Liesmas lodītes - draugu spēks

I think UK will probably survive politically solely due to the emotional restrain it has practiced for hundredses of years, that others mock and ridicule.

Literally guys, emotional restrain is the pinnacle of human evolution.

To hold a debate and make decisions based on clear, conservative, emotional restrain is God's miracle.

In contrast the derangedness and emotionally indulgent frenzy of idealogues is pure sin and and something to definitelly steer clear not to find oneself in satan's teritory.

centrā paliku tikai piktāka (bija kā reiz vēl jābrauc uz copy pro), visi barā skrien uz pieminekli, grūstās, bļauj. Kaut kur pa ceļam vēl iedomājos par to, cik daudzi saviem tuviniekiem sapisīs dienu, esot pālī jau no 10:00.

Baudu šodien gūstu, runājot ar cilvēkiem, kam arī tas viss besī.

Bet protams, ka Latvija ur politiski atpalikusi, par to shaubu nevar buut. Dzejnieki un baalelinji un hipiji.

tagad mēs zinām, cik ātri mūsu saima var pieņemt likumu, ja grib.

Tas nav absurds, tas ir tas, ko tu nerubī.

Sv. Augustīns ļoti labi formulējis, ka mīlestības būtība ir gribas akts, nevis intelektuāls lēmums vai ļaušanās spontānai kaislībai;
[ kā solījumā par "nabadzībā un bagātībā, slimībā un veselībā"] arvien no jauna aktualizēta lojalitāte Otram.

Ir vēls, nāk miegs, izvērsīšu kaut kad citreiz. Varbūt.

Bēdīgi par Kemalu.

Maculate heart.

Rajons ziņo, ka bronza. Dreb ne tikai rūtis, bet arī mūra sienas.

"Agresīvas reakcijas pamatā vienmēr ir apdraudējuma sajūta; jo cilvēks/dzīvnieks mazāk trauksmains, jo retāk viņš izpaudīsies agresīvi (cilvēka gadījumā - arī pasīvi agresīvi)."

Nu, nezinu, nezinu.
Gribēju iebilst, ka agresiju var izsaukt arī fizisks (nu, vai mentāls, kurš neprojicējas somatiski, ja tāds vispār ir iespējams) diskomforts, bet tad atcerējos, ka sāpju pamatfunkcija ir aktualizēt bailes no nāves.

Ingmārs Freimanis savā dzejā izmanto kontrastus, pārspīlējumus un paradoksus, lai parodētu sevi un savu dzīvi. Piemēram, dzejolis "Diemžēl darbā" sākas ar banālu situāciju, kurā dzejnieks jūtas slikti un dodas mājās agrāk, bet beidzas ar pārsteidzošu un šokējošu atklāsmi, ka viņš ir miris un atrodas kapos. Šis dzejolis izsmej savu depresiju un bezcerību ar pārslēgšanos no reālās uz fantastisko pasauli. Arī dzejolis "Nu paša sevis uzbrukums" ir pašironisks, jo tajā dzejnieks izteic savu neapmierinātību ar sevi un savu talantu ar retoriskiem jautājumiem un absurdiem salīdzinājumiem. Viņš sevi salīdzina ar vāju ienaidnieku un lūdz atbildes uz nesakarīgiem jautājumiem par dzīvi. Šis dzejolis parodē savu eksistenciālo krīzi un nespēju atrast jēgu savam darbam.

Čūskas, Bing.

Jūs zināt, ka Liāna Langa ik vakaru, noņēmusi parūku un nomazgājusi kosmētiku, uzvelk sporta krekliņu un pavecus džinsus, atver datoru un sāk veidot Zahara Priļepina podkāstus?

Līdz vienpadsmitiem vakarā ir gaišs, un es jūtu, cik alkaini mana nīkulīgā ķermeņa izslāpušās šūnas kampj gaismu. Man gribas dzert gaismu, peldēties gaismā, ieelpot gaismu, iesūkt sevī, katras šūnas katrā organoīdā.
Arī mijkrēšļi šajā gadalaikā ir skaisti. Un naktīs Ģertrūdes ielā dzied lakstīgalas. Bet mūsu pagalmā čabinās eži un, plivinādamies kā ēnas, medī sikspārņi.

