Kalendārās vasaras vidu pavadīju visapkārt klusi trīsošu piemārupītes sikspārņu pavadīts ceļā no pirmajām mājām uz trešajām. Otrās ir īstās, tur ēdu ķiršus, lai nepaliek strazdiem, un vairāk kā litriņu piena neņemu, jo tik siltā laikā izdzert nepaspēju. Šorīt nepaspēju iedzert pat kafiju, tāpēc autoostā pa lēto nopirku salauztu saldējumu un uzreiz satiku vanga, kas bija ceļā uz Berlīni un smēķēja (pieļauju, ka arī viņas ceļabiedrenei ir ciba, bet par to es neko nezinu) Labi, tātad, man diezgan autoritatīvā tonī pieprasīja bildes kāda cibas autoritāte, kuras izbanošanu es reizēm apsveru par komentēšanu beztēmā ;) bet par to, ka fotoaparāta atmiņas karti atstāju citās mājās iespraustu pa taisno jūtūbā, piedāvāt varu tikai psihodēliskus telefonuzņēmumus, turklāt bez (atpazīstamām) (sejām), jo tās, iespējams, pieder personām, kas vairāk vai mazāk ciena savu un citu privātumu, savukārt, es izliekos, ka cienu viņu cieņu. Bet tagad tad vēlreiz par pasākumu, to, ko nepateicu, kamēr dzelzis vēl čūkst...

Starp citu, lūk, nistagms atskaitīte

( un te manējā... lj-cut nebija paredzēts, bet īsāk nesanāca, atvainojos, pats sev )

Attēlā – Šventojas labais krasts (bet, iespējams, kāda nekad neierakstīta poustroka albūma “cover” ;)

Šajā rakursā nevar redzēt, bet kritušajam varonim pie kājām ir tipiska XX. gadsimta vācu armijas ķivere. Var redzēt, ka bērns ar duncīti pie sāniem ir krietni lielāks par lauvu (trūkst tikai kamieļa haha), tātad ir vai nu milžu atvase, vai arī tās krēpes ir anatomiski neiespējamas, varbūt abi. Manā interpretācijā piemineklis (trīskāršā liepu ielokā, iepretim gaumīgai baznīciņai, mazā vidusvācijas pilsētiņā, kuras galvenā funkcija šķiet ir dzelzceļa mezgls; perifērijā neredzējām ne piekūnus, ne izteiktus kalnus) ir radies nacionālromantiskajā ērā starp abiem pasaules kariem, un tas homoerotiskais zigfridiskais tēls simbolizē salauzto vācu varoņu garu, uz kura kapa izaugs vēl episkāks un suicidālāks (bērna prātā), bet kas ir tas Heldenhains, to gan nezinu

