Sanāca pēc kārtas noskatīties 2 filmas, kurām negaidīti bija kaut kas kopīgs, tikai es nerakstīšu, kas, lai nesabojātu (otro – pirmā izvēlīgajiem ir optional, varbūt otrā arī, bet vienalga iesaku ;)

Wrath of the Titans (2012)



Helius. I heard you were a great disappointment.
Agenor. That’s right, I am great.

Legendary Pictures otrais piegājiens mītam par Perseju un viņa varoņdarbiem (stipri pārspīlētajiem) līdz Tarsema Singha Immortals nevelk, bet vienu zvaigzni vairāk par pirmo (Clash...) gan manā vērtējumā ir nopelnījis par asprātīgāko rakstību (dialogiem) un nezudušo uzticību helēniskajam patosam, kurš, ja cieš, tad ne jau no humora, bet tā paša straightforward mindless action un unterestētiskās datorgrafikas otrajā filmas pusē, kas kopumā nebaudāmu padarīja arī pirmo instalāciju (Clash). Taču šī mani noteikti iepriecināja vairāk, varbūt tāpēc, ka jau pirmajās piecās minūtēs tiku pabarots ar aptuveno atziņu, ka pasaulē vislielākā ietekme ir tiem dieviem, kurus pielūdz vislielākais skaits cilvēku. Kaut kad gaidāma arī trešā daļa Revenge, dievi zina, kāpēc...


The Cabin in the Woods (2011)



Mordecai. Cleanse them! Cleanse the world of their ignorance and sin! Bathe them in the crimson of – [pauses] Am I on speakerphone?
Hadley. No, no of course not.

Ļoti iespējams, pati interesantākā šausmu filma, kādu man nācies redzēt, ņemot vērā, ka nepavisam neesmu šausmu filmu cienītājs, bet pieļauju, ka ja būtu tāda viena šausmu filma, kas obligāti jānoskatās, lai saprastu kaut ko par šausmu filmām vispār, tad tā varētu būt šī. Varētu arī nebūt, bet jēga tur kaut kur ir, žēl, ka ne šajā aprakstā, jo es labi apzinos, ka jo mazāk par šo filmu būs zināms apriori, jo baudāmāka tā būs. Beigās gan es nesapratu, ko tur īsti darīja tie japāņi, taču izklaide bija kolosāla. Vēl man filma ļoti patika, jo diezgan konkrēti lobē marihuānu. Pašapzinīgā kino cienītājiem.

Es ne vienmēr dalos ar to pašu labāko, kam uzduros, bet ar interesantāko gan pacenšos (reizēm). Tā, lūk, jaunais NILE ir tas pats vecais, labi apnikušais brutālais desmetāls, šķiet, ar vēl mazāk atmosfērisko elementu nekā pierasts, toties vakar uzgāju kaut ko citu ar līdzīgu ievirzi, pie tam krietni oriģinālāku, proti, senās Ēģiptes inspirētu ebm/dark electro projektu PISCIDE (es ceru, ka tas attiecas uz zivīm) no Vācijas. Novilku, tā teikt, tikai koncepcijas dēļ, bet izrādījās pavisam neslikts, ar siev. vokālu, patīkamu vintage pieskaņu, mainīgiem ritmiem, melodijām, vietām pat orientālām, un tādiem episkiem skaņdarbu nosaukumiem kā Among Mummies, Seth’s Struggle, Schakalkopf Anubis, Hail To Thee, Osiris u.tml. Agrākie ieraksti gan viņiem, izskatās, ir par citām tēmām :(

Piedāvāju noklausīties 2 dziesmas vai nolādēt visu (192 kbps/96 MB)

