Vakarnakt nolēmu beidzot noskaidrot, kad ir vispareizākie laiki ārstniecības augu vākšanai (pilnmēness, agrs rīts, pirms vētras), un pēc tam trīs reizes devos norasojušajā ābeļdārzā, kur pamodināju trīs zālē nakšņojošus putnus un nogriezu apmēram trīsdesmit trīs asinszāļu lakstus. Pie viena no jauna uzzināju, ka hypericum būtībā nozīmē ‘virs ikonas’ (vietas, kur šo cēlo augu kāra vasaras saulgriežos, lai no mājām aizbiedētu ļaunumu), bet perforatum atsaucas uz lapām redzamajiem punktiņiem, kas īstenībā ir sīki caurumiņi. Latviešu valodas piedāvātie sinonīmi gan ir krietni suģestējošāki, piemēram, dzelzs zāle, raganu kauli, vīna puķe, zirgu rauda u.c., nemaz nerunājot par krievu зверобой. Avotos rakstīts, ka mājlopi, ieēduši asinszāli, mirst nost, un to nedrīkst lietot neierobežotā daudzumā, bet retos gadījumos tā var radīt vieglas nevēlamas blakusparādības, piemēram, reiboni, apjukumu un nogurumu. Pēc tam no viena stiebriņa uztaisīju tēju un likās, ka patiešām sajutu pilnmēness suģestēto iedarbību, jo randomā sāku skatīties dokumentālo filmu par, iespējams, garlaicīgāko fontu pasaulē (Helvetica), bet tā izrādījās tik interesanta, ka pat tiku līdz pusei, iegrimstot dziļās pārdomās par cilvēka sūtību un lauku/pilsētvides atšķirībām. Līdz galam neizdomāju, jo asinszāle gan nomierina, gan palīdz pret bezmiegu, bet, acīmredzot, ne uz ilgu, jo pēc kādas pusstundas mani uzmodināja peles grabināšanās blakustelpā un nelika mieru, kamēr neizbesījos un neienesu istabā ūdens spaini, uzmini, kam. Bija jau gaišs, bet mēness vēl nebija norietējis

Medieval Helpdesk

Radi un īrnieki, protams, jau tādus sīkumus nepamana bet man arī otrajā stropā (no trim) ir ieviesušās jaunas bites. Nekad nevienu spietu neesmu gādājis paša rokām (un neprotu -- visas manas skopās “zināšanas” nāk no nelaiķa vecmāmiņas, kura arī visu iemācījās pati, un trim padomju laika un trim mūsdienu biškopības rokasgrāmatām, kuras te atradušās, taču kārtīgi lasīt tāpat nav medību, jo informācijas raksturs atšķiras un nereti konfliktē -- toties esmu uzzinājis, ka sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados dravnieka alga tika aprēķināta pēc tarifa 1 rublis un 28 kapeikas par katru saimi mēnesī, vai 64 kapeikas, ja saimju skaits pārsniedz simtu, plus 62 kapeikas dravnieka palīgam, jo acīmredzot ar simts stropiem viens cilvēks nevar tikt galā, tā kā tur viss godīgi, bet kā tas man noder NEKĀ tikai demoralizē -- jūtūbā atrodamie materiāli ir krietni iedvesmojošāki, stropi viņiem tur ir citi, bet TAS NEKAS, TAISI TĀS IEKAVAS CIET), visi paši salidojuši ēsmā atstātos tukšos stropos (ar šūnām). Rekords ir trīs vienā vasarā (2006), no kuriem dzīvs palicis tikai viens, ja vien neesmu kaut ko palaidis garām (pērn likās, ka tas viens ir nomiris un viņa vietā ir cits, bet tā jau nenotiek). Jācer, tas nozīmē, ka arī dabā viss iet uz labu, un tie bezvadu sakaru radītie traucējumi kukaiņu uztverē ir tikai jaunās pasaules nekārtības murgi. Savvaļas dzīvniekus piemeža laukos arī redzu krietni biežāk kā bērnībā (toties neesmu vēl manījis ne alni, ne mežacūku, par spīti tam, ka otro pēdas apkārtnē netrūkst). Bet vispār, par tiem stropiem, ja, man kopā ir iecerēti seši. Kāpēc? Jo tik stūru ir šūnai un tieši tik man ir noskatīto vietu ābeļdārzā, un ja visos sešos būtu bites, medus pietiktu ir sev, ir draugiem, ir radiem. Vienai ziemai, tas ir, rēķinu, ka no viena veselīga stropa var izsviest kādus 20 litrus, bet ticēt man arī nevajag, esmu diletants un lepoties vēlos tikai ar priekšstatiem

(Baltais) Eksporta™ sviests tribal sviesta pagatavošanai ir pilnīgs sviests, kā esmu atkārtoti pārliecinājies – šķīst ūdenī, nenostājas viss augšā un pazeminātā temperatūrā (ledusskapī) nesacietē, laikam kādi uz iesaiņojuma neminēti emulgatori vai kaut kas tamlīdzīgs pievienots, jo post-factum atliek vienīgi opcijas nokasīt no bļodas sieniņām (tas gan bija dinamīts) vai iegrūst saldētavā un pēc tam skrāpēt no augšpuses kopā ar ledu, kas tāpat ir diezgan sviests, jo labi ja puse ir sasniegusi tās zupas virsmu. Never Again

“Women and cats will do as they please, and men and dogs should relax and get used to the idea.”

  — Robert A. Heinlein

NeviensNekas nav bijis pret mani tik labvēlīgs kā Visums. Kad esmu vaicājis, tas vienmēr ir atbildējis. Kad esmu lūdzis, tas devis man to, kas vajadzīgs, un liedzis to, kas varētu kaitēt, vai vismaz licis pārliecinošus šķēršļus ceļā uz to. Kad esmu atteicies noticēt acīmredzamajam (bieži), tad talkā vienmēr ir nācis Nekas. Tomēr pat spītībā dzimušos pūliņus, kas taustāmus augļus nav nesuši, nožēloju reti. Nav tāda zemē velti nomesta laika – ja zeme ir auglīga, kaut kas no tās izdīgs vienmēr. Reizēm sasniegt iecerēto nav tik svarīgi, kā neatkāpties. Es ticu, esmu pārliecinājies, kā Visums novērtē nepadošanos. Relentlessness. Reizēm nevis mērķis ir galvenais, bet ceļš pie tā un kur tas tevi aizved... Nē, šis nav vingrinājums tautoloģijā. Pusotru gadu tulkoju filmas, tagad, pēc pusotra mēneša grāmatas zinu, kā nevajag tulkot literatūru :)

( What You Give A Woman )

Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība;
bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.
- Matīss 13:12

It’s all in your head
Take medicine
- Hocico: Altered States