Gājām uz princeses Beatrixes parku, kartē lielāko zaļo plankumu apkaimē, bet neaizgājām, jo pa ceļam ieklīdām Patiešām Laikmetīgos Kapos jeb Crematorium en Begraafplaats Beukenhof un -- galvunost, ja tas neizrādījās pilnīgi pašpietiekams ekskursijas galamērķis! Krematorija ar budistu templim līdzīgiem zelta vārtiem un melnu piramīdu otrā stāva/jumta vietā, milzīgas vēl neapgūtas platības, un tādas, kas jau uzraktas, bet pārsvarā tekošajā gadsimtā aizņemtas, arī agrāk, bet novārtā nepamestas nekur, gandrīz vispār neviena krusta (vienīgais saskatāmais trīsmetrīgs koka iesprausts beztēmā krūmos... blakus putnubūrītis :), bet teju katrs kaps -- mākslasdarbs, vai fenomens pats par.sevi -- no atturīga minimālisma līdz psihodēliskam eklektismam -- kvarca piramīdas, kristāla lodes un pundurobeliski kapakmeņu vietā, caurspīdīga stikla plāksnes dažādos toņos, visur mincīšu (visvairāk putnu un eņģeļu, bet daudz arī taureņu, suņuku, delfīnu, feju, rūķīšu, budu, sēņu u.tml.) statujiņas, šur tur miniatūras laternas, vēja zvani, pie atsevišķiem apbedījumiem iecentrētas kastītes ar stikla vāku, kurās uzskatāmi 'apglabātas' dažādas nelaiķiem piederīgas, ar vintage elpu apdvestas lietas (fotogrāfijas, modelīši, pieraksti, apbalvojumi u.c. nieki), acis žilbinoši, neredzēti apstādījumi (sajutos ne tikai kā muzejā, bet arī botāniskajā dārzā vienlaicīgi), visvairāk iepatikās attēlā aplūkojamais krāsaino pelnu urnu izkārtojums medus šūnu formu imitējošos monumentos, jā, cilvēki ir kā bites (un tomāti, un dažreiz nekas vairāk) vēl bija kaut kādi melnbalti totēmu stabi ar plāksnītēm/vārdiem, daudz grotesku skulptūru, urnu un kapakmeņu bodīte, piemiņas memoriāls kaut kādam Nīderlandes armijas pasākumam Korejā; gaumīguma jomā uzvar elfisks apbedījums veca, dobumaina koka pavēnī - sūnām noaudzis zaļš akmens klucis ar aizvēsturiska runča reljefu, sausiem ziediem uz ilgi nekoptās kopiņas un no zariem vītu stirnu godpilnā sardzē, kā arī opītis Vims un omīte Jo, kuru atdusas vietu rotā pieticīgs akmeņu, praulu un čiekuru krāvums, bet pieskata viena sapņaina laumiņa, uzgājām arī, šķiet, vietēja mēroga rokzvaigzni, kura piemineklī inkorporēta akmens akustiskā ģitāra un apzeltīts mikrofons ar visu štepseli, blakus kociņā pakārtām fanu vēstulēm, turpat arī vairāki brutāli wtfpsc, piemēram melnītis Elias Antonio Freitas Bosa Amado (1972-2007), kurš kapakmenī iemūžināts basketbolista krekliņā, ar keponu un saulenēm, bet tā pakājē starp svecēm trīs viesnīcbāriņu izmēra alkohola pudelītes, iespējams, pāragrās nāves cēlonis, lai gan visā kompozīcijā ļoti prasījās pēc šaujamieroča, lai dievi piedod man manu stereotipiskumu), ā, tad vēl tāds Robčiks, pagaidām 45 gadus jauns, sava kapu vietu laicīgi rezervējis un varen krāsaini izrotājis ar taureņiem un hiacintēm, bija arī musulmaņu, ķīniešu un ar dzeloņkrūmiem noauguši, starp mūžzaļām skujām noslēpušies un ķēdēm apkārti 'blekmetālistu' kapi, daudz klusu soliņu un gandrīz neviena apmeklētāja sestdienas pēcpusdienā, paspējām izstaigāt labi ja 1/2, līdz bērniem (Kindergraven :) nemaz netikām, ap puspieciem par darbalaika beigām vēstīja krematorijas teritorijā vientuļi ieripojošais apsarga auto. Par Roterdamu šodien, pēc tam, <3

(e) courtesy of Sitecom_N300

Aspazijas kapu tumsā neatradām, tāpēc secinājām, ka apbedīta viņa noteikti būs zem tās iespaidīgās taurētājas ar zobenu, no kuras aptuveni 40 metrus pa labi ir reāli dēmoniska vieta, pie tādiem akmens izcilņiem ar cilvēku figūrām, lūk, tur jau sāka mesties nelāgi, beigās laikam apmaldījāmies, bet vispār kapi patika un pats Jānis mūžības cisās ir guldīts karaliski, kā arī klasiski un homoerotiski, atstājām viņam lietussargu ar lieku sentimentālu vērtību, bet pirms tam pavisam sviestaini bijām pie antireālista un pārliecinājāmies, ka viņš runā tieši to pašu, ko blogo (joks), taču pēc Č-kalna Maximas apmeklējuma strauji atžirgām, sen nebiju veikalos redzējis tādu publiku, pie kases sajutos kā statists Tarantino spriedzes filmā :)

Izrādās, starp pēdējo gadu karentiem ir arī kāds, kuru esmu palaidis garām, pie tam visnotaļ nepelnīti: «Haunted Waves, Moving Graves» (2010) sastāv no diviem gariem (25-35 minūšu) skaņdarbiem, kas it kā ir improvizācijas par Baalstorm, Sing Omega tēmām, taču šeit Tibets nedeklamē, līdz ar to nepieprasot lieku (?) uzmanību, kas padara albumu par ļoti piemērotu fonu gulētiešanai (atceries Soft Black Stars un Sleep Has His House). Lēni, smagi plūstoši viļņi, dūmīgi stīgu instrumenti, vētrā izskalotas klavieres, kapi... viņa ir kaila kā ūdens. D/L

