Vakar nabaklabā mani apskāva iereibis Treibergs* un teica, ka es smaržojot pēc laukiem, proti, pēc malkas. Es patiešām biju tikko no laukiem, par ko gan man sakāms ir tikai tik, ka šoziem malkas sagādāts maz un nav diez ko sausa, tāpēc salīdzinoši daudz laika pavadu pilsētā, lai neizbeigtos. Tomēr uzteicamas tās maņas Treibergam, jo biju pilsētā jau vairākas stundas un gan burbuļvīnu malkojis, gan kaņepju dūmus elpojis. Laikam jo pats no laukiem; teica, ka februārī, iespējams, būšot jauns Nertens * ievērojiet, cik organiski lasās iereibis Treibergs, tāpēc rakstu tieši tā, nevis lj-to tur />

Kaut kas vnk perfekts. Konceptuāli Ziemas saulgriežiem veltīts netleibls (2011--2006)

Anabāze

Beidzot arī Taurupē līst. Sienāžus gan tas neietekmē. Vismaz nu var atvērt durvis un ielaist mājā svaigu, par iekštelpām vēsāku gaisu. Iepriekšējo dienu tveici daļēji izturēt palīdzēja nenormālos kvantumos klausītie kosmiskie un ziemīgie ambientblekmetāli (Lustre, Paysage d’Hiver, Alrakis, Darkspace, Carcharoth Λ.V., Arvorar, Nahvalr, Yoga, Locrian, Trist u.c.), bet veselīgu htonisko delīriju uzturēt – Menace Ruine melni psihodēliskais trans. Ziemās man, savukārt, vairāk patīk vasarīga mūzika, folks un visādi ēteriskie elfi. Labi, ka lauku mājas neuzkarst, vienalga, atmosfēras spiediens vedina piekopt kastaņedisku diennakts režīmu, jo naktīs ir tik patīkami, bet dienās ārā valda dunduri un iekšā domādams neizdomāsi to, kas tev jāizdomā garīgam darbam, saelpojoties kaņepju dūmus, gan kļūst relatīvi vieglāk... Aizvakar viņa visu dienu centās iekarot Maskavu, kamēr es uzjautrinājos par sievišķi dievišķi iracionālo stratēģiju (kas galu galā vainagojās panākumiem), bet vakar pats neizturēju, pasūtīju no arhipelāgiem veidotu zemeslodi un nodibināju varenu polinēziešu impēriju, tradīcijās un reliģijā balstītu, ar maoru kareivjiem apceļoju visu pasauli, kolonizēju vairākas salas, bet Honolulu uzcēlu Stounhendžu, Ēģiptes Piramīdas, Rodas Kolosu, Svētās Sofijas katedrāli, Chichen Itza un vēl kaut ko, par oficiālo reliģiju pasludināju Zoroastrismu, kuru aktīvi izplatīju un konvertēju pat neatkarīgo Jeruzālemes pilsētvalsti. Kur gan vēl citur tāds vājprātīgs sinkrētisms būtu iespējams, ja ne imaginārajā pasaulē. Es, protams, runāju par Civilizāciju (V) – vienīgo datorspēli, kuru esmu atļāvies pēdējo desmitplus gadu laikā. Ap 1020. gadu mūsu ērā man konkrēti apnika, bet vismaz nebija jādomā par to, ko nemaz karstumā nevar padomāt.

Nobeiguma vietā kaut kas no tā kosmiskā blekmetāla, skan nedaudz amatieriski, bet visā visumā no “sirds”

Melnais ezers un Kādas īstenības reinkarnācija

No visiem pilnmēnešiem šim laikam ir visvairāk ērmīgo nosaukumu:



Attēls no androīda vidžeta MoonPhase iegūts ar aplikāciju ShootMe

Ruslans Lobanovs [search]

( rss )

Ir pienācis tās laiks, tāds savā ziņā aplauziens, par spīti tam, ka skan tik skaisti, kad lūst, un vispār (es brīnos, ka nav tāda meitenes vārda – Sērsna), jo slēpošanai tāds sniegs ir nederīgs – mēģinot pa tagadējo segumu laisties diagonāli, agrāk vai vēlāk ielūsti un paliec bez slēpes (man ir tie jaunie stiprinājumi, kas momentāli atvienojas, tikko kā kaut kas ne tā). Sērsna klāj arī P4 asfaltu, nelabvēlīgi ietekmējot saķeri ar divriteņa riepām un tādējādi arī padarot ceļu līdz pagasta centram somewhat apgrūtinošāku. Bet nav sāpju bez ieguvuma! Ja vajadzēs, līdz pašam pasaules galam es iešu un tikšu – ja pirmais, gaidīšu pazemes pļavās ar dzīrēm. Attēlā – ozols, kurā brālēns (tas, kurš psihodēliskais ;) esot ar draugiem uzkāpis pēc Taurupes aptiekas apmeklējuma... un ilgi nevarējis nokāpt, hehehe.

Pie viena /atkal viss jau nokavēts :/ tradicionālā AFIŠA. Recognize!

