Sprāgstoši un ekspresīvi

Sestdienas pelēkajā rītā melanholiskā mūzika tunelī šķita pat iederīga. Tikai steigā kārtīgi nesaklausīju, vai tā ir Fila Kolinsa dziesma Another day in Paradise vai Otras Puses Pēc Lietus. Redzēju daudz cilvēku ar pūpoliem rokās. Saklausīju vārdus krievu valodā: "Vai tad tā nav itāļu tradīcija?" Cita cilvēka balss atbildēja: "Latvieši ir daudz ko pārņēmuši no citiem."

Ārā ir ļoti skumji. Šķiet, ka iespējams sagriezties no jebkā. Pat grāmatas šķiet pārāk bīstamas, lai gan sāpes dara redzīgāku. Lēnām ej mājās un daudz ko novēro. Kailo koku zaru zīmējumus uz apdrupušu māju sienām, sniegotās ielas. Viss atkal ir lēna filma. Tu pat sajūti visus vilciena pasažierus, kas astoņos vakarā traucas garām tavai pilsētai. Kad esi pavisam tuvu mājam novēro, kā gaišajos koridoru logos pazib ēna, kas lēnām pa trepēm kāpj uz savu dzīvokli. Acu priekšā līnijas, kuras ar saviem soļiem iezīmējam pilsētas kartē.

Nezinu, kāpēc jūtos pretīgi, kad runāju no sirds un atklāju sevi. Nekas jau nav noticis. Tikai domas, kaut kādi vārdi... Jāiemācas mazāk muldēt. Gribu, lai runā dvēsele, nevis balss skaņas vai burti, kombinācijas uz klaviatūras. Bez dvēseles nekas neskan. Pat mūzika ne.

Liec dvēseli mierā. Labāk lasi tekstu strēmeles, pārraksti tās citā valodā. Atstāj to visu aiz durvīm. Uzvelc masku, jo citādi dzīvot nav iespējams.

Nekur neiederos. Kaut varētu aizmirst savu mazo nošņurkušo pagātni un nebāzt to kur nevajag. Tad es būšu nevainojams un neievainojams interneta cilvēks. Te jau pat sarežģītāk nekā ar laivu braukt, jo es vairs nezinu, kas ir maskas, kas īstenība. Taču es iemācīšos. VISU!!!

Joprojām nesaprotu, kā dzīvot. Diezgan savādi apzināties, ka esi tikai mehānisms pasaulē.
Kas mani notur šeit? Pasaules izzināšana? Vēlmes dzīvot un iesaistīties? Just, ka esi daļa no pasaules notikuma?
Jā, būt tirgus laukumā starp cilvēkiem, sarunāties, nenoslēgties.
Reizēm radīšana ir pārspīlēta, ja tās pamatā ir uzlabot kādu vietu. Ne vienmēr utopijas ir nepieciešamas, pat ja tās ir kā zvaigzne, pēc kuras tiekties. Cilvēkiem tik daudz ko gribas uzlabot, jo nepatīk esošais. Atcerējos kaut kur lasītu atziņu, ka daudz grūtāk ir neradīt neko jaunu (nesarežģīt, nepiesārņot). Ka vajadzētu censties izmantot jau esošo.


Vai Ziemassvētki ir apmāns? Ārēji daudz kas šķiet mietpilsonības kalngals. Varbūt mana individualitāte ir iznīcināta, tāpēc pieņemu, kas ir un no tā cenšos radīt kaut ko skaistu.

