Liesmas lodītes - draugu spēks

atgaismība

"Izvarošanas fantāzija ir oksimorons. Mirklī, kad 'izvarošana' kļūst par vēlmi, tā pārvēršas piekrišanā. Tas, ko sievietes sauc par izvarošanas fantāzijām patiesība ir domas par to, ka vīrietim viņu vajag tik ļoti, ka viņš 'just can't help himself'."

Es nezinu vai tā ir, jo neaizraujos ar šādām fantāzijām. Manīju strīdu, kur kāds vīrietis apgalvoja, ka tieši sievietes ir tās, kas ļoti aktīvi sapņo par vardarbību pret sevi - kā pierādījumu izmantojot literatūru, bet man šķiet, ka tur varētu būt visādas nianses. Viena ir, ka var par kko lasīt, patiesībā nevēloties to dzīvē - man tas šķiet legit, tad vēl arī, piem, izvarošanas gadījumā, es ļoti šaubos, vai tās ir tādas fantāzijas, kur viņai uzbrūk kaut kāds preteklis, kurš viņu satraumē uz mūžu, drīzāk varbūt tie ir scenāriji, kur viņu nolaupa kāds neatvairāms vīrietis, kurš viņā iemīlas and then he just 'can't help himself'.

Jaunās Saeimas vēlēšanās nobalsoju par Selmu Levrenci.

Viņa savas pārliecības dēļ pat aizgāja no partijas, parādot, ka var stingri iestāties par savām idejām, pat ja tas daudz viņai izmaksā.
Vēlāk viņa atgriezās partijā, parādot, ka spēj arī panāk kompromisu.

Konkrētās vērtības šoreiz ir nebūtiskas, bet paredzu viņai iespaidīgu politiķes karjeru.

riepu salīmēja. bija kaut kas ass iedūries aka nagla/skrūve.
prasīju vai tam var būt kāds sakars ar konkrētajām riepām (pārāk nobrauktas?), bet Andris teica, ka pilnīgi normālas riepas ar pietiekamu protektoru.
ērkšķiem kaisīts mans ceļš.

