Vakar ievēroju, ka, ja labi pacenšas, jau kādu trešo nedēļu var nozagt jauno Wardrunu, kurai jāiznāk tikai marta beigās, vai



Spēks, protams

Book of Sand (2011) – The Bees and the Butterflies [EP]

Vienīgais šī projekta ieraksts, kuru spēju paklausīties (sorrz, nistagms), toties kā sāku, tā nespēju izslēgtneuzlikt atkal jau otro dienu. Sešas tautasdziesmas rietumkrasta/jaunlaiku nekvalitatīvā blekmetāla apdarē. ****** Nosacītais avots

Bandcamp | Mediafire (40 MB)

Vakar klausos Radio III un domāju, viss, jāvelk Mālera simfonijas – ir mežs, ragi un stīgas, un man vajag, lai būtu (instrumentu) mežs – besī tikai, ka nevar saprast, kā tagot. Bet šodien iekāpju trolejbusā un tur priekšā kas – neviens cits kā atkal Treibergs (šoreiz neiereibergs) – es domāju, vai tur nav jābūt kādai sakritībai –

Kaut kas vnk perfekts. Konceptuāli Ziemas saulgriežiem veltīts netleibls (2011--2006)

Anabāze

Šomēnes konceptuālais daudzdarba, pēcapokalipses kino un psihodēliskā blekmetāla decembris. Par pirmajiem diviem varbūt atskaitīšos citreiz, par pēdējo -- pēc abzolūti hipnotiskajām Pūcēm nāca Mamaleek un Murmuüre, bet tagad šis hipsterārtīgais postblekmetālroks no Barselonas. Būtu rasbainieks, šodien ietu uz konci

Pēdējais albuūms MANTIIS par velti

Bāc, pagājusi jau vesela nedēļa kopš koncerta, bet tāds nu es (tagad) esmu agresīvi pasīvs, kam cenšos spītēt, kaut vai ar novēlošanos, bet tomēr vēloties paust sajūsmu par aizvadītās piektdienas aurālo alķīmiju artelī, biļetes uz kuru iegādājos nekavējoties pēc uzzināšanas par tādu (starp citu, tajā pašā dienā, kad pieejams tapa arī pēdējais, ārstnieciskais un uguns stihijai veltītais Menace Ruine veikums Alight in Ashes). Zināju, ka nožēlot nenāksies, jo šis kanādiešu duets man bija absolūti iedvesmojošākais atklājums šovasar, un tiešām – jāpiekrīt, ka Geneviève balss klātienē skan teju vēl iespaidīgāk kā ierakstos, turklāt savu relatīvo minimālismu mākslinieki pilnībā attaisno ar to, ka visas skaņas, ieskaitot ritmu, autentiski atrada arī dzīvajā, bez nekādas vērā ņemamas fonogrammas. Arī “iesildošie” (citos turnejas koncertos gan projekti esot uzstājušies arī otrādā secībā) Mamiffer ļoti patīkami pārsteidza un pārliecinoši pārsniedza ekspektācijas – pirms pasākuma klausītajos ierakstos nebiju pamanījis vokālu, bet te Faith gan spēlēja (jāsaka, ne pārāk organiski skanošas) elektriskās klavieres, gan epizodiski dziedāja, sēri un daiļi kā melns gulbis, uz beigām normāli izaurojās arī pats Isis vīrs (Aarons), savukārt nepārtrauktu teatrālo spriedzi uzturēja bungu, šķīvju un citu sitaminstrumentu (raķetes un “portāla” ;) pavēlnieks, kuram labāk gan piestāvētu apzīmējums “hans”. Starpbrīdī iegādājos tēkreklu ar krītošo kaiju un ķirzaku, un pat komunicēju ar cilvēkiem (!) visai negaidīti. Menace Ruine sāka ar pirmo dziesmu no jaunā albuma Set Water to Flames (bet dziesmas viņiem ir garas), turpināja ar Utterly Destitute no The Die Is Cast, kura koncertā dominējošo perkusiju dēļ bija gandrīz neatpazīstama un skanēja daudz lieliskāk nekā ierakstā, trešo diemžēl neatpazinu, varbūt nepublicēta, tai sekoja Alight in Ashes garu definējošā Salamandra, rituālistiskā Dark Mother no kulta debijas EP, bet performanci noslēdza episkais Cup of Oblivion, arī no pēdējā. Uz ovācijām un atkārtojumu mūziķi neatgriezās, taču, ņemot vērā, ka šis bija jau deviņpadsmitais (priekšpriekšpēdējais) viņu Eiropas turnejas koncerts, tas ir saprotams (man gan baisi gribējās dzirdēt arī The Upper Hand...) Pagaidām labākais apmeklētais koncerts šogad, un Ženevjēvas ugunszīme tik ļoti vietā <3