"Togad vasara atnāca agri. Jau jūnija pirmās nedēļas beigās gaiss bija kļuvis tveicīgs, sasmacis un nomācošs: dienu pēc dienas debesis bija sastingušas zaļganas; atmosfēru piesārņoja atkritumu izgarojumi un izplūdes gāzes; katrs ķieģelis un katra cementa plāksne izstaroja versmi.Es tik un tā neatkāpos, katru rītu piespiedu noiet sevi lejā pa kāpnēm un laukā uz ielas, kad juceklis manā galvā sāka noskaidroties un man pamazām atgriezās spēki, es jau varēju šīs pastaigas pagarināt līdz dažām tālākajām apkaimes vietām. Desmit minūtes kļuva par divdesmit minūtēm; stunda pārvērtās par divām stundām; divas stundas kļuva par trim. Manas plaušas izmisīgi kampa gaisu, mana āda nepārtraukti mirka sviedros, bet es slīdēju uz priekšu kā skatītājs kāda cita cilvēka sapnī, vērodams pasauli, kas uzticīgi izbungoja savus ritmus, un brīnīdamies par to, ka reiz biju tāds pats kā visi šie cilvēki man apkārt: vienmēr steidzīgs, vienmēr ceļā no viena punkta uz nākamo, vienmēr kavējošs, vienmēr drudžaini centos paveikt vēl deviņus uzdevumus līdz brīdim, kad diena beigsies. Es vairs nebiju piemērots šai lielajai spēlei. Tagad es biju bojāta prece, defektīvu detaļu un neiroloģisku mīklu kopums un visa šī dedzīgā grābšana un tērēšana mani atstāja vienaldzīgu. Lai radītu tajā visā kādu humora elementu, es atsāku smēķēt un bezjēdzīgi pavadīju pēcpusdienas kafejnīcās ar kondicionētu gaisu, pasūtīju limonādi un ceptas siermaizes, ieklausīdamies apkārtējo sarunānās un cītīgi izlasām visus rakstus trijās dažādās avīzēs. Laiks ritēja."

Pols Osters "Orākulu nakts"

Jau vairākas dienas mostos ar sarkanām sāpošām acīm. Skatījos spogulī. Šķita, ka laikam būšu pārvērtusies par Volandu, vienā acī saredzams bezdibenis, otrā pat nezinu, kas. Un tikai tagad pamanīju, ka acu pilieniem ir beidzies derīguma termiņš. Norunāju tikšanos ar acu ārstu.

"vilciens aizvēra durvis, un neviens, nedzirdēja, es nedzirdēju, viņi nedzirdēja, un es noliku to vārdu līdzās citiem akmeņiem manā pilsētā, un tas izpletās par ielu, par rajonu, par pelēku, un es teicu, es tevi noplēsīšu kā ādu
...un iestādīšu jaunas puķes, iestādīšu tādus kokus, kas aug un dod augļus, kas dod man ēnu, kas mani pazīst un sauc vārdā, kas neprasa, kas nerausta,
es tevi noplēsīšu kā ādu un tad gulēšu ilgi saulē un kukainīšos, un caur smilgām raudzīšos bezgalīgā, bezgalīgā jūrā, un tad es atgriezīšos, es atgriezīšos.
Pilsēta mani pazīs, un visi man paklanīsies, un es visus sveicināšu un saukšu vārdā, visus tos lopus, visas tās čūskas, visus mincīšus. Bet nevienu man nevajadzēs. Bet neviens man nebūs par akmeni, par atbalstu, par ēnu, par ādu. Neviens man nebūs par ādu."

Inga Gaile "Āda"

"Un pēkšņi, šķirot biezo, pēc krīta un putekļiem smaržojošo grāmatu, es saprotu, kāpēc Magdalēna tā sev izrobojusi matus. Viņa to izdarījusi, lai nebūtu skaista. Viņa baidās būt skaista, jo tas ir bīstami."

Inga Gaile "Stikli"

Līdz ko mēģini atsākt rakstīt, tā saņem no Īrijas pastkarti ar rakstniekiem.
Bet tikpat labi to var interpretēt tā, ka jākļūst par literatūras skolotāju.

