Vakar nabaklabā mani apskāva iereibis Treibergs* un teica, ka es smaržojot pēc laukiem, proti, pēc malkas. Es patiešām biju tikko no laukiem, par ko gan man sakāms ir tikai tik, ka šoziem malkas sagādāts maz un nav diez ko sausa, tāpēc salīdzinoši daudz laika pavadu pilsētā, lai neizbeigtos. Tomēr uzteicamas tās maņas Treibergam, jo biju pilsētā jau vairākas stundas un gan burbuļvīnu malkojis, gan kaņepju dūmus elpojis. Laikam jo pats no laukiem; teica, ka februārī, iespējams, būšot jauns Nertens * ievērojiet, cik organiski lasās iereibis Treibergs, tāpēc rakstu tieši tā, nevis lj-to tur />

40 dienas pēc kārtas nebiju Rīgā, atkārtoju rekordu. MJR šogad neesmu pelnījis, jo nebiju Kūcvālā pārāk lēni strādāju bez nistagms nav ballītes var iztikt – ar “var iztikt” gan šķiet pretīgi samierināties, bet tiešām bez daudz kā var iztikt, ja nav vēlmju vai to ir mazāk, jo tā, ka nav nemaz, nekad nebūs. Un viņa Ataraxia jau ir redzējusi. Interesanti, ka viena no pirmajām lietām, ko paveicu, ieradies Rīgā, bija salauzt arī šejienes stacionāro datoru, kā rezultātā 24 stundas pēc kārtas biju brīvs pasaules lietām, savukārt viena no pirmajām lietām, ko pamanīju uz sava rakstāmgalda, bija “pazaudētā” pagājušā gada MJR biļete (#444), kuru māsa bija atradusi savā auto (neskatoties uz to, ka toreiz meklējot gandrīz vai apgriezu to kājām gaisā, turklāt uz festivālu arī braucu ar to pašu auto, tātad ar visu biļeti līdzi, tikai nekompostrētu, neapzinātā vietā kaut kur priekšējā paneļa korpusā, haha), nupat šajā kontekstā zīmīgi liekas arī tas, ka šodien nopirku jaunas tiesības pavasarī Holandē pazaudēto vietā, un man ļoti patika, cik ātri CSDD tagad viss notiek, nu skaidrs jau, kādam jāpērk tas benzīns par latu litrā [sc

No 40 dienām viens gan biju mazāko daļu, paldies dieviem, darbiem, dievietei, par to, kāds nesāpīgs man bija augusts, par spīti tam, ka tikpat nekārtīgs, cik kārtīgi viņa uzliek brilles un rāmi lasa Tolstoju šūpuļkrēslā, kas iekārts melnajā kļavā. Kļava ir melna, jo tajā reiz iespēris zibens. Gandrīz visos kokos ap māju reiz ir iespēris zibens, bet eglei tāpēc aug trīs galotnes. Smēķēju uz lieveņa zem krītošiem asteroīdiem un domāju, ka ozols pagalma vidū noteikti ir svarīgāks par mani. Arī tajā reiz iespēris zibens, par to liecina plaisa tā mizā līdz pašai zemei. Bet velti ir vēlēties zvaigznes bez ērkšķiem. Ļoti pārdzīvoju apzināto asinszāļu nopļaušanu, rādījās acu priekšā tie sauļu tūkstoši uz koši zaļā leknuma pirms miega līdz asarām. Viņa mežā atrada no lapsu alas izstumtu galvaskausu, visticamāk stirnas, mēs pārnesām to mājās, iekšā nē, bet visviens pēcāk šaubījāmies, vai tā neieaicinām nāvi. Galvaskauss, gailenes un asinszāles tādas atsvešināta cilvēka augusta rūpes, mežā izgāzti būvgruži un veļasmašīna, kāds vēl Pussy Riot phe. Tajā reizē nogājām tālu ceļu, meklējot kapus, kuru nebija, pēdējoreiz peldējāmies ezerā, un viņa no bijušā ērgļu dzelzceļa izraka mazu deviņvīru spēku, lai pārstādītu dārzā. Bet vakarā atbrauca trīs draugi

