Vakarnakt nolēmu beidzot noskaidrot, kad ir vispareizākie laiki ārstniecības augu vākšanai (pilnmēness, agrs rīts, pirms vētras), un pēc tam trīs reizes devos norasojušajā ābeļdārzā, kur pamodināju trīs zālē nakšņojošus putnus un nogriezu apmēram trīsdesmit trīs asinszāļu lakstus. Pie viena no jauna uzzināju, ka hypericum būtībā nozīmē ‘virs ikonas’ (vietas, kur šo cēlo augu kāra vasaras saulgriežos, lai no mājām aizbiedētu ļaunumu), bet perforatum atsaucas uz lapām redzamajiem punktiņiem, kas īstenībā ir sīki caurumiņi. Latviešu valodas piedāvātie sinonīmi gan ir krietni suģestējošāki, piemēram, dzelzs zāle, raganu kauli, vīna puķe, zirgu rauda u.c., nemaz nerunājot par krievu зверобой. Avotos rakstīts, ka mājlopi, ieēduši asinszāli, mirst nost, un to nedrīkst lietot neierobežotā daudzumā, bet retos gadījumos tā var radīt vieglas nevēlamas blakusparādības, piemēram, reiboni, apjukumu un nogurumu. Pēc tam no viena stiebriņa uztaisīju tēju un likās, ka patiešām sajutu pilnmēness suģestēto iedarbību, jo randomā sāku skatīties dokumentālo filmu par, iespējams, garlaicīgāko fontu pasaulē (Helvetica), bet tā izrādījās tik interesanta, ka pat tiku līdz pusei, iegrimstot dziļās pārdomās par cilvēka sūtību un lauku/pilsētvides atšķirībām. Līdz galam neizdomāju, jo asinszāle gan nomierina, gan palīdz pret bezmiegu, bet, acīmredzot, ne uz ilgu, jo pēc kādas pusstundas mani uzmodināja peles grabināšanās blakustelpā un nelika mieru, kamēr neizbesījos un neienesu istabā ūdens spaini, uzmini, kam. Bija jau gaišs, bet mēness vēl nebija norietējis

1937. gada ziemā pēc smagas, divu nedēļu ilgas bombardēšanas Japānas armija ieņem tālaika Ķīnas galvaspilsētu Nankinu (tagadējā Naņdzjina) – notikums, kuram sekojošās sešas nedēļas vēsturē dēvē arī par Nankinas izvarošanu un par kuru es neko nezinātu, ja ne šī 2011. gada Ķīnas TR ražojuma filma ar Kristiānu Beilu (!) galvenajā lomā (jāsaka, ka arī par tādu filmu, visticamāk, neko nezinātu, ja tajā nebūtu viņa) kristīgā apbedītāja tēlā, kurš pāris dienu laikā piedzīvo gan dievišķo intervenci, gan katarsi, gan fizisku, gan dvēselisku transformāciju, turklāt būdams gandrīz tikai un vienīgi sieviešu sabiedrībā. Pirmais, ar ko kinematogrāfs pārsteidz, ir ārkārtīgi reālistiskās kauju ainas – sen nebiju redzējis tik pārliecinošu urbānās karadarbības atainojumu – gan ticamu, gan ļoti skatāmu un ne pārlieku traumējošu. Režisors Zhang Yimou gan nebūs svešs nevienam, kam ir tuvas orientālās lidojošo zobenu filmas (viņa kontā ir gan Hero, gan House of Flying Daggers, gan Curse of the Golden Flower u.c.), arī te krāsas, krāšņums un fokuss uz estētisko arī postažas epicentrā ir atslēgas rīki. Turpat blakus brutalitātei un kara nežēlībai ir gandrīz šķebinošs salkanums, patoss un prasmīga manipulācija ar skatītāja (lasi, ķīniešu skatītāja) ekspektācijām. Japāņi (ar reti patētiskiem izņēmumiem) tiek attēloti kā pēdējie orki, sakautās tautas ciešanas, varonība un nestie upuri tik aizkustinoši, ka, šķiet, katram otrajam ķīnietim kinoteātri būtu jāpamet ar asarām acīs, turklāt filma ir tieši tik paredzama, lai tās vērotājs sajustos vairāk vai mazāk intelektuāli neapdalīts. Varbūt tāpēc skatījos ar trīs piegājieniem (toties vienā naktī!) un galu galā secināju, ka par spīti nogurdinošām klišejām un pāris czemu/wtf epizodēm (acīgākie skatītāji ekrānā pamanīs arī “spokus”), izstrādājums tomēr ir slavējams, vizuāli baudāms un vērtīgs, jo vēsturiski apgaismojošs. 4/5