"Jā, dienai pienācis laiks beigties. Mēs rīkojam viesības; mēs pametam ģimeni, lai dzīvotu vienatnē Kanādā; mēs cenšamies rakstīt grāmatas, kuras nemaina pasauli par spīti mūsu dotībām, mūsu nebeidzamajiem pūliņiem un pašām pārdrošākajām cerībām. Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam - tik vienkārši un parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad pretēji visam iespējamam un gaidītajam mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet, iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks dots vēl."

Maikls Kaningems "Stundas"

"Vairākus gadus manī mita neskaidra, nenosakāma ticība kam citam līdztekus realitātei, ikdienai un acīmredzamajam; un neesmu pārliecināts, ka šodien vairs neatrastu sevī tās paliekas. Tam nebija nekā kopīga ar pasakām par fejām, vampīriem un burvēm; pat ne ar Hofmaņa vai Andersena pasakām, kuras es vēl tolaik nezināju. Nē, manuprāt, tā drīzāk bija neveikla vajadziba sabiezināt dzīvi - vajadzība, ko vēlāk spēs apmierināt reliģija; un arī zināma tieksme pieļaut ko apslēptu. Tieši tāpēc pēc tēva nāves, būdams jau diezgan liels zēns, es mēdzu iztēloties, ka patiesībā viņš nemaz nav miris vai arī - kā lai izteic šāda veida atskārsmi? - miris tikai mūsu redzamajā dienas dzīvē, bet naktī paslepus, kamēr es guļu, nāk apraudzīt māti. Dienas laikā mani pieņēmumi pabālēja, taču es jutu tos konkretizējamies un apliecināmies vakarā pirms pašas aizmigšanas. Es necentos izdibināt noslēpumu; jutu, ka, mēģinot kaut ko notvert, biju tam stājies ceļā; protams, es vēl biju pārāk jauns, un māte pārāk bieži par pārāk daudzām lietām man mēdza teikt: "Tu sapratīsi to vēlāk", bet dažus vakarus, laižoties miegā, man patiešām šķita - kaut kam devu vietu..."

Andrē Žids "Ja grauds nemirst"

Viena no manām siktākajām īpašībām ir tā, ka es realitāti uztveru kā sapni. Reizēm tas ir izglābis, reizēm smagi iegāzis.

Iespējams, ka noslēgšanās drošības saliņā veicinās aprobežotību. Dzirdēšu tikai sevi un nemācēšu saklausīt citus. Taisnība būs tikai man. Varbūt daļēji tā jau ir noticis. Lai nesarežģītu savas atbildes un izteikumus, vairs tik ļoti neiedziļinos citu cilvēku redzējumā pirms nosodu. Ieklausos mazāk. Varbūt vispār vairs neieklausos.
Bet ja es zaudēšu spēju redzēt dažādas pasaules un patiesības, tad ir risks kļūt par aprobežotu fanātiķi, kura pasaule ir VISS. Nekas cits neeksistē. Es sevi būšu ieslēgusi skaistos melos un brīnīšos, kāpēc citi pretojas tik skaistiem un pareiziem uzskatiem.

Tik savādi saņemt vēstuli no Berlīnes ar aicinājumu braukt ciemos. Reizēm grūti  noticēt savai eksistencei, kur nu vēl tam, ka esmu parādība citu sapņos. Un tā nu es redzēju sapni.Nu redz un tā tu nāc man garām un smaidi,māj ar roku. Man vienmēr paticis tevi satikt: kad tu smaidi,tiek iztarota gaiša enerģija. To lasot šķiet, ka tas neattiecas uz mani, bet uz kaut kādu citu cilvēku, kaut kādu manu dubultnieku, kas dzīvo tepat, bet tā neesmu es. Jo man ir grūti sevi iedomāties smaidām. Neiespējami izskaidrot šo nerealitātes un atsvešinātības sajūtu. Varbūt tāpēc man bieži ir izdevies būt neredzamai. Vilcienos, kad biļetes jāpērk pie kontroliera, mani bieži neviens neievēro un paiet garām. Tad es parasti saņemos aiziet pie kontroliera nopirkt biļeti, lai pārliecinātos, ka esmu īsta. Varbūt reizēm vajag zaudēt līdzsvaru un kontroli pār visu, lai apjēgtu, ka tas tur ķermenis tomēr esmu es un mana dzīve nav kaut kāds no manis attālināts scenārijs, uz kuru varu noskatīties no malas ar tādu kā smīniņu vai vienaldzību? Ķermenis tomēr ir tik gudrs! Vajag taču iedot pa galvu, lai izsistu no galvas visas nejēdzības, grūtsirdību un melanholiju, lai atcerētos, ka pastāv arī materiālas lietas. Cilvēks ir cilvēks, ne tikai kaut kāda ēteriska būtne.

