Tikmēr Komunisms, Kompromiss, Komercija, Koma un citas lietas, iespējams, sākas ar vienu un to pašu hieroglifu



http://www.dailymail.co.uk/news/article-2236746/Road-built-building-couple-refuse-China.html


p.s. komantas atgādina:

– Come off it, mister Dent, you can’t win, you know! Look, there’s no point in lying down in the path of progress!
– I’ve gone off the idea of progress. It’s overrated!
– But you must realise that you can't lie in front of the bulldozers indefinitely!
– I’m game. We’ll see who rusts first.
– I’m afraid you’re going to have to accept it! This bypass has got to be built and it is going to be built. Nothing you can say or do -
– Why has it got to be built?
– Wha - what do you mean, “why has it got to be built?” It is a bypass! You’ve got to build bypasses!
--

I was impressed. Pēc visām tām pārtērētajām oksidentālo amurikāņu vampīru ordām jau zviedru Let The Right One In bija patīkama pārmaiņa (lai gan kaut kas tur mani līdz galam neapmierināja ne idejiski, ne estētiski), tomēr to nevar pielīdzināt leģendārā Oldboy režisora skalpeļa perfekcionismam. Slimi. Dziļi. Iespaidīgi

Kaut kas jocīgs...



Classic Movies in Miniature Style

1937. gada ziemā pēc smagas, divu nedēļu ilgas bombardēšanas Japānas armija ieņem tālaika Ķīnas galvaspilsētu Nankinu (tagadējā Naņdzjina) – notikums, kuram sekojošās sešas nedēļas vēsturē dēvē arī par Nankinas izvarošanu un par kuru es neko nezinātu, ja ne šī 2011. gada Ķīnas TR ražojuma filma ar Kristiānu Beilu (!) galvenajā lomā (jāsaka, ka arī par tādu filmu, visticamāk, neko nezinātu, ja tajā nebūtu viņa) kristīgā apbedītāja tēlā, kurš pāris dienu laikā piedzīvo gan dievišķo intervenci, gan katarsi, gan fizisku, gan dvēselisku transformāciju, turklāt būdams gandrīz tikai un vienīgi sieviešu sabiedrībā. Pirmais, ar ko kinematogrāfs pārsteidz, ir ārkārtīgi reālistiskās kauju ainas – sen nebiju redzējis tik pārliecinošu urbānās karadarbības atainojumu – gan ticamu, gan ļoti skatāmu un ne pārlieku traumējošu. Režisors Zhang Yimou gan nebūs svešs nevienam, kam ir tuvas orientālās lidojošo zobenu filmas (viņa kontā ir gan Hero, gan House of Flying Daggers, gan Curse of the Golden Flower u.c.), arī te krāsas, krāšņums un fokuss uz estētisko arī postažas epicentrā ir atslēgas rīki. Turpat blakus brutalitātei un kara nežēlībai ir gandrīz šķebinošs salkanums, patoss un prasmīga manipulācija ar skatītāja (lasi, ķīniešu skatītāja) ekspektācijām. Japāņi (ar reti patētiskiem izņēmumiem) tiek attēloti kā pēdējie orki, sakautās tautas ciešanas, varonība un nestie upuri tik aizkustinoši, ka, šķiet, katram otrajam ķīnietim kinoteātri būtu jāpamet ar asarām acīs, turklāt filma ir tieši tik paredzama, lai tās vērotājs sajustos vairāk vai mazāk intelektuāli neapdalīts. Varbūt tāpēc skatījos ar trīs piegājieniem (toties vienā naktī!) un galu galā secināju, ka par spīti nogurdinošām klišejām un pāris czemu/wtf epizodēm (acīgākie skatītāji ekrānā pamanīs arī “spokus”), izstrādājums tomēr ir slavējams, vizuāli baudāms un vērtīgs, jo vēsturiski apgaismojošs. 4/5