Beidzot arī Taurupē līst. Sienāžus gan tas neietekmē. Vismaz nu var atvērt durvis un ielaist mājā svaigu, par iekštelpām vēsāku gaisu. Iepriekšējo dienu tveici daļēji izturēt palīdzēja nenormālos kvantumos klausītie kosmiskie un ziemīgie ambientblekmetāli (Lustre, Paysage d’Hiver, Alrakis, Darkspace, Carcharoth Λ.V., Arvorar, Nahvalr, Yoga, Locrian, Trist u.c.), bet veselīgu htonisko delīriju uzturēt – Menace Ruine melni psihodēliskais trans. Ziemās man, savukārt, vairāk patīk vasarīga mūzika, folks un visādi ēteriskie elfi. Labi, ka lauku mājas neuzkarst, vienalga, atmosfēras spiediens vedina piekopt kastaņedisku diennakts režīmu, jo naktīs ir tik patīkami, bet dienās ārā valda dunduri un iekšā domādams neizdomāsi to, kas tev jāizdomā garīgam darbam, saelpojoties kaņepju dūmus, gan kļūst relatīvi vieglāk... Aizvakar viņa visu dienu centās iekarot Maskavu, kamēr es uzjautrinājos par sievišķi dievišķi iracionālo stratēģiju (kas galu galā vainagojās panākumiem), bet vakar pats neizturēju, pasūtīju no arhipelāgiem veidotu zemeslodi un nodibināju varenu polinēziešu impēriju, tradīcijās un reliģijā balstītu, ar maoru kareivjiem apceļoju visu pasauli, kolonizēju vairākas salas, bet Honolulu uzcēlu Stounhendžu, Ēģiptes Piramīdas, Rodas Kolosu, Svētās Sofijas katedrāli, Chichen Itza un vēl kaut ko, par oficiālo reliģiju pasludināju Zoroastrismu, kuru aktīvi izplatīju un konvertēju pat neatkarīgo Jeruzālemes pilsētvalsti. Kur gan vēl citur tāds vājprātīgs sinkrētisms būtu iespējams, ja ne imaginārajā pasaulē. Es, protams, runāju par Civilizāciju (V) – vienīgo datorspēli, kuru esmu atļāvies pēdējo desmitplus gadu laikā. Ap 1020. gadu mūsu ērā man konkrēti apnika, bet vismaz nebija jādomā par to, ko nemaz karstumā nevar padomāt.

Nobeiguma vietā kaut kas no tā kosmiskā blekmetāla, skan nedaudz amatieriski, bet visā visumā no “sirds”

Melnais ezers un Kādas īstenības reinkarnācija

Kaimiņienei

Īstos saulgriežus pavadīju pie ugunskura, dedzinot nokaltušus plūmju un mežrožu zarus, malkojot kaut ko, kas tika identificēts kā miljons gadus vecs mājas vīns, un sarunājoties ar dievieti – tas ir pārsteidzoši, cik daudz ko var runāt pat pēc deviņiem pazīšanās gadiem. Vakara gaitā arī izslaucīju un saskaitīju tieši šim nolūkam pedantiski krātos zemzemes kafejnīcu produktu iepakojumus un nonācu pie aprēķina vidēji grams trīs dienās, par ko biju ne mazāk pārsteigts, jo likās, ka jābūt vairāk. Savukārt nākamo nakti sagaidīju “reakcionārā un dzīvi noliedzošā pasākumā” (c) kants – neesmu gan informēts par to, kas tieši licis augsti cienītajam biedram Helēnas un Ēnu Kaleidoskopa koncertu nabaklabā raksturot ar šādiem jēdzieniem – iespējams, pirmās mākslinieces uzstāšanās, kuru nokavēju, taču sajutu kaut ko līdzīgu brīdī, kad Krā man ieteica nefotografēt viņa rituālo ugunsmucu (baigi vajag), toties dīdžejs Valters kalbasīja uz goda, bet ĒK filmēt neviens neaizliedza. Nezinu, kurš ir izdomājis, ka Nabas brendam rozā krāsa piestāv labāk par, piemēram, sarkano, tāpēc eksperimentālā kārtā nomainīju aparātā vienu no tiem cūkādas toņiem uz zaļu, kā rezultātā sanāca apgriezta RGB sekvence (man kā izbijušam maketētājam jau tādas lietas patīk :) Youtube gan kļuvis pavisam jocīgs, it kā nepietiktu jau ar lietotājkanālu izskata sapurgāšanu, vēl nelūgts un pēc grūti izprotamiem principiem staipa ekrānu un piešķir klipiem savādas īkšķbildes, bet lai (lailailailai, lai, tāda ir maksa par dvēseles mieru). Ēnu Kaleidoskops noteikti visiem ir mēreni apnicis, tieši tāpēc filmēju visu pēc kārtas. Apgrieztā secībā:

Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Cilvēciņi ar zariem roku vietā
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Gulbji
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kāpj priesteri
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kaķīšu tētis
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Divas dziesmas par debesīm
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Sarkans mežs
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Lido
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Vilkmēness

Visi

Gandrīz noticēju, ka mana ciba dodas atvaļinājumā, tāpat kā methodrone taču nē, vēl ir kaut kas depresijas profilaksei. Tā vai citādi jau otro dienu jūtos beidzot nobriedis autentiskam doomam. Bet varbūt pie vainas ir episkais nogurums pēc tikpat episkā Kilkim Žaibu... par kuru tagad rakstīt vairs negribu

Radi un īrnieki, protams, jau tādus sīkumus nepamana bet man arī otrajā stropā (no trim) ir ieviesušās jaunas bites. Nekad nevienu spietu neesmu gādājis paša rokām (un neprotu -- visas manas skopās “zināšanas” nāk no nelaiķa vecmāmiņas, kura arī visu iemācījās pati, un trim padomju laika un trim mūsdienu biškopības rokasgrāmatām, kuras te atradušās, taču kārtīgi lasīt tāpat nav medību, jo informācijas raksturs atšķiras un nereti konfliktē -- toties esmu uzzinājis, ka sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados dravnieka alga tika aprēķināta pēc tarifa 1 rublis un 28 kapeikas par katru saimi mēnesī, vai 64 kapeikas, ja saimju skaits pārsniedz simtu, plus 62 kapeikas dravnieka palīgam, jo acīmredzot ar simts stropiem viens cilvēks nevar tikt galā, tā kā tur viss godīgi, bet kā tas man noder NEKĀ tikai demoralizē -- jūtūbā atrodamie materiāli ir krietni iedvesmojošāki, stropi viņiem tur ir citi, bet TAS NEKAS, TAISI TĀS IEKAVAS CIET), visi paši salidojuši ēsmā atstātos tukšos stropos (ar šūnām). Rekords ir trīs vienā vasarā (2006), no kuriem dzīvs palicis tikai viens, ja vien neesmu kaut ko palaidis garām (pērn likās, ka tas viens ir nomiris un viņa vietā ir cits, bet tā jau nenotiek). Jācer, tas nozīmē, ka arī dabā viss iet uz labu, un tie bezvadu sakaru radītie traucējumi kukaiņu uztverē ir tikai jaunās pasaules nekārtības murgi. Savvaļas dzīvniekus piemeža laukos arī redzu krietni biežāk kā bērnībā (toties neesmu vēl manījis ne alni, ne mežacūku, par spīti tam, ka otro pēdas apkārtnē netrūkst). Bet vispār, par tiem stropiem, ja, man kopā ir iecerēti seši. Kāpēc? Jo tik stūru ir šūnai un tieši tik man ir noskatīto vietu ābeļdārzā, un ja visos sešos būtu bites, medus pietiktu ir sev, ir draugiem, ir radiem. Vienai ziemai, tas ir, rēķinu, ka no viena veselīga stropa var izsviest kādus 20 litrus, bet ticēt man arī nevajag, esmu diletants un lepoties vēlos tikai ar priekšstatiem

Vīrietim 33. dzimšanas dienu pienākas svinēt 33 dienas. Tātad strādāt man bija jāsāk jau vakar :/ Tā vietā visu dienu nodarbojos ar daiļpļaušanu (pāri viduklim izaugušo zemes matu ieveidošanu perifērijā, ievērojot funkcionālas pludlīnijas un atstājot ziedošus kušķus nejaušā kārtībā, izskatās haotiski, oriģināli un labi), kārtoju ārējos cietņus, aizkrāsojot zvaigznes piemirstām filmām, un kačāju mūziku internetā (no visa jaunā Artesia šķiet pats baudāmākais ieguvums =) Acīmredzot nekad negrasos pieaugt, kā teicis antirealist, vajag jau nevis pieaugt (tā kā kaut kam klāt), bet izaugt. Labrīt, Astra Zoldnere

http://www.flickr.com/photos/16843880@N03/sets/72157629509321138/with/7102167915/

