Nu & kā tu neēdīsi no tik skaista koka. VILLJAMS BLEIKS, 1808

«Nē.»
«Nē? . . . Nu tad . . . tur mēs varētu netraucēti parunāties. Rītvakar? Ja?»
«Tur? Rītvakar? Ak nē – nē!»
«Nu kad tad? Lai paliek uz rītvakaru!»
«Nē, nē.»
«Jā! Lai paliek vien!»
«Bet kad iznāk . . . ka nevaru . . . var izgadīties . . .»
«Tad nobrauki zemākajam zaram galā lapas, tur tam ozolam aiz saimnieka klēts. Sveika!»

Piedod, neatceros vairs, kurā cibā izlasīju ieteikumu (komplektā ar ekselento Malēnu), bet noskatījos Frizieres vīru (1990), un, nu, protams, ka tā visa ir divpadsmitgadīgā zēna fantāzija, citādi taču nekam nebūtu nekādas jēgas :)

Vakar mežā gan bija pekle, viss mitrs un karsts un divtik smags, bet tas vēl nekas, ja ap miesu bez apstājas riņķo desmit dunduri un divdesmit mušas, iekārojot tavus sviedrus un asinis, bet tā egle nekrīt un nekrīt... un tu besies, spārdi akmeņus un domā, ka ievas tiešām ir stulbi koki, jo to zari aug zemē, un vēl domā, kāpēc, kāpēc būt pateicīgam par dusmām, kamēr izdomā. Tagad es zinu

Trim izviršanas diennaktīm Marriott platīna klientu līmenī vajadzēja atsvaru (pēdējā vispār bez ceremonijām no launža savācu knapi (sevis :) iesāktu Absolut 0.7 pudeli), tāpēc Berlīnē atgriezāmies ar autostopu un reģionālajiem vilcieniem (Quer-durch-Land ir tāda laba DB biļete, bieži jāpārsēžas, bet var izkāpt, kur, un braukt tālāk, kad gribas), nakšņojot gan lidostā, gan mežā zem episkiem kokiem pie nelegāla ugunskura apdullinošas varžu kurkstoņas un izbadējušos lapsu ielenkumā (no rīta visapkārt pa lapām lēkāja dzīvsudrabainas peles). Pēc Holandes vāczeme šķiet tik plaša un mežonīga, lai gan ne mazāk funkcionāla, bet ozolu, kļavu un papeļu pārpilnība atgādina Baltiju

Holandes romantika ir miniatūra. Nē, tie gludie, plakanie zālāji ar aitām vai neko, pār ko vējam ieauļoties, neuzrunā nemaz. Bet pat vietās, kuras no augšas (kartē) izskatās kā totāli guļamrajoni ar 2000 cilvēkiem kvadrātkilometrā, katrs neaizņemtais stūris ir vienās lapās un zālēs, ziedos un ūdeņos, putnos un zobaiņos. Tikai pāris metrus no šosejas aiz skaņu pārliecinoši slāpējošām sienām ir vietas, kuras izskatās tā, it kā savādākos diennakts laikos būtu elfu apdzīvotas. Un visur soliņi. Un tiltiņi. Un kastaņi, ziedoši. Reizēm rozā (ziedoši, kastaņi). Kastaņu ēna man liekas īpaši vilinoša. Uz nedēļu or so tikām vietā ar internetu un visu, bet izsitām (dieviete izsita :) korķus tā, ka 30h nebija elektrības. Par laimi tikām arī pie divriteņiem (viņai balts, man oranžs) un zaļās zemes tuvie tālumi vairs nav šķērslis, redzēts tik daudz, ka uzrakstīt nav laika lauki govis upe kapi kapi upe lietus :zem tilta: mājas 7. sērija uz pēdējiem laptopa akumulatoriem mīla rīts pilsēta ielas ielas parks ielas kapi mežs mežs mežs mājas Elektrība INTERNETS

Fonā RTL7/// rāda angliski (ar krievu akcentu un holandiešu titriem) dublētu Nakts Sardzi. Aurāli neveikli. Antonam arī neiet. Laat maar

Ievas?

Rītdien beidzas mūsu Schīdama. Līdz ar to beidzas arī Dienvidholande (nezinu, cik tas ir objektīvi, bet man liekas, ka šis nošķīrums ziemeļos un dienvidos kaut ko nozīmē tikai pašiem aborigēniem – esmu pamanījis, ka ziemeļi ir lepnāki ar to, ka ir ziemeļi, bet dienvidi skaitās tādi konservatīvie un neveselīgie, apmēram kā ā es un vē, bet neticu), es atgriežos turpat, kur pirms gadiem četriem, dievietei tas viss ir jauns. Arī ievas, kuras šeit ir savaldītas, proti, kārtīgi iegrožotas dzīvžoga formātā, parkos un dārzos, arī Panteonā. Sākumā nesaproti, kas tik pazīstami smaržo (žēl, ka nevar ierakstīt), bet, kad pamani dzīvžogu, baltus ziedus un bites, nemaz negribas ticēt, ka tās ir tās pašas ievas, kas mājās. Ierosināju saukt par maijām, jo vakar tām bija vārda diena. Nav taču tāda auga vēl pasaulē – maijas, vai ir

