Apsēdos uz soliņa, kurā lieliem burtiem iegrebts vārds AYNUR (pieļauju, ka tas nenozīmē neko citu, kā Dieva dēls Mordorasturku mēlē :), blakus manis vēl neuzminētas funkcijas iestādei, kuru sauc Matrice, un šas ieblogošu kaut ko triviālu un reizē par valodu, teiksim, sviestu. Vispārzināms, ka Nīderlande ir slavena ne tikai kā zāles, tulpju un oranžās krāsas (pēdējā viņiem ir tuva kāda vēsturiskiem nopelniem bagāta monarha dēļ, kura uzvārds vai nom de guerre bijis Oranžais), bet arī zemesriekstu sviesta zeme. Tas šeit ir krietni lielākā izvēlē un lētāks nekā latvijā, bet man garšo tikai nedaudz mazāk kā Bredam Pitam tajā metafiziski absurdajā filmā, kur viņš tēlo Nāvi, katrā ziņā, lietojot šo produktu, bieži atceros, kā viņš laizīja to karotīti un meta acis uz sava klienta meitu. Holandiski izstrādājumu, kura sastāvā noteikti jābūt miljonam beigtu kukaiņu ekstremitāšu (methodrone nesen iebiedēja ar vienu piece of trivia), sauc Pindakaas jeb Zemesriekstu siers, pindai gan jau esot kādam peanut atvasinājumam, un te, lūk, mēs beidzot redzam, ar ko protobaltiskais sviests atšķiras no anglosakšu, pretnostatoties htoniskajām un agrikulturālajām ietekmēm - viņu rieksti ir kā zirņi, bet mums ZEMES hahaha kurwa nezinu, par ko tas liecina, bet arī lietuviešiem rieksti (vispār) ir tikai deminutīvā (riešutai -- riekstiņi). Bet, runājot par riekstiem (vispār) angliski, ēdot tos, man nekad neapnīk lieku reizi pateikt You are what you eat

(e) courtesy of Miranda-PC_Network

Tēju nedzeru, bet... Eu! Kāpēc es nezināju, ka “Tors” (2011) ir tik snogšibaķeļnijs kino!?! Nopietni!! (Tagad zinu.) Atzīšos, ka visu šo laiku biju post treilera skepticisma varā un gaidīju kaut ko visai nebaudāmu. Iespējams, pie tā vainojams arī “Titānu brāķa” (2010) feils, taču šeit estētisko neomulību pirmajās pārdesmit minūtēs (viss tāds pārāk speis, plastisks un kantains rādījās) ātri nomainīja kinematogrāfiska sajūsma un pat skandināvu mitoloģijas cienītājam manī nebija kam piesieties. Stilīgs Bifrosts, tīri pārliecinoša Jotunheima un kosmoloģiskais risinājums, varen smalks un nešpetns Loki (pārējo dievu rases lai paliek uz jaunās pasaules kārtības sirdsapziņas), episki dialogi, kā arī itin veselīga humora izjūta – ļoti patika Tora patoss, komunicējot ar Midgardas (= ASV) mirstīgajiem, un pat klišejiskie supervaroņu filmas elementi ar smagā metāla datorgrafiku ir paciešami pie tādām pērlēm kā Do not mistake my appetite for apathy! un Base, we've got Xena, Jackie Chan and Robin Hood :)) Es godīgi neatceros, kura vēl filma pēdējā laikā būtu tā pārspējusi ekspektācijas, tāpēc skatījos lēnām un uzmanīgi (3 dienas :) Tagad zinu arī to, ka dievi nemaz nekrīt, bet lido un dara to ātrāk kā supermens. Krīt tikai golemi un sala milži. Cilvēki... tie jau ir nokrituši. Bet, kad zemāk vairs nav kur, tad var kļūt tikai labāk. Zemāk par zemi nokrist jau grūti un nav gluži tā, ka visur rēgotos bedres, krāteri un svaigi izrakti kapi. Man patīk pie zemes (esmu dzimis zemes zīmē), pie zemes ir ērti... (dieviete)