Maya, not Mayan

Ar šīm tad pagaidām likšu punktu. Nav laika, jālien bunkurā. Par pārējām -- pirms nākamā pasaules gala, haha




Take Shelter (ASV, 2011)

Varbūt ne tribute, bet a nod to doomsday preppers, kādu ASV, izrādās, ir vesela subkultūra. Maikls Šenons (galvenais ments no Boardwalk Empire) ar permanenti saraukto pieri redz draudīgas vīzijas par tuvojošos katastrofu un veic profilaktiskus pasākumus, lai pasargātu savu ģimeni. Ne visi no šiem pasākumiem nes vēlamus rezultātus. Nofilmēts kvalitatīvi, bet man kaut kā pietrūka -- skatījos nedaudz senāk, tāpēc neatceros, kā. 3,5/5




Beasts of the Southern Wild (ASV, 2012)

Ne gluži apokalipse, bet lokāla kataklizma caur sešgadīga bērna acīm. Arktiskie ledāji kūst, ne tikai ceļot ūdens līmeni Luiziānas dienvidu piekrastēs, bet arī atbrīvojot no mūžīgā sasaluma aizvēsturiskos taurus (aurohus, sic), kas patiesībā izskatās pēc milzīgiem mežakuiļiem ar liekiem ragiem -- not that I mind, jo kas var būt labāks par ragainiem milzu mežakuiļiem un svarīgs ir tas, ko tie simbolizē. Vizuāli krāšņs, emocionāls, oriģināls, gandrīz pasaules kino. 4,5/5

Last Night (Kanāda, 1998)

Pēdējās sešas stundas Zemes virsū vairāku savstarpēji marginālu saistītu personāžu dzīvēs. Konkrētajā instalācijā pasaules gals iestājas tieši 0:00 (pusnaktī) -- kāpēc, netiek atklāts, bet, ņemot vērā, ka līdz liktenīgajam brīdim tā arī nesatumst, atliek secināt, ka pie vainas ir kaut kas kosmisks. Tauta atlaiž, apciemo radus, tver pēdējās iespējas, utt. Daudziem apokalipses kino cienītājiem šī filma ļoti patīk un tiek uzskatīta par klasiku, bet mani tomēr līdz galam neuzrunāja, un dažu galveno tēlu motivācija tā arī nekļuva skaidra. Bet bija interesanti. 3,5/5




The Quiet Earth (Jaunzēlande, 1985)

Savukārt šajā asprātīgajā un mīlīgajā jaunzēlandiešu sci-fi kulta izstrādājumā (post)apokalipsei ir pavisam cita seja. Kāds, kā vēlāk noskaidrojas, visai apsviedīgs vīrs kādu rītu pamostas un konstatē, ka nezināmu iemeslu dēļ pasaulē palicis viens. Iemesls, vismaz daļēji, vēlāk kļūst zināms, bet nerakstīšu, jo tas jau būtu diezgan mērens spoileris. Tāpat kā pārējais notiekošais. Vērtīgs atradums. Tāpat kā šis portāls. 4/5

Šīs 2 bija tik maziespaidīgas, ka iztikšu bez bildēm


Seeking a Friend for the End of the World (ASV, 2012)

Zemei tuvojas milzīgs meteorīts (vārdā Matilde), līdz sadursmei atlikušas 3 nedēļas, ļaudis atlaiž bremzes un uzvedas iracionāli vai, gluži otrādi, neko nemaina savās dzīvēs, kas, protams, ir ne mazāk iracionāli. Ex-ofisa Maikls savā kāpņu telpā satiek kā allaž nestabilo Keiru Naitliju, mēģina izdarīt pašnāvību, uzdzerot klepus zālēm random sadzīves ķīmiju, bet, kad tas neizdodas, metas virknē uz absurda robežas balansējošu (bet ne pārāk atmiņā paliekošu) piedzīvojumu trijatā. Beigās providence izdomā, ka nav ko vilkt garumā, un paziņo, ka meteorīts ieradīsies nedēļu ātrāk. Wtf? 3/5


4:44 Last Day on Earth (ASV, 2011)

