Īstenībā vakardienas jūtūbam uzdūros, meklējot angliskos titrus norvēģu režisora Jensa Liena filmai Sønner av Norge (2011). Meklējumi beidzās neveiksmīgi, bet pašu filmu biju novilcis, jo atrados vēl svaigā iespaidā pēc vienu vakaru atpakaļ noskatītā šī režisora iepriekšējā pilnmetrāžas darba Den brysomme mannen (2006). Apzinos, protams, ka iespaids ir ne mazāk scenārista nopelns, bet tieši tāpēc meklēju kaut ko formāli pretēju no radniecīga avota, kas kalpotu kā atsvars uzņemtajai virtuālā eksistenciālisma devai. Filmas protagonists Andreas ierodas savādā pilsētā, kurā nav iespējams nomirt, taču nekam nav garšas, visi šķiet aizdomīgi apmierināti, bet vienlaicīgi atsvešināti un bezpersoniski. Andreas neatceras, kā turp nokļuvis, un no pilsētas nav iespējams izkļūt, tāpēc izeju nākas meklēt citur... Atklāti daudzslāņaina šī alegorija pēc labākajiem Ziemeļeiropas ironiski depresīvā kino paraugiem, iespējams, nemaz necenšas pateikt neko jaunu, tajā netrūkst distopisku elementu, kas jau kaut kur manīti, piemēram, Kafkas Procesā, Brave New World, Du Levande, Wristcutters: A Love Story, Fight Club utml. bet to, ko parāda, dara hipnotizējoši, iespaidīgi (metro aina ir vnk aaaaaa, skaisti un nekro), ieturēti un Grīga mūzikas pavadījumā. Iesaku. Šeit ir labs torents

mm, izklausās ļoti skatāmi (nespēju atteikties, kad tiek pieminēts vārds distopija vai kaut kas ar to sakarā), būs jāpamēģina :)

thx

"Bothersome man" ir viena no tām filmām, kuras atceros ik pa laikam saistībā ar savu dzīvi un izvēlēm. Tāds gabals ar dzīves ilguma šūpojienu. Ļoti patīk vispār tā Viljama Bleika attieksme, ka elle un paradīze ir tepat.
Tagad arī spēcīgs gabals par šo tēmu gadījies pa rokai - Etgara Kereta stāstu grāmata “Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs”.

un vēl tā randiņa aina. vai kolēģu pusdienu aina, āh :)

oi. naktī noskatījos. tā metro aina vnk bija episka!

lieliska filma

spēcīgs gabals.