es jau sen gribēju šito ierakstīt, bet laikam labi, ka neierakstīju, citādi būtu jāraksta papildposts. lai gan tāpat iespējams būs.
karoč man liekas, ka manas automašīnas kaut kā manifestē manu pēdējo gadu iesprūduma sajūtu, virziena trūkumu vai varbūt nepareizību. nu kaut ko.
par volvo elektrodēmonu es jau te esmu daudz skuļījusi. bet volvo devās uz šrotu un es sāku jaunu tīru lapu (vismaz tā man likās) jūlija beigās iegādājoties škodu.
lūk aptuvens taimlains:
24.07. iegādājos škodu
29.07. braucu mājās no staļļa, iedegas riepu spiediena lampiņa, atbraucu mājās, nekas neliekas mīksts
30.07. jābrauc uz Rīgu. mīksta riepa (aizmugurējā, vadītāja pusē). ievedu servisā labot. braucu ar zapasku
31.07. jābrauc uz servisu pēc riepas, bet nosēdies aķis (vēlāk atklājas, ka palikusi ieslēgta salona lampiņa). tiek ielikts cits aķis, bet kopš likšanas panelī rādās visādas lampiņas. AI saka, ka tā varētu būt, bet vispār vajadzētu pēc brīža pazust. nepazūd. riepa salabota. esot bijis kaut kas iedūries un izkritis aka nagla/skrūve.
8.08. Keita atver priekšējo pasažiera logu. mēģinot aizvērt tas iesprūst apm 10 cm vaļā. spiežot pogas - klusums. esmu VVTF darbos un ik pa laikam līst. izpētu drošinātājus, bet tur viss kūl. uzmaucu maisu. naktī pēc pirmizrādes braucam mājās. dzīvesbiedrs interesējas priekškam maiss. nospiež podziņu - logs atveras pilnībā vaļā. un atkal vairs nekust. nākamajā dienā (kas 7diena) dzīvesbiedrs izjauc durvis, saprot, ka netiek īsti klāt mehānismam, bet uzceļ stiklu augšā un atslēdz elektrību, lai atkal nejauši neatveras
10.08. vakarpusē braucu uz Savvaļu ar pilnu bagažnieku pārtikas, skaļi klausos Junior Kimbrough Feels So Good. iegriežu no lielās grantenes Savvaļas pagriezienā, sadzirdu jocīgu, nepatīkamu skaņu. nobraucu līdz meža celiņam, apstājos - mīksta riepa (priekšējā, pasažiera pusē)!!! velkos uz bāzi, informēju, ka vakariņas nebūs laikā, dabūju palīgā Akselī. izkraujam pārtiku, izvelkam zapasku. eju atkal uz bāzi - meklēt dēli, jo domkrats grimst zemē. skrūves ritīgi ierūsējušas, nelīdz arī vd40, kas man ir pieejams bagažniekā. eju vēlreiz uz bāzi pēc āmura. pusotra stunda - 4 skrūves ir, piektā nekādi. tad brauc Ģirta tētis, kuram ir drusku advancētāki instrumenti. karoč, man bagažniekā vajag ne tikai zapasku, bet arī spare dad.
11.08. aizvedu riepu uz servisu, pažēlojos, par lampiņām panelī. tūlīt noņemšot. noņem, samaksāju 15 eur, nobraucu 200 metrus. visas lampiņas atpakaļ. šo riepu nevar salabot, ritīgi uzplēsts uz kaut kāda dzelža vai ļoti asas šķembas. par laimi ir kaut kādas forda riepas šķūņaugšā. uzliek priekšā divas tās. pierakstos servisā - par logu un lampiņām.
14.08. meistars saka, ka folksvāgen grupas mašīnām logu motoriņi esot nenokaujami. gan jau būs trosīte satrūkusi. bet nekā - ir tomēr nomiris motoriņš. saka, lai meklējot šrotā, jo jauns maksā ap 200 eur. Valmieras šrotos nav.
18.08. serviss panelī mirdzošajām lampiņām. izrādās viņas ir īstas un ir sakorodējis gultni. ok, šis kopumā sūds. maksā viss ap 60 eur. gultnis nomainīts, lampiņas vairs nemirdz.
kaut kad posmā pēc šī nejauši atklājas, ka mašīna visu laiku stāv neaizslēgta. pareizāk sakot - daļēji aizslēgta. izrādās atslēdzot no elektro loga mehānismu, kaut kur tur ķēdē ir arī durvis, attiecīgi aizslēdzot mašīnu abas pasažieru puses durvis paliek vaļā. good to know.
29.08. izbraucam mežu un ezeru ar Andretu. bez problēmām atbraucam mājās. vakarpusē gribu aizlaist līdz topiņam. sāku braukt, tieku līdz kaimiņmājai, saprotu, ka atkal ir ļoti nepatīkama skaņa. jes. MĪKSTA RIEPA (aizmugurējā, pasažiera pusē)!!!!!!!
vedīšu rīt uz servisu.

es tā saprotu, ka tas ir tikai laika (un ne pārāk ilga) jautājums, kad būs mīksta arī ceturtā riepa, ja? tā vispār es neatceros, kad es iepriekš esmu pārsitusi riepu. manliekas man pēdējā reize bija braucot pie Amandas uz Stiebriņiem vēl laikos, kad dzīvoju Āgenskalnā - t.i. kādā 2017.
un nepārprotiet - man ļoti patīk mana jaunā mašīna, viņa ir visādā ziņā forša un dara, ko var, lai to manu hvz ko manifestētu šādos nosacītos un saprotamos sīkumos, nevis kā volvo ar gaisīgu, netveramu, bet negantu elektrodēmonu.

bet nu jebal, tomēr!

Kaada jeega vispaar jebko kritizeet, jo dievs jau taapat visu zina, bet kritizeejamais vienkaarshi nezina ko dara, jo saatans tomeer nezina - clearly.

Bet, kaa izvairiities no monumentaalaas sajuutas, ka tu teju viss esi nepareizs, vaajsh, nevariigs un nemaakuliigs. Pat ja tu taads neesi ar noluuku, taas ir fundamentaali nepatiikamas iipashiibas.

tas, ka tieši baltie angļi nedrīkst pieteikties vakancēm - ir institucionalizēts rasisms vai nav?