(e) courtesy of Eminent

Pavasaros ap šo laiku, kad nokusis viss sniegs, man nereti rodas doma pārsaukt mājas par Kurmjiem, nešaubos, ka ne man vienīgajam, citi noteikti cieš vēl trakāk. Tas, ka kurmji pa ziemu neguļ ir uzskatāms, bet to, kāpēc tiem jārok jaunas alas, es varu tikai minēt, neriskējot dabūt pa ausīm no kāda zoologa, un minu, ka tāpēc, lai būtu ko elpot, tātad ziemā kurmji elpo caur sniegu, feini, ne. Īstenībā gan jau tāpēc, lai atrastu svaigas sliekas. Kādu laiku domāju, kā kurmjus ierobežot, jo indēšanu neatzīstu, zemes drebinātājs neesot efektīvs, piedāvājums ierakt zemē subvūferi :D nenopietns, bet ūdeni tajās alās var liet, cik uziet, viņi elementāri izraks jaunas, kamēr neskatīsies. Galu galā secināju, ka visoptimālākais risinājums būtu sākt ar sevi :) jeb mainīt viedokli un turpmāk uzlūkot viņu rakumus kā kaut ko nekaitīgu un skaistu, jo ir jau arī, saproti, mākslas darbi, mātes zemes aklo pabērnu zikurāti, ezotēriski ergonomiskas struktūras utt., bet... no otras puses, tumsā ar zemajiem apaviem tādā mākslas darbā iekāpt nav nekas patīkams un ir gadījies pārāk bieži. Pašlaik esmu jau noracis (placināt, kā mācīja vecmāte, nav labi, jo cauri tai pankūkai vēl ilgi nekas neaug) un kopā ar lapām likvidējis kādus trīsdesmit, palikuši vēl tikpat, pārējie ir pārāk tālu to care

Tieši 2012.03.03. 11:33 ~300 metrus uz rietumiem no Taurupes: arī tāds atspirdzinošs rīta kvests līdz pagasta centram ar divriteni un Limbonic Art fantasmagoriju androīdā, pat ja tikai pēc cigaretēm, rītarosmes vietā ir tieši viena un ne vairāk no neatņemām sastāvdaļām tieši tik reibinošam nefolka trešās pavasara dienas rītam un, cerams, tikpat sportiskam turpinājumam :) Kārtīga sieviņa zilā kurtkā un baltā lakatiņā veikalā Rūta pirms manis pirka tieši vienu alu to stipro, to, kas septiņu grādu, un tieši desmit cigaretes (pārdevēja lietišķi noskaitīja tieši 10 sarkanās Wall Street, tieši tik mīļi un lauki, lai arī es izvēlētos Wall Street, vienīgi zilo, un atpakaļceļā sapratu, kāpēc tās (vislētākās cigaretes veikalā) sauc tieši tā, ar lielām naudām un finanšu plūsmām ikdienas apziņā savanģotas Ņujorkas ielas vārdā. Tāpēc, ka vislētākās cigaretes noteikti pērk un smēķē vistaupīgākie un praktiskākie cigarešu patērētāji, tātad tādi, kuriem nauda ir aktuāls 'temats', savukārt, tāda Vōlstrīta lauciniekam varētu neizteikt tieši tik neko, lai kaut kad kaut kur Panorāmā, avīzē vai ziņās tās vārds būtu redzēts/izlasīts un zemapziņā iespiedies, attiecīgajos psihes līmeņos izraisot aktuālo saikni ar monetārā agregora ļervu ir tāds ezotērisks termins uaaua ahaha nu te jau es vienkārši aizslēpoju, starp citu, šodien sniegs un saule aicināt aicina laukā, jau apmetu divus lokus ap pagalmu, pirms tam tāpat paslidinājies zem ozola ar kafijas krūzi, vienu zilu Wall Street un secinājis, ka tā darīt var mierīgi visur, izņemot tieši zem lielajiem kokiem, jo tur zeme ir siltāka, līdz ar to sniegs pakusušāks un brūk iekšā, paliec bez slēpes un vē, taču līdz vispārējai perfekcijai trūkst tikai nepilna diennakts mīnus 3-6 grādu un 5-10 centimetra balta kristālu pūdera pa virsu sērsnas garozai, citādāk kājas gribēdamas neiet paralēli, un arī slidsolī, kuram man principā nūjas ir par īsu, slīdētu kā ar borskābi svaigi ierīvēts novusa galds. Ap trijiem ar dievieti dosimies sniega pastaigā, bet vispirms sviests. Starp citu, noskatījāmies The Artist (approved), khosmos ieteikto dokumentfilmu par indiāņiem kino vēsturē Reel Injun (ļoti interesanti! www), bet Be Kind Rewind izslēdzām otrajā trešdaļā, Džeksbleks zb vnk, tas melnais puisis gan bija cool, bet Mišels Gondrī vēl savu pusotro iespēju ir nopelnījis a priori (ārā arī kaut kas tāds). Pie viena jūtu kosmisku atbildību atgādināt, ka visumā pastāv tik lielisks ieraksts kā Sun of the Blind (ārā arī kaut kas tāds)

