Šajā rakursā nevar redzēt, bet kritušajam varonim pie kājām ir tipiska XX. gadsimta vācu armijas ķivere. Var redzēt, ka bērns ar duncīti pie sāniem ir krietni lielāks par lauvu (trūkst tikai kamieļa haha), tātad ir vai nu milžu atvase, vai arī tās krēpes ir anatomiski neiespējamas, varbūt abi. Manā interpretācijā piemineklis (trīskāršā liepu ielokā, iepretim gaumīgai baznīciņai, mazā vidusvācijas pilsētiņā, kuras galvenā funkcija šķiet ir dzelzceļa mezgls; perifērijā neredzējām ne piekūnus, ne izteiktus kalnus) ir radies nacionālromantiskajā ērā starp abiem pasaules kariem, un tas homoerotiskais zigfridiskais tēls simbolizē salauzto vācu varoņu garu, uz kura kapa izaugs vēl episkāks un suicidālāks (bērna prātā), bet kas ir tas Heldenhains, to gan nezinu

Tropu temperatūras, kants, atšķaidītas sangrijas, jaunās amsterdamas dīzeļa, melnās tējas, gvaranas, kanēļa, muskata un kolas riekstu spēcinātā vadībā vakar sanāca negaidīti episka ekskursija cauri vieniem zaļumiem un citiem, arī kapiem, cauri līdz pašam centram, stacijai, reihstāgam, zvēru dārzam un atpakaļ ar zaķiem uz 3 metro pieturām. Pamodos rajonā, ko sauc Wedding, vēljoprojām noreibis, fotoalbums ar nosaukumu My Wedding tas nu gan būtu joks. Rītdienai auto līdz Leipcigai par nieka 9 eiro katram caur kkādu līdzbraucēju saitu .de jau sarunāts. Tagad uz lielāko zaļo plankumu Berlīnes kartē, ielūdz Numenorean XTC

Muzeju nakts šodien notiek visā Eiropā, bet Amsterdamā maksā 17 eiro (jo par velti nākot pārāk daudz tautas). Tas gan neko nemaina mūsu plānos tūliņ doties uz lieliskāko pasaules muzeju, kādā esmu bijis, proti, Tropu Muzeju, kuru reiz pirms četrarpus gadiem jau apmeklēju, bet nemaz nepaspēju līdz cietvēršanas laikam visu atskatīties. Citādi, Belastingdiensts holandiskā garā arī vakardienu bija izdomājis sev brīvu, toties aizbraucām ar vistālāk vedošo Ijveeru (bezmaksas prāmi pār Aiju) uz NDSM Werf, kas (negaidīti) izrādījās tāda kā izspļauta amsķika andrejosta. Pēc tam atpakaļ uz Tasmānijas pieturu (arī pirmoreiz), un tad gan pa no pasta sen zināmiem rajoniem gar mincīšiem uz Hārlemas laukumu un ielu, kur jau otrreiz pārlaidām lietu par mīlīgāko atzītajā kafejnīcā. Šoreiz menu zilais siers (sativas un indikas hibrīds), papildināts ar litru AH vīna un obligāto iedzeršanu uz katra tiltiņa, meklējot pareizo tramvaju (tukša pudele līdz mājām garantēta)