( ... )

vakarnnakt pārrados mājās, iegāju dušā, sadzēros šķidrumus un biju gatava mosties bez jebkādām sekām. tā nebija. tagad man ir briesmīgi pēc diviem aliem! un labi, ka tā. tā kā šī dzērienu izvirtība atkārtojās ar 12 dienu pauzi, nākamā drīkst atkārtoties ne agrāk par 16 dienām.
ilgā laikā pamodos, iegāju dušā, padzēru kafiju, sataisījos un devos pie jūras. braucot turp cerēju, ka būs auksts vējš, lai varētu to paģiru izdrebēt. nē, jūra bija pavisam rāma, neviļņoja, drīzāk tirpa. apskaudu pāris peldētājus, bet izlēmu, ka tā nebūs gudrākā izvēle, ņemot vērā to, ka tūlīt atsāksies iesāktais un, cerams, iespējams, varbūt, sāksies arī kas jauns! domāju arī par to, ka pastāv reāls risks manas roņošanas beigām.
smiltis bija smalkas un gludas. no mugurpuses, kā debesu pārvalks mācās dūmakaini pelēks lietus mākonis. virs jūras, drūmi maigajās debesīs un baltos mākoņos iestarpinājies bija neliels, tumši, tumši pelēks mākonis. vēroju, kā tas izplešas kā tecēdams pa kapilāriem. gar jūru gāju līdz nākamajai stacijai. smaržoju krastmalā izskalotās dūņas. domāju par to, cik sekli elpoju. man skauž, kad cilvēki man blakus elpo skaļi. viņi izmanto savas plaušas neizjūtot kaunu par to! lūk, tas ir iedvesmojoši. tāpat kā cilvēki, kuri ērti ēd cilvēku grupās. vai pirmajos randiņos. man patīk, kad cilvēki skaļi elpo, elš. man patīk, ka cilvēki svīst un vēl stipri, un nekautrējas par to. ar nosacījumu, ja mazgājas un nesmird. Jūrmala smaržoja kā vētras pēdas, sveķi un degošas lapas. smaržoja kā mājās, bērnībā, bet pavisam, pavisam citur.
atgriežoties pilsētā oda pēc ierastajiem mīzeļiem. agrs vakars bija oficiāli rudenīgi tumšs. jutās ļoti līdzīgi kā pirms aptuveni gada, kad devos uz baznīcu un vakars līdzinājās šim. toreiz baznīcā mācītājs kaut ko runāja par Ievas grēkiem. man šķita, ka viņš man pārmet un mana dzemde sāpīgi pulsēja. es lūdzos, kaut es nebūtu stāvoklī.
pārrados mājās, nomazgājos, galveno sakārtoju, izdzēru kanniņu Liepājas vēja tējas, pagatavoju vakariņas, ēdu trīs stundas no vietas. man šodien nebija jādodas uz baznīcu. šodien neesmu spiesta lūgties vai runāt ar Dievu, bet tāpat to padarīšu. bet, ja es būtu Dievs, es neklausītos meiteni, kura lūdzoties pat nesaliek plaukstas kopā, jo tik kārdinoši ērti ieritinājusies uz spilvena. Dievs ganjau ir labāks par mani, tāpēc arī parunājos ar viņu, pat ja nav kliedzoša vajadzība.
jau gribēju beigt rakstīt, bet atcerējos. maza devos uz kristīgajām nometnēm. vienu no tām reizēm biju istabiņā ar vēl divām meitenēm. mūsu durvis ja aizslēdza, tad mēs iestrēgām. tāpēc tās neslēdzām ciet. kādā no nometnes dienām man izsuta pakaļa un ļoti sūrstēja, prasīju mammai, ko darīt. viņa teica, ka jaguļ bez apenēm, lai elpo. tā arī darīju. tā bija pēdējā nometnes diena. kamēr gulējām, mūsu istabiņā ienāca puiši un apsmērēja sejasnar zobupastām. es pamodos, jo mani ar zobupastu smērēja vispopulārākais puisis nometnē un visā ciematā. viņš patika arī man. mēdzu iedomāties, nez, nebiju nospārdījusies? vai viņš redzēja manu izsutušo pakaļu Dieva nometnē? ceru, ka tomēr nē. esmu priecīga, ka nepiepildījās manas bērnības fantāzijas un nekļuvu par viņa dāmu. tagad viņš ir bijis Gobzema storijos un runā, ka lietojot heroīnu un ko vēl ne. lai gan par mani arī tā vienu brīdi baumoja, bet tā nu gan nav taisnība. morāle ir tāda, ka līdz šim ar pliku pakalu attopos tikai ar tiem, ar kuriem būt nav lemts.
kā, nez, šovakar iet blues? grafititotājam? cerams, ka labi. nez, vai kādreiz kāds uztaisīs grafiti man?

no rīta ārā nepārtraukti sijājās viena šalts pēc otras - droši vien īsts šoks izkaltētajai zālei un krūmiem, un m, kurš ir apslimis, teica, ka var mani aizvest uz veikalu, ja ir nepieciešamība, bet neies iekšā un pagaidīs siltā salonā. man tā šķita laba doma, jo nevilināja izlīt līdz kaulam.

