Vakar nabaklabā mani apskāva iereibis Treibergs* un teica, ka es smaržojot pēc laukiem, proti, pēc malkas. Es patiešām biju tikko no laukiem, par ko gan man sakāms ir tikai tik, ka šoziem malkas sagādāts maz un nav diez ko sausa, tāpēc salīdzinoši daudz laika pavadu pilsētā, lai neizbeigtos. Tomēr uzteicamas tās maņas Treibergam, jo biju pilsētā jau vairākas stundas un gan burbuļvīnu malkojis, gan kaņepju dūmus elpojis. Laikam jo pats no laukiem; teica, ka februārī, iespējams, būšot jauns Nertens * ievērojiet, cik organiski lasās iereibis Treibergs, tāpēc rakstu tieši tā, nevis lj-to tur />

Badtrip-hop, культивирующий религиозный, нигилистический и иные формы бреда, а также способствующий метафизической интоксикации.

Mierīgus saulgriežus

40 dienas pēc kārtas nebiju Rīgā, atkārtoju rekordu. MJR šogad neesmu pelnījis, jo nebiju Kūcvālā pārāk lēni strādāju bez nistagms nav ballītes var iztikt – ar “var iztikt” gan šķiet pretīgi samierināties, bet tiešām bez daudz kā var iztikt, ja nav vēlmju vai to ir mazāk, jo tā, ka nav nemaz, nekad nebūs. Un viņa Ataraxia jau ir redzējusi. Interesanti, ka viena no pirmajām lietām, ko paveicu, ieradies Rīgā, bija salauzt arī šejienes stacionāro datoru, kā rezultātā 24 stundas pēc kārtas biju brīvs pasaules lietām, savukārt viena no pirmajām lietām, ko pamanīju uz sava rakstāmgalda, bija “pazaudētā” pagājušā gada MJR biļete (#444), kuru māsa bija atradusi savā auto (neskatoties uz to, ka toreiz meklējot gandrīz vai apgriezu to kājām gaisā, turklāt uz festivālu arī braucu ar to pašu auto, tātad ar visu biļeti līdzi, tikai nekompostrētu, neapzinātā vietā kaut kur priekšējā paneļa korpusā, haha), nupat šajā kontekstā zīmīgi liekas arī tas, ka šodien nopirku jaunas tiesības pavasarī Holandē pazaudēto vietā, un man ļoti patika, cik ātri CSDD tagad viss notiek, nu skaidrs jau, kādam jāpērk tas benzīns par latu litrā [sc

No 40 dienām viens gan biju mazāko daļu, paldies dieviem, darbiem, dievietei, par to, kāds nesāpīgs man bija augusts, par spīti tam, ka tikpat nekārtīgs, cik kārtīgi viņa uzliek brilles un rāmi lasa Tolstoju šūpuļkrēslā, kas iekārts melnajā kļavā. Kļava ir melna, jo tajā reiz iespēris zibens. Gandrīz visos kokos ap māju reiz ir iespēris zibens, bet eglei tāpēc aug trīs galotnes. Smēķēju uz lieveņa zem krītošiem asteroīdiem un domāju, ka ozols pagalma vidū noteikti ir svarīgāks par mani. Arī tajā reiz iespēris zibens, par to liecina plaisa tā mizā līdz pašai zemei. Bet velti ir vēlēties zvaigznes bez ērkšķiem. Ļoti pārdzīvoju apzināto asinszāļu nopļaušanu, rādījās acu priekšā tie sauļu tūkstoši uz koši zaļā leknuma pirms miega līdz asarām. Viņa mežā atrada no lapsu alas izstumtu galvaskausu, visticamāk stirnas, mēs pārnesām to mājās, iekšā nē, bet visviens pēcāk šaubījāmies, vai tā neieaicinām nāvi. Galvaskauss, gailenes un asinszāles tādas atsvešināta cilvēka augusta rūpes, mežā izgāzti būvgruži un veļasmašīna, kāds vēl Pussy Riot phe. Tajā reizē nogājām tālu ceļu, meklējot kapus, kuru nebija, pēdējoreiz peldējāmies ezerā, un viņa no bijušā ērgļu dzelzceļa izraka mazu deviņvīru spēku, lai pārstādītu dārzā. Bet vakarā atbrauca trīs draugi

