Pēdējais atklājums: Transcendentāls ambientais dūms no Somijas (Nest projekts) ar kokli, šamaniskām balsīm, dabas skaņām un gandrīz tribal perkusijām vietām, skaists savā dziļumā un nesarežģītībā. Ļoti piestāv šim un vispār rudenim

Klausies: YouTube / Last.fm

108 MB, VBR 0

Atzīšos, ka kaut kā personīgi uztvēru dažu labu* vakardienas sašutumu/neizpratni/wtf/... (1 2 3) par LU studiju programmā atklāto, nu jau likvidēto bioenerģētikas kursu. Atzīšos, ka pat nedaudz sašutu pats un, ja vien par prioritāti neuzskatītu psihisku mieru, dažu *materiālistu aizspriedumiem mani ir salīdzinoši viegli iztrollēt. Manuprāt, minētā kursa ieviešana ir (bija) laba un progresīva doma, un, ja vien pats studētu, labprāt arī iekļautu to savā izvēles programmā. Manuprāt, nav iespējams objektīvi spriest par šādiem (ar akadēmiski apstiprinātiem mēraparātiem nekonstatējamiem) spēkiem, jau apriori noliedzot to esamību. It kā šāda rakstura pētījumu nezinātniskums būtu kaut kas pašsaprotams! It kā pašpārliecinātajiem un iedomīgajiem dogmatiķiem būtu kas labāks, ko piedāvāt!

Bet pirms gulētiešanas uzdūros interesantam citātam:

«Var teikt, ka ļaunie gari ir tiesu piesēdētāji un Dieva (Likuma) bendes. Ļaunā ietekmē tie ir radušies un tiem ir jāpilda sava nolemtība. Tomēr nejēgas pārāk augstu vērtē to spēkus, īpaši nelabā spēku. Nelabajam trūkst varas, lai atjaunotu saplēstu vecu podu, kur nu vēl cilvēku pataisītu bagātu. Tas ir pats nožēlojamākais radījums, kādu vien var iedomāties, daudz vārgāks par ikvienu četrās stihijās mītošu būtni. Pastāv daudz mākslas, zinātnes un dažādu izgudrojumu, ko piedēvē nelabajam (personībai). Taču iekams pasaule kļūs daudz vecāka, tā atklās, ka gar šīm lietām nelabajam nav nekādas daļas, ka nelabais nav nekas, ka tā zināšanas ir nebūtiskas, ka šīs lietas ir dabas cēloņu sekas. Patiesā zinātne spēj daudz; visa esošā mūžīgajām zināšanām nav nedz vecuma, nedz sākuma, nedz beigu. Tas, kas pašlaik tiek uzskatīts par neiespējamu, nākotnē realizēsies dzīvē, šodienas brīnumi nākotnē būs patiesība. Un tas, ko vienā gadsimtā sauc par māņticību, citā laikmetā būs vispārpieņemtas zinātnes pamats.»

– Paracelsus. Philosophia Occulta, XVI. gs.

Vakarnakt nolēmu beidzot noskaidrot, kad ir vispareizākie laiki ārstniecības augu vākšanai (pilnmēness, agrs rīts, pirms vētras), un pēc tam trīs reizes devos norasojušajā ābeļdārzā, kur pamodināju trīs zālē nakšņojošus putnus un nogriezu apmēram trīsdesmit trīs asinszāļu lakstus. Pie viena no jauna uzzināju, ka hypericum būtībā nozīmē ‘virs ikonas’ (vietas, kur šo cēlo augu kāra vasaras saulgriežos, lai no mājām aizbiedētu ļaunumu), bet perforatum atsaucas uz lapām redzamajiem punktiņiem, kas īstenībā ir sīki caurumiņi. Latviešu valodas piedāvātie sinonīmi gan ir krietni suģestējošāki, piemēram, dzelzs zāle, raganu kauli, vīna puķe, zirgu rauda u.c., nemaz nerunājot par krievu зверобой. Avotos rakstīts, ka mājlopi, ieēduši asinszāli, mirst nost, un to nedrīkst lietot neierobežotā daudzumā, bet retos gadījumos tā var radīt vieglas nevēlamas blakusparādības, piemēram, reiboni, apjukumu un nogurumu. Pēc tam no viena stiebriņa uztaisīju tēju un likās, ka patiešām sajutu pilnmēness suģestēto iedarbību, jo randomā sāku skatīties dokumentālo filmu par, iespējams, garlaicīgāko fontu pasaulē (Helvetica), bet tā izrādījās tik interesanta, ka pat tiku līdz pusei, iegrimstot dziļās pārdomās par cilvēka sūtību un lauku/pilsētvides atšķirībām. Līdz galam neizdomāju, jo asinszāle gan nomierina, gan palīdz pret bezmiegu, bet, acīmredzot, ne uz ilgu, jo pēc kādas pusstundas mani uzmodināja peles grabināšanās blakustelpā un nelika mieru, kamēr neizbesījos un neienesu istabā ūdens spaini, uzmini, kam. Bija jau gaišs, bet mēness vēl nebija norietējis

