Sprāgstoši un ekspresīvi - Post a comment

"Togad vasara atnāca agri. Jau jūnija pirmās nedēļas beigās gaiss bija kļuvis tveicīgs, sasmacis un nomācošs: dienu pēc dienas debesis bija sastingušas zaļganas; atmosfēru piesārņoja atkritumu izgarojumi un izplūdes gāzes; katrs ķieģelis un katra cementa plāksne izstaroja versmi.Es tik un tā neatkāpos, katru rītu piespiedu noiet sevi lejā pa kāpnēm un laukā uz ielas, kad juceklis manā galvā sāka noskaidroties un man pamazām atgriezās spēki, es jau varēju šīs pastaigas pagarināt līdz dažām tālākajām apkaimes vietām. Desmit minūtes kļuva par divdesmit minūtēm; stunda pārvērtās par divām stundām; divas stundas kļuva par trim. Manas plaušas izmisīgi kampa gaisu, mana āda nepārtraukti mirka sviedros, bet es slīdēju uz priekšu kā skatītājs kāda cita cilvēka sapnī, vērodams pasauli, kas uzticīgi izbungoja savus ritmus, un brīnīdamies par to, ka reiz biju tāds pats kā visi šie cilvēki man apkārt: vienmēr steidzīgs, vienmēr ceļā no viena punkta uz nākamo, vienmēr kavējošs, vienmēr drudžaini centos paveikt vēl deviņus uzdevumus līdz brīdim, kad diena beigsies. Es vairs nebiju piemērots šai lielajai spēlei. Tagad es biju bojāta prece, defektīvu detaļu un neiroloģisku mīklu kopums un visa šī dedzīgā grābšana un tērēšana mani atstāja vienaldzīgu. Lai radītu tajā visā kādu humora elementu, es atsāku smēķēt un bezjēdzīgi pavadīju pēcpusdienas kafejnīcās ar kondicionētu gaisu, pasūtīju limonādi un ceptas siermaizes, ieklausīdamies apkārtējo sarunānās un cītīgi izlasām visus rakstus trijās dažādās avīzēs. Laiks ritēja."

Pols Osters "Orākulu nakts"