Tagad kļūšu pavisam nelineārs, jo man ir iekrājusies čupiņa nepabeigtu ierakstu par pagājušās nedēļas “dramatiskajiem” notikumiem, bet satraukt tam nevajadzētu nevienu, jo tie ir tikai vārdi, pie tam sveši :) Sestdien ar Sabīni un Pelli bijām ciemos jeb “uz internetu” pie Flārdinhenas Jāņa, kas caur t.s. “uzmetēju” aģentūru (Stipt B.V) ir inženieris tai pašā bēdīgajā tomātu saiņošanas cehā (Greenpack), no kura mani izraidīja pēc pirmās nakts, bet dievietei vēl atlikušas trīs darba dienas (naktis). Jānis ir draudzīgs lāga vīrs pēc četrdesmit, dzīvo Dzeņa ielā un reizēm nedēļās nogalēs Sabīnei māca gleznot. Latgalisko sakņu dēļ viņš ir krievvalodīgs, bet ar mums komunicē tikai latviski vai angliski (Pelles klātbūtnē). Viņa rajonā dzīvo aptuveni 400 latviešu (kas tāpat uz kādiem, gan jau vismaz 40,000 poļiem ir sīkums, bet tomēr pirmā valoda, kuru dzirdu, izejot uz balkona sestdienas vakarā, jeb bļāviens Es atnākšu vēlāk!), kāpņu telpas ir izteikti postsovjetiskas, pat es notvēru orcisku impulsu triekt stūrī jau otro pēc rīta maiņas iztukšoto enerģijas dzēriena bundžu. Flārdinhenā ir daudz episki skaistu koku (tagad te ir kastaņu ziedēšanas laiks) un tā ir tikai 40 minūšu gājiena attālumā no Rietumshīdamas. Protams, mums tās pārvērtās ~2 stundās, jo atpakaļceļā noteikti vajadzēja izmest naksnīgu līkumu caur līdz šim neaizsniegto princeses Beatrises parku, kur nokļuvām pa ļaužu retāk bristām takām, par ko mūs pieradinātais holandiešu fauns aplaimoja ar veselu dzīvnieku parādi, mincīšus domesticus nemaz neminot - padsmit ļepatojošu zaķu pakaļām, diviem ežiem (no kuriem viens bija dikti aizņemts un komunicēt nevēlējās, bet otrs pavisam flegmatiski gulēja pļavas vidū un par mums nekustināja ne adatu), pūci (lidojumā), kā arī neatpazītu, iespaidīgu izmēru grauzēju, kas noteikti nebija žurka, bet pele arī ne. Tonakt aiz mākoņiem bija pirmais pilnais ziedu mēness, bet, kā jau atzīmēja Pelle, you're never gonna see it

Priekšpēdējā ierakstā ielaidu daudz pārrakstīšanās kļūdu, tā jau nepārredzamības dēļ un pašu pārāk nebesī, esmu uzvilkts kā mehānisms. Besī tikai ke, f yr legacy n all, kā var tik ilgi čakarēt vērtīgu cilvēku, ka mauka ir _labāk_ par lētu vienas nakts sakaru, tāpēc jau tie (latviešu) tēviņi ir tādi cūkas, ka viņiem piedod. Šis besī. Cūkas nemaz fizioloģiski nav spējīgas paskatīties debesīs ;) Paldies arī SC lasāmajām lentām par vielu, lenorai par atgādinājumu, ka lieldienās neizšūpojos, lai gan no mājdurvīm līdz tuvākajām šūpolēm ved skaidām klāta taciņa kokos tikai divsimts soļu attālumā. Izšūpojos tagad, līdz fiziskam nelabumam, kas nozīmē, ka visas nogulsnes, inter human filth, žults, inde iet laukā, tagad arī tur viss būs kārtībā ^^