Radi un īrnieki, protams, jau tādus sīkumus nepamana bet man arī otrajā stropā (no trim) ir ieviesušās jaunas bites. Nekad nevienu spietu neesmu gādājis paša rokām (un neprotu -- visas manas skopās “zināšanas” nāk no nelaiķa vecmāmiņas, kura arī visu iemācījās pati, un trim padomju laika un trim mūsdienu biškopības rokasgrāmatām, kuras te atradušās, taču kārtīgi lasīt tāpat nav medību, jo informācijas raksturs atšķiras un nereti konfliktē -- toties esmu uzzinājis, ka sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados dravnieka alga tika aprēķināta pēc tarifa 1 rublis un 28 kapeikas par katru saimi mēnesī, vai 64 kapeikas, ja saimju skaits pārsniedz simtu, plus 62 kapeikas dravnieka palīgam, jo acīmredzot ar simts stropiem viens cilvēks nevar tikt galā, tā kā tur viss godīgi, bet kā tas man noder NEKĀ tikai demoralizē -- jūtūbā atrodamie materiāli ir krietni iedvesmojošāki, stropi viņiem tur ir citi, bet TAS NEKAS, TAISI TĀS IEKAVAS CIET), visi paši salidojuši ēsmā atstātos tukšos stropos (ar šūnām). Rekords ir trīs vienā vasarā (2006), no kuriem dzīvs palicis tikai viens, ja vien neesmu kaut ko palaidis garām (pērn likās, ka tas viens ir nomiris un viņa vietā ir cits, bet tā jau nenotiek). Jācer, tas nozīmē, ka arī dabā viss iet uz labu, un tie bezvadu sakaru radītie traucējumi kukaiņu uztverē ir tikai jaunās pasaules nekārtības murgi. Savvaļas dzīvniekus piemeža laukos arī redzu krietni biežāk kā bērnībā (toties neesmu vēl manījis ne alni, ne mežacūku, par spīti tam, ka otro pēdas apkārtnē netrūkst). Bet vispār, par tiem stropiem, ja, man kopā ir iecerēti seši. Kāpēc? Jo tik stūru ir šūnai un tieši tik man ir noskatīto vietu ābeļdārzā, un ja visos sešos būtu bites, medus pietiktu ir sev, ir draugiem, ir radiem. Vienai ziemai, tas ir, rēķinu, ka no viena veselīga stropa var izsviest kādus 20 litrus, bet ticēt man arī nevajag, esmu diletants un lepoties vēlos tikai ar priekšstatiem

Rītdien beidzas mūsu Schīdama. Līdz ar to beidzas arī Dienvidholande (nezinu, cik tas ir objektīvi, bet man liekas, ka šis nošķīrums ziemeļos un dienvidos kaut ko nozīmē tikai pašiem aborigēniem – esmu pamanījis, ka ziemeļi ir lepnāki ar to, ka ir ziemeļi, bet dienvidi skaitās tādi konservatīvie un neveselīgie, apmēram kā ā es un vē, bet neticu), es atgriežos turpat, kur pirms gadiem četriem, dievietei tas viss ir jauns. Arī ievas, kuras šeit ir savaldītas, proti, kārtīgi iegrožotas dzīvžoga formātā, parkos un dārzos, arī Panteonā. Sākumā nesaproti, kas tik pazīstami smaržo (žēl, ka nevar ierakstīt), bet, kad pamani dzīvžogu, baltus ziedus un bites, nemaz negribas ticēt, ka tās ir tās pašas ievas, kas mājās. Ierosināju saukt par maijām, jo vakar tām bija vārda diena. Nav taču tāda auga vēl pasaulē – maijas, vai ir

“The man who independently plucked the fruits when he was hungry is become a farmer; and he who stood under a tree for shelter, a housekeeper. We now no longer camp as for a night, but have settled down on Earth and forgotten heaven. We have adopted christianity merely as an improved method of agriculture. We have built for this world a family mansion, and for the next a family tomb. The best works of art are the expression of man’s struggle to free himself from this condition, but the effect of our art is merely to make this low state comfortable and that higher state to be forgotten.”

  — Henry David Thoreau. Walden; or, Life in the Woods, 1845-54

“A man who has not passed through the inferno of his passions has never overcome them.”

“Loneliness does not come from having no people about one, but from being unable to communicate the things that seem important to oneself, or from holding certain views which others find inadmissible.”

“The facts of nature cannot in the long run be violated. Penetrating and seeping through everything like water, they will undermine any system that fails to take them into account.”

  — Carl Gustav Jung

Citējot kādu tumblr, es nesaprotu, kā esmu palaidis garām tādu raganību. Kas tas vispār ir!? Jonna Lee

Nebūtu kāds aizvakarnakt gādīgi aizmidzinājis manu datoru (youtube augšupielādes laikā :), šis ieraksts noteikti taptu ātrāk un es paspētu vēl lieku reizi piekodināt par iespēju šovakar par velti (vai divu vilciena biļešu cenu) Siguldas kultūras nama kinozālē ievērtēt apmēram šobrīd sākošos Dzena Trako blakusprojekta Elkupe pēdējo no diviem koncertiem esošajā sastāvā, kā arī vairākus citus lādzīgus mūziķus Latvisko skaņu meklējumu ietvaros, jo pirmais trešdien nabaklabā pēc hiperskarbā Dakša performances dvēselei garšoja baigi un attaisnoja gaidīto – gribas nodēvēt viņus par latviskā postroka indiāņiem, nezinu gan, vai tas nav gonzokidd avatāra dēļ, bet gan jau ne tikai, katrā ziņā aizgrābjošās projekcijas ar līgani kā Gaujas ūdeņi plūstošo un tumši kā tās krastus ieskaujošās egļu galotnes šalcošo bezbalss bezgalību veicināja padziļināti mītisku skanošā uztveri. Manis pēc varēja paskanēt arī ilgāk. Lieki piebilst, ka ievietotajos fragmentos skaņa un apgaismojums nav adekvāti, bet liekvārdība ir mana vājā puse:

Elkupe Nabaklab 07.03.12 Pirmais fragments (14:04)
Elkupe Nabaklab 07.03.12 Otrais fragments (10:45)

No visiem pilnmēnešiem šim laikam ir visvairāk ērmīgo nosaukumu:



Attēls no androīda vidžeta MoonPhase iegūts ar aplikāciju ShootMe

Mēs esam leģions