Tērzējot ar Mentu agrahalles tirgus angārā, uzraku viņu piedāvājumā šo un nofočēju sev atgādinājumam (jo jānovelk, bet blogspotos nav). Uzzinājis, ka man tas sūds patīk, Juris nekavējoties no zemletes/aizgalda izvilka vēl vienu tādu un atdāvināja, jo viņam šie itāļi nemaz neejot pie sirds. Teicu paldies un wtf, kādi itāļi joptvai, viena poļu meitene un raganisks ambients, nevis tur kārtējais piedzēries neofolks, rekur, elfi dejo aplī, uzpirkstītes un pulkstenītes, kādi itāļi, tas nekas, ka Old Europa Cafe... Tikai tagad aptvēru, ka tas, ar ko viņš jauca, visdrīzāk bija Argentum, kuri patiešām varētu būt sūds (un ir no Argentīnas), katrā ziņā atmiņā pēc savlaicīgas ievērtēšanas aizķērušies nav. Bet Artefactum ir love

Holandes romantika ir miniatūra. Nē, tie gludie, plakanie zālāji ar aitām vai neko, pār ko vējam ieauļoties, neuzrunā nemaz. Bet pat vietās, kuras no augšas (kartē) izskatās kā totāli guļamrajoni ar 2000 cilvēkiem kvadrātkilometrā, katrs neaizņemtais stūris ir vienās lapās un zālēs, ziedos un ūdeņos, putnos un zobaiņos. Tikai pāris metrus no šosejas aiz skaņu pārliecinoši slāpējošām sienām ir vietas, kuras izskatās tā, it kā savādākos diennakts laikos būtu elfu apdzīvotas. Un visur soliņi. Un tiltiņi. Un kastaņi, ziedoši. Reizēm rozā (ziedoši, kastaņi). Kastaņu ēna man liekas īpaši vilinoša. Uz nedēļu or so tikām vietā ar internetu un visu, bet izsitām (dieviete izsita :) korķus tā, ka 30h nebija elektrības. Par laimi tikām arī pie divriteņiem (viņai balts, man oranžs) un zaļās zemes tuvie tālumi vairs nav šķērslis, redzēts tik daudz, ka uzrakstīt nav laika lauki govis upe kapi kapi upe lietus :zem tilta: mājas 7. sērija uz pēdējiem laptopa akumulatoriem mīla rīts pilsēta ielas ielas parks ielas kapi mežs mežs mežs mājas Elektrība INTERNETS

Fonā RTL7/// rāda angliski (ar krievu akcentu un holandiešu titriem) dublētu Nakts Sardzi. Aurāli neveikli. Antonam arī neiet. Laat maar

Ievas?

Rītdien beidzas mūsu Schīdama. Līdz ar to beidzas arī Dienvidholande (nezinu, cik tas ir objektīvi, bet man liekas, ka šis nošķīrums ziemeļos un dienvidos kaut ko nozīmē tikai pašiem aborigēniem – esmu pamanījis, ka ziemeļi ir lepnāki ar to, ka ir ziemeļi, bet dienvidi skaitās tādi konservatīvie un neveselīgie, apmēram kā ā es un vē, bet neticu), es atgriežos turpat, kur pirms gadiem četriem, dievietei tas viss ir jauns. Arī ievas, kuras šeit ir savaldītas, proti, kārtīgi iegrožotas dzīvžoga formātā, parkos un dārzos, arī Panteonā. Sākumā nesaproti, kas tik pazīstami smaržo (žēl, ka nevar ierakstīt), bet, kad pamani dzīvžogu, baltus ziedus un bites, nemaz negribas ticēt, ka tās ir tās pašas ievas, kas mājās. Ierosināju saukt par maijām, jo vakar tām bija vārda diena. Nav taču tāda auga vēl pasaulē – maijas, vai ir