Tikmēr Vilems Defo ar draudzeni gaida pasaules galu feinā Ņujorkas dzīvoklī. Šoreiz līdz beigām ir mazāk par 24 stundām un zināms, ka tās pienāks precīzi 4:44 (NERTEN) no rīta, jo Elam Goram esot bijusi taisnība (sic), pēkšņi izbeigsies ozona slānis un visi (acīmredzot) sadegs. Kā tas ir iespējams, nezinu, bet pieņemsim, ka mākslinieciskā licence. Tā kā draudzene (režisora sieva) arī ir māksliniece un pārņemta ar savu pēdējo gleznu, Defo varonis (pēc profesijas arī aktieris) īsina laiku, kā nu mācēdams, skujas, skatās TV (neskatās, bet tur ieslēgtu), daudz skaipo, reflektē, deklamē, pasūta paiku, kad viss apnicis, apciemo arī savus draugus narkomānus. Tomēr apokalipsi konceptuāli izvēlas sagaidīt skaidrā. Kaut kur pa vidu uz pārdesmit minūtēm iesnaudos, bet par to pluss. Vislabāk filmā patika tas dzīvoklis. 3/5

Tagad par divām tīri feinām (iesaku abas), kur apokalipse notiek reālajā laikā un ir vairāk izteiksmes līdzeklis jeb dekorācijas kaut kam citam:




Perfect Sense (Lielbritānija, 2011)

Negaidīti aizkustinoša filma par globālu epidēmiju (= pandēmiju), kas cilvēkiem atņem maņas un liek rīkoties neprognozējami, bet īstenībā par mīlestību (un attiecībām -- cilvēku/vispār). Krietni pārsniedza ekspektācijas, neskatoties uz galveno aktieru atpazīstamību un obligātajām klišejām. Arī pašas pandēmijas/beigu koncepcija šķita gana daudzšķautņaina, pārdomāta un atziņu stimulējoša. Meitenēm gan laikam patiks labāk. 4,5/5




Mennesker i Solen (Norvēģija, 2011)

Pasaules gals Zviedrijas kūrortā pēc Jāņa Atklāsmes motīviem (turklāt notiek Jāņu “naktī”), bet patiesībā ciniska vasaras komēdija, arīdzan par attiecībām (šajā gadījumā disfunkcionālām). Neholivudai diezgan pārliecinoši realizēta pastardienas vīzija un specefekti. Tāds kārtīgs ziemeļnieku melnais humors, par kuru neko daudz nezinu, tāpēc bija izklaidējoši, nekaitinoši un vietām patiešām smieklīgi. Cilvēki vispār ir smieklīgi. 4/5

Le Temps du Loup (Austrija/Francija, 2003)

Lielmeistara Mihaela Hanekes rokās katra filmas minūte spēj pārvērsties šausmpilnās gaidās, ka tūlīt ekrānā notiks kaut kas nelāgs un/vai potenciāli traumējošs. Katastrofa, par kuru atkal nekas konkrēts netiek pateikts, notikusi pavisam nesen, cilvēki ar izņēmumiem vēl ir salīdzinoši krietni un viens otru neēd, bet vilka likums jau sāk uzņemt apgriezienus. Ļoti reālistiski, visnotaļ ticams pēcapokalipses scenārijs. Perfekta ambience, īpaši filmas pirmajā daļā daži kadri vienkārši pārakmeņojoši. Uzņemta Austrijā, bet aktieri runā franciski. 4,5/5




The Postman (ASV, 1997)

Kevins Kostners pasteidzies un filmas darbība notiek jau nākamgad, atomkara (vismaz zināms iemesls) izpostītā Amerikā, kurā šādus tādus resursus vēl tā kā sagrabināt var, bet valdības gan nav, brīvi uzdarbojas paramilitāri grupējumi un manāmas pirmās neofeodālisma iezīmes. Kostnera varonis, ja pareizi atceros, arī aktieris, dažādu sakritību ceļā nonāk pie secinājuma, ka pastnieka profesija ir krietni cēlāka un perspektīvāka, turklāt sniedz iespēju kļūt pašam par savas dzīves režisoru. Ļoti metaforiski, haha (kāds kritiķus to esot nodēvējis par Dances with Myself). Vispār daudz siera, bet bilde glīta un budžets liels. 3,5/5

Jau minēju, ka decembrī tematiski izglītojošos nolūkos skatījos daudz filmu, kas tā vai citādi saistītas ar jēdzienu, kurš sastāv no diviem vārdiem, no kuriem viens sākas ar P un otrs ar G, un liek man saviebties katru reizi, kad pamanu to masu saziņas līdzekļos, jo pilnīgi piekrītu sickboy, ka tas ir seklo žurnālistu brutāli un neadekvāti izkropļots datuma traktējums, ne tikai efektīvs jaunā laikmeta mārketinga darbarīks. Maiji arī apvainojušies. Lai nu kā, laika ir atlicis maz. Nezinu, vai paspēšu. Tāpēc likšu pa 2 un rakstīšu, cik iespējams, īsi (ja sanāks). Nevienam jau tos garos prātojumus nevajag un pēc 3 dienām tēma vairs nebūs aktuāla.

