Battlefield Earth: A Saga of the Year 3000 (2000), savukārt, liek man justies kā baigajam ciparpretnim, jo arī pēc atkārtotas noskatīšanās joprojām nespēju piekrist tās kataklizmiskajiem vērtējumiem (2.4/10 IMDb, 2% Rotten Tomatoes, ×/××××× Mubi, nereti dēvēts par vienu no visu laiku sliktākajiem kino). Varbūt zinātniskā fantastika ikdienā ir transformējusi manas smadzenes homogēnā putrā, bet, saeintologi vai nē, man tā filma tomēr liekas šausmīgi mīļa un par spīti visiem antiloģiskajiem elementiem, kreisajiem pavērsieniem, haotiskajām beigām un ērmīgajiem efektiem var redzēt, ka tās tapšanā iesaistītie ļautiņi ir godīgi centušies (vai ļoti prasmīgi izlikušies), postapokaliptiskā nākotnes vīzija gan skaista, gan apmierinoši realizēta, dialogi asprātīgi, bet aktieri noteikti labi pavadījuši laiku. Jā, un Mortiis taču ir izspļauts Psychlo

Iepriekšapskatītais kino, savukārt, liek dalīties par tēmu

Stāsts un mūzika [c] NUTRITION (2012)

Vairāk

Man liekas, ka Skaistules un Briesmoņa modelim visvairāk atbilst Super Ego un Mirāžas attiecības:
pirmajās tu esi Briesmonis, bet otrajās – Skaistule :) un tad, kad tās beidzas, jūs apmaināties vietām

Visvairāk kā citplanētietis pēdējo gadu laikā esmu sajuties, skatoties mākslas filmu Sekss un lielpilsēta 2 :|

Diskvalificēju sevi no vienas sviesta cibas, bļ šitā ārdīties pie nepazīstamiem ļaudīm nav ne labais tonis, ne veselīgi, ne arī īpaši pašironiski :)

Tāpat no androīda diskvalificēju Morbid Angel remiksus, jo skroblojas kā id Angel un tādus es neatzīstu (lietoju defaulto mūzikas pleijeri, tāpēc, ka ir ok), kā arī noteicu ļoti īsu pārbaudes laiku 2012. Monolake, kuru novilku tikai tāpēc, ka saucas Ghosts un viss tāds konceptuāls arī un sterils no ārpuses, bet rīta agrumā, stumjot sērsnas kalnā velosipēdu, sapratu, ka kaut kas manī nespēj līdz galam sagremot idm un tās pretenciozitāti, nekas cits kā agrīnā hipsterelektronika tas nav, also pavisam antiblekmetāls, kā es to saprotu, f off; spirits > ghosts

Šodien zem ozola savēlām pa sniega būtnei. Uzmini, kura ir manējā :]




Gribētos noklausīties jauno Flёur, bet Melnā piektdiena negaida. Monarch!

Es redzēju lielu dzelzs kuģi un vienlaicīgi biju tajā iekšā. Ne “Titāniks”, protams, bet tāpat vesela eiforisku izklaižu valstība ar grezniem interjeriem. Visi svarīgākie mākslas veidi vienuviet – kino, kazino, sauna un tax free. Viegla šūpošana un galvas reiboņi – bez maksas. Un, iedomājieties, visu šo bagātību, kuru pirms simts gadiem varētu atļauties tikai prinči, tagad var apdzīvot jebkurš, vienalga no kādas arodbiedrības. Pat bezdarbnieks un nevalstnieks to var atļauties. Vecmāmiņas velteņos ar mazbērniem zirnekļcilvēku kombinezonos, pūriski protestantiski, rūtoti zemnieki no dziļiem laukiem, narkodīleri ar plastisko operāciju rētām un slavenās zviedru nenukleārās ģimenes. Visas krāsas ne tikai uz viena kuģa, bet arī vienā ballē. Visi tagad var atļauties tādu greznību.

(...)

Pa to laiku uz apakšējiem klājiem visi pulksteņi griezās uz otru pusi, tur valdīja gluži cita laika zona. Personas ar ļoti stingri definētu identitāti ālējās. Latviešu nācijas bijušo laikmetu izlolotais zieds visā savā košumā pārsita degunus, novēma ar zelta rakstiem greznotos paklājus un slīpētos spoguļus. “Eeeee, džeki, mēs taču esam īsti džeki! Davaj, džeki, iedzeram par Latviju! Eeee, mēs neļausim kaut kādiem cūkām par mums smieties! Mēs sitīsim no sākuma tos utainos! Mēs esam stipri, bļins, mēs esam īsti!” un tādā garā cauru nakti griezās viņu iekšēji noskaņotās šlāgerplates. Mani ceļabiedri bija lielā neizpratnē: “Kas tie ir par mežoņiem???” Man bija grūti to izskaidrot mūsdienīgiem, kulturāliem vārdiem. “Tie ir tādi latviešu tautas pārstāvji, kuri strauji izmirst un tāpēc ir tādā izmisumā. Agrārajā un industriālajā laikmetā bija pieprasīts viņu brutālais spēks, bet tagad vairs nē. Arī valsts ir noraizējusies, ka viņu kļūst arvien mazāk, tāpēc cīnās par saglabāšanu visādos veidos, kaut vai muzejiski. Valsts nāk ar dotācijām, ar informatīvām kampaņām, ar filmām un izrādēm. Ir tāda izrāde “Čīkstošais klusums”, tur ir par viņiem, kā viņi baidās izmirt un cīnās, lai varētu saglabāt savu dzīvesveidu. Vēl ir tāda filma “Kolka Cool”, tur arī ir par viņiem, kādi viņi ir jūtīgi pret nežēlīgajām pārmaiņām un pret vispasaules sazvērestību.”

Aurora Rubinshtein @ www.arterritory.com

via apolineers