pat dažus metrus no mašīnas līdz veikala durvīm es gāju zem lietussarga, jo gāziens bija pamatīgs. klejoju pa ailēm un pēc brīža iezvanījās mans mugursomas kabatā snaudošais tel. zvanīja m, lai man kko atgdādinātu. pēc īsās sarunas ieliku tel atpakaļ. vēl pēc pāris min tel. iezvanījās atkal, šoreiz zvanīja bērns, lai pajautātu vai apskatījos viņas tekstu diskordā. pēc īsas sarunas ieliku tel atkal atpakaļ somas kabatā. pēc tam atskārtu, ka ir vieglāks ceļš - man mugurā bija agrāk vēl nevilkta, pogājama jaka ar divām lielām priekškabatām, tel taču var ielikt tur, tas ir daudz ērtāk nekā mugursomā. un - tajā brīdī es to neapzinājos, bet kaut kur ap šo laiku manas smadzenes malfunkšunoja.

viss bija labi līdz brīdim, kad pie dažiem aitemiem man bija dillema, kurš labāks un grasījos zvanīt m, bet - nav telefona. nav lielajā, ērtajā jakas kabatā, nav arī otrā kabatā. mugursomā? nē, nav nevienā no mugursomas kabatām. iepirkumu grozā? nē, nav arī tur. lēnām mani pārņēma pilnīga neizpratne un panika. mēģināju iet, kur iets iepriekš, varbūt izdosies to ieraudzīt atstātu kkur uz kāda plaukta malas or smth, paralēli es iztēlojos kā mans telefons nonāk kaut kādu nezināmu cilvēku rokās un - tas ir ļoti savtīgi, iespējams, bet tas, ka viņi varētu ar to maksāt, man nešķita ļaunākais (kartes var nobloķēt, galu galā), bet visbaisākā man šķita doma par to kā tiek atvērtas viena galerija pēc otras, kurā roku rokā zem rudens lapām flirtē kyo un tohru vai kur ir meme ar vīriešu prasībām 'precību materiāla' sievietei 2026. gadā (tur ir tikai 2 punkti: 1)viņa nenogalina bērnus, 2)viņai nav dzimumlocekļa - the bar is low), bilde ar pareizo miega tēju vai video kā leikocīti tīra tavu organismu, kāds īpaši grafisks citāts no kāda literāra darba, kurš man šķita komisks, attēls ar stafiju, kurš mežā grauž koku vai manu kaķi, kurš koridorī nodarbojas ar aura farming, smieklīgi viduslaikos zīmēti sikspārņi, Ketlīnas Stokas raksts, Snorkes jaunkundze un Bumbulīte gotu apģērbā.. no one would give a fuck and nevertheless it's still terrifying. tas šķiet līdzīgi kā pazaudēt personikso dienasgrāmatu, tikai sliktāk.

tad man iešāvās prātā, ka es tikai tērēju laiku, bet vajag ātri kko darīt, piem, lai man zvana m un tad varbūt varēs atrast, jo tel joprojām ir vēl jābūt veikalā. ieraudzīju 2 veikala darbiniekus un devos pie viņiem, sakot, ka es vēlos atstāt grozu ar lietām tajā un tūlīt būšu atpakaļ, jo bla bla bla, uz ko viens no viņiem uzreiz sacīja, ka it's ok, jo viens darbinieks jau esot tel atradis un atnesis. viņš aizgāja tam pakaļ un pirms atdeva, drošības pēc pajautāja, kāds tam ir keiss. un es atbildēju, ka anime tēls - elfiņš Frīrena un uzreiz tas man tika atdots. viņa kolēģis teica, ka it's just horrible when that happens and i replied that yes, i nearly died :)

Es nekad neshaubos par Dievu, bet es shaubos par sevi un saviem ieradumiem, spontaanaam domaam, nepaklausiibu.

Jo nav jau liinijas starp beerniibu un pieaugshanu.

