Kaut kas vnk perfekts. Konceptuāli Ziemas saulgriežiem veltīts netleibls (2011--2006)

Anabāze

Jau minēju, ka decembrī tematiski izglītojošos nolūkos skatījos daudz filmu, kas tā vai citādi saistītas ar jēdzienu, kurš sastāv no diviem vārdiem, no kuriem viens sākas ar P un otrs ar G, un liek man saviebties katru reizi, kad pamanu to masu saziņas līdzekļos, jo pilnīgi piekrītu sickboy, ka tas ir seklo žurnālistu brutāli un neadekvāti izkropļots datuma traktējums, ne tikai efektīvs jaunā laikmeta mārketinga darbarīks. Maiji arī apvainojušies. Lai nu kā, laika ir atlicis maz. Nezinu, vai paspēšu. Tāpēc likšu pa 2 un rakstīšu, cik iespējams, īsi (ja sanāks). Nevienam jau tos garos prātojumus nevajag un pēc 3 dienām tēma vairs nebūs aktuāla.

Sākšu ar divām tradicionāli postapokaliptiskās vadlīnijās ieturētām filmām populārā The Road (par to gan nerakstīšu, jo redzēta pārāk sen) stilā. Tātad, ar pasauli noticis kaut kas nelāgs (nav īsti zināms, kas), pārtika un degviela gandrīz izbeigusies, saujiņa izdzīvojušo cīnās par savu eksistenci. Aizvien lielāku piekrišanu tautas ēdienkartē iegūst cilvēks...




The Day (ASV, 2011)

Pieci jaunieši meklē leknākas ganības pasaulē, kurā valda drūmi, zilgani toņi, un, protams, nav skaidrs, kas noticis, bet tas arī nav svarīgi, jo tāpat viss ir slikti. Taču cerība nemirst. Piemēram, viens no visai kolorītajiem tēliem līdzi staipa kādas nenoteiktas kultūras sēklas (sākumā padomāju, ka gandžas; internetos konstatēju, ka neesmu bijis vienīgais), ar kurām kādā mierīgākā nostūrī cer eventuāli iekopt pašpietiekamu dārziņu. Diemžēl šķēršļus liek organizētais kanibālisms. Diezgan baudāms kinematogrāfs un atmosfēra, taču pēdējā pusstundā, kad saproti, ka tomēr skaties spriedzes filmu, pieviļ sižets un darbības loģika. Bet, visā visumā, par pirmo ieskaite. 3,5/5




Hell (Vācija, 2011)

Viltīgie vācieši izdomājuši filmas nosaukumu, kuru vismaz uz angļu valodu nav jātulko, jo šajā setingā (pretstatā The Day, kur visu laiku ir apmācies) pasaule ir ļoti gaiša, proti, visu nelaimju cēlonis ir Saule un ahūnā radiācija. Pārējais kā parasti -- vispārējs posts, resursu deficīts, organizētais kanibālisms, cīņa par izdzīvošanu, spriedze un darbība. Sākumā drusku par uzkrītošu raustīga kamera, efekts vai defekts, neatceros. Beigās atkal kaut kā pietrūkst. Normāli. Pēcapokalipse taču. 3,5/5

Vakar nobalsoju par objektu nr. 693 uzrunāja Kāpēc Lāčplēsim depresija Tumšais bruņinieks ir palicis labs un cenšas parādīt pārējo nolaidību pret sevi un citiem? Laimdota sapinusies savos garajos matos un PATIESĪBĀS Rīt ņemšu krāsnī ceptas siermaizes tēju, un ērkšķogu kūku iešu uz Kārļa Kažociņa kapu ar kaņepju sviestu Sapnī satiku po (pirmoreiz tā, dzīvē nepazīstamu cibas tēlu) braucām tramvajā un mums abiem bija draudzenes VISS ir prāta stāvokļi : reizēm cilvēki liekas atsaldēti, reizēm es

Kaimiņienei

Nach Berlin! Nīderlandes goti uzskatāmi izpirkuši visas trešdienas un ceturtdienas eirolīnijas, tāpēc Amstelas leknos krastus atstājam jau šovakar. Last.fm ar zvaigzni iesaka 86 no 187 māksliniekiem. Tikmēr kants biedē dievieti ar pildītu pīli (viņa neēd gaļu)