Redzēju pie Bioloģijas fakultātes bebru, varbūt pirmo reizi mūžā, dzīvu, īstu Rīgas kanāla bebru, bija jau tumšs, taču redzēju vismaz minūtes piecas, jo vienkārši apstājos un skatījos, lēnām noticēdams acīm, kā tas tur ņemas uz pāļiem, vai nu grauž zāli, vai kukaiņus, vai pāļus, bet bija jau pārāk tumšs, lai redzētu, tad bebra kungam acīmredzot likās gana, tas samērā tūļīgi apgriezās par 180 grādiem, ienira kanālā, radījis pāris elegantus riņķus ūdenī, pēc trīs metriem iznira un strauji aizpeldēja uz otru pusi pie ūdensrozēm, ļoti glīti

Esam uz Freienwald./Osloestr. stura, busim pec divam stundam :D ja neatnaksi preti

Muzeju nakts šodien notiek visā Eiropā, bet Amsterdamā maksā 17 eiro (jo par velti nākot pārāk daudz tautas). Tas gan neko nemaina mūsu plānos tūliņ doties uz lieliskāko pasaules muzeju, kādā esmu bijis, proti, Tropu Muzeju, kuru reiz pirms četrarpus gadiem jau apmeklēju, bet nemaz nepaspēju līdz cietvēršanas laikam visu atskatīties. Citādi, Belastingdiensts holandiskā garā arī vakardienu bija izdomājis sev brīvu, toties aizbraucām ar vistālāk vedošo Ijveeru (bezmaksas prāmi pār Aiju) uz NDSM Werf, kas (negaidīti) izrādījās tāda kā izspļauta amsķika andrejosta. Pēc tam atpakaļ uz Tasmānijas pieturu (arī pirmoreiz), un tad gan pa no pasta sen zināmiem rajoniem gar mincīšiem uz Hārlemas laukumu un ielu, kur jau otrreiz pārlaidām lietu par mīlīgāko atzītajā kafejnīcā. Šoreiz menu zilais siers (sativas un indikas hibrīds), papildināts ar litru AH vīna un obligāto iedzeršanu uz katra tiltiņa, meklējot pareizo tramvaju (tukša pudele līdz mājām garantēta)

Un vēl tās bioerotiskās Amstelfeinas taciņas, mmm... <3

Holandes romantika ir miniatūra. Nē, tie gludie, plakanie zālāji ar aitām vai neko, pār ko vējam ieauļoties, neuzrunā nemaz. Bet pat vietās, kuras no augšas (kartē) izskatās kā totāli guļamrajoni ar 2000 cilvēkiem kvadrātkilometrā, katrs neaizņemtais stūris ir vienās lapās un zālēs, ziedos un ūdeņos, putnos un zobaiņos. Tikai pāris metrus no šosejas aiz skaņu pārliecinoši slāpējošām sienām ir vietas, kuras izskatās tā, it kā savādākos diennakts laikos būtu elfu apdzīvotas. Un visur soliņi. Un tiltiņi. Un kastaņi, ziedoši. Reizēm rozā (ziedoši, kastaņi). Kastaņu ēna man liekas īpaši vilinoša. Uz nedēļu or so tikām vietā ar internetu un visu, bet izsitām (dieviete izsita :) korķus tā, ka 30h nebija elektrības. Par laimi tikām arī pie divriteņiem (viņai balts, man oranžs) un zaļās zemes tuvie tālumi vairs nav šķērslis, redzēts tik daudz, ka uzrakstīt nav laika lauki govis upe kapi kapi upe lietus :zem tilta: mājas 7. sērija uz pēdējiem laptopa akumulatoriem mīla rīts pilsēta ielas ielas parks ielas kapi mežs mežs mežs mājas Elektrība INTERNETS

Fonā RTL7/// rāda angliski (ar krievu akcentu un holandiešu titriem) dublētu Nakts Sardzi. Aurāli neveikli. Antonam arī neiet. Laat maar