Pārmaiņas pēc :) par to, kas man irvairs nav aktuāli, tātad, darbu (otro :)) Pagājušonedēļ, tātad, trīs dienas nestrādāju aģentūras kļūdas dēļ, bet pēc tam trīs darīju vienu un to pašu – vispirms 12 stundas 15 minūtes, atskaitot pauzes, pēc tam 10 stundas un 15 minūtes, bet sestdien vien nieka 9h, tātad, darīju vienu un to pašu – no standarta izmēra (ø15 cm) plastmasas puķupodiem rāvu laukā hortenziju stādus ar visām zemēm un liku plauktiņos, bez ceremonijām, cieši blakus vienu otram, tukšos podus tornī, no labās uz kreiso, vispirms augšu, tad apakšu, tad vidu, un tā, kamēr ratiņi pilni, tad ņem nākamos un pārkrāmē tikko iztukšotajos. Vēlāk tos savāc sekojošais ķēdes posms pārstādīšanas procesā – pārmaiņas pēc nevis poļi, bet kaut kādi iepriekš neredzēti aborigēni (holandieši) bija, kuri man sākumā stipri izskatījās pēc cietumniekiem (bet nedaudz vēlāk pēc cietumniekiem-gejiem), kas atsūtīti šurp labošanas darbos. Visu laiku darīt vienu un to pašu ir ļoti izdevīgi, ja esi melomāns, bezkaunīgs un ne ar vienu nav jākomunicē (poļi parasti strādā pa diviem, mani jau sen atstāj vienu, laikam baidās :), iespējams, tāpēc pirmajā dienā atkal satrakojos, lasi, pārcentos. Izraut tādu 5-15 cm hortenzijas stādu nemaz nav tik viegli, jo tie ir nesen laistīti, zeme piebriedusi, saknes pārņēmušas poda iekšmalas (noslēpums ir uzsist ar poda malu pa plauktiņu) vai, atsevišķām šķirnēm, biezā slānī izaugušas pa apakšas caurumiem (tad jākasa nost ar pirkstiem). Cimdi kļūst mitri pirmajās desmit minūtēs un neizžūst visu dienu (nākamajā dienā zem biezajiem darba vilku gumijas, tātad, pa diviem katrā rokā un bija normz), mikroklimats neapskaužams, viss nopietnais darbs atkal tiek plaukstām. Katrā ziņā reimatiskā smeldze pirkstos ātri zaudēja aktualitāti. Tikai ap 15-16 dienā (t.i. pēc astoņu stundu raušanas) iedomājos, ka vajadzētu samainīt rokas, t.i. pataupīt labo, kurai līdz šim ticis 80% slodzes, bet bija jau par vēlu. Pēc ceturtās pauzes labā plauksta bija kļuvusi pavisam stīva un kaut cik pakustināma tikai ar sāpēm. Atlikušo dienas daļu visu darīju ar kreiso, otru lietojot pavisam simboliski un tikai no plaukstas locītavas augšup. Ap sešiem kļuvu reāli nikns, podi krita laukā no rokām, visas drēbes, arī kabatas pilnas ar zemi/kūdru/saknēm, vēl paralēli besīja kantoris, kuram es jopcik šobrīd pelnu vairāk naudas nekā pats sev, starp maiņām nemaz nav fiziski iespējams izgulēties (mājās deviņos, jāceļas puspiecos, bet bez ikvakara kino un dūmu vannas taču nav dzīves :), kamēr tie nevīžo sakārtot pavisam elementāras lietas. Pirms gulētiešanas labā augšdelna bija ievērojami pietūkusi (vēl tagad nedaudz ir, bet vismaz var redzēt lielos asinsvadus) un tikpat nekustīga. Nospriedu, ka, ja no rīta plauksta nejutīsies labāk, uz darbu aizbraukšu, bet pirmajā pārtraukumā fīreram teikšu Alright, big dog, I can only work with one hand, so send me home (lai ieriebtu kantorim vismaz). No rīta pietūkums bija kļuvis vēl iespaidīgāks, taču roka jau puslīdz lietojama, tāpēc nolēmu nepadoties, strādāt ar to pašu kreiso, bet nesteidzīgi, apdomīgi un, pats galvenais, nedarīt pāri augiem, jo tie ne pie kā nav vainīgi. Ja hortenzijām ir apziņa, šis process tai noteikti nav patīkams, jo ir ārkārtīgi agresīvs un uzskatāmi traumējošs. Nav divu vienādu stādu, tos ir grūti satvert tieši īstajā vietā pie saknes, par izraušanu jau bildu – ja saknes nav brīvas un augsne kaut nedaudz mitra, uzreiz nekas neraujas un plauksta brutāli pārslīd stādam – īsāk sakot, izplūkātas lapas, norauti pumpuri un salauzti dzinumi ir norma. Par spīti tam pa šīm trim dienām līdz galam, t.i. neatgriezeniski nobeidzu tikai vienu. Bet caur rokām noteikti izgāja pārsimts tūkstoši

