Holden Caulfield is teen angst bullshit with a pickaxe. He’s sarcastic, nasty, and completely unlikeable. He also doesn’t give a shit. He is every teenager caught between the shitty little games of high school (“you’re supposed to kill yourself if the football team loses or something”) and the fear of adulthood (“going to get an office job and make a lot of money like the rest of the phonies”).

By being the pissed off, nasty, cynical insane bastard, Holden Caulfield suggests that it is ok to be a shit. Your criticisms of the world are not invalid and nothing you say or think is so bad that you need to repress it. Ironically, this is not only something that is essential to survival but is also the key to ultimately becoming a decent caring human being. No one can grow up if they don’t deal with the awful side of themselves that hates everything. To repress it, is to give it power. To let it out to play is to learn to control that side.

Ar šīm tad pagaidām likšu punktu. Nav laika, jālien bunkurā. Par pārējām -- pirms nākamā pasaules gala, haha




Take Shelter (ASV, 2011)

Varbūt ne tribute, bet a nod to doomsday preppers, kādu ASV, izrādās, ir vesela subkultūra. Maikls Šenons (galvenais ments no Boardwalk Empire) ar permanenti saraukto pieri redz draudīgas vīzijas par tuvojošos katastrofu un veic profilaktiskus pasākumus, lai pasargātu savu ģimeni. Ne visi no šiem pasākumiem nes vēlamus rezultātus. Nofilmēts kvalitatīvi, bet man kaut kā pietrūka -- skatījos nedaudz senāk, tāpēc neatceros, kā. 3,5/5




Beasts of the Southern Wild (ASV, 2012)

Ne gluži apokalipse, bet lokāla kataklizma caur sešgadīga bērna acīm. Arktiskie ledāji kūst, ne tikai ceļot ūdens līmeni Luiziānas dienvidu piekrastēs, bet arī atbrīvojot no mūžīgā sasaluma aizvēsturiskos taurus (aurohus, sic), kas patiesībā izskatās pēc milzīgiem mežakuiļiem ar liekiem ragiem -- not that I mind, jo kas var būt labāks par ragainiem milzu mežakuiļiem un svarīgs ir tas, ko tie simbolizē. Vizuāli krāšņs, emocionāls, oriģināls, gandrīz pasaules kino. 4,5/5

Sida Meiera Civilizācija bija mana ikdiena vairākus pamatskolas gadus un pavisam noteikti visilgāk spēlētākā datorspēle mūžā. No jaunākajām versijām gan epizodiski esmu saskāries tikai ar III un datorspēles kopš 19 or so vecuma neinteresē principā, bet vienalga nav nekāds brīnums, ka mēreni uzbudinājos nejauši internetā uzdūries šādai reportāžai:

I've been playing the same game of Civilization II for almost 10 years. This is the result.

( Viss teksts )

p.s. Klausos jauno Manowar (pirmoreiz) un ļoti pietrūkst pagātnes episkuma, kaut vai salīdzinoši neseno simfonisko izvirtību, ok, ir dažas balādes, bet pārsvarā tāds atslābinājies rociņš, skaņa arī jocīga, kaut kāda paplāna, laikam vecums...

Mēs sarunājām spēlēt zvēros. Draugs bija lācis, es biju bites un ar pirkstiem bakstīju viņam vēderā, bet tā ne ļoti stipri. Nelāgā kārtā tas notika uzreiz pēc brokastīm, tieši pirms došanās laukā, tāpēc kļuvu par zibensnovedēju ļaunās aukles aizkaitinājumam par ierasto haosu ģērbtuvē, tiku pasists padusē un demonstratīvi stiepts uz diendusas telpām, pusei bērnu skrienot pakaļ (tā notika regulāri, bet es nekad neskrēju, un nesapratu, kāpēc viņi skrien). Ļaunākais bija nevis tas, ka mani stiepa (pirmoreiz), bet tas, ka biju pirmais, kuru patiešām arī atstāja iekšā uz āra laiku, vienu pašu, nevis palaida vaļā pie pašām durvīm, sak, tas tikai tā pabiedēšanai. Es biju like wtf, really, nost, jo uztvēru sevi kā salīdzinoši rātnu bērnu, raudāju, negulēju, histēriski skraidīju gar gultām, lēkāju no vienas uz otru un visu laiku gaidīju, kad atbrauks mamma un aizvedīs mani prom. No dārziņa līdz mājām bija 5 minūtes ar kājām, vienreiz aizgāju patvaļīgi, pēc tam mammu par to rāja

