmā par A burta dizainu jaunajā logo

In other news “mans” šturms ar Truart un Na-Hag būs 31. augustā (piektdiena, pilnmēness :) nabaklabā, protams, spēlēs arī kāds (viens) Lv projekts un Rovar17 no Ungārijas, bet to aicina kapinieks, par baudāmību neatbildu.

Re: http://klab.lv/~nefolk/341419.html

+ 39. cehs: STURMBLOKS (“Leļļu rūpnīcā”)

Klonazepāms un vienradži! Vecais žurnāls ir restaurēts (papildināts netiks) un es tagad zinu, kā izskatās denissdenisa draudzene :@

Satiku, starp citu, pie tā paša Palladiuma, kur šovakar atzīmēsim reizē ar Dzelzs Vilka divdesmitgadi

http://www.last.fm/event/3127321+The+Consequences+of+a+Dynamic+Lifestyle

Pirmais, ko ievēroju, ierodoties Nabaklab, bija tas, ka viesu sarakstā ir vairāk cilvēku nekā zālē :) Uz 3_5469mhz uzstāšanos diemžēl nepaspēju, jo “pirms desmitiem nav ballītes” (c) es, bet nešaubos, ka bija kosmiski, mākslinieks arī izskatījās eleganti, gan jau mincīts kaut kur ieliks bildītes. Ap desmitiem tātad spēlēja nākamais vārds uzvārds ar akadēmiski-bohēmiskām pretenzijām (žaketē, malkojot alu), proti, Kaspars Groševs. Teiksim tā, esmu liels Kaspara Groša daiļrades cienītājs (antirealist, tur ir tas links, kuru meklēji pirms dienas divām), bet Groševam arī nebija ne vainas, lai gan ne tā, ka ļoti aizrāva. Ievēroju, ka mulstu, domājot, kā šādas mūzikas labāk aprakstīt (drouns? noizs? ambients?), neisaistot dzeju (avangards? nākotnes psihodēlija? elektroniskais nihilisms? utt.) vai aptuvenus salīdzinājumus ar citiem elektroniķiem, kā likums, populārākiem, kas noteikti neglaimo pašu oriģinālizpildītāju ambīcijām, bet drusku tā kā pajāt, tāpēc rakstīšu, ka K.G. atgādināja trokšņainu, galēji safūzētu M83 bez vokāla un struktūras... jā, esmu lohs ar šito salīdzināšanu :(

Nākamais aiz Groševa bija kanādietis – vienīgais vakara viesis, kuram nebija pietrūcis iztēles, lai izdomātu sev normālu projekta nosaukumu (nu cik var tos neko neizsakošos vārdus uzvārdus, vai tad tas ir tik nopietni?) ALPHA STRATEGY un pat stilu – manic pop, kas līdzīgi arī izklausījās, protams, tāpat ar krietnām trokšņa (nubet loģiski, kāds tur pop, zač) un savāda nemelodiskuma devām, kas kopumā skanēja varen organiski un patiešām māniski. Mākslinieks arī bija krietni atraktīvāks par iepriekšējo, tāpēc liku nistagms filmēt, vismaz 2,5 minūtes nofilmēja arī (pašam, nav brīnums, atkal bija tas variants, kad aparāts ir līdzi, bet atmiņas karte mājās datorā :). Zīmīgi vēl likās tas, ka performance sākās ar kāda ‘ierindnieka Zirga’ (private Horse) saukšanu (mājās). Where is private Horse?? The fuck do I know, make some noise, son!

Pēdējais, tā kā hedlaineris, tā kā amerikānis (Zeks Kūnss) publikai pat nedeva laiku cigaretei, vienkārši uzkāpis pēc kanādieša un pārmijis pāris vārdus, šķiet, uz tiem pašiem aparātiem sāka smacēt savu programmu, kuru atkal nenoturēšos salīdzināt ar citiem hipsterelektroniķiem, proti, FUCK BUTTONS (spēks) tikai krietni trokšņainākiem (!), transīgākiem, un ar vokālajiem eksperimentiem, kas aizved tādā nebūtībā, ka likos sev lidojam pāri nenormālākajiem audiālajiem kanjoniem, bet spēji norautās beigas ar strupo Thank you riktīgi aplauza, parasti jau it kā priecājies, ka beidzot viss ir beidzies un vari iziet laukā uzpīpēt, lūk, te bija izņēmums.

Paldies Sandim Baumanim :)

Tikai mieru, koncerts bija jau pirms pusotras nedēļas. Zem afišas ir saite uz ~5 youtube (bez ceremonijām) salīmētiem klipiem, kopā 31 minūte neordināra audiošamanisma; izdomāju, ka labāk darīt tā, nevis likt atsevišķi. Agrāk būtu licis pa vienam fragmentam, ja tam ir kāda nozīme, tāpat jau neviens neskatās :>