Vakar ievēroju, ka, ja labi pacenšas, jau kādu trešo nedēļu var nozagt jauno Wardrunu, kurai jāiznāk tikai marta beigās, vai



Spēks, protams

Tagad par divām tīri feinām (iesaku abas), kur apokalipse notiek reālajā laikā un ir vairāk izteiksmes līdzeklis jeb dekorācijas kaut kam citam:




Perfect Sense (Lielbritānija, 2011)

Negaidīti aizkustinoša filma par globālu epidēmiju (= pandēmiju), kas cilvēkiem atņem maņas un liek rīkoties neprognozējami, bet īstenībā par mīlestību (un attiecībām -- cilvēku/vispār). Krietni pārsniedza ekspektācijas, neskatoties uz galveno aktieru atpazīstamību un obligātajām klišejām. Arī pašas pandēmijas/beigu koncepcija šķita gana daudzšķautņaina, pārdomāta un atziņu stimulējoša. Meitenēm gan laikam patiks labāk. 4,5/5




Mennesker i Solen (Norvēģija, 2011)

Pasaules gals Zviedrijas kūrortā pēc Jāņa Atklāsmes motīviem (turklāt notiek Jāņu “naktī”), bet patiesībā ciniska vasaras komēdija, arīdzan par attiecībām (šajā gadījumā disfunkcionālām). Neholivudai diezgan pārliecinoši realizēta pastardienas vīzija un specefekti. Tāds kārtīgs ziemeļnieku melnais humors, par kuru neko daudz nezinu, tāpēc bija izklaidējoši, nekaitinoši un vietām patiešām smieklīgi. Cilvēki vispār ir smieklīgi. 4/5

Savdabīgi vienlaicīgi, tīklā meklējot informāciju par Kampfar vokālistu (kā sauc, meklēju –) Dolk, aptuveni blakussfērā uzpeld vēl kāds Dolk (norvēģiski – duncis), turpatienes Banksijs kā izrādās

Blitzwitch (Mare, 2011)

In & Out (via dooora, via basta)

Īstenībā vakardienas jūtūbam uzdūros, meklējot angliskos titrus norvēģu režisora Jensa Liena filmai Sønner av Norge (2011). Meklējumi beidzās neveiksmīgi, bet pašu filmu biju novilcis, jo atrados vēl svaigā iespaidā pēc vienu vakaru atpakaļ noskatītā šī režisora iepriekšējā pilnmetrāžas darba Den brysomme mannen (2006). Apzinos, protams, ka iespaids ir ne mazāk scenārista nopelns, bet tieši tāpēc meklēju kaut ko formāli pretēju no radniecīga avota, kas kalpotu kā atsvars uzņemtajai virtuālā eksistenciālisma devai. Filmas protagonists Andreas ierodas savādā pilsētā, kurā nav iespējams nomirt, taču nekam nav garšas, visi šķiet aizdomīgi apmierināti, bet vienlaicīgi atsvešināti un bezpersoniski. Andreas neatceras, kā turp nokļuvis, un no pilsētas nav iespējams izkļūt, tāpēc izeju nākas meklēt citur... Atklāti daudzslāņaina šī alegorija pēc labākajiem Ziemeļeiropas ironiski depresīvā kino paraugiem, iespējams, nemaz necenšas pateikt neko jaunu, tajā netrūkst distopisku elementu, kas jau kaut kur manīti, piemēram, Kafkas Procesā, Brave New World, Du Levande, Wristcutters: A Love Story, Fight Club utml. bet to, ko parāda, dara hipnotizējoši, iespaidīgi (metro aina ir vnk aaaaaa, skaisti un nekro), ieturēti un Grīga mūzikas pavadījumā. Iesaku. Šeit ir labs torents

Medieval Helpdesk

Nu, bēeei nestāstiet man, ka blekmetālistiem nav pašironijas



1111th Loved Track: Years of Silent Sorrow (At the Heart of Winter, 1999)