Ir pienācis tās laiks, tāds savā ziņā aplauziens, par spīti tam, ka skan tik skaisti, kad lūst, un vispār (es brīnos, ka nav tāda meitenes vārda – Sērsna), jo slēpošanai tāds sniegs ir nederīgs – mēģinot pa tagadējo segumu laisties diagonāli, agrāk vai vēlāk ielūsti un paliec bez slēpes (man ir tie jaunie stiprinājumi, kas momentāli atvienojas, tikko kā kaut kas ne tā). Sērsna klāj arī P4 asfaltu, nelabvēlīgi ietekmējot saķeri ar divriteņa riepām un tādējādi arī padarot ceļu līdz pagasta centram somewhat apgrūtinošāku. Bet nav sāpju bez ieguvuma! Ja vajadzēs, līdz pašam pasaules galam es iešu un tikšu – ja pirmais, gaidīšu pazemes pļavās ar dzīrēm. Attēlā – ozols, kurā brālēns (tas, kurš psihodēliskais ;) esot ar draugiem uzkāpis pēc Taurupes aptiekas apmeklējuma... un ilgi nevarējis nokāpt, hehehe.

Pie viena /atkal viss jau nokavēts :/ tradicionālā AFIŠA. Recognize!

Šodien zem ozola savēlām pa sniega būtnei. Uzmini, kura ir manējā :]




Gribētos noklausīties jauno Flёur, bet Melnā piektdiena negaida. Monarch!

Uztaisīju provokatīvu aptauju par sevi citu acīs, bet pirmie 3 balsotāji izvēlējās variantu Wtf? un sapratu, ka nav ko izmantot aptaujas funkciju tam, kam tā nav domāta. Katram darbam ir viens, vispiemērotākais darbarīks, viena vislabākā vieta, reizēm pat viens, noteikts laiks. Šodien salīdzinoši daudz laika pavadīju laukā, mazkrāsainajā (vai, ja pieņem, ka baltā ir visu krāsu summa, ļoti pat daudzkrāsainajā) pasaulē, ar slēpēm, ūdensspaini, kafiju, mūziku ausīs, motorzāģi, lāpstu nafig, iebrauktas jau kādas sešas trases no kalna/kalnā ar kopējo garumu ~2 kilometri – trīs bērnu, trīs pieaugušo :) lai gan izmantot vienalga nākas vienam, bet drīkst braukt ciemos. Trases atšķiras ar to, ka nobraucienā pa pieaugušo uz kādām sekundēm desmit attīstās reāls spīdkors, sekojoši slēpju vērsums ir platāks, visas no tām sākas +- kalna augstākajā punktā, tātad 153 m vjl un beidzas 20-25 metrus zemāk. 2 no 3 “bērnu” ir ievērojami garākas (1 diagonāla, 1 paralēli piebraucamajam ceļam), bet lēzenākas, un par to, ka izmantoju tās slēpošanai augšup, arī krietni šaurākas. Nokritis vēl neesmu, bet iebildumu nebūtu

Ap stropu daudz mirušu bišu, visur pēdas necilvēku, bet ābelītes apgrauztas nav. Sniegs ļoti piemērots sportiskiem pasākumiem, sauss, nelīpošs, pārāk negrimstošs, tāds slidens fraktāļu pūderis visam pa virsu. Nenovaldījos un iebraucu jaunas sliedes no pašas kalna augšas, atkal bez krišanas, kas ir liels panākums :) ņemot vērā, ka vēl aizpērn ikdienas sniega peldes bija norma un šogad slēpojis esmu ļoti maz. Iekšā jau +6, novilku cepuri, jaunais DV patīk