Sākšu ar divām tradicionāli postapokaliptiskās vadlīnijās ieturētām filmām populārā The Road (par to gan nerakstīšu, jo redzēta pārāk sen) stilā. Tātad, ar pasauli noticis kaut kas nelāgs (nav īsti zināms, kas), pārtika un degviela gandrīz izbeigusies, saujiņa izdzīvojušo cīnās par savu eksistenci. Aizvien lielāku piekrišanu tautas ēdienkartē iegūst cilvēks...




The Day (ASV, 2011)

Pieci jaunieši meklē leknākas ganības pasaulē, kurā valda drūmi, zilgani toņi, un, protams, nav skaidrs, kas noticis, bet tas arī nav svarīgi, jo tāpat viss ir slikti. Taču cerība nemirst. Piemēram, viens no visai kolorītajiem tēliem līdzi staipa kādas nenoteiktas kultūras sēklas (sākumā padomāju, ka gandžas; internetos konstatēju, ka neesmu bijis vienīgais), ar kurām kādā mierīgākā nostūrī cer eventuāli iekopt pašpietiekamu dārziņu. Diemžēl šķēršļus liek organizētais kanibālisms. Diezgan baudāms kinematogrāfs un atmosfēra, taču pēdējā pusstundā, kad saproti, ka tomēr skaties spriedzes filmu, pieviļ sižets un darbības loģika. Bet, visā visumā, par pirmo ieskaite. 3,5/5




Hell (Vācija, 2011)

Viltīgie vācieši izdomājuši filmas nosaukumu, kuru vismaz uz angļu valodu nav jātulko, jo šajā setingā (pretstatā The Day, kur visu laiku ir apmācies) pasaule ir ļoti gaiša, proti, visu nelaimju cēlonis ir Saule un ahūnā radiācija. Pārējais kā parasti -- vispārējs posts, resursu deficīts, organizētais kanibālisms, cīņa par izdzīvošanu, spriedze un darbība. Sākumā drusku par uzkrītošu raustīga kamera, efekts vai defekts, neatceros. Beigās atkal kaut kā pietrūkst. Normāli. Pēcapokalipse taču. 3,5/5

OMG. Es jau sen gribēju to uzrakstīt... Limbonic Art ir tik perfekti uzbūvēta mūzika, no sākuma līdz beigām,

   ikvienu pēdējo mirstīgo cerību nokaujošām beigām...

Bez stresa, 9 ieraksti diennaktī ir as high as I will let myself fall

Rīt arī... nu, tas

♥

Jābeidz

Vēlams, ar kaut ko sakrālu

( Apokalipses vietā )

via izdruka

Cik daudz ir vajadzīgs ar sevi virspusēji apmierinātam cilvēkam, lai tu beidzot sajustos nenovērtēts? Diezgan daudz, es jums teikšu. Reizēm brīnos par savu ārējo nosvērtību mirkļos, kad ledus zem kājām šķiet plānāks par diviem enciklopēdijas sējumiem, tad iedomājos, ka ledus ir kraukšķīgs kā garoza svaigi ceptai baltmaizei no bērnības; tādai, kuras vidus ir silts un mīksts, un nevienu neapsūdzošs, kurā iekrist nebūtu stindzinošs un neatgriezenisks pārdzīvojums. Maldi. Nākot mājās, izdomāju sev jaunu dzīvi, jaunas attiecības, jaunas beigas, jaunu sākumu jaunām beigām, ārprāts, kā man patīk sākumi, tad jaunas drāmas, eiforijas, katarses un vilšanās, līdz nonācu līdz vienai vienīgai vēlmei, lai tas kādreiz beigtos, varbūt ne uzreiz, varbūt ne tagad, bet vienreiz taču varētu kaut kas nebeigties līdz pašam mūža galam. Kas atrod, tas meklē. Ja vien man pārietu, ja es spētu apstāties, ja nomierinātos, pirms dievietes pārvērtušās frivolos skuķos, ja vien es pats nekļūtu par pašsaprotamu ērtību vai pārejošu parādību pašaizsardzības diktētā vienaldzībā, uzspēlētā vai nē. Neviens cits taču nesalauž tavu sirdi kā vien tu pats, izdarot nepareizo izvēli. Notici, ka esi atradis kādu, ar ko dalīties visā, kādu, kam “atklāties”, kamēr neatklāj, ka atklāšanās ir pārvērtēta, visi paši gudri, atklās tevi tavā vietā, jau kuro reizi, zb, velns, ļauj taču man būt maģiskam radījumam pašam par sevi, neizskaidrojamam, neparedzamam, neatkārtojamam, mērķim nevis līdzeklim, mīklai, nevis disharmoniskam svešā apziņā dzimušas mitoloģijas elementam