***
Kad dzīvoju centrā, domās pārmetu sev, ka laikam esmu mārketinga upuris, jo pārāk daudz izdodu naudas "veselīgam uzturam", jo par to naudu būtu labāk nopirkt grāmatas, sakrāt ceļojumam vai iedot tiem, kam vispār nav ko ēst utt. Tomēr sanāk, ka tā bija kaut kāda "iekšējā gudrība". Kur tā pazuda?
Āgenskans man ir mīļš, kaut arī dzīvojot šeit, mana uzvedība reizēm kļūst iracionāla un es neko vairs nesaprotu. Nē, es mīlu šo vietu. Un skumju arī vairs nav.

Oktobrī vai novembrī es sapnī gāju gar stāvu krastu, kas iebruka, bet man tas nešķita nekas traks, mierīgi taču varēs tikt atpakaļ. Tomēr viss sanāca citādi, smiltis tikai bruka un bruka, es vairs nespēju noturēties un attapos ūdenī, peldēju starp lieliem viļņiem, taču nenoslīku. Tomēr arī ārā neizkļuvu, jo pamodos. Lai gan tā iegāšanās šķita nepatīkama, es sapnim īpašu uzmanību nepievērsu, līdz iepriekšējā naktī atkal biju tajā pašā vietā. Vairākas reizes braucu ar riteni gar to pašu stāvo krastu un vēl saitē līdzi skrēja suns. Šoreiz gan neiegāzos, bet, iespējams, ka "iekšējais prāts" brīdina, ka es parāk daudz riskēju un nestabili dzīvoju. Un nav jau tā, ka tas attiektos tikai uz mani, jo ar savu rīcību ietekmēju arī citus. Es tiešām negribu paraut nevienu līdzi šajos melnajos ūdeņos sava tizluma dēļ.

"Skaisti tu runā, Kritobul. Nodarbošanās ar tā saucamo amatniecību ir apkaunojoša un pelnīti tiek turēta necieņā pilsētnieku vidū. Jo amatniecība kaitē gan strādnieku, gan uzraugu ķermeņiem, piespiežot viņus vienmēr sēdēt un uzturēties ēnā, bez saules gaismas, bet dažos amatos pat visu laiku ir jāpavada pie uguns. Bet kad ķermeņi kļūst vārgi, tad arī dvēseles paliek daudz vājākas. Turklāt tā saucamajiem amatniekiem nekad nav brīva laika, lai viņi varētu parūpēties par draugiem un par savu valsti. Tādēļ viņi tiek uzskatīti par nederīgiem gan draudzībai, gan dzimtenes aizstāvībai. Tāpēc dažās valstīs, īpaši tajās, kuras ir slavenas ar savu karošanas mākslu, pilsoņi nedrīkst nodarboties ne ar kāda veida amatniecību". (Xen. Oec., IV, 2 – 4)

""Vakars, kurš nāk” nevar uznākt, nesasitot loga rūti, kuras asās lauskas, noklājušas grīdu un palodzi, joprojām glabā saules atspulgus un zaigojošā stikla liesmas: vārdi, kas saules aiziešanu nosauc par „krišanu”, līdz ar tēlu, ko tie veido, ir aiznesuši ne tikai loga stiklu, bet arī šo citu sauli, kas kā dubultniece uzzīmēta uz caurspīdīgas un glu‐das virsmas".