Fotogalerija Easyget

Es arī

Ethereal Journeys

pamēģināšu

. . .

Nekā,

vismaz Tev

varbūt

Pēdējais atklājums: Transcendentāls ambientais dūms no Somijas (Nest projekts) ar kokli, šamaniskām balsīm, dabas skaņām un gandrīz tribal perkusijām vietām, skaists savā dziļumā un nesarežģītībā. Ļoti piestāv šim un vispār rudenim

Klausies: YouTube / Last.fm

108 MB, VBR 0

Beidzot arī Taurupē līst. Sienāžus gan tas neietekmē. Vismaz nu var atvērt durvis un ielaist mājā svaigu, par iekštelpām vēsāku gaisu. Iepriekšējo dienu tveici daļēji izturēt palīdzēja nenormālos kvantumos klausītie kosmiskie un ziemīgie ambientblekmetāli (Lustre, Paysage d’Hiver, Alrakis, Darkspace, Carcharoth Λ.V., Arvorar, Nahvalr, Yoga, Locrian, Trist u.c.), bet veselīgu htonisko delīriju uzturēt – Menace Ruine melni psihodēliskais trans. Ziemās man, savukārt, vairāk patīk vasarīga mūzika, folks un visādi ēteriskie elfi. Labi, ka lauku mājas neuzkarst, vienalga, atmosfēras spiediens vedina piekopt kastaņedisku diennakts režīmu, jo naktīs ir tik patīkami, bet dienās ārā valda dunduri un iekšā domādams neizdomāsi to, kas tev jāizdomā garīgam darbam, saelpojoties kaņepju dūmus, gan kļūst relatīvi vieglāk... Aizvakar viņa visu dienu centās iekarot Maskavu, kamēr es uzjautrinājos par sievišķi dievišķi iracionālo stratēģiju (kas galu galā vainagojās panākumiem), bet vakar pats neizturēju, pasūtīju no arhipelāgiem veidotu zemeslodi un nodibināju varenu polinēziešu impēriju, tradīcijās un reliģijā balstītu, ar maoru kareivjiem apceļoju visu pasauli, kolonizēju vairākas salas, bet Honolulu uzcēlu Stounhendžu, Ēģiptes Piramīdas, Rodas Kolosu, Svētās Sofijas katedrāli, Chichen Itza un vēl kaut ko, par oficiālo reliģiju pasludināju Zoroastrismu, kuru aktīvi izplatīju un konvertēju pat neatkarīgo Jeruzālemes pilsētvalsti. Kur gan vēl citur tāds vājprātīgs sinkrētisms būtu iespējams, ja ne imaginārajā pasaulē. Es, protams, runāju par Civilizāciju (V) – vienīgo datorspēli, kuru esmu atļāvies pēdējo desmitplus gadu laikā. Ap 1020. gadu mūsu ērā man konkrēti apnika, bet vismaz nebija jādomā par to, ko nemaz karstumā nevar padomāt.

