Vīrietim 33. dzimšanas dienu pienākas svinēt 33 dienas. Tātad strādāt man bija jāsāk jau vakar :/ Tā vietā visu dienu nodarbojos ar daiļpļaušanu (pāri viduklim izaugušo zemes matu ieveidošanu perifērijā, ievērojot funkcionālas pludlīnijas un atstājot ziedošus kušķus nejaušā kārtībā, izskatās haotiski, oriģināli un labi), kārtoju ārējos cietņus, aizkrāsojot zvaigznes piemirstām filmām, un kačāju mūziku internetā (no visa jaunā Artesia šķiet pats baudāmākais ieguvums =) Acīmredzot nekad negrasos pieaugt, kā teicis antirealist, vajag jau nevis pieaugt (tā kā kaut kam klāt), bet izaugt. Labrīt, Astra Zoldnere

Atlikušos kurmju rakumus izspārdīju ar kājām, tālākos arī, zemi pielīdzināju, no pagalma vidus līdz ozolam un ugunskuram lapas nogrābu, vējā kritušos zarus un mitruma mazināšanai paredzēto sienu aizvācu, traktora sastumtās velēnas sagāzu atpakaļ caurumos, pa vidu sabēru vēl pāris laukakmeņu vezumus un piemīdīju, kūtsaugšā pretlietus spoku dārzu iespēju robežās sataisīju, piekārtoju šķūnīti un priekšnamus, šūnas stropos saliks tēvs, iekštelpām cauri iet atļaušos tikai pēc saulrieta, bet vispār esmu bijis samērā kārtīgs un to sīko entropiju, kāda te valdīja pirms manas ievākšanās, tāpat jūtos ievērojami mazinājis. Motivācija iepriekšminētajām (un citām) darbībām ir galvenokārt viena – sagatavot pēc iespējas patīkamāku vietu, kurā atgriezties. Rīt, pretēji gājputniem, to pametu, lai dotos uz siltākām zemēm (Holandi) vismaz līdz vasarai

( Vēsture )

Pavasaros ap šo laiku, kad nokusis viss sniegs, man nereti rodas doma pārsaukt mājas par Kurmjiem, nešaubos, ka ne man vienīgajam, citi noteikti cieš vēl trakāk. Tas, ka kurmji pa ziemu neguļ ir uzskatāms, bet to, kāpēc tiem jārok jaunas alas, es varu tikai minēt, neriskējot dabūt pa ausīm no kāda zoologa, un minu, ka tāpēc, lai būtu ko elpot, tātad ziemā kurmji elpo caur sniegu, feini, ne. Īstenībā gan jau tāpēc, lai atrastu svaigas sliekas. Kādu laiku domāju, kā kurmjus ierobežot, jo indēšanu neatzīstu, zemes drebinātājs neesot efektīvs, piedāvājums ierakt zemē subvūferi :D nenopietns, bet ūdeni tajās alās var liet, cik uziet, viņi elementāri izraks jaunas, kamēr neskatīsies. Galu galā secināju, ka visoptimālākais risinājums būtu sākt ar sevi :) jeb mainīt viedokli un turpmāk uzlūkot viņu rakumus kā kaut ko nekaitīgu un skaistu, jo ir jau arī, saproti, mākslas darbi, mātes zemes aklo pabērnu zikurāti, ezotēriski ergonomiskas struktūras utt., bet... no otras puses, tumsā ar zemajiem apaviem tādā mākslas darbā iekāpt nav nekas patīkams un ir gadījies pārāk bieži. Pašlaik esmu jau noracis (placināt, kā mācīja vecmāte, nav labi, jo cauri tai pankūkai vēl ilgi nekas neaug) un kopā ar lapām likvidējis kādus trīsdesmit, palikuši vēl tikpat, pārējie ir pārāk tālu to care