Leukādijās konstatēju, ka Dionīss ir ne tikai alkohola, bet arī odu dievs, uz ko netieši norāda gan anagramma, gan paši odi. Parasti liekas, ka, lai glābtos no asinssūcējiem, jādodas turp, kur uzturas vairāk cilvēku, tādējādi proporcionāli samazinot iespēju tapt izvēlētam par donoru, taču šajā ballē tas nestrādāja, bija žēl vērot skatuves māksliniekus, jo tie atradās visizgaismotākajā vietā, tātad, praktiski uz upuraltāra. Tiesa, gan mūzika, gan pieaugušie-ar-bērniem-šašliks-batuts publika (c) inese_tk ar neapskaužamu regularitāti dzina prom no skatuves, uz teltīm, apreibināties vai vazāties apkārt. Inokentijs Mārpls sāka spēlēt (dzirdams jau viss bija vismaz kilometra rādiusā) līdz ar tumsu, kuru sagaidījām uz nejauši izvēlētas sērītes pie Raunas svētupes, taču spēlēja ilgi un ar pieklājīgu atdevi (odiem). TESA dalībnieki bija manāmi spiesti izturēties daudz aktīvāk par publiku, jo odi acīmredzot mīl ne tikai lauku disko gaismas, bet arī drounu. 9. Apvārsni vispār gribējām, bet nesagaidījām. Vēl uzstājās visādi nepazīstami Mandarīns Music Project, Elīnas un Lāsmas, kā arī sauja citu vietējo spēlmaņu, mēs uzspēlējām pļavas vidū izvilktās klavieres Sarkanais Oktobris, vakarā un no rīta gājām peldēties, bet dzīvojām zem liepām blakus tautas dzejnieka kapam. Diemžēl Latvijas Dzelzceļš bija liedzis pieeju smukajam tiltam ar arkām, visapkārt uzbērumam uzceļot žogu, un uzstādījis uzkrītošas novērošanas kameras. Savulaik tur, blakus sliedēm manai māsai bija geokešs. Vēl pamanīju, ka tradicionālajā peldvietā Gauja kļuvusi krietni straujāka un dziļāka (pāri galvai) nekā parasti, bet tas skaidrojams ar to, ka agrākajos gados pasākums notika vēlāk, apmēram jūlijā vidū. Viss plūst un mainās. Satiku sen neredzētu kursabiedreni, kura dzīvo Meksikā, jo tur viņas bērnam maģiskā kārtā pārgāja epilepsija. Karma, viņa teica

The Moon sets behind the temple of Poseidon at Sounio

http://www.greeksky.gr/files/moon.htm

Uz vasaras laiku pārgāji?

Izrādās, šodien pieminams ne tikai nacionālais, bet arī Golluma u.c. hobitu nestais upuris, kas tieši noveda pie Baraddūras kapitulācijas Gredzenu Karā jeb pēdējās Zaurona krišanas (lai gan, mind you, pēc visas Tolkīna kosmoloģijas vadoties, sanāk, ka Zaurons vēl ir dzīvs ;)

Founded by the Tolkien Society in 2002, Tolkien Reading Day takes place on the 25th of March and commemorates the date on which Frodo and the Fellowship were successful in destroying the One Ring and defeating Sauron. This event takes place worldwide as an act of international fellowship in recognition of the achievements of John Ronald Reuel Tolkien. The Tolkien Society is pleased to announce that, in celebration of this momentous year, the theme for this year’s Tolkien Reading Day will be “75 years of The Hobbit”.

Šajā sakarā jau sen gribēju minēt, ka jaunajam Hobita izdevumam latviešu valodā ir daudz ērtāks formāts nekā vecajam, kas bija kaut kāds A3,8 vai (un tās pašas kopš bērnības atmiņā ievijušās ilustrācijas ar anatomiski nepareizajiem, bet vienalga agreeable elfiem, jancīgajiem rūķiem un džindžeru Bilbo :) Šoziem pamanīju kādā Tērbatas ielas skatlogā naktī un nofotografēju ar telefonu, bet līdz šim nezināju, ko ar to bildi lai dara



Bet tagad zem tās ir mana 2001. gada improvizācija par Tolkīna pasaules Dievu ^^

USA-229, zināms arī kā NRO L-34, ir ASV militāro pavadoņu pāris. Tie tika palaisti Nacionālā izmeklēšanas biroja vajadzībām 2011. gada 15. aprīlī 23:38 UTC ar nesējraķeti Atlas V 411 no Vandenberga Gaisa spēku bāzes. Derīgās kravas koda nosaukums bija Odin, bet raķetes — Frigga.



Lai gan kosmiskā aparāta parametri un misijas detaļas oficiāli netiek izpaustas, amatieri novērotāji pamanījuši, ka Atlas V palaidis divus pavadoņus, no kuriem viens oficiāli ir kataloģizēts kā kosmiskais atkritums :)

Interesanti, ka vienīgā valoda bez angļu, kurā raksts tulkots vikipēdijā, ir latvāņu

Aizvakar internetā netīšām uzdūros senai Current 93 bildei, kurā bez visiem zināmajiem Deivida Tē, Duglasa Pē un Rozas Makdē redzama arī jauna (īstenībā >30-gadīga, bet labi saglabājusies :) Freja Asvina, un biju pārsteigts (patīkami) par to, kā viņas agrīnais tēls kontrastē ar pēcāk radīto Ziemeļu mistēriju augstās priesterienes iespaidu (par savu rūnu interpretāciju varu pateikties galvenokārt viņai – man ir viena viņas grāmata un pirms gadiem 10 bija arī cdr ar Songs of Yggdrasil, ja nemaldos, no C93 presents sērijas). Laimīgā kārtā Frigas netīmeklī ziņas par viņu ir atrodamas krietni vairāk nekā, piemēram, par Mother Destruction Amodalī (acīmredzot, lai tevi tik ātri neaizmirstu, jāsaraksta un jāizdod pāris grāmatas), ar kuras Sixth Comm Frejai arī bijusi vesela pilnmetrāžas sadarbība par to pašu pasaules koka tēmu, bet šī 1993. intervija (saite zem bildes) man likās īpaši izsmeļoša. Dalos, jo interesanti