Nobeiguma vietā kaut kas no tā kosmiskā blekmetāla, skan nedaudz amatieriski, bet visā visumā no “sirds”

Melnais ezers un Kādas īstenības reinkarnācija

Kaut kas nomierinošs



http://klab.lv/community/muzons/958523.html

^ Tāds ir pēdējās (pagaidām) skotu dueta Pumajaw plates nosaukums (man gribējās to kaut kur uzrakstīt Georgia šriftā). Kaut kad viņi spēlēja arī psihodēliskajā folkā ar drone elementiem, triphopā, džeznoirā, elektroklešā un citos nesliktos žanros, piemēram, jaunajā vilnī. Par maskām viņi saka tā: Tu nevari apmānīt nevienu Tu esi tāds pats kā visi

Es ne vienmēr dalos ar to pašu labāko, kam uzduros, bet ar interesantāko gan pacenšos (reizēm). Tā, lūk, jaunais NILE ir tas pats vecais, labi apnikušais brutālais desmetāls, šķiet, ar vēl mazāk atmosfērisko elementu nekā pierasts, toties vakar uzgāju kaut ko citu ar līdzīgu ievirzi, pie tam krietni oriģinālāku, proti, senās Ēģiptes inspirētu ebm/dark electro projektu PISCIDE (es ceru, ka tas attiecas uz zivīm) no Vācijas. Novilku, tā teikt, tikai koncepcijas dēļ, bet izrādījās pavisam neslikts, ar siev. vokālu, patīkamu vintage pieskaņu, mainīgiem ritmiem, melodijām, vietām pat orientālām, un tādiem episkiem skaņdarbu nosaukumiem kā Among Mummies, Seth’s Struggle, Schakalkopf Anubis, Hail To Thee, Osiris u.tml. Agrākie ieraksti gan viņiem, izskatās, ir par citām tēmām :(

Piedāvāju noklausīties 2 dziesmas vai nolādēt visu (192 kbps/96 MB)

Jaunais Diablo Swing Orchestra albūms toties ir tāds, kuru, klausoties fonā un neitrālā omā, nevari saprast, uzrunā vēl tas groteskais dēmōnbūgijs (agrāk uzrunāja), vai nē, Sing-Along Songs for the Damned and Delirious (2009) šādas neizlēmības dēļ tā arī atstāju novārtā... bet tad nāk tā pēdējā dziesma, kas ir tāda, tāda, ka Last.fm nevar nenospiest Love, un tad jau saproti, ka būs jāpaklausās vēl. Pēdējā dziesma:

Justice for Saint Mary (w/ lyrics)

Šovakar 22.00 Rādio Naba ēterī otrais «Skaņu Meža» raidījums sērijā par sātanu mūzikā. Vadīs Rihards Baržinskis un Arnis Klaniņš!

Pirmais raidējums klausāms/nolādējams šeit

[ilustrācija no angel_93]

lenora vaicāja, ko mēs darām Latvijā (atbildēju kaut ko tādu), bet, lai nebūtu pārpratumu, es ļoti labi atceros, ka aizbraukšanas pukstā ierakstīju “vismaz līdz vasarai,” un tā arī sanāca, viss ir eiforiski, 2 mēneši tur ir kā 6 šeit. 11:11 Yes, I’m a pussy for those

p.s. jauns http://enas.lapsas.lv/?p=282

Tērzējot ar Mentu agrahalles tirgus angārā, uzraku viņu piedāvājumā šo un nofočēju sev atgādinājumam (jo jānovelk, bet blogspotos nav). Uzzinājis, ka man tas sūds patīk, Juris nekavējoties no zemletes/aizgalda izvilka vēl vienu tādu un atdāvināja, jo viņam šie itāļi nemaz neejot pie sirds. Teicu paldies un wtf, kādi itāļi joptvai, viena poļu meitene un raganisks ambients, nevis tur kārtējais piedzēries neofolks, rekur, elfi dejo aplī, uzpirkstītes un pulkstenītes, kādi itāļi, tas nekas, ka Old Europa Cafe... Tikai tagad aptvēru, ka tas, ar ko viņš jauca, visdrīzāk bija Argentum, kuri patiešām varētu būt sūds (un ir no Argentīnas), katrā ziņā atmiņā pēc savlaicīgas ievērtēšanas aizķērušies nav. Bet Artefactum ir love

Mhm, vakardien vispār nepaspējām uz nevienu bez jautājumzīmēm, tāpēc šodien būs jāiespringst :) Tas, kas (kā pienākas festivāla pēdējai dienai!) notiek pēc desmitiem jau ir uz robežas ar sāpīgi... (Agonoize gan te ir tikai loģistisku apsvērumu dēļ jeb tāpēc, ka blakus Agrahallei uz dienu atstāsim somu, bet šie būs vienīgie, kurus atļaušoties noskatīties Ments: viņš tur ir “darbinieks” jeb pieskata Steinklang Industries bodīti tirgus angārā)

