Starp citu, aizvakar man bija vēl viena sinhro.noitāte ar KAMPFAR (atsaucoties uz iepriekšminēto subj., šis vārds nozīmē Odin! vai Wotan! un ir sens vikingu kaujas sauciens... rekur, kants arī šodien kaut ko sinhronizē ar vikingiem un kara saukļiem >:) Pabeidzu skatīties visu laiku dārgāko zviedru mākslas filmu pasaulē Arn, The Knight Templar (2007), un tur vienā kaujā piedalās kaut kādi norvēģi (laikam vēsturiski adekvāti), kas tā arī uzbrūkot kliedza. Filma, visticamāk, katram vēsturniekam un pagānmetālistam jau sen zināma, bet es līdz šim par tādu nebiju dzirdējis vai tikpat efektīvi biju aizmirsis. Diemžēl šis izskatās pēc gadījuma, kad Zviedrijas kinoindustrijas mērogiem milzīgais budžets ($30M) kādu ir pārlieku satraucis, bet kādu tieši otrādi – atslābinājis, un beigās neviens nav gribējis uzņemties atbildību par galarezultātu. Rodas iespaids, ka lielākā daļa līdzekļu ieguldīti luksusa precēs, visādos spīguļos, zvīguļos, zvārguļos, zirgos un smalkās lokācijās, bet nav padomāts par elementāro, kā to visu saturēt kopā, rati apgāzušies, mantība izbirusi grāvi, pīrāgs nav izcepts līdz galam. Režisors bijis vai nu nekompetents, vai nu pilnīgs raspizģajs, vai ap filmēšanas vidu viņam iestājusies depresija, saprotot, ka tikt galā ar uzņemtajiem apgriezieniem nav tik viegli, kā tos uzņemt. Pirmā sekvence tuksnesī, piemēram, ir nevainojama, un tāpat nevainojami turpinās apmēram minūti-divas, un tad sākas... ļoti nepārliecinošas kaujas ainas (kaut kas no sērijas ar Keiša (?) boksēšanos Torņkalna baznīcas zvanu tornī, nu nesanāk nekas, davai moš paboksējies pret kameru, ai, saiģot, liekam to pašu – te episki masu skati aizvietoti ar banāliem tuvplāniem, fiziski neiespējamiem acu dueļiem un uzkrītošiem centieniem notušēt to, ka kādam bijis žēl sapiķot normāliem datorgrafiķiem no jaunzēlandes vai tml.), tālāk, neizteiksmīgi, empātiju neraisoši aktieri, it sevišķi galvenais, neveikls sižeta plūdums un darbības vietu maiņas, idiotisks statistu pielietojums, nu, cik var staigāt ar to malkas klēpi rokās, vispār vesela neveiksmīgi realizētu klišeju jūra. Nesen cepos par to, ka filmās nerunā pareizajās valodās, bet te ar šāda rakstura pretenziju novēršanu autori ir smagi pārcentušies un trūkst konsekvences, kamon, XII. gs. saracēnis, kurds, arābs, vienalga nekomunicētu ar zviedru tekošā American English. Par citu vēsturisko akurātumu nemāku runāt, tāds Arnus Magnussons tiešām esot reāli eksistējis un darījis to, ko nu viņš tur dara, bet filma ir populārākā mūsdienu Zviedrijas rakstnieka triloģijas ekranizējums, un, spriežot pēc lasījušo atsauksmēm IMDb, ārkārtīgi neveiksmīgs. Es nemaz nezinu, ko te labu pateikt, piekusu, varbūt esmu kļuvis pārāk prasīgs pret detaļām, varbūt pirms 15 gadiem man tāds cirks pat patiktu (bet pirms 15 gadiem jau bija Braveheart), well, ja gribas vēsturisku melodrāmu ar smukiem skatiem, tad šī nav tā sliktākā izvēle, ar ko nosist vakaru (vai divus), bet Kingdom of Heaven katrā ziņā bija krietni pārāka.

Every saint has a past and every sinner has a future.