Apsēdos uz soliņa, kurā lieliem burtiem iegrebts vārds AYNUR (pieļauju, ka tas nenozīmē neko citu, kā Dieva dēls Mordorasturku mēlē :), blakus manis vēl neuzminētas funkcijas iestādei, kuru sauc Matrice, un šas ieblogošu kaut ko triviālu un reizē par valodu, teiksim, sviestu. Vispārzināms, ka Nīderlande ir slavena ne tikai kā zāles, tulpju un oranžās krāsas (pēdējā viņiem ir tuva kāda vēsturiskiem nopelniem bagāta monarha dēļ, kura uzvārds vai nom de guerre bijis Oranžais), bet arī zemesriekstu sviesta zeme. Tas šeit ir krietni lielākā izvēlē un lētāks nekā latvijā, bet man garšo tikai nedaudz mazāk kā Bredam Pitam tajā metafiziski absurdajā filmā, kur viņš tēlo Nāvi, katrā ziņā, lietojot šo produktu, bieži atceros, kā viņš laizīja to karotīti un meta acis uz sava klienta meitu. Holandiski izstrādājumu, kura sastāvā noteikti jābūt miljonam beigtu kukaiņu ekstremitāšu (methodrone nesen iebiedēja ar vienu piece of trivia), sauc Pindakaas jeb Zemesriekstu siers, pindai gan jau esot kādam peanut atvasinājumam, un te, lūk, mēs beidzot redzam, ar ko protobaltiskais sviests atšķiras no anglosakšu, pretnostatoties htoniskajām un agrikulturālajām ietekmēm - viņu rieksti ir kā zirņi, bet mums ZEMES hahaha kurwa nezinu, par ko tas liecina, bet arī lietuviešiem rieksti (vispār) ir tikai deminutīvā (riešutai -- riekstiņi). Bet, runājot par riekstiem (vispār) angliski, ēdot tos, man nekad neapnīk lieku reizi pateikt You are what you eat

(e) courtesy of Miranda-PC_Network

(Baltais) Eksporta™ sviests tribal sviesta pagatavošanai ir pilnīgs sviests, kā esmu atkārtoti pārliecinājies – šķīst ūdenī, nenostājas viss augšā un pazeminātā temperatūrā (ledusskapī) nesacietē, laikam kādi uz iesaiņojuma neminēti emulgatori vai kaut kas tamlīdzīgs pievienots, jo post-factum atliek vienīgi opcijas nokasīt no bļodas sieniņām (tas gan bija dinamīts) vai iegrūst saldētavā un pēc tam skrāpēt no augšpuses kopā ar ledu, kas tāpat ir diezgan sviests, jo labi ja puse ir sasniegusi tās zupas virsmu. Never Again

Nu labi

Pietiks tev astrālā malstrēma. Zvaigžņu karu patosa. Visa dzīve orģija. Pārējā laikā... WWW. Un malka. Un WWW. Tad paēst, tad atkal WWW... WWW-malka-WWW-ēst-WWW-malka-WWW-gulēt kur, es ATVAINOJOS, KUR paliek SCI-FI varbūt tur, Orchideju dārzā (pirms 93 gadiem)

Laiks bija Pūķis



anathemantra

Cita starpā, Centrāltirgus gaļas paviljonā var ne tikai nomazgāt rokas, bet ir aplūkojamas vismaz divas izstādes – saulainās noskaņās ieturētu bērnu zīmējumu un 20 lielformāta melnbaltu retro fotogrāfiju (jaudīgas tādas no sērijas iz tirgus pagātnes), kā arī brīvi pieejams gaisa internets (tīkla nosaukums – default :) savukārt pie zivīm nestandarta izmēra pirkstiņi kilogramā maksā trīs reizes lētāk par normāliem viņi taču tāpat vai nu izjūk, vai pirms ēšanas jāsadala ^^ eju tagad uzcept virtuvē, kurā iemājojis hobita un harpijas krustojums barot un kaitināt tādas nu jeibogu atnāks taču tavs civildraugs un atnesīs tās puķes pēc darba, ja nē, paši vainīgi (un pilnmēness, loģiski)

Rakstīju komentāru f (jā, like, visu ar roku... not) īstenībā kopēju, bet no FB2 formāta (kuru, starp citu, kindle nemaz neņemot pretī, kāpēc?) un nemaz tik gludi tas pasākums negāja, kaut kas tur ar atstarpēm, tāpēc drošības labad pie viena noglabāšu tepat, visu vienā rindkopā, jo tā sanāca lai nevairotu infotelpas piesārņojumu, fragments vienalga nevājš:

