QNTAL ir mēnesnīcas mūzika, bet šajā zemē tāda, šķiet, nav iespējama (naktīs VIENMĒR ir mākoņi). Pie tam tagad ir tukšmēness, un šis ir izsmēlis mani. Katrā brīvajā vienatnes brīdī, kuru nav daudz, ar riteni vizinos pa Amsterdamas Mežu, kurš mani ir apbūris no galvas līdz kājām. Tā ir milzīga teritorija, gandrīz tikpat liela, cik pagaidu apmešanās vieta Amsteldūksnājs, ar milzīgiem kokiem, neskaitāmām alejām, celiņiem un takām (divriteņiem/divkājaiņiem/seškājaiņiem), ūdeņiem, ziedošām pļavām un atelpas vietām. Vizinos ilgi, nekad neatgriežoties vienā un tajā pašā vietā, klausos mūziku vai putnus, malkiem rijot brīvības sajūtu, in a state of constant Awesome, līdz vairs nesaprotu, ko ar to darīt. Bildēt, baudīt, ko? Vienatne ir bezmērķīga. Lielāko šī pavasara daļu saulains laiks man nozīmējis to, ka tūlīt sāks līt, bet lietains – ka drīz uzspīdēs Saule. Tikai pievakarē atcerējos, ka šodien ir ne tikai tukšmēness, bet arī Saules aptumsums (gan jau citā puslodē, bet man liekas, ka ietekme ir jūtama, uz puslodēm, ne, un manas debesis ilgi ir bijušas tukšas no spīdekļiem, izņemot vienu) Hekate un Fenrizs uzglūn ar atņirgtiem ilkņiem, gluži kā sarunājuši. Neviltota iecietība ir mani izsmēlusi. Dievietes ūdeņi, paisumi, bēgumi, tas ir kaut kāds vicious circle, un es nezinu, ko darīt. Apsēsties nātrēs, lai pretotos. Ienirt ezerā, izraudāt neizpratni. Ko? Viss jau ir lieliski, izņemot nenoteiktību. Es redzu, kas man ir jādara, bet viņa nē, un atsakās. Kāpēc šķiest enerģiju, vienlaicīgi vēloties divas pretējas lietas? Es neprotu samierināt viņas puslodes. Es spēju tikai nogaidīt. Pacietība ir svēts tikums. I mean well, Odins ir mans liecinieks

Muzeju nakts šodien notiek visā Eiropā, bet Amsterdamā maksā 17 eiro (jo par velti nākot pārāk daudz tautas). Tas gan neko nemaina mūsu plānos tūliņ doties uz lieliskāko pasaules muzeju, kādā esmu bijis, proti, Tropu Muzeju, kuru reiz pirms četrarpus gadiem jau apmeklēju, bet nemaz nepaspēju līdz cietvēršanas laikam visu atskatīties. Citādi, Belastingdiensts holandiskā garā arī vakardienu bija izdomājis sev brīvu, toties aizbraucām ar vistālāk vedošo Ijveeru (bezmaksas prāmi pār Aiju) uz NDSM Werf, kas (negaidīti) izrādījās tāda kā izspļauta amsķika andrejosta. Pēc tam atpakaļ uz Tasmānijas pieturu (arī pirmoreiz), un tad gan pa no pasta sen zināmiem rajoniem gar mincīšiem uz Hārlemas laukumu un ielu, kur jau otrreiz pārlaidām lietu par mīlīgāko atzītajā kafejnīcā. Šoreiz menu zilais siers (sativas un indikas hibrīds), papildināts ar litru AH vīna un obligāto iedzeršanu uz katra tiltiņa, meklējot pareizo tramvaju (tukša pudele līdz mājām garantēta)

Un vēl tās bioerotiskās Amstelfeinas taciņas, mmm... <3