Liesmas lodītes - draugu spēks

lasu dainas, kurās minēts tikums, šī man ļoti patīk:

Neteic mani, māmulīte,
Pa ciemiem staigādama,
Mana paša kājas, rokas
Izteiks manu tikumiņu.

es vēl piebilstu - ne tikai māmulīte, bet arī pašam nevajag ar vārdiem sevi celt, bet darbiem (tas gan iet pretrunā ar 'kurš tad kaķim asti cels, ja ne pats'), varbūt tas ir tikai mans bias - pie tam laikmetā, kur tev ir 'jāprot sevi pārdot'- totāli nederīgs, bet sevis slavināšana man šķiet atbaidoša neatkarīgi no laikmeta.

*

tagad lasu par lepnību. nereti ir sastopams uzskats, ka lepnība kristietībā ir grēks, bet dainās - laba lieta. man šķiet, ka dainās nav tāds viens uzskats, tur ir variācijas - samērīgs pašlepnums nav nekas slikts, to var nolasīt; tai pat laikā par uzpūtīgiem cilvēkiem tiek aicināts vienk pasmieties, kā šeit:

Lai bēdāja, kas bēdāja,
Es par lepnu nebēdāju;
Situ knipi uz knipīša
Uz tā lepna deguniņa.

kochkas ieraksts man atsauca atmiņā Heses citātu no Demiana: Tas, ko mēs redzam, ir tas pats, kas mīt mūsos. Nav nekādas citas īstenības kā vien tā, kas ir mūsos.

kas man īstenībā šķiet ļoti precīzi, pat ne tikai metaforiskā, bet arī tīri fizikālā līmenī, proti, elementi no kā sastāv mūsu ķermenis ir bijuši galaktikas, Saules sistēmas un planētas apritē jau nez cik ilgi.

runājot par Nīlu Degrasu Taisonu - jau biju par viņu veiksmīgi piemirsusi, bet cibas ieraksts atgādināja, ielikšu šeit savu mīļāko reakciju uz vienu no viņa muļķībām.

https://www.youtube.com/watch?v=f39nBhLZEiU

tas, protams, nav viss, viņš ir pierunājis vēl visvisādas citas muļķības, bet neiešu te detaļās. lai nu kā, tas ir skumji, jo kādreiz man viņš patika, pat nopirku vienu viņa grāmatu.

Pabeidzu pirmo sezonu (otrā kkad būs) NIPPON SANGOKU: The Three Nations of the Crimson Sun, absolūts māsterpīss no jebkura rakursa, gan sižets, gan tēli, gan animācija.

"Ekstrēmākajos gadījumos dažās disciplīnās – īpaši izceļas antropoloģija un socioloģija – izskan aicinājumi atteikties no idejas par pasaules izprašanu vai vismaz mazināt tās nozīmi par labu pasaules mainīšanai. Tā, piemēram, Amerikas Antropologu asociācijas prezidents savā 2021. gada prezidenta uzrunā sacīja: "..antropoloģija ir izņēmums starp sociālajām zinātnēm .. jo tās politiskais projekts ir izaicināt kultūras ziņā dominējošo kapitālistiskā patēriņa veselo saprātu." Mūsu ziņojumā ir citēti vairāki citi ievērojami antropologi, kuru rakstītais pamatā saskan ar šo pieeju. Piemēram, žurnālā American Anthropologist publicētajā diskusijā par šo uzrunu Fernando Viljena (Fernando Villanea) uzsver, ka "antropoloģijas galvenā akadēmiskā vērtība nav patiesības meklējumi, jo visa patiesība ir subjektīva", bet gan to, ka "tā vietā tās galvenajai vērtībai vajadzētu būt kalpošanai to cilvēku interesēm, kuriem antropologi pagātnē ir nodarījuši kaitējumu."[..]

"Ja jūsu galvenais mērķis ir kalpot kādas kopienas interesēm, nevis padziļināt izpratni par pasauli, jums ir pieejamas daudzas citas nodarbošanās - sākot no kopienas aktīvisma līdz politikai -, un tās visas acīmredzot balstās uz zināšanām un izpratni, kas gūta no citiem avotiem."[..]