Darbā pakāpeniski esmu pārgājis no (atmiņas kartes defaulto divu gigalitru tilpuma ierobežotā) randoma, kuru androīdz sauc par Party shuffle (losis :) uz pilnu albumu no-A-līdz-Z klausīšanos (vajadzēja zināmu laiku, lai tiktu pāri visiem greenpack, erp, u.c. darbu radiotraumām, kur tas, proti, savas mūzikas klausīšanās, ir aizliekts viljams; lauku siltumnīcas storage zālē, pēc Maksima lūguma, ja kas, jo radio tur neskanēja, jau biju sācis kalbasīt savu industrijas, blekmetāla un wtfolk shuffle no mabilkas bez austiņām, kā lauku autobusos, yo, bet tur vienalga dzelži un riteņi bija skaļāki; tikai māslandē aptvēru, ka nevienam netraucētu, ja darītu to pašu, ko daru, t.i. vienu un to pašu, ar zem krekla izvilktu vadu un austiņām, gluži otrādi -- es sāku strādāt ātrāk, ritmiskāk, aizrautīgāk, jo, pirmkārt, mūzikai ir milzu vara, otrkārt, nav jācieš estētiskas sāpes par kārtējo svaigo a-āil-follou-jū versiju vai 90.o atbalsi, long devoid of all magic, kā arī neirotisku nelabumu izraisošajām kurwām, ar kurām ausis tiek masīvi piespamotas, šķiet, ikvienā situācijā, kurā klātesošs ir vairāk kā viens polis) Tātad, sākot ar otrā pārtraukuma beigām plkst. 9.45 slēdzu ārā pārtiju un pēc noskaņojuma klausos vienu albumu pēc otra...

Priecājos, ka pasaulē ir (ir bijušas) tādas grupas kā Bal-Sagoth, kuru diskogrāfijai periodiski atkaliziet cauri man patīk apmēram reizi divos gados, esmu jau pie Atlantis Ascendant, vēl palicis The Chthonic Chronicles, pret kuru līdz šim esmu bijis visnotaļ skeptisks (katram noteikti ir tādas grupas, kuras tipa baigi patīk, bet daži ieraksti tiek pēc noklusējuma ignorēti, parasti pirmie (Immortal, Darkthrone, Tiamat) un/vai pēdējie (Emperor, Moonspell utt.), vai arī visi, izņemot tos (nutur Ancient utml. frīki) Bal-Sagoth, lūk, tādi ir pirmais un pēdējais, pie tam pirmais, A Black Moon Broods Over Lemuria, man nesaprotamu iemeslu dēļ ir vienīgais oriģinālā disku kolekcijā, neesmu noklausījies pat 1x, kādam nevajag?) Lai nu kā, ooverepisks ekskluzīvi R. Hovarda un H.P. Lavkrafta pasaulēm veltīts, pārspīlēti patētisks simfoniskais ekstrēmmetāls ar rekordgaru vidējo dziesmas nosaukumu mēreni pacilā/izklaidē, un man der krietni labāk par hipotētiskajām audiogrāmatām..