Vakardienu sāku pavisam ačgārni – ar lambrusco, dūmu terapiju, ūdens procedūrām un Game of Thrones s02e01 jau astoņos no rīta. Pēc viņas mošanās, vieglām brokastīm ar zivi, mozarellas&tomātu salātiem un sinaasappelsaap (šis man uz doto brīdi ir iecienītākais vārds holandiešu mēlē :) un "man" par godu tieši 12.00 uz vienu minūti izmēģināto rajona trauksmes sirēnu test mode (krietni basīgākas, bet arī klusākas kā teefzemē) noklausīšanās devāmies nesteidzīgā ekskursijā uz valsts administratīvo/dienvidu rajona galvaspilsētu Shrāfenhāhi jeb Ze Hāgu (rajona vietvārdiem laikam tomēr nav nekāda sakara ar manis iztēlotajiem zemzemes masu kapiem, kuriem pa virsu vietējie konceptuāli audzētu gigahektārus ar ziediem :/ bet grāfiem, vnvsk, kaut kādu anonīmu sen mirušu grāfu hangout spoti te viss ir, nu, lai) Bet Hāha izrādījās negaidīti mīlīga (patiešām, pēc vilšanās par Roterdamu neko tik glītu un mierīgu negaidījām), saulainā pirmdienas pēcpusdienā patīkami nepārbāzta, centrā tikai kājāmgājēji, riteņbraucēji un maintenance auto, lielajos laukumos brīvi pieejams un ātrs gaisa internets (tik vien kā androīdā jāapstiprina, ka tiešām tagad vēlies vrij wi-fi ^^), suņu neaizdirsta (nopietni, tik traģisku situāciju kā Shīdamā neesmu redzējis pat Rīgā, kur nu vēl citur Holandē, Amsterdamā vispār tas būtu kaut kas neiedomājams – ja vēlies pastaigāt pa zālāju, da kaut vai trotuāru, acis pie putniem un debesīm nav ieteicams pārāk ilgi kavēt; iekāpt gan nekur vēl nav gadījies, bet nu ļoti gandrīz un bieži). Ar vairākām hazey pieturvietām aizgājām līdz jūrai un atpakaļ gandrīz tikai caur/gar zaļajām zonām un pa dažādiem ceļiem, pat nepalaidām garām pēdējo Rōzendāles vilcienu 23:58, un nevarējām vien beigt sajūsmināties par to, cik tā Hāha feina, nudien mežaparks, lapotņu un soliņu vairāk kā saprašanas, piejūras veikalā pusdesmitos (!) var tikt pie portvīna, bet vispār totāls AH monopols, un kafiju par brīvu nedod (skaidrs, ka lokālais mārketings dotajos, iespējams, konkurences iztrūkuma apstākļos nepieprasa austrumeiropiešu uzpirkšanu ar haļavu), pirmoreiz šajā zemē redzēju, ko tādu kā trīs dažādu izmēru alberhainus nieka 200 m rādiusā, pie jūras esošais strādāja līdz deviņiem, kā post-factum noskaidrojām. G-punkta atlasītais Euphoria B.V. gan nestrādāja (pirmdienā, atšķirībā no Roterdamas ekvivalenta, kurš to pašu nedarīja svētdienā, psihodēliskais agregors ir spītīgs un nemaz negrib būt eimija vainhausa), arī pārējie divi priekšlikumi izrādījās realitātē neeksistējoši, taču kafejnīcas mīlīgas un pēc neilgas apgaitas tikām arī pie lētākā un labākā šokolādes sativa piedāvājuma vietā ar nosaukumu DEMO

Attēlā - princis Viljams Oranžais rāda uz jumtubezmaksas internetu

Paldies tam masonam, kas projektējis Schdamu. Mans West izplešas no pusapaļās, diviem kanāliem ieskautās vecpilsētas vēdekļveida tīklojumā. Manas kājas ir viņam parādā par neskaitāmajām maršruta, urbānās zondēšanas if u wish autopilotā iespējām -- no Dienvidiem var atnākt pa zaļo zonu vien, no Ziemeļiem caur neskaitāmu wireless zirnekļtīklu mežu, aizvien atrodot jaunus ip donorus. Jau esmu pamanījis, cik efektīvi holandieši prot izmantot Virsmu