Re: http://klab.lv/users/dienasgramata/3960808.html

Tas ir kaut kas neticams... es māku valodu izlocīt visādi, kā vajag un kā nevajag, bet nemāku pateikt, kā reizēm doma par viņu (sajūta, es nezinu, kas) liek sajusties – sākumā tas bija kaut kas aristokrātisks (“19. gs. krievu romāns”), pēc tam kaut kas kosmisks un mežs, un mājas, un dzīva uguns, un pasakas no bērnības, un... pirmoreiz mūžā tā, ka ne no galvas tas nāk, pat ne no kaut kā dziļāka, piemēram, sirds (...kas ir sirds? that which drives), bet it kā no ārpuses, kaut kā virs manas būtnes, ne pārāk tālu, tepat virs galvas, vai blakus tai, tepat telpā, varbūt tas ir gars, varbūt nekad agrāk nav bijusi tik nobrukusi psihe, bet vienalga, galvenais, lai darbojas :)

Although not all people in Neverland cease to age, its best known resident famously refused to grow up, and it is often used as a metaphor for eternal childhood (and childishness), immortality and escapism.

Nejauši atskārtu, ka mana ultimate bērnības sajūta nāk no diezgan vēlīna vecuma, ~13 gadiem ne vairāk, divām vasaras nedēļām bioloģijas fakultātes darbinieku bērnu nometnē Mežotnes muižā. Tas laikam bija kaut kāds vienreizējs pasākums, jo manā pieredzē tā arī netika atkārtots. Bērnu nebijām daudz, kādi padsmit, man un, šķiet, arī savstarpēji pirms tam absolūti nepazīstami, bet apmēram vienādā vecumā vai jaunāki, un visi tādi rāmi un draudzīgi. Dzīvojam skolas ēkā turpat blakus pilij (tolaik tajā mitinājās kaut kādi nelabvēlīgie elementi, atceros izžautu veļu uz striķiem pa vidu tai aizgājušo gadsimtu godībai). Laiks abas nedēļas turējās vasarīgs, un tā atmosfēra krēslas stundās muižas parkā, starp senajiem milzu kokiem spēlējot kazakus un rasbainiekus vai vienkārši blandoties apkārt, manās sajūtu asociācijās ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Skaitījāmies jau diezgan apzinīgā vecumā un neviena profesionāla audzinātāja(-s) funkcijas pildītāja tur nebija, katrā ziņā nespēju atcerēties jelkādus disciplīnas žņaugus (tas, ko nevaru teikt par ikgadējajām volejbola nometnēm random vietās 10-15 gados, ar 2 treniņiem dienā, celšanās, rītarosmju, ēšanas, gulētiešanas rutīnu, kā arī sportiskās un ne tikai konkurences spriedzi). Atceros sevi saulainā dienā sēžām pavēnī zemā koka zarā un šūpojot kājas, nedarot neko, jo nekas jau nebija jādara, iešanu vakaros uz viģikiem kultūras namā, peldēšanos seklajā Lielupē blakus gājēju tiltam (sagriezu pēdu, bet nieki), kaut kādas izdomu spēles un futbolu ar vietējiem, pēc kura mums kauties palīgā nāca arī mūsu meitenes :)

Savādi, ka neatceros nevienu sarunu, saturu, cilvēku vai seju, bet tas arī nekas

Gribas izmēģināt līdz šim vēl nekur citur SC neredzēto Scale opciju aptauju atbildēm, bet ir visai maz iespējas tur kaut ko mainīt, tāpēc pieņemsim, ka variants 5 nozīmē 5 un vairāk

Poll #18809 Jāpaskatās, vai vēl kāds neatdraugos :)
Open to: All, results viewable to: All

Cik cilvēkiem tu esi bijis/bijusi pirmā?

View Answers
Mean: 1.22 Median: 1 Std. Dev 1.28

0	14 (34.1%)
1	15 (36.6%)
2	5 (12.2%)
3	4 (9.8%)
4	2 (4.9%)
5	1 (2.4%)

Vai tev pirmā reize bija ar nevainīgu partneri?

Tas noteikti nav tik svarīgi, bet visnmaz interesanti. Teiksim, ja man pirmoreiz sekss bija 15 gadu vecumā, bet ne es, ne meitene (loģiski) nebeidzām, pirmais orgasms nevienatnē 16, bet arī tikai mutē/ar rociņām, un tad beidzot viss līdz galam jeb ‘kā pienākas’ tikai 17, kuru skaitli tad ‘pilntiesīgi’ uzskatīt par izšķirošo deflorācijas rādītāju?

Nezinu, neesmu izlēmis

Poll #18807 Neviens tev neliek atbildēt, ja
Open to: All, results viewable to: All

Cik gados tu zaudēji nevainību?

Tev sāpēja?

Par laimi esmu pats sev līnijtiesnesis un saku, ka vienu vēl drīkst :)

Poll #18779 Sports
Open to: All, results viewable to: All

Kā tev skolā gāja fizkultūrā?