Savukārt, klausīties pilnā garumā ebm/dark electro albumus ir reti ekspluatēta eksotika, jo, zini, ne ar visiem tā var, toties reizēm tā atrodas līdz šim randoma karmas konsekventi apietas pērles, teiksim Life Cried dziesma Bound In Hate, kurā, kā interneti saka, ir, tas ir, dzied, Nero Bellums ^^^ kawaii. No žanra jaunā vērtībā vēl izkristalizējušies tādi, līdz šim ātrumā nepelnīti overlooked projekti kā Nurzery [Rhymes] (par spīti šabloniskajām lirikām (bet tas piederas pie stila), Thorns/Blasphemous Radicals (2008) man jau ir kļuvis par klasiku un laikam nopietnu pretendentu uz 2012. pavasara most-played rekordu jeb asinīgu konkurentu Limbonic Art fantasmagorijai, kuras varā esmu vēl kopš ziemiskajiem :HAGALAZ: baikraidiem uz taurupi un atpakaļ) un Xentrifuge (tikai viens, quiet generic albums, Light Extinguished (2007), bet kas par skaņu!¡!)

Un Otto Dix ir dikti skaistas, postapokaliptiskas nolemtības piesātinātas dzejas, vismaz tādas tās rādās, caurām dienām raujot hortenziju stādus no puķupodiem zem stikla griestiem, caur kuriem redzami tikai pelēki, apmākušies padebeši, kurus reizēm šķērso pa vientuļai kaijai. Cilvēki ir ne tikai болезнь на коже земли, bet arī trešā acs Dieva pierē, vai ne, tāpēc

Захлопни окна
Захлопни дверь
На пороге твоём
Стоит чёрный зверь

Es atvainojos, bet, nu, šodien vispār... czemu, kurwa -- pakaļ atbrauca, uz darbu atveda, tur ~5:55 man pavaicāja, kur es biju vakar un aizvakar (agency mistake), un paziņoja, ka nekāda darba nebūs, nesapratu, šoreiz vai vispār, izskatās, ka desmitā diena siltumnīcā (ceturtā māslandē) varētu tapt par pēdējo, jo, kamēr neviens neskatījās, vienalga noskanēju čipu (kazi, nepamanīs un samaksās >:) bet pēc tam ar cigareti nihilistiski uzspridzināju vienu no kāda 12,5-darba-gadu jubilejas baloniem (dzeltenu) virs maiņas līdera sēdvietas (tā paša, kas pateica No, you stay here tā, it kā es būtu pie kaut kā vainīgs), kā nupat no lietuviešiem noskaidroju, trāpīgi -- tā arī bijusi viņa jubileja (kurš atzīmē 12,5 gadu jubilejas anyway) un viņš mīlot poļus, jo pašam sieva tāda. Gandrīz žēl, ka izbeidzās shrāfenzādes ģerāniju lauki ar evil boy Aleksu, to pašu, kurš atlaida Maksimu, un poļus necieš, jo tie nesaprot angliski.

Czemu!?.. [ č e m u : ] jeb kāpēc savukārt, bija kļuvis par pēdējās dienās otro biežāk dzirdēto skaņu poļu valodā pēc nenormāli noriebušās kurwa un man patika daudz labāk, kad to nolemtības pilnā, apokaliptiskā izteiksmē pāri ziedu jūrām ik pa laikam noauroja pēdējo divu dienu bezvārda kolēģis ar pīrsingu uzacī. Tā gari, stiepti, grūtsirdīgi un/vai sašutuši Čemūūuuu... ))

Jo tāda karma, es teiktu, bija jau feini, un wheels are in motion. Pusi no abām pēdējām dienām nostrādāju pie divām poļu tankistēm, like, no filmas, kas bija pirmās meitenes mūžā, kuras esmu redzējis braucam, pie tam diezgan droši, ar oranžajiem autokāriem/pacēlājiem, i mean, to neesmu darījis pat es visas savas raibās karjeras lo-fi daļā (bet lietuvas lielākajā noliktavā 2004/05 nostrādāju septiņarpus mēnešus, divus pirmos nakts maiņās ledusskapī, pēc tam tiku brāķa/norakstāmo preču nodaļā) pag, meitenes, tātad, tādas smalciņas, bet žiperīgas un ar krūtīm, kā polietēm pienākas, gariem kastaņu matiem, abas līdzīgas kā māsas, viena pat runāja angliski un dienas beigās atļāva pabraukāt pa siltumnīcu ar riteni, tas laikam bija mans peak point tur