? 17.00h Subheim (GR) Volkspalast Kantine
19.40h Tzolk'in (B/F) Volkspalast Kantine
19.50h Arkona (RUS) Felsenkeller
21.30h Bad Sector (I) Volkspalast Kantine
? 22.00h In Gowan Ring (USA) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf (pagan village)
? 22.20h Irfan (BG) Centraltheater
??? 22.30h Agonoize (D) agra hall
?? 22.30h Finntroll (FIN) Felsenkeller

Cosméticos para Cristo! (rock) Mueran Humanos bija tieši tik traki un transs, lai kļūtu par vakardienas privātās eirovīzijas uzvarētājiem. Tici vai nē, bet par tādiem uzzināju, tikai pateicoties Sviesta Cibai (dienasgramata bija ielicis dziesmu un uzrakstījis par to, cik viņiem neglīts diska vāciņš). Detalizētajai atskaitei nav vaļas (un lukstnumura televizorā notiek Karību pirātu maratons), drīz dosimies uz Leipcigas Universitātes ēģiptoloģijas muzeju, kurā šodien ieeja festivāla apmeklētājiem ir par velti, un pēc tam jau atkal kaut kas tāds:

17.00h Euzen (DK) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf (pagan village)
18.00h Empusae (B) Werk II hall A
? 18.00h Aura Noctis (E) Centraltheater
?? 18.30h Ain Soph (I) Volkspalast Kuppelhalle
? 20.20h Dernière Volonté (F) Volkspalast Kuppelhalle
20.30h Of The Wand And The Moon (DK) Volkspalast Kuppelhalle
20.40h Freakangel (EST) Moritzbastei
20.50 Uhr Opera Multi Steel (F) Anker
22.30h Qntal (D) Centraltheater

Detalizētā atskaite ir kļuvusi pārāk detalizēta – pie vakara naglām Wardruna pagānu ciematā iepauzēju (pēc tam), pasaule arī kļuvusi barga (visādas lietiskas ķibeles, laimei vajag atsvaru), tāpēc pagaidām tikai šīvakara melomaniakāli saviļņojošais trilleris

17.30 Uhr Oniric (I) Felsenkeller
18.00 Uhr Grendel (NL) agra-Halle
? 18.30 Uhr Euzen (DK) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf
19.00 Uhr Montserrat Caballé (E) Oper Leipzig
?? 19.20 Uhr Dope Stars Inc. (I) Parkbühne </s>
? 20.00 Uhr Trobar De Morte (E) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf
? 20.00 Uhr Ordo Equitum Solis (I) Felsenkeller
21.20 Uhr Wardruna (N) Centraltheater
21.50 Uhr Mueran Humanos (RA) Moritzbastei
22.00 Uhr Qntal (D) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf
22.50 Uhr Brighter Death Now (S) Anker
? 23.00 Uhr Unto Ashes (USA) Centraltheater

http://wave-gotik-treffen.de/programm.php#wgtvenues

http://klab.lv/community/muzons/954498.html

Rekur, izrādās, zviedru bleķeriem MARDUK ir 2012. taisīts vāciņš alt-country dievu (kristīgo!) WOVENHAND dziesmai

(Par oriģināla klipā redzamo kino arī grasos drīzumā kaut ko iecibot, starphortenziju ūdens doom sesiju hailaits tomēr)