Galu galā šī vecā pasaule sāk tevi garlaikot

Eifeļtorni mazais ganiņ tilti šorīt
blēj ko prot

Tev apnicis antīkos laikos dzīvot
pie grieķiem un romiešiem

Pat automobiļi nekliedē noskaņu
antīkas formas ir tiem
Vien reliģija joprojām ir jauna - reliģija
Ir vienkārša gluži kā angārs
kur mitinās aviācija

Ja Eiropā ir kas mūsdienīgs tad protams
viss kristīgais
Un modernākais no eiropiešiem esat jūs
pāvest Pij X
Bet logi skatās uz tevi
Tu neatrod sevī spēkus
Šajā rītā baznīcā iet
un izsūdzēt visus grēkus
Tu prospektus lasi un avīzes
pilnā rīklē tie dzied
Tā ir šīrīta dzeja bet proza
avīzēs jāuziet
Par 25 santīmiem kramplauži sensācijas
Tūkstotis virsrakstu Lieliskas ilustrācjas

Kā gan sauca ieliņu skaisto
kam torīt es gāju cauri
Saule to pūta kā jaunu un mirdzošu tauri
Stenodaktilogrāfes daiļās un strādnieki
neievēro
Ka no pirmdienas rīta līdz sestdienas vakaram
četrreiz dienā to mēro
No rīta tur trīsreiz sirēna spiedz un smej
Pusdienas laikā zvans līdzīgi sunim rej
Izkārtnes Uzraksti Sludinājumu dēļi
Kā papagaiļi tur lēkā pa sienām un mēļo
Man patīk šī rūpnīcu elegance
Tā ieliņa Parīzē bija
Starp Omona-Tjevila ielu un Ternu avēniju

Lūk viena pazīstama iela Tu esi vēl bēbītis
Tev māte ir uzvilkusi gaišzilas drēbītes
Tu bezgala dievbijīgs esi
draugs Renē Dalīzs ir tāds pats
Jūs neizsakāmi aizkustina dievkalpojuma skats
Pulkstenis devņi Gāze jau zila
Jūs zogaties saldās šausmās
Un koležas kapelā lūdzat Dievu līdz ausmai

Mūžības dzīles tai mirklī ar gaišumu savu
Sludina Jēzus Kristus liesmaino slavu
Tā ir lilija skaistā kuru mēs kopjam kā mākam
Tā ir lāpa ar sarkaniem matiem
nenopūšama lāpa
Nevainīgās Marijas dēls
kas drausmīgas mokas cietis
Dievlūdzēju asaru koks
kam zari līdz zemei liecas
Tā ir godprātības un mūžības divkāršā spēja
Tā ir zvaigzne ar sešiem stariem
spodri kas mirgo un plīv
Tas ir Dievs kas piektdien pie krusta
bet svētdien atkal ir dzīvs
Skaties Ar slaidu loku brauc debesīs Pestītājs
Augstāk par viņu nav ticis putns nedz lidotājs

