- Rūbī šip
- 1/24/12 12:18 pm
Es redzēju lielu dzelzs kuģi un vienlaicīgi biju tajā iekšā. Ne “Titāniks”, protams, bet tāpat vesela eiforisku izklaižu valstība ar grezniem interjeriem. Visi svarīgākie mākslas veidi vienuviet – kino, kazino, sauna un tax free. Viegla šūpošana un galvas reiboņi – bez maksas. Un, iedomājieties, visu šo bagātību, kuru pirms simts gadiem varētu atļauties tikai prinči, tagad var apdzīvot jebkurš, vienalga no kādas arodbiedrības. Pat bezdarbnieks un nevalstnieks to var atļauties. Vecmāmiņas velteņos ar mazbērniem zirnekļcilvēku kombinezonos, pūriski protestantiski, rūtoti zemnieki no dziļiem laukiem, narkodīleri ar plastisko operāciju rētām un slavenās zviedru nenukleārās ģimenes. Visas krāsas ne tikai uz viena kuģa, bet arī vienā ballē. Visi tagad var atļauties tādu greznību.
(...)
Pa to laiku uz apakšējiem klājiem visi pulksteņi griezās uz otru pusi, tur valdīja gluži cita laika zona. Personas ar ļoti stingri definētu identitāti ālējās. Latviešu nācijas bijušo laikmetu izlolotais zieds visā savā košumā pārsita degunus, novēma ar zelta rakstiem greznotos paklājus un slīpētos spoguļus. “Eeeee, džeki, mēs taču esam īsti džeki! Davaj, džeki, iedzeram par Latviju! Eeee, mēs neļausim kaut kādiem cūkām par mums smieties! Mēs sitīsim no sākuma tos utainos! Mēs esam stipri, bļins, mēs esam īsti!” un tādā garā cauru nakti griezās viņu iekšēji noskaņotās šlāgerplates. Mani ceļabiedri bija lielā neizpratnē: “Kas tie ir par mežoņiem???” Man bija grūti to izskaidrot mūsdienīgiem, kulturāliem vārdiem. “Tie ir tādi latviešu tautas pārstāvji, kuri strauji izmirst un tāpēc ir tādā izmisumā. Agrārajā un industriālajā laikmetā bija pieprasīts viņu brutālais spēks, bet tagad vairs nē. Arī valsts ir noraizējusies, ka viņu kļūst arvien mazāk, tāpēc cīnās par saglabāšanu visādos veidos, kaut vai muzejiski. Valsts nāk ar dotācijām, ar informatīvām kampaņām, ar filmām un izrādēm. Ir tāda izrāde “Čīkstošais klusums”, tur ir par viņiem, kā viņi baidās izmirt un cīnās, lai varētu saglabāt savu dzīvesveidu. Vēl ir tāda filma “Kolka Cool”, tur arī ir par viņiem, kādi viņi ir jūtīgi pret nežēlīgajām pārmaiņām un pret vispasaules sazvērestību.”
Aurora Rubinshtein @ www.arterritory.com
via apolineers- Music: Last Hearth
- 6 complimentsLeave a compliment
- Spēles
- 1/17/12 11:35 am
Tam noteikti ir vairāki izskaidrojumi, bet mani principā nesaista ne datora, ne azarta spēles, taču interesē cilvēki, tāpēc arī piekritu piedalīties Sabīnes rīkotajā galda spēļu vakarā pie Kra un Rutas svētdien. Jāsaka gan, ka vakara interesantākā daļa bija kolektīvā pastaiga pa lielajiem kapiem ar dzirkstošo vīnu un sarunām angliski (mūsu vidū bija holandietis), savukārt izvēlētā stratēģiskā kāršu spēle (Dominion) pievīla ar to, ka nekādi nespēju iedomāties, kā simboliski notiekošais varētu izskatīties ‘realitātē’. Teiksim, spēlējot šahu, nav ne mazāko grūtību iztēloties episku kauju starp divām armijām, pie tam kaujas var būt dažādu laikmetu, tautu, vietu, reljefu utt., taču te tas viss likās pārāk abstrakti un juceklīgi. Tāpēc arī diezgan agri 'padevos' – nē, neizstājos, bet nomurminājis this is miles from fun speciāli izpirku visas drakuliskā paskata Secret Chamber kārtis, lai piešķirtu vismaz kaut kādu integritāti savai ‘valstībai’. Turklāt atrados pa labai rokai no dievietes un tad, kad svešas izspēles sakarā nācās dot kārtis pa kreisi (tas notika diezgan bieži), devu pašas labākās :] Pirmās partijas beigās biju savācis tikai nožēlojamus 7 punktus, toties dieviete bija otrā (aiz Kra, loģiski), un nākamajā (nemaz nepiedalījos, jo par krietni interesantāku atradu Rutas blīvplašu kolekcijas izpēti, kurā, st. citu, uzgāju gandrīz visus Kirlian Camera ar blakusprojektiem – respect) uzvarēja patstāvīgi, par ko es biju neviltotā sajūsmā. Un, lai gan vakara gaitā biju izdzēris vismaz 2/3 pudeles šampanieša, kā arī nogaršojis mājas ābolu vīnu, atpakaļceļā uz Salu tilta mūs apturējušo miliču alkometrs vienalga uzrādīja 0,00%, par ko arī laikam būtu jābūt sajūsmā (bet nav pirmā reize, so)
- Music: Coil
- 0 complimentsLeave a compliment