Mmm, laikam trešā labākā no līdz šim redzētajām filmām ar G.G. Bernālu (pēc Amores perros un La Science des rêves, un ne jau aktiera dēļ, bet filmas ar viņu ir vērts vilkt, jo tās nemēdz būt neinteresantas), sievietes režisēta, politiska, gudra un efektīva, turklāt ļoti “skatāma”. Man vispār patīk (ir, kam nepatīk) kino ar kino iekšā jeb filmas par filmām, taču šajā filma filmā vairs nav mērķis, bet spēcīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. Varbūt pirmajā mirklī tā nepavisam nešķiet perfekta, it sevišķi uz beigām, bet varbūt tieši šī aizspriedumu revīzija ir visīstākais izaicinājums sirdsapziņai un katrā ideologā inherentajam liekulības potenciālam laikā, kad gandrīz katrs, kam nav slinkums, ir ideologs, ja ne citiem, tad pats sev. Starp citu, pēc filmas pašizglītošanās nolūkos nekavējoties iepazinos ar šo dokumentu.

Interesanti, ka Bolīvijas valdība 2012. gada 21. decembri jeb viedo maiju kalendāra beigas pasludinājuši par Kapitālisma beigām un atzīmē ar kokakolas aizliegšanu. Atzīšos, ka līdz šodienai nezināju arī neko par kolorīto Evo Moralesu, bijušo kokas fermeri un pirmo etniski korekto valsts prezidentu Latīņamerikas vēsturē.

Īstenībā vakardienas jūtūbam uzdūros, meklējot angliskos titrus norvēģu režisora Jensa Liena filmai Sønner av Norge (2011). Meklējumi beidzās neveiksmīgi, bet pašu filmu biju novilcis, jo atrados vēl svaigā iespaidā pēc vienu vakaru atpakaļ noskatītā šī režisora iepriekšējā pilnmetrāžas darba Den brysomme mannen (2006). Apzinos, protams, ka iespaids ir ne mazāk scenārista nopelns, bet tieši tāpēc meklēju kaut ko formāli pretēju no radniecīga avota, kas kalpotu kā atsvars uzņemtajai virtuālā eksistenciālisma devai. Filmas protagonists Andreas ierodas savādā pilsētā, kurā nav iespējams nomirt, taču nekam nav garšas, visi šķiet aizdomīgi apmierināti, bet vienlaicīgi atsvešināti un bezpersoniski. Andreas neatceras, kā turp nokļuvis, un no pilsētas nav iespējams izkļūt, tāpēc izeju nākas meklēt citur... Atklāti daudzslāņaina šī alegorija pēc labākajiem Ziemeļeiropas ironiski depresīvā kino paraugiem, iespējams, nemaz necenšas pateikt neko jaunu, tajā netrūkst distopisku elementu, kas jau kaut kur manīti, piemēram, Kafkas Procesā, Brave New World, Du Levande, Wristcutters: A Love Story, Fight Club utml. bet to, ko parāda, dara hipnotizējoši, iespaidīgi (metro aina ir vnk aaaaaa, skaisti un nekro), ieturēti un Grīga mūzikas pavadījumā. Iesaku. Šeit ir labs torents

Sida Meiera Civilizācija bija mana ikdiena vairākus pamatskolas gadus un pavisam noteikti visilgāk spēlētākā datorspēle mūžā. No jaunākajām versijām gan epizodiski esmu saskāries tikai ar III un datorspēles kopš 19 or so vecuma neinteresē principā, bet vienalga nav nekāds brīnums, ka mēreni uzbudinājos nejauši internetā uzdūries šādai reportāžai:

I've been playing the same game of Civilization II for almost 10 years. This is the result.

( Viss teksts )

p.s. Klausos jauno Manowar (pirmoreiz) un ļoti pietrūkst pagātnes episkuma, kaut vai salīdzinoši neseno simfonisko izvirtību, ok, ir dažas balādes, bet pārsvarā tāds atslābinājies rociņš, skaņa arī jocīga, kaut kāda paplāna, laikam vecums...