Saldus kultūras nams tagad ir kļuvis par būvbedri. Kultūras namā pirmo reizi bučojos, spēlēju pirmo koncertu, redzēju Rembo, Terminatoru, Komando, Matrixu un ko tik vēl ne. Vēl viena atmiņa pizģets.

ja vien jūs zinātu, kā man šodien ir gribējies rakstīt! rakstīšanas apstākļi ir apgrūtināti manas šodienas spontānās dabas dēļ un... jo, kad biju mjās, gribēju būt lielā mājsaimniece un pgriezt matraci otrādāk un.... procesā aplēju dtoru ar stipru kafiju ar lielu cukur daudzumu un...pienu. tastatūra ir lipīgi spiežama un neparakstāma. tieši kā norunāju, ka jāņem jaunu datoru uz nomaksu. notikuma sekas atspoguļosies šī ierkst gramatikā. es tās nelabošu. šodiena bija sajūtās izteiksmīga diena. emocijas bija asas, lēmumi neparedzami, vārdi nepārdomāti un apstākļi jūtami.
pamodos kā ierasts, aizbraucu kur jābrauc. tur bija skaļi... tur bija robotu agresija un citplanētiešu cīņas un dažādi citi, ļoti skaļi trokšņi, kas forši salikti kopā. trokšņi skaņas un simfonijas lika man vēlēties būt citur, un ne tur, kur es ar visskaidrāko apziņu izvēlēties atrasties. es aizgāju prom. es pārrados mājās, mani gaidīja veseli divi pasta piedzīvojumi. es izlēmu iet pēc papīrīšiem un alus. pagriezos pa kreisi, tur kā reiz izgāja, lai slēgtu ciet. griezos otrpus lai ietu citur. iegāju citur, un satiku draudzeni. viņa arī pirka alu. mēs aizgājām apskatīt viņas juno vāģi, par ko viņa nosapņoja un nākmjā dienā ar savu drugu devās padarīt to par svu.
vāģis bija ļoti labs. tur radīsies bērns.
atvadījos un devos ar savu alu klausīties melanholiskas, klasiskas melodijas ar skatu uz sauli. aizbraucu tur, bet izdzēru svu alu skatoties uz atlūzušu koku. tobrīd domāju, kā varētu parakstīt, bet nerkstīju. sēdēju, domāju... kur ir mani brīnumi? mēdzu to nodomāt bieži, agrāk brīnumi ar mani notik bieži. bet apzinos, ka tad mn tos vajadzēj vairāk. un tagad ir vairāk cilvēku, kuriem brīnumu vjg vairāk nekā man. un man nav žēl, jo man ir mierīgi, bet tāpat esmu sailgojusies... pēc brīnuma.
pēc alus izlēmu, ka došos meklēt brīnumu pusceļā uz mājām. sazvanīju draugu. uzvedos kā nemēdzu uzvesties. satiku cilvēkus, kurus nemēdzu satikt. redzēju cilvēkus, kurus esmu redzējusi. biju vietās, kur nemēdzu atrsties. šōdien izdzēru divus alus, bet nedomājiet, ka esmu atkal kļuvusi visatļautīga, nepavisam nē! es rēķinu līdz, ticiet mn. vilšanās sevī var būt arī veselīga daļa procesa. un tai ne vienmēr ir jājūtas slikti! varbūt mazliet pārmetu sev, bet es nejutos slikti. es stipri cenšos, tad stipri atpūšos.
man parādās jauni slāņī. vienmēr, tik tālu cik atceros (nekad neatceros tālu), esmu redzējusi sevi kā vienu kopumu. joprojām rezonēju ar vairākiem tiem sevis aspektiem, bet mans kopums mainās. ja ne kopums, tad nokrāsa. liekas pēkšņi jūtos citādāk, domāju savādāk. it kā kaut kas fundamentāls mainītos, bet man vēl nav skaidrs, kas? vai es vispār gribu zināt? cerams, ka jā
pārrados mājās tiešī ar pusnakti. iela bija pilna ar kaķiem un manu mīļāko svešinieci Rīgā, kā ierasts. pārrados mājās un pārdomāju vakara piedzīvojumus, sarunas un izvēles. dažas reāli nepatīk, bet esmu patiešām izbudījusi šō vakaru. runāju ar cilvēkiem ar kuriem nemēdzu runāt, un sarunas mn patiešām patika. man patika, ka draugiem ir jādodas uz darbiem, tāpēc jau vienos biju ārā no dušas, pļumpēdama ūdeni. man patika pateikties Dievam, ka pasargāja mani no pašas jautājumiem.
vakara gaitā biju jutājusi draudzenei, kā man nokļūt pie brīnuma. tad es nepieskāros vairs telefonm, jo dzēru alu, dejoju, pārāk stipri apbrīnoju bārmeni. ceļā mājup sadzirdēju viņas atbildi, ka brīnums šōvakar, visticamāk, nenotiks. un viņai bija absolūt taisnība. nekāds brīnums nenotika. tāpat šis bija mežōnīgi labs vakars ar ļoti labām sliktajām izvēlēm. \
kad gaidīju transportu, redzēju grafiti ar daudzpunkti... un domāju, par ko gan svešinieks jūtas tik daudzpunkte? un tad jutos ļoti... daudzpunkte... reizēm mēdzu nodomāt, vai sober grafititiotājs ir sober? vai viņš to grafitito dienās, kad ir sober? vai tieši pretēji? ceru, ka gan sober, gan daudzpunktei ir jauks vakars.