(e) courtesy of repelsteel

Let us go to the rose

Julianapark, 2012

(e) courtesy of Apple Network 89ceea

Esam Schiedamā, kas ir tāda kā Roterdamas Mārupe pēc lokācijas, bet Mežaparks pēc ambiences, labas stundas gājiena attālumā no centra un katrā ziņā win, jo krietni glītāka, zaļāka un patīkamāka par pašu Roterdamu, kuras galvenais lepnums esot tās industriālā arhitektūra (neinteresē). Ieradāmies piektdien ar visu latvijas laiku līdzi, bet sākotnējo drēgnumu un īgnumu par to, ka pretēji cerētajam dzīvesvietā nav interneta (apkures arī, vismaz pagaidām, par laimi tikai termiskās ;) ātri kliedēja fakts, ka ir divi balkoni, no kuriem redzamas daudz, daudz debesu, jumtu, dakstiņu, mākoņu un savādu putnu, uz Roterdamas lidostu diagonāli lēnām slīdoši hroma pterodaktili to skaitā, septiņas vējdzirnavas, četri baznīcu torņi un divi minareti. Tikai 300 metrus no mājām ir varbūt pats glītākais parks, kādā esmu bijis, ar desmitiem ziedošu koku, puķēm, dievietes statuju (attēlā dibens), neesošu zvēru skulptūrām, harmoniskās pludlīnijās izraktu pīļu dīķi ar tiltiņu un 12 koku aplī 18 kolonnu pusloka ieskautu apjumtu sešu kolonnu objektu uzkalnā, kuru uzreiz nodēvēju par Panteonu. Kaut kā ātri un viegli te dodas nosaukumi vietām, cilvēkiem un fenomeniem, ir arī orku mežiņš, mincīšparks, etniskie šlāgertroļļi, tribal warfare un tautu draudzības krasts, pretnis un tetris, medniece, brālīši, jurītis un sveta, un vispār pietiekami iespaidu, par kuriem varētu rakstīt atsevišķi, taču pagaidām ar paroli neaizsargātus tīklus nākas zvejot uz ielu stūriem un dators vēl nešķiet prioritāte... No šodienas sāku strādāt divos darbos )

(c) Otecki

Nejauši atskārtu, ka mana ultimate bērnības sajūta nāk no diezgan vēlīna vecuma, ~13 gadiem ne vairāk, divām vasaras nedēļām bioloģijas fakultātes darbinieku bērnu nometnē Mežotnes muižā. Tas laikam bija kaut kāds vienreizējs pasākums, jo manā pieredzē tā arī netika atkārtots. Bērnu nebijām daudz, kādi padsmit, man un, šķiet, arī savstarpēji pirms tam absolūti nepazīstami, bet apmēram vienādā vecumā vai jaunāki, un visi tādi rāmi un draudzīgi. Dzīvojam skolas ēkā turpat blakus pilij (tolaik tajā mitinājās kaut kādi nelabvēlīgie elementi, atceros izžautu veļu uz striķiem pa vidu tai aizgājušo gadsimtu godībai). Laiks abas nedēļas turējās vasarīgs, un tā atmosfēra krēslas stundās muižas parkā, starp senajiem milzu kokiem spēlējot kazakus un rasbainiekus vai vienkārši blandoties apkārt, manās sajūtu asociācijās ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Skaitījāmies jau diezgan apzinīgā vecumā un neviena profesionāla audzinātāja(-s) funkcijas pildītāja tur nebija, katrā ziņā nespēju atcerēties jelkādus disciplīnas žņaugus (tas, ko nevaru teikt par ikgadējajām volejbola nometnēm random vietās 10-15 gados, ar 2 treniņiem dienā, celšanās, rītarosmju, ēšanas, gulētiešanas rutīnu, kā arī sportiskās un ne tikai konkurences spriedzi). Atceros sevi saulainā dienā sēžām pavēnī zemā koka zarā un šūpojot kājas, nedarot neko, jo nekas jau nebija jādara, iešanu vakaros uz viģikiem kultūras namā, peldēšanos seklajā Lielupē blakus gājēju tiltam (sagriezu pēdu, bet nieki), kaut kādas izdomu spēles un futbolu ar vietējiem, pēc kura mums kauties palīgā nāca arī mūsu meitenes :)

Savādi, ka neatceros nevienu sarunu, saturu, cilvēku vai seju, bet tas arī nekas

Ir pienācis tās laiks, tāds savā ziņā aplauziens, par spīti tam, ka skan tik skaisti, kad lūst, un vispār (es brīnos, ka nav tāda meitenes vārda – Sērsna), jo slēpošanai tāds sniegs ir nederīgs – mēģinot pa tagadējo segumu laisties diagonāli, agrāk vai vēlāk ielūsti un paliec bez slēpes (man ir tie jaunie stiprinājumi, kas momentāli atvienojas, tikko kā kaut kas ne tā). Sērsna klāj arī P4 asfaltu, nelabvēlīgi ietekmējot saķeri ar divriteņa riepām un tādējādi arī padarot ceļu līdz pagasta centram somewhat apgrūtinošāku. Bet nav sāpju bez ieguvuma! Ja vajadzēs, līdz pašam pasaules galam es iešu un tikšu – ja pirmais, gaidīšu pazemes pļavās ar dzīrēm. Attēlā – ozols, kurā brālēns (tas, kurš psihodēliskais ;) esot ar draugiem uzkāpis pēc Taurupes aptiekas apmeklējuma... un ilgi nevarējis nokāpt, hehehe.

Pie viena /atkal viss jau nokavēts :/ tradicionālā AFIŠA. Recognize!

http://ej.uz/fleur2012


http://ej.uz/lesdiscrets2012


http://ej.uz/theodorbastard2012

Re: http://klab.lv/users/nefolk2/28936.html