Atbraucu no vietas, par kuru augstāki šķiet tikai bezpersoniski skursteņi un baznīcu torņi, uz savu balto namiņu sniegos, kura iekštelpās temperatūra ierašanās brīdī svārstījās no -7 līdz -11 °C (tagad ir subj.) Lai neatdzistu, klausos enerģisku ēbēemm un ritmiski ņemos pa virtuvi (blogoju, ieliecies ceļos (c) lj-user texti), kurinu trīs no četrām krāsnīm, bet laikam būs jāpiešķiļ arī ceturtā, par virsdrēbju novilkšanu līdz vēlam vakaram nemaz nedomāju, nav jau pirmā reize. Ūdensvads, protams, aizsalis, kausēju katliņā iegrābtu sniegu, taču nekas ļauns tuvākajā redzeslokā nav atgadījes, pat ceļš notīrīts, vienīgi saplaisājušas divas stikla burkas un ledusskapī atkal dancojušas peles. Pirms izkāpšanas no autobusa sabļāvu uz vadītāju un viņa drugānu (nācās kliegt DAVAI LAID ĀRĀ! un nokristīt par seniliem lohiem, jo “autobuss ir bojāts” ejietgalīgi es taču nekāpšu tāpēc puskilometru kalnā... detaļās neiedziļināšos – izbrīnīja tas, cik spontāni tas notika). It kā sīkums, bet patīkami (skorpions) :))

- I hope you miss me.
- Me too...
- I will

Šorīt no rīta telpās jau +18 grādi (kad ierados te no kopšvecāgadanebūšanas, bija +2) – patīkams sasniegums, uz kuru bargākās ziemās jāiet ilgāk par 3 diennaktīm... patīkami arī apzināties, ka nemaz neizmantoju visas iekšējās un ārējās apkures opcijas, arī Vidzemes augstienē nekas nekūst kā Rīgā, stabili -4, var gan sniegavīru velt, gan slēpot. Vienīgi, cik pa dienu noroc (deju placi mājas priekšā un stratēģiskās taciņas), tik pa nakti uzsnieg vietā. Toties uztaisīju gaismu šķūnītī un nu varu zāģēt uz nebēdu arī tumšajā laikā. Kad iedomājos par pilsētu, saprotu, ka tur ir ārprāts, te – iekšprāts. Ir zināmas priekšrocības gan vēl dziļākai iesnigšanai, gan izkļūšanai no tās. Šeit man neviens netraucē darīt ko un kad vēlos un ne ar vienu nav jārēķinās, toties realitātes sajūta pazūd krietni ātrāk un izteiktāk (es jau neiebilstu, bet pabarot, sasildīt sevi un nolikt gulēt tomēr vajag samērā reāli un regulāri). Savukārt pilsētu drīz vajadzēs medicīniska un juridiska rakstura jautājumos (grasos kļūt par mikrouzņēmumu, un jāaiziet beidzot pie ģimenes ārstes pēc kaut kā nomierinoša, varbūt arī to regulāro blekmetālu zobiem izveikt, neesmu darījis 3 gadus). Nepaņēmu līdzi kalendāru jaunajam gadam, tāpēc meklēju starp vecajiem tādu, kam sakristu dienas ar datumiem, par to, ka Mēness fāzes man jau ir androīdā (visu pērno te karājās glīts 2005.ais), bet atradās tikai diezgan brutāla paskata 1995. gada Lauku Avīzes variants ar Ulmaņa portretu un citiem brīnumiem. Pie viena (īstenībā pie otra, bet kāda atšķirība ;) paskatījos uz meiteņu vārdiem un secināju, ka man vislabāk patīk šie – Lauma, Elfa, Maija, Lelde, Sniedze, Austra, Lāsma, varbūt arī Undīne, Silv(ij)a, (fonētiski ne tik ļoti, kā...) un Marta (šai gan pilnīgā bezsakarā vārda diena jūlijā), no tradicionālākajiem – Daina, Laura, Valda (nebūtu Madaru jau pilna pasaule, tas arī patiktu :), no krievu – Vera un Svetlana, bet tie mazāk

Pateicoties chimera par iespēju izpausties tekošās cibas draugdzeņu lentas dinamikas (kā arī krievu, reptiloīdu, pīpmaņas strēlnieku u.c.) sakarā: http://klab.lv/users/chimera/1117804.html

Es nopietni negrasos te neko rakstīt zem atslēgas – un ne jau tāpēc, ka slēdzenes ikona estētiski nepiestāvētu žurnāla ādiņai (nepiestāv), slepeno politiku nafig, tikai tiešus un konkrētus apvainojumus :] Bet vispār ceru bez tā iztikt un, ja nu reiz būs kas privāts sakāms inerserkel, to tev ar atsauci no šejienes pateiks ae, man internetā viss ir izdomāts gandrīz vienmēr, ja

p.s. ja nav ko darīt, pameklē gūglē tilt