It kā būtu, par ko pārdzīvot, jo pie ziediem patika, bet nē lol, tās 2000 zīmes uzrakstīju kādās 40 minūtēs un pārlasīju tikpat, citus mana iq neatbilstība veicamajam darbam, šķiet, satrauc vairāk par mani, turklāt izskatās, ka 3 dienas atslodzes ir tieši tik, cik nepieciešams, lai pienskābe pirkstos nomierinātos (dīkstāvē sāp nervi, kā pie reimatisma, brīžiem arī trīc kā narkomānam) manam tēvam tieši no roku pirkstiem sākās daļēja ķermeņa paralīze (viņš ir vienas, tās ne pārāk nopietnās grupas invalīds), turklāt nenoskaidrotu iemeslu (es gan teiktu, darbaholisma) dēļ, interesanti, vienalga viss sliktākais, kas ar tevi var notikt, ir jau noticis at least according to psychoanalysis

20 psihodēliski industriālā transa telefonbildes no māslandes van Geesta

(e) courtesy of repelsteel

(2) Es atvainojos, ka nekomentēju un neatbildu uz komentāriem, bet tas nudien ir tehniski sarežģīti, arī par to, ka rakstu gandrīz tikai par darbu (un turpināšu), atvainojos, bet tas drīz mainīsies, un šo tomēr jāpieraksta: Vērša 3. dienā uzstādīju jaunu rekordu vai pat divus, trešo dienu pēc kārtas strādājot vienā un tajā pašā vietā (Shrāfenzandes-Monsteras-Nāldvaikas siltumnīcu trīsstūrī), turklāt strādājot 12 apmaksātās stundas (no 7.00 līdz 20.30, tas ar 5 pārtraukumiem), turklāt rītdien jāturpina 6.00, kas nozīmē, ka jāceļas 4.3044, lai mudīgi ieblieztu pa spaini un 5.20 vēl mirušam ieraustos blakus tuklajam, slinkajam un ekstravertajam, bet visumā simpātiskajam kolēģim šaurajā Spijkenisses latviešiem piešķirtajā opelītī, kurš ātrāk par 140 km/h nemaz nebrauc. Bet nu jau pat tas liekas viegli, zinot, ka pēc tādas dienas kļūsti gan rūdītāks, gan par 100 eiro turīgāks, turklāt jau maijā viss mainīsies

Paņēmu uz mājām vienu ģerāniju purpursārto. Dievietei

Kaut kas neticams! 420 un es ne reizi neievilku, turklāt būdams eiropas ievilkšanas karaļkaralieņvalstī¡¡ Iemesls tam ir pavisam triviāls -- nav naudas; pirmā alga man ir pārskaitīta uz latvijas kontu, bet klāt tam es netieku, jo esmu pazaudējis maku ar visām savām kartēm, vadītāja apliecību un pēdējiem 50 eiro (atkal! jau rakstīju, ka kaut kas līdzīgs notika manā pirmajā Holandēdzīvošanas reizē) Samierināties ar to gan ir ļoti viegli, pieņemot karmas būšanu -- es, piemēram, visu laiku zogu... internetu, lai arī pa pāris kilobaitiem reizē, bet tomēr, arī visādi citādi man ir paveicies... ja neņem vērā, ka esmu kopā ar cilvēku, kura karma, acīmredzot, ir sešas dienas nedēļā līdz 2 naktī likt kastītēs tomātus un kuru es satieku aptuveni 2-4 stundas diennaktī, turklāt esot nomidža vidū. Patiesībā tas ir arī vienīgais, kas tagad traucē justies pavisam labi (arī samierināšanās, konformisms... ok, karma...) ka kādam te nebūt nav leiputrija (lai nerastos pārpratumi, aizbraukšana no latvijas nebija mana ideja) bet nu pietiks par to. 420 vienalga bija īpašs, es nezinu, man laikam griež puķes milzīgos apjomos, kaut kā metafiziski. Visu dienu liekot kopā četrstāvu vagoniņus ar diviem poļiem (no kuriem vienu sauc Rafaels :) un LVkrievu Maksimu jeb Maksimiliānu (tāds fanijs tips, šodien viņam dzimene // starp citu, interesants Vērsis šogad, sākas tieši reizē ar jaunu mēnesi ^^ tātad, kļūs tikai labāk), biju reizē dusmīgs kā pūķis un savādi pacilāts, burtiski lidoju (paldiesdievam, tajā telpā nebija radio) un atkal strādāju neadekvāti ātri par spīti tam, ka diezgan rembīšdarbs (bet muskuļiem patīk), toties aiz stikla sienām vienas ģerānijas, cik tālu vien acis sniedz, sarkans un purpurs uz zaļa paklāja fona, kaut kas tajā ir, ziedu jūrā, i mean, kaut kāda iedarbība uz cilvēka garu, īstenībā, nevar nebūt...