"Radikālāks pamatojums zinātnes politizēšanai nekā šis domāšanas virziens, kam humanitārajās zinātnēs ir bijusi liela atsaucība kopš 20. gadsimta 60. gadiem, ir postmodernisma noliegums, ka vispār varētu pastāvēt tāda lieta kā tīri epistēmisks, nepolitisks iemesls kaut kam ticēt vai tīri objektīvs, nepolitisks fakts. Lielā mērā franču filozofu, īpaši Mišela Fuko, ietekmē šāds uzskats par zināšanām un patiesību kļuva par ortodoksiju plašos humanitāro zinātņu virzienos. Mēs citējam vairākus zinātniekus, kuri apliecina savu uzticību šādai doktrīnai, un mēs būtu varējuši citēt vēl desmitiem citu."[..]

"Literatūrzinātnieks Stanley Fish: "Taču fakti tiek atzīti par faktiem tikai noteiktā skatpunktā, attiecībā pret kuru tie ir acīmredzami un skaidri saskatāmi; tiem, kuri šo skatpunktu nezina vai ir noraidījuši, tie nebūs fakti vai pat nebūs redzami. Zināšanas ir nelabojami perspektīvas (atkarīgas no skatpunkta), un perspektīvas ir nelabojami politiskas."" [..]

"Protams, pastāv zināma izpratne, kurā ir tiesa, ka visi apgalvojumi par zināšanām tiek izteikti politiskā kontekstā: mans apgalvojums, ka mans kaķis sēž uz lasāmkrēsla, ir izteikts Amerikas Savienotajās Valstīs 2026. gadā, kas zināmā mērā ir politisks konteksts. Mēs visi varam arī piekrist, ka dažreiz (lai gan, domājams, ne apgalvojumā par manu kaķi) šis politiskais konteksts varētu būt būtisks, lai paskaidrotu, kāpēc cilvēki pēta tieši tos jautājumus, kurus viņi pēta, vai izsaka tieši tos apgalvojumus, kurus viņi izsaka. Taču viena lieta ir teikt ko tādu, bet pavisam cita – apgalvot, ka pati patiesība ir atkarīga no politiskā konteksta vai ka jebkurš pamatojums tam, kam ticēt, ir atkarīgs no to cilvēku politiskajām vērtībām, kuri šo pamatojumu izvirza." [<-----jajajajajajāāāā!]


https://philosophersmag.com/on-subordinating-scholarship-to-politics/

Paldies visiem, kas atbildēja iepr. ierakstā.

Man jautājums radās, lasot kā kāds kurators Dabas vēstures muzejā bijis ieintriģēts par darbinieka izteikumu aizrautīgai apmeklētāju grupai, proti, ka dinozaura skelets esot 9 miljonus un 6 gadus vecs. Kad kurators jautāja, kā viņš to zina, darbinieks atbildējis: tas bija 9 miljonus gadu vecs, kad es sāku te strādāt un tas bija pirms 6 gadiem. Un autors to komentē ar 'precīzāk, bet mazāk akurāti' un man kaut kā nepieleca. Bet, līdz ar jūsu atbildēm, man šķiet, ka ir skaidrs. Lai gan 9 miljoni un 6 gadi ir precīzi, tomēr tā nav smalka un akurāta pieeja šim dinozaura skeleta vecuma jautājumam - vai tā?

Vai kāds no jums (un, lūdzu, bez lūkošanās jebkādos palīgresursos) varētu man pateikt ar ko, jūsuprāt, atšķiras akurātums no precizitātes?

"Smoking behind the supermarket" lika man [shockingly] sajusties nostaļģiski par smēķēšanu. Smēķējusi neesmu gadiem un pat ne īsti tāpēc, ka ļoti gribēju atmest un cīnījos, bet mans ķermenis vienk pateica: that's enough, u crazy lady.