Un vēl tās bioerotiskās Amstelfeinas taciņas, mmm... <3

Vakardienu sāku pavisam ačgārni – ar lambrusco, dūmu terapiju, ūdens procedūrām un Game of Thrones s02e01 jau astoņos no rīta. Pēc viņas mošanās, vieglām brokastīm ar zivi, mozarellas&tomātu salātiem un sinaasappelsaap (šis man uz doto brīdi ir iecienītākais vārds holandiešu mēlē :) un "man" par godu tieši 12.00 uz vienu minūti izmēģināto rajona trauksmes sirēnu test mode (krietni basīgākas, bet arī klusākas kā teefzemē) noklausīšanās devāmies nesteidzīgā ekskursijā uz valsts administratīvo/dienvidu rajona galvaspilsētu Shrāfenhāhi jeb Ze Hāgu (rajona vietvārdiem laikam tomēr nav nekāda sakara ar manis iztēlotajiem zemzemes masu kapiem, kuriem pa virsu vietējie konceptuāli audzētu gigahektārus ar ziediem :/ bet grāfiem, vnvsk, kaut kādu anonīmu sen mirušu grāfu hangout spoti te viss ir, nu, lai) Bet Hāha izrādījās negaidīti mīlīga (patiešām, pēc vilšanās par Roterdamu neko tik glītu un mierīgu negaidījām), saulainā pirmdienas pēcpusdienā patīkami nepārbāzta, centrā tikai kājāmgājēji, riteņbraucēji un maintenance auto, lielajos laukumos brīvi pieejams un ātrs gaisa internets (tik vien kā androīdā jāapstiprina, ka tiešām tagad vēlies vrij wi-fi ^^), suņu neaizdirsta (nopietni, tik traģisku situāciju kā Shīdamā neesmu redzējis pat Rīgā, kur nu vēl citur Holandē, Amsterdamā vispār tas būtu kaut kas neiedomājams – ja vēlies pastaigāt pa zālāju, da kaut vai trotuāru, acis pie putniem un debesīm nav ieteicams pārāk ilgi kavēt; iekāpt gan nekur vēl nav gadījies, bet nu ļoti gandrīz un bieži). Ar vairākām hazey pieturvietām aizgājām līdz jūrai un atpakaļ gandrīz tikai caur/gar zaļajām zonām un pa dažādiem ceļiem, pat nepalaidām garām pēdējo Rōzendāles vilcienu 23:58, un nevarējām vien beigt sajūsmināties par to, cik tā Hāha feina, nudien mežaparks, lapotņu un soliņu vairāk kā saprašanas, piejūras veikalā pusdesmitos (!) var tikt pie portvīna, bet vispār totāls AH monopols, un kafiju par brīvu nedod (skaidrs, ka lokālais mārketings dotajos, iespējams, konkurences iztrūkuma apstākļos nepieprasa austrumeiropiešu uzpirkšanu ar haļavu), pirmoreiz šajā zemē redzēju, ko tādu kā trīs dažādu izmēru alberhainus nieka 200 m rādiusā, pie jūras esošais strādāja līdz deviņiem, kā post-factum noskaidrojām. G-punkta atlasītais Euphoria B.V. gan nestrādāja (pirmdienā, atšķirībā no Roterdamas ekvivalenta, kurš to pašu nedarīja svētdienā, psihodēliskais agregors ir spītīgs un nemaz negrib būt eimija vainhausa), arī pārējie divi priekšlikumi izrādījās realitātē neeksistējoši, taču kafejnīcas mīlīgas un pēc neilgas apgaitas tikām arī pie lētākā un labākā šokolādes sativa piedāvājuma vietā ar nosaukumu DEMO

Attēlā - princis Viljams Oranžais rāda uz jumtubezmaksas internetu

Vakar Rexnordā bija jāliek ļoti glītas kāpurķēdes -- paceļot vertikāli un saritinot kā čūsku, lai apgrieztu uz otru pusi, tās uz mirkli pārtop miniatūrās dark medieval pilīs, ar smailiem torņiem un logu izvirzījumiem leknos tumši zaļi zilos toņos. No visiem otrajiem darbiem šis noteikti ir visvieglākais, nekādu smagumu, negāciju un spriedzes, gandrīz bezdomu stāvoklis, koncentrēšanās uz pirkstiem un detaļām. Arī darba laiki ir maksimāli paredzami, diena sākas 7. 00 un beidzas precīzi 15.45 (turp un atpakaļ mani nogādā ar auto -- tas man šajā aģentūrā patīk visvairāk -- reizēm pat vienu pašu, tad jūtos kā taksometrā :), kopā piecas dažāda garuma pauzes: 3x5, 1x15, 1x30 minūtes fiksētos laikos, trīs īsākajās nevar pīpēt, bet tās tiek apmaksātas un tev vēl atnes kafiju vai tēju no automāta pēc pasūtījuma. Visgrūtāk izturamais ir fonā skanošais svaigāko hītu radio, Fresh FM vai kāds cits klons, bet tāds te jācieš gandrīz visās darba vietās (un auto). Holandiešu izpratne par nieuwe muziek laikam ir statiska pleiliste ar 10-20 aktuālākajiem klubņikiem, kas nemitīgi atkārtojas jauktā secībā, pa vidu iemaisot kaut ko no M Džeksona, F Kolinsa vai Lēdijas G, krc, vairs pat neskaitu, cik reizes dienā dzirdu what doesn't kill you makes you stronger, i heard you are a wild one, i'm sexy and i know it utt., pat nezinu, kas tos brīnumus izpilda, jo nepiesaka, bet varbūt kāda/-s var pateikt priekšā

