Reizēm gribas iekomentēt, retāk ierakstīt, bet no otras puses engribas pievērst sev uzmanību. Vismaz kamēr neesmu dzemdējis dēlu, izdiedzējis zeltā laistošos vārpu lauku vai nomedījis vismaz mamutu. Pagaidām izskatās, ka tās zāles tikai atliek depri uz vēlāku laiku. Sirds tāda distoniska. Nesūdzos vienalga, kas kaitēja neredzēt eksistences neizsmeļamo potenciālu un bezgalīgo bezcerību vienlaicīgi. (Man nekad nav tā, ka “viss ir slikti”, slikts esmu tikai es.) Starp citu, ļoti un negaidīti, nu ļooti patika jaunā Anna Karēņina (2012). Tikai titros pamanīju, ka adaptējis lieliskais Toms Stopards. Tā, kā tas jādara mūsdienās ar klasiķiem, lai nekaitētu gremošanai un skatītājs nenosprāgtu no garlaicības. Bet “visiem” noteikti nepatiks

Let us go to the rose

Julianapark, 2012

(e) courtesy of Apple Network 89ceea

( Ja es varētu izvēlēties būt... )

via eostre

khosmos ir aizdevies trimdā, tāpēc pareklamēšu viņas tumblr savā vietā

http://khosmos.tumblr.com

Although not all people in Neverland cease to age, its best known resident famously refused to grow up, and it is often used as a metaphor for eternal childhood (and childishness), immortality and escapism.

NeviensNekas nav bijis pret mani tik labvēlīgs kā Visums. Kad esmu vaicājis, tas vienmēr ir atbildējis. Kad esmu lūdzis, tas devis man to, kas vajadzīgs, un liedzis to, kas varētu kaitēt, vai vismaz licis pārliecinošus šķēršļus ceļā uz to. Kad esmu atteicies noticēt acīmredzamajam (bieži), tad talkā vienmēr ir nācis Nekas. Tomēr pat spītībā dzimušos pūliņus, kas taustāmus augļus nav nesuši, nožēloju reti. Nav tāda zemē velti nomesta laika – ja zeme ir auglīga, kaut kas no tās izdīgs vienmēr. Reizēm sasniegt iecerēto nav tik svarīgi, kā neatkāpties. Es ticu, esmu pārliecinājies, kā Visums novērtē nepadošanos. Relentlessness. Reizēm nevis mērķis ir galvenais, bet ceļš pie tā un kur tas tevi aizved... Nē, šis nav vingrinājums tautoloģijā. Pusotru gadu tulkoju filmas, tagad, pēc pusotra mēneša grāmatas zinu, kā nevajag tulkot literatūru :)

“Seeing,” they said, “that old-time Pan is dead, let us now make a tomb for him and a monument, that the dreadful worship of long ago may be remembered and avoided by all.” So said the people of the enlightened lands. And they built a white and mighty tomb of marble. Slowly it rose under the hands of the builders and longer every evening after sunset it gleamed with rays of the departed sun. And many mourned for Pan while the builders built; many reviled him. Some called the builders to cease and to weep for Pan and others called them to leave no memorial at all of so infamous a god. But the builders built on steadily. And one day all was finished, and the tomb stood there like a steep sea-cliff. And Pan was carved thereon with humbled head and the feet of angels pressed upon his neck. And when the tomb was finished the sun had already set, but the afterglow was rosy on the huge bulk of Pan. And presently all the enlightened people came, and saw the tomb and remembered Pan who was dead, and all deplored him and his wicked age. But a few wept apart because of the death of Pan. But at evening as he stole out of the forest, and slipped like a shadow softly along the hills, Pan saw the tomb and laughed.

  Lord Dunsany Fifty-One Tales