I have some runes in my hands. I have got an Odal rune and an Ansuz rune clearly marked in my hand. And that is the main mark I consider as Odin marked me. The other one is an inherited defect in the right eye. I have had five eye operations to correct it. And the other synchronicity is the date of my birth, which is completely Odinic. It is Wednesday, the ninth, November, "Nove" is nine in Latin, in the old Anglo Saxon ways it was the Blotmonath, the month in which the blood sacrifices were performed. And of course in the sign of Scorpio, which is Odinic in itself. And I was the ninth child out of the fourteenth. This altogether I found out when I first started exploring Asatru. As a woman, as a Wiccan woman, I should be more in touch with Goddesses. But no, it did not work out that way. It was Odin, and it always will be Odin. He has marked me. I am his.

Wicca is too much centered around sexual attractions and fertility magic. I could not accept that. So, at that day, after I had had a massive row with me husband, I broke with Wicca the same evening, emotionally I made a break, I went down to the basement. I rolled out my blanket, the way the Red Indians do. I went down to the basement and started calling on Wodan. The whole night I started calling on Wodan. My own God. My own ancestry. My own blood. Me own bones. Fuck Wicca! Fuck them! Bugger the lot of them. Wodan! Wodan!! Wodan!!! It was then that I made the contact. A week later I had made a Valknut ring, for me especially. And I did a blot. And I swore my allegiance to Odin forever. And I have been true until now, and I will always be true. That is how I met Odin. That is how I made the contact with Odin as my personal guardian and Allfather.

“Of all human weaknesses, obsession is the most dangerous – and the silliest.”

No visām cilvēcīgajām izvēlēm (šķiet, ka neesmu redzējis tikai kādas 20-30 Vudija Alena filmas :) Mighty Aphrodite (1995) likās un gan jau arī bija pareizā, jo nosaukumā dieviete, turklāt kāda, un tur, protams, bija viss tas pats, kas vienmēr, gandrīz visās Vudija Alena komēdijās, kaut kas kā pēc kosmosa pasūtījuma vienmēr aktuālais, sviestainas alūzijas uz sengrieķu traģēdiju (patoss, koris amfiteātrī, komentāri ciprešu dārzos, Edips, Kasandra un Iliāda), kā vienmēr jauna (<30 gadu) Helēna tā, kas B. Kārtere, neatslābstošs humors (kļuva progresīvi smieklīgāk) un nenotika nekas traumējošs – arī kā vienmēr, jo viss ir joks, par visu smejas (tā Eduards Veidenbaums un beigu titri) un atkal tas reizēm ziedi sakārto paši sevi jeb DEUS EX MACHINA

Ir tāds jēdziens/īpašību kopums kā pamatīgums (angl. profundity), bet dažiem tas izpaužas tikai fiziski :)

Katru vakaru augstu virs rietumu apvāršņa mirdzošie (no kreisās) Jupiters un Venera bliež pa semantisko aparātu.

Kā tā? Jupiters (Zevs) ir daudzreiz lielāks par Veneru (Luciferu), taču daudzreiz tālāk, tāpēc šķiet krietni blāvāks par pēdējo.

Tāpat varētu būt ar metafizisko providenci (“Dievu”) un pasauli (“Velnu”), vai ne. Shallow but true

Tēju nedzeru, bet... Eu! Kāpēc es nezināju, ka “Tors” (2011) ir tik snogšibaķeļnijs kino!?! Nopietni!! (Tagad zinu.) Atzīšos, ka visu šo laiku biju post treilera skepticisma varā un gaidīju kaut ko visai nebaudāmu. Iespējams, pie tā vainojams arī “Titānu brāķa” (2010) feils, taču šeit estētisko neomulību pirmajās pārdesmit minūtēs (viss tāds pārāk speis, plastisks un kantains rādījās) ātri nomainīja kinematogrāfiska sajūsma un pat skandināvu mitoloģijas cienītājam manī nebija kam piesieties. Stilīgs Bifrosts, tīri pārliecinoša Jotunheima un kosmoloģiskais risinājums, varen smalks un nešpetns Loki (pārējo dievu rases lai paliek uz jaunās pasaules kārtības sirdsapziņas), episki dialogi, kā arī itin veselīga humora izjūta – ļoti patika Tora patoss, komunicējot ar Midgardas (= ASV) mirstīgajiem, un pat klišejiskie supervaroņu filmas elementi ar smagā metāla datorgrafiku ir paciešami pie tādām pērlēm kā Do not mistake my appetite for apathy! un Base, we've got Xena, Jackie Chan and Robin Hood :)) Es godīgi neatceros, kura vēl filma pēdējā laikā būtu tā pārspējusi ekspektācijas, tāpēc skatījos lēnām un uzmanīgi (3 dienas :) Tagad zinu arī to, ka dievi nemaz nekrīt, bet lido un dara to ātrāk kā supermens. Krīt tikai golemi un sala milži. Cilvēki... tie jau ir nokrituši. Bet, kad zemāk vairs nav kur, tad var kļūt tikai labāk. Zemāk par zemi nokrist jau grūti un nav gluži tā, ka visur rēgotos bedres, krāteri un svaigi izrakti kapi. Man patīk pie zemes (esmu dzimis zemes zīmē), pie zemes ir ērti... (dieviete)