Uzreiz jāpiekrīt viedoklim, ka pagrūti uztvert šo episko drāmu kā nopietnu vēsturisku vēstījumu, kāds tas cenšas būt, ja tā valoda ir angļu. Saprotams arī, ka neiemācīsi visam mirdzošo rietumu aktieru pulkam runāt spāniski bez akcenta, tāpēc liksi runāt angliski ar spāņu akcentu (tipa), vietām arī paspīdot ar kaitinošiem internacionālismiem aļa Jawohl! Das ist richtig, Vamos, Nyet utml., lai norādītu uz tēla etnisko izcelsmi, manuprāt, lieki, jo tā nekavējoties zaudēsi veselu zvaigzni. There Be Dragons (2011) diemžēl nav neviena pūķa, ir tikai traka izskata sieviņa, kas par tiem runā (nevarēju gan saprast, kāpēc, visticamāk, lai attaisnotu filmas nosaukumu), pūķi ir metaforiskas rotaļlietas bēniņos, pārspīlējums un mārketinga triks, un par ko tādu var zaudēt vēl vienu zvaigzni. Filma stāsta par katoliskās organizācijas OPUS DEI (tās pašas, ar kuru vēl nesen mūs biedēja Dens Brauns Da Vinči Kodā) dibinātāju, priekšpēdējā pāvesta kanonizēto Hosemariju Eskrivā un viņa bērnības drauga gaitām Spānijas pilsoņu kara laikā un pirms tam, nezkāpēc uzskatot, ka tas jādara caur atmiņu prizmu, iesaistot kāda septiņdesmito gadu rakstnieka-biogrāfa centienus noskaidrot to patiesības daļu, kas attiecas uz viņa mirstošo tēvu un bla bla $#*&%&^*$ tāpēc tur, protams, ir jābūt slimnīcai (amerikāņi vispār ir sajūsmā par slimnīcām), nedabiskiem grimiem un grimasēm, lai nopirktu skatītāju ar kārtējo “pārsteidzošo” sižeta pavērsienu, bet es saku Nē. Tas ir lieki un tā tu tikai zaudē zvaigznes. Arī piesaukt pūķus tādā veidā ir lieki un samāksloti, es neticu, pārstāju ticēt brīdī ar kadrā amatieriski ielīmētajiem Madrides zoodārza ziloņiem. Un tas kariņš arī... pusi laika nesapratu, kur kas notiek un kurš tobrīd uzvar. Nudien, pat Fauna Labirints likās krietni pārliecinošāks šī konflikta atainojums :) Ok, jāpasaka arī kas labs, tomēr daudzi ļaudis ir centušies, filma nebūt negarlaiko, tajā ir vairāki prātīgi dialogi ar domāšanu stimulējošām atziņām, spēcīgas jūtas un smuki skati. Bet tās klišejas un tehniskie neveiklumi nokauj

Sāku skatīties Hatfields & McCoys (2012), Kanādas un Kevina Kostnera take on vēsturisku divu ģimeņu konfliktu XIX. gadsimta ASV dienvidos, kuram ļoti līdzīgu aprakstīja Marks Tvens Haklberijā Finā. Trīs normālas filmas garuma sērijas, izskatās episki. Treileris

Sida Meiera Civilizācija bija mana ikdiena vairākus pamatskolas gadus un pavisam noteikti visilgāk spēlētākā datorspēle mūžā. No jaunākajām versijām gan epizodiski esmu saskāries tikai ar III un datorspēles kopš 19 or so vecuma neinteresē principā, bet vienalga nav nekāds brīnums, ka mēreni uzbudinājos nejauši internetā uzdūries šādai reportāžai:

I've been playing the same game of Civilization II for almost 10 years. This is the result.

( Viss teksts )

p.s. Klausos jauno Manowar (pirmoreiz) un ļoti pietrūkst pagātnes episkuma, kaut vai salīdzinoši neseno simfonisko izvirtību, ok, ir dažas balādes, bet pārsvarā tāds atslābinājies rociņš, skaņa arī jocīga, kaut kāda paplāna, laikam vecums...

1937. gada ziemā pēc smagas, divu nedēļu ilgas bombardēšanas Japānas armija ieņem tālaika Ķīnas galvaspilsētu Nankinu (tagadējā Naņdzjina) – notikums, kuram sekojošās sešas nedēļas vēsturē dēvē arī par Nankinas izvarošanu un par kuru es neko nezinātu, ja ne šī 2011. gada Ķīnas TR ražojuma filma ar Kristiānu Beilu (!) galvenajā lomā (jāsaka, ka arī par tādu filmu, visticamāk, neko nezinātu, ja tajā nebūtu viņa) kristīgā apbedītāja tēlā, kurš pāris dienu laikā piedzīvo gan dievišķo intervenci, gan katarsi, gan fizisku, gan dvēselisku transformāciju, turklāt būdams gandrīz tikai un vienīgi sieviešu sabiedrībā. Pirmais, ar ko kinematogrāfs pārsteidz, ir ārkārtīgi reālistiskās kauju ainas – sen nebiju redzējis tik pārliecinošu urbānās karadarbības atainojumu – gan ticamu, gan ļoti skatāmu un ne pārlieku traumējošu. Režisors Zhang Yimou gan nebūs svešs nevienam, kam ir tuvas orientālās lidojošo zobenu filmas (viņa kontā ir gan Hero, gan House of Flying Daggers, gan Curse of the Golden Flower u.c.), arī te krāsas, krāšņums un fokuss uz estētisko arī postažas epicentrā ir atslēgas rīki. Turpat blakus brutalitātei un kara nežēlībai ir gandrīz šķebinošs salkanums, patoss un prasmīga manipulācija ar skatītāja (lasi, ķīniešu skatītāja) ekspektācijām. Japāņi (ar reti patētiskiem izņēmumiem) tiek attēloti kā pēdējie orki, sakautās tautas ciešanas, varonība un nestie upuri tik aizkustinoši, ka, šķiet, katram otrajam ķīnietim kinoteātri būtu jāpamet ar asarām acīs, turklāt filma ir tieši tik paredzama, lai tās vērotājs sajustos vairāk vai mazāk intelektuāli neapdalīts. Varbūt tāpēc skatījos ar trīs piegājieniem (toties vienā naktī!) un galu galā secināju, ka par spīti nogurdinošām klišejām un pāris czemu/wtf epizodēm (acīgākie skatītāji ekrānā pamanīs arī “spokus”), izstrādājums tomēr ir slavējams, vizuāli baudāms un vērtīgs, jo vēsturiski apgaismojošs. 4/5