Ja tagad parādītos kaut kāda feja, moira vai cita stipri pilnvarota likteņlēmēja parādība un teiktu: - Nu tā, tu vari izvēlēties vai nu Latvijas uzvaru pusfinālā, vai Erdogana zaudējumu vēlēšanās, bet abus nekādi nē! - es gauži raudātu.

Ko jūs izvēlētos?

Ja es no šī gada izrāpošu dzīva, tas būs tikai, pateicoties maniem brīnišķajiem draugiem.
Sākot no pagājušās piektdienas, katru dienu jutos mazliet apčubināta un saņēmusi optimisma injekciju.
Paldies. Jūs esat lieliski.

Pēdējā laikā vairāki raksti par trans mužikiem, kurus izbano no sieviešu sporta. This makes me so relieved, jo rodas apziņa, ka UK varbūt tomēr izturēs un saglabās savu common sense, konservatīvi veselīgo skatījumu uz lietām.. but also so embarassed about human species. Vai tiešām tiešām tiešām, lai cik garīgi neveseli, cilvēki var būt apjukuši par to, vai vīrieša ķermenis var maģiski kļūt par sievietes ķermeni? It's not like they have polyjuice potion for heaven's sakes. It sevišķi nevis paši garīgi apjukušie trans, bet pārējie, it kā garīgi veselīgie cilvēki!? Man ir tik ļoti žēl to nabaga meiteņu, kurām jāsacenšas ar mužikiem, just to indulge their warped fancy. Protams, ka vīriešiem nekad nebūs iespēja piedzīvot ekvivalentu šādam wrongdoing. Atkal visa huiņa sievietēm, papiņ.

And I simply cannot believe people / institutions that are going along with this. I know it is too stupid to be funny, bet tik pat labi es varu paziņot ka esmu trans chard and have instant advantage in biggest chard competition, and who will dare to belittle my authentic winner freshly chardine feelings.

Anyway, pēdējā laika ziņas makes me sort of happy and proud to live in you kay against all odds finally, jo part of the remaining old English way is just so delightfully no nonsense and logosy, that it is exhilirating.

Man šķiet es beidzot varbūt esmu piešāvusies būt par passable mājsaimnieci. Pirmo reizi jau dažas nedēļas māja regulāri izskatās vairāk kārtīga nekā nekārtīga, izlietnē nekrājas trauki, drēbes ir salocītas, un laundry baskets empty(ish), pusdienas un vakariņas ir galdā bez fuss or frown. Man ir izveidojusies iemanīga rutīna, un nereti es sevi pieķeru apmulstam, jo nezinu ko vēl sakārtot, kamēr ir laiks, jo viss jau ir sakārtots!? Man ir laiks un enerģija uzlabot lietas, ne tikai tās drebelīgi vākt. I feel more relaxed and happy, and thus I have this vibe to carry and share and it is a magic to use to make everything and everyone better.

Protams, tā ir tikai likumsakarīga dzīves patiesība, but I wish someone had told me that you can get better at things the more you do them, and things - when done - get easier and more doable.

Basically, I just really feel like Tony Robbins would be proud with me. Un pats afektīgākais fakts ir tas, ka I don't feel overwhelmed and weighted down by whirlwind of tasks and tasky mom brain lists, bet gan I feel like a more efficient concise task ant, as if it is my nature to be able to proccess a grand volume of jobs in a short period of time, and it is satisfyingly borignly normal for me.

I even feel so a little bit smug and exhilirated, ka es manīgi skatos uz kosmosu un gaidu, kad kaut kas atkal nogāzīsies.. bet oh well, for a few fleeting moments - it is very fine and I am quietly glad.

Cilvēki ir ļoti interesanti. Viņu viedokļi - lielākoties nē.

Lol, I think I've been a victim of cancel culture! :D