Paldies arī tiem reptiloīdiem, kas izgudroja androīdu (vai tā izgudrotājus). Pateicoties tam, smēķēju daudz retāk, pateicoties kam man tikko uzbruka ods. Esmu pie ūdeņiem, sēru vītoliem, krēslā... izdzēsu no telefona tur visilgāk gulējušo Latvijas Dziedātājputnu albumu, jo te tas viss ir live un vairāk

Paldies orandžajam Volksparka mincītim, kas nupat paskrēja garam. Man atkal ir jauns otrais darbs. Neapnīk

(e) courtesy of MIRANDA-PC_Network

Ai, uz roķīti vairs speciāli nevilksimies (ar vilcienu 4 min/€2.10, kājām stundaorso/€0, riteņu nav), ja vien tur nenotiks kāds uzbudinošs mūzikas pasākums (ap 20.-ajiem datumiem kaut kas industreāls ar veco beļģi Imminentu), jo pilsēta galīgi neuzrunā, plašas ielas, tādas kā Londonas neinteresantākajos centra rajonos, daudz bezpersonisku stikla debesskrāpju, kanālu vietā šauri grāvji, parku maz, senas arhitektūras arī, laikam pamatīgi bumbota kariņā, lielās baznīcas mūri iespaidīgi, bet torņa ta nav. Pārgājām jaunajai Maasai pa vienu tiltu, izmetām krietnu loku līdz G-kartēs noskatītajam Apollyon hedšopam, kurš, protams, svētdienā bija ciet, atpakaļ gājām pa otru, Erasmus vantinieku, un tad nejauši pa kreisai rokai saskatījām ieeju pirms tam jau cituviet pilsētā afišās manītajā Wereldmuseum jeb Pasaules Muzejā. Plakātos reklamētā Magie van de Vrouw (Sievietes maģija) izstāde maksāja 12 eiro, bet pastāvīgā ekspozīcija izrādījās aplūkojama par velti - Tibetas, Ķīnas, Japānas, Indonēzijas un Okeānijas kolekcijas trīs stāvos, jeb tāda kā fantastiskā Amsterdamas Tropenmuseum (very very recommended, ja esi amsķikā un interesē primitīvā antropoloģija) limited versija, ļoti kompakta, pusotrā stundā virspusēji apgūstama, darbinieki smaida virsū kā traki, līdzi dod bezmaksas audiogida gadžetu, bijām vienīgie apmeklētāji, bildēt nedrīkstēja, bet pie tibetiešiem dieviete atļāvās, lai gan visizglītojošākie bija Okeānijas stāvi. Uzzināju, ka Papua zemēs nogriezt galvu ienaidniekam bijis bezmaz augstākais sakrālais sasniegums, bet turpat netālu blakus Gvinejā vai Indonēzijā kosmisko harmoniju simbolizē putns ar čūsku (Putns pārstāv gaisa stihiju, debesis, Sauli un tās siltumu, bet ūdenī dzimusī čūska -- Zemi, htonisko, postošo), patika, ka iepretim ekspozīcijām var ērti apsēsties, mierīgi papētīt, visu izlasīt, diskrēti fonā skanot attiecīgā reģiona rituālajam ambientam (no budistu mantrām līdz džungļu traibāliņam), arī lai atpūtinātu roķīša nogurdinātās kājas, kopā nostaigājām kādus 15 k, vajag velo... amsķika laikos man tādu bija 3