Van Geest siltumnīca; Naaldwijk, Monstersepad

(e) courtesy of Eminent

Ha, pa šo laiku man parādījies arī trešais otrais darbs, un nu jau jūtos kā aģentūras tūrists ar apmaksātām fizkultūras nodarbībām (viss labi, tikai pirksti stīvi, ģitāras soļņiku ir mācēdams nenospēlēsi... bet defaulto tomātu latviešiem skauž :) Sestdien, vot, no sešiem rītā līdz divpadsmitiem no vieniem ripojošiem trīsplauktu vagoniņiem uz citiem krāmēju zilo hortenziju (Hydrangea macrophylla) puķupodus Māslandes van Geest siltumnīcā -- pa diviem reizē, īkšķi kompostā, rāviens, cēliens, pagrieziens, 11 uz katra vidējā plaukta, feini vispār un salīdzinoši, es teikšu, ka pagaidām no visiem četriem otrajiem darbiem šis bijis vispatīkamākais. Varbūt tāpēc, ka ziedi, arī publika (lasi, poļi) liekas mierīgāka, nav jāsteidzas (sākumā, Jaguāra iedresēts, plosījos tik ātri, ka manu lingvistisko aparātu sildošo lietuviešu kolēģi Audriu aizsūtīja darīt kaut ko citu... Slower!! -- Why?? -- Alright, if you can't work slower, go do that... )) Kad zili sārtās hortenzijas beidzās, pakrāmēju baltās blakus poļu meitenēm, bet kad beidzās piekrāmējamie plauktiņi, dabūju likt kopā tos. Pēc tam vakarā bijām uz ārkārtīgi izklaidējošu metāla koncertu Schiedamas noordā, kurš nudien bija katra tā eiro vērts, kā arī uzzinājām, kas par zvēru ir mitoloģiskais burgeru karalis, bet par to pacentīšos sacerēt atsevišķu atskaiti, telefonā nē

(e) courtesy of linksys

Nav tas 3d, kas ar pilnmēnesi krustcelēs tagad, bet šorīt

Esmu vienā no ēkām augšējā bildē. Atrodi kameni

Mana pirmā darba vieta

Jānoskatās

Самые прекрасные цветы растут из грязи,
Самые прекрасные люди - это мрази,
Самые падшие женщины неприступны,
Самые благие деяния преступны.

Une femme sans amour, c'est comme une fleur sans soleil, ça dépérit.

“You know what? If everything’s going bad, we’re going bad as well.”

Sedmikrásky (1966)

(subjektīvi interesanti, ka nesen, ievērojis iwdrm šo un vairākus citus gifus no filmas, atzīmēju to savā mentālajā mapītē kā obligāti vēlams-kaut-kad-noskatāmu... un nepagāja ne mēnesis, kad, kārtojot ārējos cietņus, uzgāju to sen aizmirstā lejupielāžu mapītē ar nosaukumu unseen :)