Redzoklis - Dieva dēls
Divdesmitais gadsimtu redzoklis
pieprot patiešām daudz
Un pārvērties putnā šis gadsimts kā Jēzus
debesīs brauc
Velni savus ragus jau staipa no elles ielejām
Bļauj ka tas viltnieks atdarina
Simonu Magu Jūdejā
Viņi auro ka šis ir liels zaglis
ja pieprot tik nadzīgi laisties
Eņģeļi kūleņus mētā ap voltižētāju skaisto
Īkars Enohs Elija Apollonijs no Tiānas
Pirmajai lidmašīnai visapkārt plivinās
Viņi pašķiras brīžiem ceļu
sakramenta vedējiem dot
Un šie priesteri gaisos ceļas hostiju vēzējot
Tad lidmašīna nosēžas zemē ar izplestiem spārniem
Un šurpu jau lido bezdelīgas miljonknābīgiem bariem
Kraukļi vanagi pūces ļoti steidzas tur būt
No Āfrikas ierodas ibisi flamingi marabū
Putns Rohs kuru dzejnieki piemin bieži un daudz
Turēdams rokās miroņgalvu Ādama galvu krauc
No apvāršņa parādās ērglis
gaiss viņa kliedzienos trīc
No Amerikas ir atlidojis maziņais kolibri
Ķīnu šeit pārstāv pi-ī garie un vārie
Kuriem viens vienīgs spārns un kuri
lido pa pāriem
Baloža izskatā parādās Svētais gars
Kuru pavada lielīgais pāvs
un protams lirastis ar
Tad parādās Fēnikss šis ugunskurs
kas pats sevi dzemdina
Un mirkli no debesīm pelni nāk
un plēnes visriņķī lidinās
Sirēnas visas trīs šīs bīstamās dāmas
Steidzas no saviem līčiem skanīgi dziedādamas
Un visi - ibisi Fēnikss un arī pi-ī no Ķīnas
Spiežas tuvāk pie pirmās lidmašīnas

Patlaban tu Parīzē soļo cuar pūli
pamests un viens
Autobusu ganāmie pulki
tev maudami garām skrien
Mīlas izmisums žņaudz tavu rīkli kā spīlēs
It kā nemūžam vairs nebūs nevienas
kas tevi mīlēs
Ja tu dzīvotu vecos laikos
tu klosterī ietu par mūku
Bet jūs
Jums taču kauns par katru lūgsnu
Par sevi tu smejies un tavi smiekli
kā elles ugunis zvīlē

Tavu smieklu zelta dzirksteles
krīt tava mūža dzīlē
Tavā dvēselē karājas glezna kā tumšā muzejā
Un ziņkārīgi tu reizēm pieej tai klāt

Parīzes sievietes šorīt izskatās
kā ar asinīm nolietas
Negribas atcerēties - viss notika
tieši skaistuma norietā

Liesmainās Šartras Dievmātes skatiens
ilgi pie mansi kavējās
Monmartrā jūsu Sacre-Coeur
ar asinīm mani aplēja
Dvēseles kaites neļauj man klausīties
vārdus par laimi
Mana mīlestība patiešām ir nelāga vaina
Tēls kas tevi ir apsēdis gādīgi stāv tev klāt
Bezmiega naktīs tu viņu
mēģini uzrunāt

Patlaban pie Vidusjūras tu atrodies
Zem citronu kokiem - visu gadu tie zied
Kopā ar saviem draugiem laivā tu vizinies
Viens ir no Nicas divi no Turbijas
arī no Mentonas viens
Ar šausmām mēs redzam
kā dzīlē ļumd astoņkāji
Starp zālēm peld zivis kā nelieli pestītāji

Prāgas viesnīcas dārzā tu atrodies jau
Un jūties pavisam laimīgs
Roze uz galda plaukst
Un proza brītiņu paliek nerakstīta
Tu aplūko rozē guļošo vabulīti
Prāgas katedrālē tu redzi
pats savus vaibstus pie sienas
Skumīgs līdz nāvei tu biji
tajā nelaimīgajā dienā
Tu esi kā Lācars ko žilbina diena skaistā
Ebreju kvartāla pulkstenis laiku atpakaļ skaita
Tev arī caur savu mūžu tik lēni atpakaļ iet
Hradačānos tu uzkāp un klausies kā tavernās dzied
Čehu vīri un sievas vakaram uznākot

Re kur tev Marseļas tirgū tīk arbūzus panašķot

Re kur tu Koblencā esi viesnīcā apmeties

Re kur tu Romā esi - zem mespila apsēdies

Lūk Amsterdamā tev meitene patīk
kas īstenībā nav glīta
Pie tam viņa vienam studentam sen jau
ir apsolīta
Latīņu vārdos holandieši
īres istabas sauc
Amsterdamā tu dzīvo trīs dienas
un Gudā vēl tikpat daudz