(e) courtesy of DAVIMM_EOC1

Esam Schiedamā, kas ir tāda kā Roterdamas Mārupe pēc lokācijas, bet Mežaparks pēc ambiences, labas stundas gājiena attālumā no centra un katrā ziņā win, jo krietni glītāka, zaļāka un patīkamāka par pašu Roterdamu, kuras galvenais lepnums esot tās industriālā arhitektūra (neinteresē). Ieradāmies piektdien ar visu latvijas laiku līdzi, bet sākotnējo drēgnumu un īgnumu par to, ka pretēji cerētajam dzīvesvietā nav interneta (apkures arī, vismaz pagaidām, par laimi tikai termiskās ;) ātri kliedēja fakts, ka ir divi balkoni, no kuriem redzamas daudz, daudz debesu, jumtu, dakstiņu, mākoņu un savādu putnu, uz Roterdamas lidostu diagonāli lēnām slīdoši hroma pterodaktili to skaitā, septiņas vējdzirnavas, četri baznīcu torņi un divi minareti. Tikai 300 metrus no mājām ir varbūt pats glītākais parks, kādā esmu bijis, ar desmitiem ziedošu koku, puķēm, dievietes statuju (attēlā dibens), neesošu zvēru skulptūrām, harmoniskās pludlīnijās izraktu pīļu dīķi ar tiltiņu un 12 koku aplī 18 kolonnu pusloka ieskautu apjumtu sešu kolonnu objektu uzkalnā, kuru uzreiz nodēvēju par Panteonu. Kaut kā ātri un viegli te dodas nosaukumi vietām, cilvēkiem un fenomeniem, ir arī orku mežiņš, mincīšparks, etniskie šlāgertroļļi, tribal warfare un tautu draudzības krasts, pretnis un tetris, medniece, brālīši, jurītis un sveta, un vispār pietiekami iespaidu, par kuriem varētu rakstīt atsevišķi, taču pagaidām ar paroli neaizsargātus tīklus nākas zvejot uz ielu stūriem un dators vēl nešķiet prioritāte... No šodienas sāku strādāt divos darbos )

Aspazijas kapu tumsā neatradām, tāpēc secinājām, ka apbedīta viņa noteikti būs zem tās iespaidīgās taurētājas ar zobenu, no kuras aptuveni 40 metrus pa labi ir reāli dēmoniska vieta, pie tādiem akmens izcilņiem ar cilvēku figūrām, lūk, tur jau sāka mesties nelāgi, beigās laikam apmaldījāmies, bet vispār kapi patika un pats Jānis mūžības cisās ir guldīts karaliski, kā arī klasiski un homoerotiski, atstājām viņam lietussargu ar lieku sentimentālu vērtību, bet pirms tam pavisam sviestaini bijām pie antireālista un pārliecinājāmies, ka viņš runā tieši to pašu, ko blogo (joks), taču pēc Č-kalna Maximas apmeklējuma strauji atžirgām, sen nebiju veikalos redzējis tādu publiku, pie kases sajutos kā statists Tarantino spriedzes filmā :)

Arī no Vernera Hercoga neesmu redzējis tikai kādas 20 filmas :) tiesa, pārsvarā dokumentālās, tāpēc uziet šo bija patīkams pārsteigums, pie tam ne viens vien... Invincible (2001) ir drosmes pilns, Hercoga pārkruķīts stāsts par īstenībā eksistējušu poļu ebreju spēkavīru Berlīnē pagājušā gadsimta ceturtās dekādes pirmajā pusē, ar Timu Rotu (pirmais pārsteigums!) hipnoburvja un bez piecām minūtēm Trešā reiha Okulto Lietu ministra lomā, ainām, kas filmētas arī Latvijā (Kuldīgā un Rīgā – vēl viens pārsteigums, pēkšņi “Berlīnes centrā” sazīmējot Doma laukumu :), nepārliecinoši fanātisku agrīnā nacionālsociālisma piekritēju atveidojumu un režisoram raksturīgo aizraušanos ar neprofesionāliem aktieriem, kas daļu filmas padara savādi kokainu (šķiet, sagūstot arī Rotu, kurš ar Udo Kīru uz pārējā kāsta fona izskatās nevietās overqualified), toties krietni nāk par labu tēlu kolorītumam (uz vāczemi ratos braucošā vīra smiekli sākumā bija dikti inficējoši). Citu pārsteigumu starpā jāmin leģenda par 36 svētajiem ebreju mocekļiem ikvienā paaudzē un tas, kādā pofigā Hercogs naratīvā iepiļījis kadrus no kaut kādas savas, droši vien paralēli uzņemtas dokumentālās filmas. Protams, metafora ir skaidra, un varbūt viņš tos krabjus brauca filmēt speciāli, bet neticu :)

Visvairāk kā citplanētietis pēdējo gadu laikā esmu sajuties, skatoties mākslas filmu Sekss un lielpilsēta 2 :|

