Stundu pazāģēt ar veco un tad uzlikt motorzāģim jaunu ķēdi. Uaaaaau kāpēc nav nekāda tādam ekvivalenta "radošajā jomā"?

(Iešņaukt amfetamīnu neskaitās)

Vakar klausos Radio III un domāju, viss, jāvelk Mālera simfonijas – ir mežs, ragi un stīgas, un man vajag, lai būtu (instrumentu) mežs – besī tikai, ka nevar saprast, kā tagot. Bet šodien iekāpju trolejbusā un tur priekšā kas – neviens cits kā atkal Treibergs (šoreiz neiereibergs) – es domāju, vai tur nav jābūt kādai sakritībai –

Trim izviršanas diennaktīm Marriott platīna klientu līmenī vajadzēja atsvaru (pēdējā vispār bez ceremonijām no launža savācu knapi (sevis :) iesāktu Absolut 0.7 pudeli), tāpēc Berlīnē atgriezāmies ar autostopu un reģionālajiem vilcieniem (Quer-durch-Land ir tāda laba DB biļete, bieži jāpārsēžas, bet var izkāpt, kur, un braukt tālāk, kad gribas), nakšņojot gan lidostā, gan mežā zem episkiem kokiem pie nelegāla ugunskura apdullinošas varžu kurkstoņas un izbadējušos lapsu ielenkumā (no rīta visapkārt pa lapām lēkāja dzīvsudrabainas peles). Pēc Holandes vāczeme šķiet tik plaša un mežonīga, lai gan ne mazāk funkcionāla, bet ozolu, kļavu un papeļu pārpilnība atgādina Baltiju

QNTAL ir mēnesnīcas mūzika, bet šajā zemē tāda, šķiet, nav iespējama (naktīs VIENMĒR ir mākoņi). Pie tam tagad ir tukšmēness, un šis ir izsmēlis mani. Katrā brīvajā vienatnes brīdī, kuru nav daudz, ar riteni vizinos pa Amsterdamas Mežu, kurš mani ir apbūris no galvas līdz kājām. Tā ir milzīga teritorija, gandrīz tikpat liela, cik pagaidu apmešanās vieta Amsteldūksnājs, ar milzīgiem kokiem, neskaitāmām alejām, celiņiem un takām (divriteņiem/divkājaiņiem/seškājaiņiem), ūdeņiem, ziedošām pļavām un atelpas vietām. Vizinos ilgi, nekad neatgriežoties vienā un tajā pašā vietā, klausos mūziku vai putnus, malkiem rijot brīvības sajūtu, in a state of constant Awesome, līdz vairs nesaprotu, ko ar to darīt. Bildēt, baudīt, ko? Vienatne ir bezmērķīga. Lielāko šī pavasara daļu saulains laiks man nozīmējis to, ka tūlīt sāks līt, bet lietains – ka drīz uzspīdēs Saule. Tikai pievakarē atcerējos, ka šodien ir ne tikai tukšmēness, bet arī Saules aptumsums (gan jau citā puslodē, bet man liekas, ka ietekme ir jūtama, uz puslodēm, ne, un manas debesis ilgi ir bijušas tukšas no spīdekļiem, izņemot vienu) Hekate un Fenrizs uzglūn ar atņirgtiem ilkņiem, gluži kā sarunājuši. Neviltota iecietība ir mani izsmēlusi. Dievietes ūdeņi, paisumi, bēgumi, tas ir kaut kāds vicious circle, un es nezinu, ko darīt. Apsēsties nātrēs, lai pretotos. Ienirt ezerā, izraudāt neizpratni. Ko? Viss jau ir lieliski, izņemot nenoteiktību. Es redzu, kas man ir jādara, bet viņa nē, un atsakās. Kāpēc šķiest enerģiju, vienlaicīgi vēloties divas pretējas lietas? Es neprotu samierināt viņas puslodes. Es spēju tikai nogaidīt. Pacietība ir svēts tikums. I mean well, Odins ir mans liecinieks

“The man who independently plucked the fruits when he was hungry is become a farmer; and he who stood under a tree for shelter, a housekeeper. We now no longer camp as for a night, but have settled down on Earth and forgotten heaven. We have adopted christianity merely as an improved method of agriculture. We have built for this world a family mansion, and for the next a family tomb. The best works of art are the expression of man’s struggle to free himself from this condition, but the effect of our art is merely to make this low state comfortable and that higher state to be forgotten.”

  — Henry David Thoreau. Walden; or, Life in the Woods, 1845-54

Paldies tam masonam, kas projektējis Schdamu. Mans West izplešas no pusapaļās, diviem kanāliem ieskautās vecpilsētas vēdekļveida tīklojumā. Manas kājas ir viņam parādā par neskaitāmajām maršruta, urbānās zondēšanas if u wish autopilotā iespējām -- no Dienvidiem var atnākt pa zaļo zonu vien, no Ziemeļiem caur neskaitāmu wireless zirnekļtīklu mežu, aizvien atrodot jaunus ip donorus. Jau esmu pamanījis, cik efektīvi holandieši prot izmantot Virsmu

Paldies arī tiem reptiloīdiem, kas izgudroja androīdu (vai tā izgudrotājus). Pateicoties tam, smēķēju daudz retāk, pateicoties kam man tikko uzbruka ods. Esmu pie ūdeņiem, sēru vītoliem, krēslā... izdzēsu no telefona tur visilgāk gulējušo Latvijas Dziedātājputnu albumu, jo te tas viss ir live un vairāk

Paldies orandžajam Volksparka mincītim, kas nupat paskrēja garam. Man atkal ir jauns otrais darbs. Neapnīk

(e) courtesy of MIRANDA-PC_Network