Muzeju nakts šodien notiek visā Eiropā, bet Amsterdamā maksā 17 eiro (jo par velti nākot pārāk daudz tautas). Tas gan neko nemaina mūsu plānos tūliņ doties uz lieliskāko pasaules muzeju, kādā esmu bijis, proti, Tropu Muzeju, kuru reiz pirms četrarpus gadiem jau apmeklēju, bet nemaz nepaspēju līdz cietvēršanas laikam visu atskatīties. Citādi, Belastingdiensts holandiskā garā arī vakardienu bija izdomājis sev brīvu, toties aizbraucām ar vistālāk vedošo Ijveeru (bezmaksas prāmi pār Aiju) uz NDSM Werf, kas (negaidīti) izrādījās tāda kā izspļauta amsķika andrejosta. Pēc tam atpakaļ uz Tasmānijas pieturu (arī pirmoreiz), un tad gan pa no pasta sen zināmiem rajoniem gar mincīšiem uz Hārlemas laukumu un ielu, kur jau otrreiz pārlaidām lietu par mīlīgāko atzītajā kafejnīcā. Šoreiz menu zilais siers (sativas un indikas hibrīds), papildināts ar litru AH vīna un obligāto iedzeršanu uz katra tiltiņa, meklējot pareizo tramvaju (tukša pudele līdz mājām garantēta)

Un vēl tās bioerotiskās Amstelfeinas taciņas, mmm... <3

Es esmu tāds pats kā viņa

Reizēm

Aizmirstu

Kā aizgulējušies peļ agrāk modušos

Jo vieni nosaluši

Visu dienu gribas pateikt trīs vārdus. Go. Fuck. Your elves

Princeses un blekmetāls. Darvas medus podā meklētājiem

GFY

Nevienam nekas nepienākas

GFY

Nav nekādu tiesību

GFY

Pasaule ir spogulis

Tviteris ir citur

GFY

Ai, uz roķīti vairs speciāli nevilksimies (ar vilcienu 4 min/€2.10, kājām stundaorso/€0, riteņu nav), ja vien tur nenotiks kāds uzbudinošs mūzikas pasākums (ap 20.-ajiem datumiem kaut kas industreāls ar veco beļģi Imminentu), jo pilsēta galīgi neuzrunā, plašas ielas, tādas kā Londonas neinteresantākajos centra rajonos, daudz bezpersonisku stikla debesskrāpju, kanālu vietā šauri grāvji, parku maz, senas arhitektūras arī, laikam pamatīgi bumbota kariņā, lielās baznīcas mūri iespaidīgi, bet torņa ta nav. Pārgājām jaunajai Maasai pa vienu tiltu, izmetām krietnu loku līdz G-kartēs noskatītajam Apollyon hedšopam, kurš, protams, svētdienā bija ciet, atpakaļ gājām pa otru, Erasmus vantinieku, un tad nejauši pa kreisai rokai saskatījām ieeju pirms tam jau cituviet pilsētā afišās manītajā Wereldmuseum jeb Pasaules Muzejā. Plakātos reklamētā Magie van de Vrouw (Sievietes maģija) izstāde maksāja 12 eiro, bet pastāvīgā ekspozīcija izrādījās aplūkojama par velti - Tibetas, Ķīnas, Japānas, Indonēzijas un Okeānijas kolekcijas trīs stāvos, jeb tāda kā fantastiskā Amsterdamas Tropenmuseum (very very recommended, ja esi amsķikā un interesē primitīvā antropoloģija) limited versija, ļoti kompakta, pusotrā stundā virspusēji apgūstama, darbinieki smaida virsū kā traki, līdzi dod bezmaksas audiogida gadžetu, bijām vienīgie apmeklētāji, bildēt nedrīkstēja, bet pie tibetiešiem dieviete atļāvās, lai gan visizglītojošākie bija Okeānijas stāvi. Uzzināju, ka Papua zemēs nogriezt galvu ienaidniekam bijis bezmaz augstākais sakrālais sasniegums, bet turpat netālu blakus Gvinejā vai Indonēzijā kosmisko harmoniju simbolizē putns ar čūsku (Putns pārstāv gaisa stihiju, debesis, Sauli un tās siltumu, bet ūdenī dzimusī čūska -- Zemi, htonisko, postošo), patika, ka iepretim ekspozīcijām var ērti apsēsties, mierīgi papētīt, visu izlasīt, diskrēti fonā skanot attiecīgā reģiona rituālajam ambientam (no budistu mantrām līdz džungļu traibāliņam), arī lai atpūtinātu roķīša nogurdinātās kājas, kopā nostaigājām kādus 15 k, vajag velo... amsķika laikos man tādu bija 3