Re kur tu Parīzē stāvi izmeklētāja priekšā
Kā noziedznieks tevi sloga cietumā iekšā

Šie ceļojumi tev sagādāja
gan laimi gan arī sāpes
Pirms tu atjēdzies cik tev ir gadu
cik brangi tu esi krāpts
Tev bija divdesmit Tev bija trīsdesmit
Divreiz tu iemīlējies
Es esmu dzīvojis kā bez prāta
un palaidis laiku vējā
No paša rokām tev paliek bail
un raudiens bez apstājas nāk
Par mīļoto un par briesmoni
kurš tikai aizbiedēt māk

Satriekts tu skaties uz emigrantiem
kam klājas patiešām grūti
Viņi tic Dievam viņi to lūdz
sievas dod bērniem krūti
Senlazāra stacijas telpās
ķermeņu dvaka valda
Šie ļaudis vēl tic savai zvaigznei
šie ļaudis maldās
Argentīnā viņi cer nopelnīt lielu lērumu naudas
Un atgriezties dzimtajā zemē kā bagāti ļaudis
Lūk viena ģimene sārtu pēli
ved uzmanīgi kā jūs savu sirdi
Šis pēlis un mūsu sapņi
ir vienlīdz gaistošas lietas
Daļa no viņiem vairs nebrauc tālāk nekur
Netīrās nomales mājās
tie ģimenes pavardus kur
Esmu redzējis vakaros - tie elpo gaisu uz ielas
Un pārvietojas reti un gausi
kā šaha figūras lielas
Vairums ir ebreji Sievietes parūkas valkā
Ir mazasinīgas un nenāk no bodītēm laukā

Draņķīgā bārā tu lētu kafiju baudi
Stāvot pie letes kopā ar nabaga ļaudīm

Lielā nakts restorānā tu esi iegriezies
Šīs sievietes nav tik ļaunas
kā varētu izlikties

Kaut arī visas - pat neglītākās
kādam ir likušas ciest

Džersijas salā viņai ir tēvs
un policijā viņš kalpo

Viņas rokas es neredzēju -
likās mazas un raupjas
Bezgala žēlumu manī izraisa
rētas uz viņas vēdera

Ar meiču kas drausmīgi smieties mēdz
savas lūpas es pazemoju

Tu esi viens
Nāk rīts
Piena vedēji ielās
klindzina savas kannas

Nakts attālinās kā mulate skaistā
Kā lēnīgā Lija vai Ferdīne draiskā

Spirts ko tu iedzer kā paša dzīve
rīklē tev cērt
Tu mierīgi vari pats savu dzīvi
kā degvīnu dzert

Uz māju pusi tu kājo gribēdams pastaigāties
Un gultā zem Okeānijas fetišiem
saritināties
Citas formas un citas ticības dievi ir viņi
Tie ir neskaidru cerību zemākie Jēzuliņi

Ardievu Ardievu

Saule ar pārgrieztu rīkli

Atdzejojis Klāvs Elsbergs

Nedaudz dusmojos uz sevi, ka man nepietika drosmes izlidināt visas vecās piezīmju klades bez žēlastības, nospļaujoties par ieguldīto laiku un atviegloti uzelpojot, ka tas ir solis pretī kaut kam labam. Galu galā būtiskākais ir manī pašā, ne tajās piezīmēs. Turklāt tur ir tikai muļķības. Laikam jau noskaņas dēļ neizmetu, sakrāmēju kastē un aizvedu uz noliktavu. Bet vai šādi tiešām vērts glabāt atmiņas par sevi? Veidot muzeju par sevi? Uzkrāt nedzīvas atmiņas? Jūtos tik apmaldījusies šeit. Un vēl man liekas, ka šobrīd esmu necilais Čāndleriņš no Džeimsa Džoisa stāsta "Mākonītis".