Oil On Panel

Oriģināls

Darbā pakāpeniski esmu pārgājis no (atmiņas kartes defaulto divu gigalitru tilpuma ierobežotā) randoma, kuru androīdz sauc par Party shuffle (losis :) uz pilnu albumu no-A-līdz-Z klausīšanos (vajadzēja zināmu laiku, lai tiktu pāri visiem greenpack, erp, u.c. darbu radiotraumām, kur tas, proti, savas mūzikas klausīšanās, ir aizliekts viljams; lauku siltumnīcas storage zālē, pēc Maksima lūguma, ja kas, jo radio tur neskanēja, jau biju sācis kalbasīt savu industrijas, blekmetāla un wtfolk shuffle no mabilkas bez austiņām, kā lauku autobusos, yo, bet tur vienalga dzelži un riteņi bija skaļāki; tikai māslandē aptvēru, ka nevienam netraucētu, ja darītu to pašu, ko daru, t.i. vienu un to pašu, ar zem krekla izvilktu vadu un austiņām, gluži otrādi -- es sāku strādāt ātrāk, ritmiskāk, aizrautīgāk, jo, pirmkārt, mūzikai ir milzu vara, otrkārt, nav jācieš estētiskas sāpes par kārtējo svaigo a-āil-follou-jū versiju vai 90.o atbalsi, long devoid of all magic, kā arī neirotisku nelabumu izraisošajām kurwām, ar kurām ausis tiek masīvi piespamotas, šķiet, ikvienā situācijā, kurā klātesošs ir vairāk kā viens polis) Tātad, sākot ar otrā pārtraukuma beigām plkst. 9.45 slēdzu ārā pārtiju un pēc noskaņojuma klausos vienu albumu pēc otra...

Priecājos, ka pasaulē ir (ir bijušas) tādas grupas kā Bal-Sagoth, kuru diskogrāfijai periodiski atkaliziet cauri man patīk apmēram reizi divos gados, esmu jau pie Atlantis Ascendant, vēl palicis The Chthonic Chronicles, pret kuru līdz šim esmu bijis visnotaļ skeptisks (katram noteikti ir tādas grupas, kuras tipa baigi patīk, bet daži ieraksti tiek pēc noklusējuma ignorēti, parasti pirmie (Immortal, Darkthrone, Tiamat) un/vai pēdējie (Emperor, Moonspell utt.), vai arī visi, izņemot tos (nutur Ancient utml. frīki) Bal-Sagoth, lūk, tādi ir pirmais un pēdējais, pie tam pirmais, A Black Moon Broods Over Lemuria, man nesaprotamu iemeslu dēļ ir vienīgais oriģinālā disku kolekcijā, neesmu noklausījies pat 1x, kādam nevajag?) Lai nu kā, ooverepisks ekskluzīvi R. Hovarda un H.P. Lavkrafta pasaulēm veltīts, pārspīlēti patētisks simfoniskais ekstrēmmetāls ar rekordgaru vidējo dziesmas nosaukumu mēreni pacilā/izklaidē, un man der krietni labāk par hipotētiskajām audiogrāmatām..

Savukārt, klausīties pilnā garumā ebm/dark electro albumus ir reti ekspluatēta eksotika, jo, zini, ne ar visiem tā var, toties reizēm tā atrodas līdz šim randoma karmas konsekventi apietas pērles, teiksim Life Cried dziesma Bound In Hate, kurā, kā interneti saka, ir, tas ir, dzied, Nero Bellums ^^^ kawaii. No žanra jaunā vērtībā vēl izkristalizējušies tādi, līdz šim ātrumā nepelnīti overlooked projekti kā Nurzery [Rhymes] (par spīti šabloniskajām lirikām (bet tas piederas pie stila), Thorns/Blasphemous Radicals (2008) man jau ir kļuvis par klasiku un laikam nopietnu pretendentu uz 2012. pavasara most-played rekordu jeb asinīgu konkurentu Limbonic Art fantasmagorijai, kuras varā esmu vēl kopš ziemiskajiem :HAGALAZ: baikraidiem uz taurupi un atpakaļ) un Xentrifuge (tikai viens, quiet generic albums, Light Extinguished (2007), bet kas par skaņu!¡!)

Un Otto Dix ir dikti skaistas, postapokaliptiskas nolemtības piesātinātas dzejas, vismaz tādas tās rādās, caurām dienām raujot hortenziju stādus no puķupodiem zem stikla griestiem, caur kuriem redzami tikai pelēki, apmākušies padebeši, kurus reizēm šķērso pa vientuļai kaijai. Cilvēki ir ne tikai болезнь на коже земли, bet arī trešā acs Dieva pierē, vai ne, tāpēc

Захлопни окна
Захлопни дверь
На пороге твоём
Стоит чёрный зверь