http://www.last.fm/event/3127321+The+Consequences+of+a+Dynamic+Lifestyle

Pirmais, ko ievēroju, ierodoties Nabaklab, bija tas, ka viesu sarakstā ir vairāk cilvēku nekā zālē :) Uz 3_5469mhz uzstāšanos diemžēl nepaspēju, jo “pirms desmitiem nav ballītes” (c) es, bet nešaubos, ka bija kosmiski, mākslinieks arī izskatījās eleganti, gan jau mincīts kaut kur ieliks bildītes. Ap desmitiem tātad spēlēja nākamais vārds uzvārds ar akadēmiski-bohēmiskām pretenzijām (žaketē, malkojot alu), proti, Kaspars Groševs. Teiksim tā, esmu liels Kaspara Groša daiļrades cienītājs (antirealist, tur ir tas links, kuru meklēji pirms dienas divām), bet Groševam arī nebija ne vainas, lai gan ne tā, ka ļoti aizrāva. Ievēroju, ka mulstu, domājot, kā šādas mūzikas labāk aprakstīt (drouns? noizs? ambients?), neisaistot dzeju (avangards? nākotnes psihodēlija? elektroniskais nihilisms? utt.) vai aptuvenus salīdzinājumus ar citiem elektroniķiem, kā likums, populārākiem, kas noteikti neglaimo pašu oriģinālizpildītāju ambīcijām, bet drusku tā kā pajāt, tāpēc rakstīšu, ka K.G. atgādināja trokšņainu, galēji safūzētu M83 bez vokāla un struktūras... jā, esmu lohs ar šito salīdzināšanu :(

Nākamais aiz Groševa bija kanādietis – vienīgais vakara viesis, kuram nebija pietrūcis iztēles, lai izdomātu sev normālu projekta nosaukumu (nu cik var tos neko neizsakošos vārdus uzvārdus, vai tad tas ir tik nopietni?) ALPHA STRATEGY un pat stilu – manic pop, kas līdzīgi arī izklausījās, protams, tāpat ar krietnām trokšņa (nubet loģiski, kāds tur pop, zač) un savāda nemelodiskuma devām, kas kopumā skanēja varen organiski un patiešām māniski. Mākslinieks arī bija krietni atraktīvāks par iepriekšējo, tāpēc liku nistagms filmēt, vismaz 2,5 minūtes nofilmēja arī (pašam, nav brīnums, atkal bija tas variants, kad aparāts ir līdzi, bet atmiņas karte mājās datorā :). Zīmīgi vēl likās tas, ka performance sākās ar kāda ‘ierindnieka Zirga’ (private Horse) saukšanu (mājās). Where is private Horse?? The fuck do I know, make some noise, son!

Pēdējais, tā kā hedlaineris, tā kā amerikānis (Zeks Kūnss) publikai pat nedeva laiku cigaretei, vienkārši uzkāpis pēc kanādieša un pārmijis pāris vārdus, šķiet, uz tiem pašiem aparātiem sāka smacēt savu programmu, kuru atkal nenoturēšos salīdzināt ar citiem hipsterelektroniķiem, proti, FUCK BUTTONS (spēks) tikai krietni trokšņainākiem (!), transīgākiem, un ar vokālajiem eksperimentiem, kas aizved tādā nebūtībā, ka likos sev lidojam pāri nenormālākajiem audiālajiem kanjoniem, bet spēji norautās beigas ar strupo Thank you riktīgi aplauza, parasti jau it kā priecājies, ka beidzot viss ir beidzies un vari iziet laukā uzpīpēt, lūk, te bija izņēmums.

Paldies Sandim Baumanim :)