Lai vai kā, vairāk par divām dienām pēc kārtas viens un tas pats darbs man te vēl nav bijis. Tagad gaidu transportu uz sesto (atgādinu, ka no diviem jau esmu izmests :), kurš solās būt patīkams, jo atkal van Geest puķu mājā, tikai citur. Brauks vēl 10 latvieši jeb, mednieces vārdiem, garlaicīgi nebūšot. Lol, par to es nešaubos, man reti kad ir

Vēl es vakar epizodiski biju Monsterā :] bet pirms gulētiešanas par godu Hekatei noskuvu ūsas un ieliku atpakaļ pīrsingu, zb, tāpat šaubos, vai ar konformismu nokļūšu tur, kur es vēlos nokļūt

(e) courtesy of Tele2-Modem

Ai, uz roķīti vairs speciāli nevilksimies (ar vilcienu 4 min/€2.10, kājām stundaorso/€0, riteņu nav), ja vien tur nenotiks kāds uzbudinošs mūzikas pasākums (ap 20.-ajiem datumiem kaut kas industreāls ar veco beļģi Imminentu), jo pilsēta galīgi neuzrunā, plašas ielas, tādas kā Londonas neinteresantākajos centra rajonos, daudz bezpersonisku stikla debesskrāpju, kanālu vietā šauri grāvji, parku maz, senas arhitektūras arī, laikam pamatīgi bumbota kariņā, lielās baznīcas mūri iespaidīgi, bet torņa ta nav. Pārgājām jaunajai Maasai pa vienu tiltu, izmetām krietnu loku līdz G-kartēs noskatītajam Apollyon hedšopam, kurš, protams, svētdienā bija ciet, atpakaļ gājām pa otru, Erasmus vantinieku, un tad nejauši pa kreisai rokai saskatījām ieeju pirms tam jau cituviet pilsētā afišās manītajā Wereldmuseum jeb Pasaules Muzejā. Plakātos reklamētā Magie van de Vrouw (Sievietes maģija) izstāde maksāja 12 eiro, bet pastāvīgā ekspozīcija izrādījās aplūkojama par velti - Tibetas, Ķīnas, Japānas, Indonēzijas un Okeānijas kolekcijas trīs stāvos, jeb tāda kā fantastiskā Amsterdamas Tropenmuseum (very very recommended, ja esi amsķikā un interesē primitīvā antropoloģija) limited versija, ļoti kompakta, pusotrā stundā virspusēji apgūstama, darbinieki smaida virsū kā traki, līdzi dod bezmaksas audiogida gadžetu, bijām vienīgie apmeklētāji, bildēt nedrīkstēja, bet pie tibetiešiem dieviete atļāvās, lai gan visizglītojošākie bija Okeānijas stāvi. Uzzināju, ka Papua zemēs nogriezt galvu ienaidniekam bijis bezmaz augstākais sakrālais sasniegums, bet turpat netālu blakus Gvinejā vai Indonēzijā kosmisko harmoniju simbolizē putns ar čūsku (Putns pārstāv gaisa stihiju, debesis, Sauli un tās siltumu, bet ūdenī dzimusī čūska -- Zemi, htonisko, postošo), patika, ka iepretim ekspozīcijām var ērti apsēsties, mierīgi papētīt, visu izlasīt, diskrēti fonā skanot attiecīgā reģiona rituālajam ambientam (no budistu mantrām līdz džungļu traibāliņam), arī lai atpūtinātu roķīša nogurdinātās kājas, kopā nostaigājām kādus 15 k, vajag velo... amsķika laikos man tādu bija 3

(e) courtesy of DAVIMM_EOC1

( Dopethrone (starp 2 lauvām) jeb akmensdārzs jeb 3 burvīgākie haksliji pasaulē (no 4) manā, protams )