Uztaisīju provokatīvu aptauju par sevi citu acīs, bet pirmie 3 balsotāji izvēlējās variantu Wtf? un sapratu, ka nav ko izmantot aptaujas funkciju tam, kam tā nav domāta. Katram darbam ir viens, vispiemērotākais darbarīks, viena vislabākā vieta, reizēm pat viens, noteikts laiks. Šodien salīdzinoši daudz laika pavadīju laukā, mazkrāsainajā (vai, ja pieņem, ka baltā ir visu krāsu summa, ļoti pat daudzkrāsainajā) pasaulē, ar slēpēm, ūdensspaini, kafiju, mūziku ausīs, motorzāģi, lāpstu nafig, iebrauktas jau kādas sešas trases no kalna/kalnā ar kopējo garumu ~2 kilometri – trīs bērnu, trīs pieaugušo :) lai gan izmantot vienalga nākas vienam, bet drīkst braukt ciemos. Trases atšķiras ar to, ka nobraucienā pa pieaugušo uz kādām sekundēm desmit attīstās reāls spīdkors, sekojoši slēpju vērsums ir platāks, visas no tām sākas +- kalna augstākajā punktā, tātad 153 m vjl un beidzas 20-25 metrus zemāk. 2 no 3 “bērnu” ir ievērojami garākas (1 diagonāla, 1 paralēli piebraucamajam ceļam), bet lēzenākas, un par to, ka izmantoju tās slēpošanai augšup, arī krietni šaurākas. Nokritis vēl neesmu, bet iebildumu nebūtu

Sāku skatīties subj. (2010), vēl palikušas 40 minūtes, bet Injaritu jau ir nopelnījis 5 zvaigznes!! Vietā ar ķīniešu puisēniem pie griestiem sapratu, ka aaaaaaa vienam vakaram pietiks... Aizgāju gulēt iemīlējies. Pamostoties sniga un beidzot bija silti. Apnicis šķidruma deficīts (lasi, kausēt sniegu), tāpēc nu mēroju tos 70 metrus līdz akai pret kalnu un atpakaļ, vienalga ātrāk.

Šīsdienas karadziesma

no Gott mit uns (2012)

( Rūna – TEIWAZ )

Neapstāsimies
Nav laika
Nav jēgas
No rītiem ilgi
Neaizmirst sapņus

Ap stropu daudz mirušu bišu, visur pēdas necilvēku, bet ābelītes apgrauztas nav. Sniegs ļoti piemērots sportiskiem pasākumiem, sauss, nelīpošs, pārāk negrimstošs, tāds slidens fraktāļu pūderis visam pa virsu. Nenovaldījos un iebraucu jaunas sliedes no pašas kalna augšas, atkal bez krišanas, kas ir liels panākums :) ņemot vērā, ka vēl aizpērn ikdienas sniega peldes bija norma un šogad slēpojis esmu ļoti maz. Iekšā jau +6, novilku cepuri, jaunais DV patīk

Atbraucu no vietas, par kuru augstāki šķiet tikai bezpersoniski skursteņi un baznīcu torņi, uz savu balto namiņu sniegos, kura iekštelpās temperatūra ierašanās brīdī svārstījās no -7 līdz -11 °C (tagad ir subj.) Lai neatdzistu, klausos enerģisku ēbēemm un ritmiski ņemos pa virtuvi (blogoju, ieliecies ceļos (c) lj-user texti), kurinu trīs no četrām krāsnīm, bet laikam būs jāpiešķiļ arī ceturtā, par virsdrēbju novilkšanu līdz vēlam vakaram nemaz nedomāju, nav jau pirmā reize. Ūdensvads, protams, aizsalis, kausēju katliņā iegrābtu sniegu, taču nekas ļauns tuvākajā redzeslokā nav atgadījes, pat ceļš notīrīts, vienīgi saplaisājušas divas stikla burkas un ledusskapī atkal dancojušas peles. Pirms izkāpšanas no autobusa sabļāvu uz vadītāju un viņa drugānu (nācās kliegt DAVAI LAID ĀRĀ! un nokristīt par seniliem lohiem, jo “autobuss ir bojāts” ejietgalīgi es taču nekāpšu tāpēc puskilometru kalnā... detaļās neiedziļināšos – izbrīnīja tas, cik spontāni tas notika). It kā sīkums, bet patīkami (skorpions) :))

- I hope you miss me.
- Me too...
- I will

Mēnesis subjektīvajā Ūdensvīra laikmetā ir atzīmēts, tagad jāsāk ‘smagi’ strādāt...

(Smagi nesanāks, socioniskais tips neatļauj :) Atpakaļceļā no autobusa pieturas, uz kuru tagad var ietaupīt kādus 100 metrus, pateicoties biezajam ledus segumam virs Mārupītes, pretī nāca, iespējams, glīta meitene ar tikpat absurdi milzīgām austiņām kā man (parastās esmu aizmirsis laukos, tāpēc tagad stiloju ar laikapstākļiem visai piedienīgām) un arī pa nepareizo ielas pusi. Ja viņa nebūtu smaidījusi, iespējams, tikai manā apziņā, iespējams, nemaz nepamanītu, ne viņu, ne austiņas, nedz ielas pusi. Tomēr mīnus divdesmit grādos tāds smaids garām- vai līdzgājējam silda tikai nedaudz mazāk par mājās atstātu termokrūzi. Būs kaut kad jāieraksta arī par Ūdensvīru, burvīgo elfu blekmetālu Lustre un šo filmu... 3/4 jau izturnoskatītas ))

Nu, bēeei nestāstiet man, ka blekmetālistiem nav pašironijas



1111th Loved Track: Years of Silent Sorrow (At the Heart of Winter, 1999)