“Seeing,” they said, “that old-time Pan is dead, let us now make a tomb for him and a monument, that the dreadful worship of long ago may be remembered and avoided by all.” So said the people of the enlightened lands. And they built a white and mighty tomb of marble. Slowly it rose under the hands of the builders and longer every evening after sunset it gleamed with rays of the departed sun. And many mourned for Pan while the builders built; many reviled him. Some called the builders to cease and to weep for Pan and others called them to leave no memorial at all of so infamous a god. But the builders built on steadily. And one day all was finished, and the tomb stood there like a steep sea-cliff. And Pan was carved thereon with humbled head and the feet of angels pressed upon his neck. And when the tomb was finished the sun had already set, but the afterglow was rosy on the huge bulk of Pan. And presently all the enlightened people came, and saw the tomb and remembered Pan who was dead, and all deplored him and his wicked age. But a few wept apart because of the death of Pan. But at evening as he stole out of the forest, and slipped like a shadow softly along the hills, Pan saw the tomb and laughed.

  Lord Dunsany Fifty-One Tales

Neatlikt uz rītdienu to, kas izdarāms šodien, var elementāri atliekot rītdienu, savukārt, atsakoties no regulārajiem 24 stundu rāmjiem pakļautajiem rituāliem (piemēram, ievērojot 4-6h miega un 20-30h nomoda ciklu), var sanākt tā, ka sniegs jārok un malka jāzāģē tumsā, tāpēc pāriešu pa taisno no ērkšķiem pie zvaigznēm. Nupat rit pēdējā diennakts, kad Saule atrodas Mežāža kāds burvīgs ģenitīvs zīmē, tādēļ sporta pēc par to. Pirmkārt, es nezinu, kāpēc latviski āzis ir no meža, jo patiesībā tam būtu jāsaucas par Jūrāzi, tāpēc, ka zvaigznājs, kuru, starp citu, pārvalda Saturns (man bija daži feini ieraksti par Saturnu vecajā cibā) jeb pati “negatīvākā” (kāpēc? jo laiks bez žēlastības samaļ visu, apēdot pat savus bērnus) planēta Saules sistēmā, jau kopš pirmssākumiem attēlots kā āzis ar zivs asti. 196. gadā pierakstīta romiešu fābula vēsta, ka dievi bijušies Ēģiptes piekrastē mītoša jūras briesmoņa vārdā Taifūns, tāpēc Pāns licis tiem pārvērsties savvaļas zvēros, lai tiem ar viltu būtu vieglāk šo uzveikt. Galu galā briesmoni ar zibeni nospēris pats Jupīters, bet Pānu pateicībā par dieviem izdarīto pakalpojumu tie tābrīža (āža, par asti lasi citur) veidolā iecēluši starp zvaigznēm, kur tad tas arī iemūžinājies kā zīme, kuru mēs pazīstam kā Mežāzi. Saturns, Sātans un Pāns, manuprāt, veido diezgan loģisku ķēdi, tātad (es to nopietni nelasu nekādās grāmatās vai vikipēdijā, kur vispār ir sviests, bet grābju no tukša ētera, tāpēc drīkst neticēt haha) būtu tikai loģiski uzskatīt šo par vienu no, varbūt pat pašu zvērīgāko zvaigznāju (apskatījos uz SC birthday remainderiem un pamanījis tur koijots uzreiz sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa ;) Man tas vienmēr licies arī nedaudz svešs cilvēciski, proti, nav man nekāda īpaša priekšstata par to, kādam jābūt Mežāža zīmē dzimušam cilvēkam, par spīti tam, ka Saule tajā ir manai mātei, bet ascendanti labākajam draugam un draudzenei. Iespējams, psihoanalīzei (vai analītiskajai psiholoģijai ;) būtu, ko teikt (starp citu, nistagms apgalvo, ka esot attāls Freida radinieks no vectēva puses, bet es viņam īsti neticu, un viņš par to neblogošot, jo viss ir pofig), tātad “tur kaut kam jābūt,” dodu vārdu suflierim