Tieši 2012.03.03. 11:33 ~300 metrus uz rietumiem no Taurupes: arī tāds atspirdzinošs rīta kvests līdz pagasta centram ar divriteni un Limbonic Art fantasmagoriju androīdā, pat ja tikai pēc cigaretēm, rītarosmes vietā ir tieši viena un ne vairāk no neatņemām sastāvdaļām tieši tik reibinošam nefolka trešās pavasara dienas rītam un, cerams, tikpat sportiskam turpinājumam :) Kārtīga sieviņa zilā kurtkā un baltā lakatiņā veikalā Rūta pirms manis pirka tieši vienu alu to stipro, to, kas septiņu grādu, un tieši desmit cigaretes (pārdevēja lietišķi noskaitīja tieši 10 sarkanās Wall Street, tieši tik mīļi un lauki, lai arī es izvēlētos Wall Street, vienīgi zilo, un atpakaļceļā sapratu, kāpēc tās (vislētākās cigaretes veikalā) sauc tieši tā, ar lielām naudām un finanšu plūsmām ikdienas apziņā savanģotas Ņujorkas ielas vārdā. Tāpēc, ka vislētākās cigaretes noteikti pērk un smēķē vistaupīgākie un praktiskākie cigarešu patērētāji, tātad tādi, kuriem nauda ir aktuāls 'temats', savukārt, tāda Vōlstrīta lauciniekam varētu neizteikt tieši tik neko, lai kaut kad kaut kur Panorāmā, avīzē vai ziņās tās vārds būtu redzēts/izlasīts un zemapziņā iespiedies, attiecīgajos psihes līmeņos izraisot aktuālo saikni ar monetārā agregora ļervu ir tāds ezotērisks termins uaaua ahaha nu te jau es vienkārši aizslēpoju, starp citu, šodien sniegs un saule aicināt aicina laukā, jau apmetu divus lokus ap pagalmu, pirms tam tāpat paslidinājies zem ozola ar kafijas krūzi, vienu zilu Wall Street un secinājis, ka tā darīt var mierīgi visur, izņemot tieši zem lielajiem kokiem, jo tur zeme ir siltāka, līdz ar to sniegs pakusušāks un brūk iekšā, paliec bez slēpes un vē, taču līdz vispārējai perfekcijai trūkst tikai nepilna diennakts mīnus 3-6 grādu un 5-10 centimetra balta kristālu pūdera pa virsu sērsnas garozai, citādāk kājas gribēdamas neiet paralēli, un arī slidsolī, kuram man principā nūjas ir par īsu, slīdētu kā ar borskābi svaigi ierīvēts novusa galds. Ap trijiem ar dievieti dosimies sniega pastaigā, bet vispirms sviests. Starp citu, noskatījāmies The Artist (approved), khosmos ieteikto dokumentfilmu par indiāņiem kino vēsturē Reel Injun (ļoti interesanti! www), bet Be Kind Rewind izslēdzām otrajā trešdaļā, Džeksbleks zb vnk, tas melnais puisis gan bija cool, bet Mišels Gondrī vēl savu pusotro iespēju ir nopelnījis a priori (ārā arī kaut kas tāds). Pie viena jūtu kosmisku atbildību atgādināt, ka visumā pastāv tik lielisks ieraksts kā Sun of the Blind (ārā arī kaut kas tāds)

Ir pienācis tās laiks, tāds savā ziņā aplauziens, par spīti tam, ka skan tik skaisti, kad lūst, un vispār (es brīnos, ka nav tāda meitenes vārda – Sērsna), jo slēpošanai tāds sniegs ir nederīgs – mēģinot pa tagadējo segumu laisties diagonāli, agrāk vai vēlāk ielūsti un paliec bez slēpes (man ir tie jaunie stiprinājumi, kas momentāli atvienojas, tikko kā kaut kas ne tā). Sērsna klāj arī P4 asfaltu, nelabvēlīgi ietekmējot saķeri ar divriteņa riepām un tādējādi arī padarot ceļu līdz pagasta centram somewhat apgrūtinošāku. Bet nav sāpju bez ieguvuma! Ja vajadzēs, līdz pašam pasaules galam es iešu un tikšu – ja pirmais, gaidīšu pazemes pļavās ar dzīrēm. Attēlā – ozols, kurā brālēns (tas, kurš psihodēliskais ;) esot ar draugiem uzkāpis pēc Taurupes aptiekas apmeklējuma... un ilgi nevarējis nokāpt, hehehe.

Pie viena /atkal viss jau nokavēts :/ tradicionālā AFIŠA. Recognize!

Šodien zem ozola savēlām pa sniega būtnei. Uzmini, kura ir manējā :]




Gribētos noklausīties jauno Flёur, bet Melnā piektdiena negaida. Monarch!

Uztaisīju provokatīvu aptauju par sevi citu acīs, bet pirmie 3 balsotāji izvēlējās variantu Wtf? un sapratu, ka nav ko izmantot aptaujas funkciju tam, kam tā nav domāta. Katram darbam ir viens, vispiemērotākais darbarīks, viena vislabākā vieta, reizēm pat viens, noteikts laiks. Šodien salīdzinoši daudz laika pavadīju laukā, mazkrāsainajā (vai, ja pieņem, ka baltā ir visu krāsu summa, ļoti pat daudzkrāsainajā) pasaulē, ar slēpēm, ūdensspaini, kafiju, mūziku ausīs, motorzāģi, lāpstu nafig, iebrauktas jau kādas sešas trases no kalna/kalnā ar kopējo garumu ~2 kilometri – trīs bērnu, trīs pieaugušo :) lai gan izmantot vienalga nākas vienam, bet drīkst braukt ciemos. Trases atšķiras ar to, ka nobraucienā pa pieaugušo uz kādām sekundēm desmit attīstās reāls spīdkors, sekojoši slēpju vērsums ir platāks, visas no tām sākas +- kalna augstākajā punktā, tātad 153 m vjl un beidzas 20-25 metrus zemāk. 2 no 3 “bērnu” ir ievērojami garākas (1 diagonāla, 1 paralēli piebraucamajam ceļam), bet lēzenākas, un par to, ka izmantoju tās slēpošanai augšup, arī krietni šaurākas. Nokritis vēl neesmu, bet iebildumu nebūtu

Sāku skatīties subj. (2010), vēl palikušas 40 minūtes, bet Injaritu jau ir nopelnījis 5 zvaigznes!! Vietā ar ķīniešu puisēniem pie griestiem sapratu, ka aaaaaaa vienam vakaram pietiks... Aizgāju gulēt iemīlējies. Pamostoties sniga un beidzot bija silti. Apnicis šķidruma deficīts (lasi, kausēt sniegu), tāpēc nu mēroju tos 70 metrus līdz akai pret kalnu un atpakaļ, vienalga ātrāk.

Šīsdienas karadziesma

no Gott mit uns (2012)

( Rūna – TEIWAZ )

Neapstāsimies
Nav laika
Nav jēgas
No rītiem ilgi
Neaizmirst sapņus