— Pastāsti mums pasaku! — Marta Zaķis pieprasīja. — Jā, lūdzu, pastāstiet! — Alise piebalsoja. — Un žiglāk, — piebilda Cepurnieks, — citādi tu atkal aizmigsi, iekams izstāstīsi. — Reiz dzīvoja trīs mazas māsiņas, — Susuriņš stei­dzīgi iesāka, — Elsija, Lesija un Tillija, viņas dzīvoja akas dzīlē… — No kā viņas pārtika? — Alise iejautājās, jo viņai vienmēr gribējās zināt, ko cilvēki ēd un dzer. — Viņas pārtika no sīrupa, — brīdi padomājis, Su­suriņš atbildēja. — Tas, zināt, nevar būt, — Alise pieklājīgi aizrā­dīja. — Tad viņas saslimtu. — Viņas arī bija slimas, — Susuriņš turpināja, — ļoti slimas. Alise mēģināja iedomāties, kāds šis neparastais dzī­ves veids varētu būt, taču tas šķita pārāk dīvains, un viņa jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akas dzīlē? — Vai tēju vairāk nevēlies? — Marta Zaķis nopietni teica Alisei. — Pagaidām es to vispār neesmu dabūjusi, — Alise aizvainota atteica, — tāpēc arī nevaru vēlēties vairāk. — Tu laikam gribēji sacīt, ka nevari vēlēties ma­zāk, — teica Cepurnieks. — Protams, vieglāk ir vēlē­ties vairāk nekā mazāk. — Jūsu gudrība nevienam nav vajadzīga, — Alise sacīja. — Kurš tagad izsaka aizvainojošas piezīmes? — Ce­purnieks pašapmierināts aizrādīja. Alise nezināja, ko atbildēt, tāpēc ielēja sev tēju, paņēma sviestmaizi un, pagriezusies pret Susuriņu, vēl­reiz jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akā? Susuriņš atkal kādas pāris minūtes apdomājās un tad sacīja: — Tā bija sīrupa aka. — Tādas nemēdz būt! — Alise pikti iesaucās, bet Cepurnieks un Marta Zaķis viņu apklusināja: «Cst, cst!» — un Susuriņš sabozies piezīmēja: — Ja tu neproti uzvesties, stāsti tālāk pati! — Ak nē, lūdzu, turpiniet! — Alise pazemīgi bilda. — Es jūs vairs nepārtraukšu. Iespējams, ka tāda aka kaut kur ir. — Patiešām ir! — Susuriņš sašutis noteica, tomēr piekāpies turpināja: — Un tā, redzat, visas trīs mazās māsiņas mācījās smelt… — Ko smelt? — Alise, pilnīgi aizmirsusi savu solī­jumu, iejautājās. — Sīrupu, — Susuriņš atbildēja — šoreiz pilnīgi bez apdomāšanās. — Man vajag tīru tasi, — Cepurnieks pārtrauca, — pavirzīsimies visi par vienu vietu uz priekšu. Viņš pārsēdās blakus krēslā, viņa krēslā apsēdās Susuriņš, Susuriņa vietā — Marta Zaķis, un Alisei gri­bot negribot vajadzēja apsēsties Marta Zaķa vietā. No šīs maiņas guva kaut ko vienīgi Cepurnieks, tur­pretī Alises jaunā vieta bija krietni vien sliktāka par iepriekšējo, jo Marta Zaķis, šajā vietā sēžot, apakš­tasi bija nolējis ar pienu. Alise nevēlējās vēlreiz aizvainot Susuriņu, tāpēc pēc iespējas pieklājīgi jautāja: — Es nesaprotu, no kurienes viņas smēla sīrupu. — Ak tu muļķe, — ierunājās Cepurnieks, — no ūdens akas var smelt ūdeni, no laimes akas — laimi, man domāt, kāpēc gan no sīrupa akas nevarētu smelt sīrupu? — Bet viņas taču akā iekšā atradās, — Alise aizrādīja Susuriņam, nemaz nevēlēdamās dzirdēt, ko saka Cepurnieks. — Bez šaubām, atradās, kur tad pazudīs, — Susuriņš teica. Šī atbilde tā apmulsināja Alisi, ka viņa apklusa, un Susuriņš netraucēts turpināja. — Viņas mācījās smelt, — viņš žāvādamies, acis berzēdams, stāstīja, jo atkal bija kļuvis miegains, — un viņas smēla visu, kas sākās ar burtu «M»… — Kāpēc ar «M»? — Alise brīnījās. — Kāpēc gan ne? — Marta Zaķis sacīja. Alise apklusa. Susuriņš jau bija aizvēris acis un laidās snaudā, bet, tā kā Cepurnieks viņu iebukņīja, viņš iepīkstē­damies pamodās un turpināja: — … kas sākas ar burtu «M», piemēram, mālus un mēnesi, un miglu, un milzumu — zini, mēdz teikt, «jā­prot milzu milzumu smelt», — vai esi kādreiz redzē­jusi, ka ārā var izsmelt vairāk nekā ir iekšā? — Tiešām, nu jūs jautājat man, — Alise izbrīnījusies sacīja. — Nedomāju gan… — Tādā gadījumā labāk nerunā, — noteica Cepur­nieks. Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepie­vērsa nekādu uzmanību, kaut gan viņa atskatījās vai­rākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.

http://vimeo.com/36133332

Talantīgās režisores Annas Vidulejas 1995. gada īsfilma, kurā galveno lomu atveido talantīgā (un jaunā) kashadura