Vissaktīvāk es smēķēju, kad man bija 15, visu to gadu varētu ietilpināt vienā apm šādā attēlā



Toreiz visskrutākās cīgas manā burbulī bija Barclay, hands down. Kaut kāda iemesla dēļ tas atstāja visslielāko iespaidu. Vissticamāk, ka Barclay iespaidīgumam bija vairāki faktori, bet viens no spēcīgākajiem bija tas, ka tam bija īpašs filtrs kāda nebija nevienām citām cigaretēm. Tad vēl Marlboro lights bija ok un dažreiz, ja gribēji būt fancy, arī tievās Davidoff skaitījās it kā kkas smalks. Man tīri labi patika Chesterfield (atceros, ka pirmo reizi tās smēkēju savas mājas kāpņu telpā, kad piedzīvoju romantiskās sirdssāpes) bet nevarēju ciest Camel. Bet vēl sliktāks par Camel bija viens no Pierre Cardin paveidiem, tik pretīgs, ka tikai viena īpaši spēcīga kurjaga to varēja izturēt. Kad bija mazliet sliktāk ar naudu, tad L&M, kad bija vēl sliktāk, tad Bond un, ja pilnīgi gals klāt, tad Red & White. Vienas meitenes patēvam mājās bija bloki ar sarkano Marlboro, tāpēc, satiekot viņu, vienmēr tika smēķēts tas, līdz viņu mājās pieķēra un prasīja vai viņa grib ar patēvu uzpīpēt. Pēc 15 smēķēšanas zenīts beidzās, vēlāk sekoja nelielas periodiskas aizraušānās ar tinamo tabaku utml, bet nekas vairs tik intensīvs, mans ķermenis teica, ka šis hobijs ir jāizbeidz. Viens nepopulārs uzskats: lai gan man nepatīk piesmēķētas telpas, man nav nekas pretī, ja cilvēks ož pēc tabakas, tabaka, kas sajaukusies ar kādu parfīmu vai dušas želejas aromātu man šķiet tīri patīkams smaržu savērpinājums.

ledusskapī viens plaukts ir piekrauts ar irn-bru. un mūsu mājsaimniecībā tika nolemts, ka tu drīksti to paņemt tikai tad, ja izrunāsi tā nosaukumu ar skotu akcentu, kas manā gadījumā izklausās šādi (i know it's absolutely horrible, that's why i'm sharing it :)

Do you also sometimes all the time just spend your life watching memes like Rust watching messages from his daughter in Interstellar? >:'(D

Virgos are clearly the worst managers, and Cancers are the best players <3

Beidzot Raupa lieliski tulkotajā Huana Rulfō „Līdzenumā liesmās” esmu nonācis līdz titulstāstam. Sagribējās dažas pasāžas noklausīties spāniski – iemetu aci torrentos, vai pirāti nepiedāvās audiōbībeli orižinālā, tak tukšais zieds. Joka pēc nočekoju Trubu – jēzīt, tur krietns pusducis vaŗjantu. Vispievilcīgāk izskatījās šis – https://www.youtube.com/watch?v=f78iBo5cAyU – kur bārzdainis ar suni lasa iz aumež nodriskāta sējumiņa. Tomēr klausīties izvēlējos citu. Lielākoties pirmā komentāra dēļ.



Soy lavaplatos, mi labor es bastante repetitiva y tediosa, asi que me he puesto a escuchar "El llano en llamas" de Juan Rulfo, estoy aqui parado, fregando, pero mi mente esta en sus mundos, visionando las historias que ahi ocurren.

Esmu trauku mazgātājs, mans darbs ir diezgan monotōns un nogurdinošs, tāpēc esmu sācis klausīties Huana Rulfo grāmatu „Līdzenums liesmās“; tā nu te stāvu, spodrinot traukus, bet mans prāts ir viņa radītajās pasaulēs, iztēlojoties tur notiekošo.

Rosin the bow 2.

You never fail.

In the night, total fucking darkness. In the night, marvel at the carcass.

Oriģinālais vistas sīpols.

People already readily give up their control to satanic pdfs, so it is not incomprehensible that they will give up whatever control is left to AI, which is probably controlled by some sort of satanic maniacs. So there you go - the end is nigh indeed.

You give up your life to satan while you could be siding with Jesus.

Multidisciplinary Assessment Committee.

When you make your coffee too milky and it's gross but you still drink it because time is money and coffee is money, so you promise to never repeat this error and to just always have black coffee in the future.