Atlikušos kurmju rakumus izspārdīju ar kājām, tālākos arī, zemi pielīdzināju, no pagalma vidus līdz ozolam un ugunskuram lapas nogrābu, vējā kritušos zarus un mitruma mazināšanai paredzēto sienu aizvācu, traktora sastumtās velēnas sagāzu atpakaļ caurumos, pa vidu sabēru vēl pāris laukakmeņu vezumus un piemīdīju, kūtsaugšā pretlietus spoku dārzu iespēju robežās sataisīju, piekārtoju šķūnīti un priekšnamus, šūnas stropos saliks tēvs, iekštelpām cauri iet atļaušos tikai pēc saulrieta, bet vispār esmu bijis samērā kārtīgs un to sīko entropiju, kāda te valdīja pirms manas ievākšanās, tāpat jūtos ievērojami mazinājis. Motivācija iepriekšminētajām (un citām) darbībām ir galvenokārt viena – sagatavot pēc iespējas patīkamāku vietu, kurā atgriezties. Rīt, pretēji gājputniem, to pametu, lai dotos uz siltākām zemēm (Holandi) vismaz līdz vasarai

( Vēsture )

Mēs sarunājām spēlēt zvēros. Draugs bija lācis, es biju bites un ar pirkstiem bakstīju viņam vēderā, bet tā ne ļoti stipri. Nelāgā kārtā tas notika uzreiz pēc brokastīm, tieši pirms došanās laukā, tāpēc kļuvu par zibensnovedēju ļaunās aukles aizkaitinājumam par ierasto haosu ģērbtuvē, tiku pasists padusē un demonstratīvi stiepts uz diendusas telpām, pusei bērnu skrienot pakaļ (tā notika regulāri, bet es nekad neskrēju, un nesapratu, kāpēc viņi skrien). Ļaunākais bija nevis tas, ka mani stiepa (pirmoreiz), bet tas, ka biju pirmais, kuru patiešām arī atstāja iekšā uz āra laiku, vienu pašu, nevis palaida vaļā pie pašām durvīm, sak, tas tikai tā pabiedēšanai. Es biju like wtf, really, nost, jo uztvēru sevi kā salīdzinoši rātnu bērnu, raudāju, negulēju, histēriski skraidīju gar gultām, lēkāju no vienas uz otru un visu laiku gaidīju, kad atbrauks mamma un aizvedīs mani prom. No dārziņa līdz mājām bija 5 minūtes ar kājām, vienreiz aizgāju patvaļīgi, pēc tam mammu par to rāja

Re: http://klab.lv/users/dienasgramata/3960808.html

Nejauši atskārtu, ka mana ultimate bērnības sajūta nāk no diezgan vēlīna vecuma, ~13 gadiem ne vairāk, divām vasaras nedēļām bioloģijas fakultātes darbinieku bērnu nometnē Mežotnes muižā. Tas laikam bija kaut kāds vienreizējs pasākums, jo manā pieredzē tā arī netika atkārtots. Bērnu nebijām daudz, kādi padsmit, man un, šķiet, arī savstarpēji pirms tam absolūti nepazīstami, bet apmēram vienādā vecumā vai jaunāki, un visi tādi rāmi un draudzīgi. Dzīvojam skolas ēkā turpat blakus pilij (tolaik tajā mitinājās kaut kādi nelabvēlīgie elementi, atceros izžautu veļu uz striķiem pa vidu tai aizgājušo gadsimtu godībai). Laiks abas nedēļas turējās vasarīgs, un tā atmosfēra krēslas stundās muižas parkā, starp senajiem milzu kokiem spēlējot kazakus un rasbainiekus vai vienkārši blandoties apkārt, manās sajūtu asociācijās ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Skaitījāmies jau diezgan apzinīgā vecumā un neviena profesionāla audzinātāja(-s) funkcijas pildītāja tur nebija, katrā ziņā nespēju atcerēties jelkādus disciplīnas žņaugus (tas, ko nevaru teikt par ikgadējajām volejbola nometnēm random vietās 10-15 gados, ar 2 treniņiem dienā, celšanās, rītarosmju, ēšanas, gulētiešanas rutīnu, kā arī sportiskās un ne tikai konkurences spriedzi). Atceros sevi saulainā dienā sēžām pavēnī zemā koka zarā un šūpojot kājas, nedarot neko, jo nekas jau nebija jādara, iešanu vakaros uz viģikiem kultūras namā, peldēšanos seklajā Lielupē blakus gājēju tiltam (sagriezu pēdu, bet nieki), kaut kādas izdomu spēles un futbolu ar vietējiem, pēc kura mums kauties palīgā nāca arī mūsu meitenes :)

Savādi, ka neatceros nevienu sarunu, saturu, cilvēku vai seju, bet tas arī nekas