(e) courtesy of DAVIMM_EOC1

Pag, tik agri nelikšos mierā vēl: Lindsija Stērlinga. Skaidrs, ka mani pa daļai ir nopirkusi sulīgā elektronika un kameras darbs, bet es totāli jūtu, kā viņa padara pasauli par labāku vietu, gaišāku, priecīgāku, iedvesmojošāku... vienkārši ar sevi pašu :) Apmēram tāpat kā Vītolu ģimene, tikai tai nav astoņpadsmit miljoni views mēnesī haha. Par sevi neko tādu nevaru teikt, jo klausos daudz neganta blekmetāla, ja pietiek pacietības, skatos asiņainus seriālus, un spēju jebkurā mirklī izvirst indē, izšļakstīties, uzrakstīt kaut ko tādu, ka viņai ir viss, kā nav Ievai Melnei kā vijolniecei un fiziskai būtnei, redzi, uzrakstīju

Visvairāk kā citplanētietis pēdējo gadu laikā esmu sajuties, skatoties mākslas filmu Sekss un lielpilsēta 2 :|

Kur mēs nonākam, kad izejam no ķermeņa? No ķermeņa mēs nonākam ne jau ellē, mēs nonākam gaisā. Un te rodas jautājums: kas tur dzīvo? Un tieši tas ir skaidri jāizprot. Virs zemes atrodas sātana valstība. Virszeme ir pasaulīgo garu sfēra, tā ir vieta, kur valda nelabais. Par to precīzi runā Svētie Raksti. Tā arī viņu sauc: “ļaunais gars pasaules telpā” (Ef. 6, 12), “gaisa sfēras valdnieks”, kas valda šajā zemes valstībā. Ar ko tas saistīts? Pēc sena teksta, balstīta uz pravieša Ecehiēla grāmatas lasījumu, ķerubs, vārdā Lucifers, kad viņš vēl bija uzticīgs Dievam, sākumā tika iecelts par Zemes Sargeņģeli (Eceh. 28, 13-16). Pēc Dieva nodoma, Zeme ir pasaules centrs. Lucifers bija pirmais eņģelis, tādēļ augstākajam no eņģeļiem bija uzticēts valdīt pār materiālā Visuma centru. Tieši tāpēc, ka tad, kad dumpīgais ķerubs sacēlās pret Dievu un kad viņu šajā dumpī atbalstīja cilvēks, šis ķerubs spēja zem debesu loka izveidot zemzemi – savu personīgo tumšo valstību. Tumša tā ir tādēļ, ka tajā valda tumsība, – tajā nav Dievišķās gaismas (...) bet pēc novērojumiem šī vieta ir piepildīta ar viltus gaismu, tādēļ, ka, kā saka apustulis Pāvils, “pats sātans izliekas par gaismas eņģeli” (2 Kor. 11, 14). Viņš var parādīties cilvēkiem arī citos veidos, bet visi tie ir neīsti, mainīgi, gluži kā maska, kuru viņš uzliek. Un viņš mirdz savā īpašajā gaismā – luciferiskajā. Lūk, šo gaismu redz okultisti, burvji, magi. Un viņi ļoti precīzi nosauc to vietu, kurā dzīvo sātans. Šo vietu sauc par astrālu no vārda astrum, t.i. zvaigzne. Tā ir vieta zem debesu loka. Vēl šo vietu sauc par kosmosu. Ar to tiek domāts nevis materiālais kosmoss, tādēļ, ka kosmoss pakļauts Radītājam, bet tā cilvēku un eņģeļu kopība, kuri dzīvo pēc ļaunuma likumiem. Un lūk, pār viņiem valda sātans. Tādēļ, kad tiek pieminēts kosmiskais saprāts, tiek runāts par sātanu. Ja jums piedāvā kontaktēties ar kosmisko saprātu, tad jums jāsaprot, ka jums piedāvā saistīties tieši ar Luciferu, bet nekādā gadījumā ar Dievu.

Latvijas Pareizticīgās baznīcas sinodes izdevniecība, 2010.

Visforšākais 84. Ikgadējā Anonīmo Akadēmiķu Ceremoniālā rituāla pārsteigums – Lielais O Bretam Makenzijam!

No visu laiku ceturtā labākā Jaunzēlandes komēdijdueta un HBO indīhipstermastsī seriāla Flight of the Conchords

Par labāko dziesmu, filmai, kuru es droši vien nekad neskatīšos, bet vienalga... negaidīti, mīlīgi un pelnīti (gan jau)

Apbalvotāji viņam arī bija vieni no simpātiskākajiem, patētiskākie noteikti (Vils Ferels un Začs Ga#%*f$%ass (?) :)



p.s. palasīju vēl internetus un... vī, viņš būšot P. Džeksona «Hobitā», tikai sazin kāpēc elfa lomā 1_1

(Lindir is an Elf of Rivendell who listens to Bilbo Baggins declaiming poetry)