Cita starpā, Centrāltirgus gaļas paviljonā var ne tikai nomazgāt rokas, bet ir aplūkojamas vismaz divas izstādes – saulainās noskaņās ieturētu bērnu zīmējumu un 20 lielformāta melnbaltu retro fotogrāfiju (jaudīgas tādas no sērijas iz tirgus pagātnes), kā arī brīvi pieejams gaisa internets (tīkla nosaukums – default :) savukārt pie zivīm nestandarta izmēra pirkstiņi kilogramā maksā trīs reizes lētāk par normāliem viņi taču tāpat vai nu izjūk, vai pirms ēšanas jāsadala ^^ eju tagad uzcept virtuvē, kurā iemājojis hobita un harpijas krustojums barot un kaitināt tādas nu jeibogu atnāks taču tavs civildraugs un atnesīs tās puķes pēc darba, ja nē, paši vainīgi (un pilnmēness, loģiski)

( Nezināju, ka latvijā ir tāds blekmetāla leibls )

Kamēr ņurdi nav pārvērtušies kunkstos, pierakstu galveno, kas noticis pēdējo piecu dienu laikā, citādi jeibogu aizmirsīšu. Tā jau uzrakstīt noteikti būtu vērts par katru atsevišķi, bet, redz kā, vaļas (lietuviski valia [vaļa] nozīmē Griba) ir bijis tikai par pašu triviālāko (referendumu). Tātad, nedaudz jauktā secībā: esmu piedzīvojis vislabāko amfetamīna atgājienu mūžā (vērā ņemams panākums, ņemot vērā, ka neko tādu šņaucisrīvējis smaganās nebiju kopš 2006. gada Naktsputniem Smiļģa muzejā, galvenokārt, abstinences psiholoģisko simptomu dēļ, kuru dēļ arī negrasos neko to tuvākajā laikā atkārtot) ar dievieti, dzīrēm, kalniem gardu ēdienu un dzērienu, saunu, džakuzi, ezeru un piesnigušu egļu mežu naktī, meklējot īsāko ceļu uz Jaunmārupes kapiem (mūsu ceturtie kapi šogad), un nepārejošu harmoniju viscaur (patiesībā atgājiens bija tik labs, ka pat labāks par pašu tripu, lasi, mākslas akadēmijas karnevālu, par kuru honorārs šogad, atšķirībā no pagājušā, pat nenosedza dzērienu izmaksas), esmu uzzinājis Koila viedokli par Kristapa Vilsona pašnāvību (viņaprāt, tas noticis Ievas Melnes dēļ; Sinīters gan saka, lai neticot tādām muļķībām), iepazinies ar latvijas indīroka brīnumbērniem Filipu Derumu un Juri Simanoviču, mainījis savas domas par grupas Pērkons dziesmu Slidotava (bet par šo laikam tomēr būs jāieblogo atsevišķi, jo esmot solījis ;), redzējis pliku Juri Urtānu, izbradājis Doles muižas parku (Daugavas muzejs gan otrdienās ir ciet, bet iekšā jau esmu bijis un pats interesantākais ir ārā) no lašu tača līdz obeliskam, un pat uzgājis vēl vienu obelisku, gandrīz iekļuvis satiksmes negadījumā (kaut kāds mistisks spēks, atvečaju, ne jau es, pretimbraucošās mašīnas sānu vietā ievilka kupenā ^^), patīrījis sniegu no angāra jumta Rīgas ostā (20 ls/dienā), palīdzējis dievietei līdz galam pārvākties uz jauno dzīvesvietu, un izdzīvojis (īstenībā es tiekos ar precētu sievieti :), apsaldējis kaut kādus nervus labās kājas ceļgalā, iztukšojis vairākas viegla, gāzēta alkohola taras vienības, sapriecājies par jauno Les Discrets albumu, un noskatījies veselas trīs 2011. gada ražojuma mākslas filmas: Blackthorn (normāli, dodu 3,5*), Immortals (vareni, daudz varenāk par 300, dodu 4,5*) un Rise of the Planet of the Apes (ok, I guess... ja mīli primātus un datorgrafiku, bet par ko likt viņiem lekt cauri tik daudziem stikliem, nesaprotu, 3*), kā arī iebīdījis pagaidām garāko tekstu cibā no telefona... šo