No jaunā Frailty (spēcīgs, oriģināls albūms visā visumā) man, savukārt, visvairāk patīk pēdējā dziesma The Cemetery of Colossus, patiešām episki

AAAA wtf ievērtē primitīvs blekkmetāls/elektronika/troksnis/uzmetiens no “Ugāles”!!! )))

Я Нормундс Бойтманис из города Угале, где каждый второй - урка, каждый третий наркоманит, а большая часть остальных - лица за 60 лет. Площадь города примерно с несколько микрорайонов, не более. В Нём один универмаг и парочка других магазинов. Есть даже одна школа.

( ... tālāk ... )

Подрабатываю на кладбище, копая могилы, но обычно сижу на пособии по безработице. Люблю бить русских свиней и слушать/играть Блэк Метал.

http://vk.com/suooort

DEMO I

:: synthema

“Seeing,” they said, “that old-time Pan is dead, let us now make a tomb for him and a monument, that the dreadful worship of long ago may be remembered and avoided by all.” So said the people of the enlightened lands. And they built a white and mighty tomb of marble. Slowly it rose under the hands of the builders and longer every evening after sunset it gleamed with rays of the departed sun. And many mourned for Pan while the builders built; many reviled him. Some called the builders to cease and to weep for Pan and others called them to leave no memorial at all of so infamous a god. But the builders built on steadily. And one day all was finished, and the tomb stood there like a steep sea-cliff. And Pan was carved thereon with humbled head and the feet of angels pressed upon his neck. And when the tomb was finished the sun had already set, but the afterglow was rosy on the huge bulk of Pan. And presently all the enlightened people came, and saw the tomb and remembered Pan who was dead, and all deplored him and his wicked age. But a few wept apart because of the death of Pan. But at evening as he stole out of the forest, and slipped like a shadow softly along the hills, Pan saw the tomb and laughed.

  Lord Dunsany Fifty-One Tales

Tam noteikti ir vairāki izskaidrojumi, bet mani principā nesaista ne datora, ne azarta spēles, taču interesē cilvēki, tāpēc arī piekritu piedalīties Sabīnes rīkotajā galda spēļu vakarā pie Kra un Rutas svētdien. Jāsaka gan, ka vakara interesantākā daļa bija kolektīvā pastaiga pa lielajiem kapiem ar dzirkstošo vīnu un sarunām angliski (mūsu vidū bija holandietis), savukārt izvēlētā stratēģiskā kāršu spēle (Dominion) pievīla ar to, ka nekādi nespēju iedomāties, kā simboliski notiekošais varētu izskatīties ‘realitātē’. Teiksim, spēlējot šahu, nav ne mazāko grūtību iztēloties episku kauju starp divām armijām, pie tam kaujas var būt dažādu laikmetu, tautu, vietu, reljefu utt., taču te tas viss likās pārāk abstrakti un juceklīgi. Tāpēc arī diezgan agri 'padevos' – nē, neizstājos, bet nomurminājis this is miles from fun speciāli izpirku visas drakuliskā paskata Secret Chamber kārtis, lai piešķirtu vismaz kaut kādu integritāti savai ‘valstībai’. Turklāt atrados pa labai rokai no dievietes un tad, kad svešas izspēles sakarā nācās dot kārtis pa kreisi (tas notika diezgan bieži), devu pašas labākās :] Pirmās partijas beigās biju savācis tikai nožēlojamus 7 punktus, toties dieviete bija otrā (aiz Kra, loģiski), un nākamajā (nemaz nepiedalījos, jo par krietni interesantāku atradu Rutas blīvplašu kolekcijas izpēti, kurā, st. citu, uzgāju gandrīz visus Kirlian Camera ar blakusprojektiem – respect) uzvarēja patstāvīgi, par ko es biju neviltotā sajūsmā. Un, lai gan vakara gaitā biju izdzēris vismaz 2/3 pudeles šampanieša, kā arī nogaršojis mājas ābolu vīnu, atpakaļceļā uz Salu tilta mūs apturējušo miliču alkometrs vienalga uzrādīja 0,00%, par ko arī laikam būtu jābūt sajūsmā (bet nav pirmā reize, so)