Šajā rakursā nevar redzēt, bet kritušajam varonim pie kājām ir tipiska XX. gadsimta vācu armijas ķivere. Var redzēt, ka bērns ar duncīti pie sāniem ir krietni lielāks par lauvu (trūkst tikai kamieļa haha), tātad ir vai nu milžu atvase, vai arī tās krēpes ir anatomiski neiespējamas, varbūt abi. Manā interpretācijā piemineklis (trīskāršā liepu ielokā, iepretim gaumīgai baznīciņai, mazā vidusvācijas pilsētiņā, kuras galvenā funkcija šķiet ir dzelzceļa mezgls; perifērijā neredzējām ne piekūnus, ne izteiktus kalnus) ir radies nacionālromantiskajā ērā starp abiem pasaules kariem, un tas homoerotiskais zigfridiskais tēls simbolizē salauzto vācu varoņu garu, uz kura kapa izaugs vēl episkāks un suicidālāks (bērna prātā), bet kas ir tas Heldenhains, to gan nezinu

Jānoskatās

Spartacus: We do not choose love. It claims each man as it wills.
Crixus: And it grips until there is nothing left.

(Šajā brīdī es sapratu, ka esmu jau pieradis pie jaunā Spartaka ^^)

Nedaudz ideālākā pasaulē, kad zēni spēlētu kariņu, meitenes stāvētu malā un skatītos

Vēl ideālākā nekā tāda vispār nebūtu

Ja līdz manīm nonāktu karš, es izvēlētos to pusi, kura uzvar, un nevajag man stāstīt par godu, varonību, lepnumu, drosmi, konformismu un citām aizvēsturiskām polittehnoloģiju himērām; esmu Zemes m/patriots un humānists (iespējams, nesaprotu, ko tas nozīmē, bet vislielāko jēgu piešķiru cilvēka dzīvei), tātad attiecīgi ieinteresēts, lai šo vērtību postīšana ar tādu nejēdzību kā karš tiktu pārtraukta pēc iespējas ātrāk. Kāpēc tik daudzi izšķirošos brīžos nesaprot, ka visa tā abstrakto svešo rēķinu kārtošana ir sekundāra ‘normālai’, veselīgai cilvēciskai eksistencei, laikam daudz orku/lohu pasaulē un Kalijugas laikmetā progress ar citām metodēm nav panākums. Katrā ziņā zirgiem cilvēka bērnišķīgo untumu dēļ nevajadzētu ciest, un šo es vispār uzsāku tikai, lai paturpinātu franču vectēva pausto domu filmā, par kuru noteikti nevēlos teikt neko tādu, ko blogosfēra paveiks manā vietā, varbūt tikai to, ka atradu par diezgan jocīgu, lai gan saprotamu, izvēli neangļu tēliem likt nevis runāt oriģinālvalodā ar titriem, bet angļu ar attiecīgās tautas akcentu (kad jau vairākus kadrus pie sevis biju papildinājis ar ironiskiem Wow, sir, your English/German/French is effing good, filmas spēcīgākā aina necilvēka zonā to pateica manā vietā). Nemaitāšu, tikai piebildīšu, ka šī ir no tām retajām filmām, kura savā gaitā nevis deteriorējas, bet kļūst pakāpeniski baudāmāka, tajā ir sasodīti daudz man nesaprotama Emo, Horsisma (kurš man lika atcerēties smieklīgo vietni horsehater.blogspot.com WARNING: VIOLENT CONTENT), Pasaku elementu ( nenopietns spoileris ), aktieri un kinematogrāfija ir pārspīlēti lieliski (to, ka tā ir Spīlberga filma, izlasīju tikai beigu titros), bet visvairāk uzrunāja ar sižetu nemaz nesaistītā doma, ka mīlēt un nīst iespējams paralēli. Tā ir

p.s. kas tā par sūda politiku nepiedraugot, kad palūdz? tu mani nicini? atvainojos (sev)

p.p.s. http://klab.lv/community/muzons/940777.html (tas tā, pārāk neiesaku)

p.p.p.s. kants ir kings (uz šo nebiju klātienē)

Pirms mīlasdienišķās malkas skaldīšanas vēl nedaudz karareklāmas:

1. http://klab.lv/community/muzons/940495.html

2. Antena, ar kuru lepojos visvairāk:

marsa_hronikas