pateicoties jan09 ierakstam tagad palasīju Talsu novada ziņas un uzzināju, ka nesen Sabilē aizvadīts 31. Vizmu salidojums, kurā ar saviem pavadoņiem pulcējušās 27 Vizmas. iedomājos - ja līdzīgu pasākumu vēlētos organizēt manas vārda māsas, tad mums būtu jānoīrē kāds futbola laukums vai lidlauks un mēs tur brāztos no visiem stūriem aumaļām, teju kā trešajā Šrekā, kur viņam rādījās murgi ar maziem, brēcošiem šreku mazuļiem, kas štābeļiem vien gāzās iekšā caur logiem un durvīm.

šis nav svarīgi, vienk mazliet aizdomājos, tātad:

toriji un leibors ir vairāk kā 100 gadu vecas partijas, sievietes var būt UK parlamentā no 1918. kopš tā laika torijiem kā partiju līderes ir bijušas 4 sievietes, bet cik leiboram? nevienas.

lielos mērogos man ir vienalga, cik sievietes kurai partijai, bet te vienkārši tas fakts, ka piečakarēšanās par dzimumu repezentāciju un seksismu tieši nāk no kreisajiem, kamēr viņi paši šādā šķērsgriezumā nav nekāds paraugs un izskatās sliktāk par konservatīvajiem.

Part of me in actuality rejoyces in all the victimhood movements... about time to recognise globally in so many ways how fucked up embodiment is.

Existential crisis matters.

"Mana kādreizējā filozofijas katedra Gentes Universitātē aizliedza apskatīt šo Anomālija (Anomaly) un Farias (Faria) zinātnisko rakstu mana kolēģa Baukes de Vrīsa (Bouke De Vries) filozofijas nodarbībā. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā demogrāfija un migrācija tiek aplūkotas kā potenciāli draudi liberālajām sabiedrībām, kā arī pieminēts kaut kas tāds kā “biokulturālā nepārtrauktība”! Ak, šīs šausmas! Tas izklausās gandrīz... konservatīvi! Kāds, lūdzu, pasargājiet studentus!

Ja vaicājat man, vieni no galvenajiem draudiem ar ko saskaras liberālisms, ir tieši tas, ka (daži) liberāļi vēlas apklusināt debates par draudiem ar kuriem tas saskaras. Ko gan citu mēs varējām darīt? Bauke aicināja mani apvienot spēkus un uzrakstīt atbildes rakstu, kurā kritiski izvērtēts un apstrīdēts Anomālija un Farias arguments. Tagad tas ir pieņemts publicēšanai.

Tātad – vai liberālisms spēs pats sevi pārdzīvot? Anomālijs un Faria uztraucas, ka ne, norādot uz zemu dzimstību, kultūras sadrumstalotību, masveida migrāciju no neliberālām kultūrām, kā arī paša liberālisma noteiktajiem ierobežojumiem. Mūsu rakstā mēs esam cerīgāki. Atvērtas sabiedrības pielāgojas ātrāk; cilvēki maina puses un atsakās no ideoloģijām, kad to fasādes plaisā; tehnoloģijas sniedz viņiem priekšrocības; un arī autoritāriem režīmiem ir savas demogrāfiskās problēmas. Liberālisms vēl nav norakstāms. Šī bija savstarpēji oponējoša sadarbība, un tādas bieži vien ir visinteresantākās. Bauke ir pesimistiskāks un sliecas domāt, ka demogrāfija (lielā mērā) nosaka mūsu likteni, turpretim es uz liberālās demokrātijas noturību raugos optimistiskāk un vairāk koncentrējos uz kultūras transmisiju – kas var mazināt demogrāfiskās priekšrocības ar ideju horizontālu izplatīšanos un ideoloģisku pārbēgšanu otrā pusē. Liberālisms pēc savas būtības ir pievilcīgs un tāds tas paliks arī pārskatāmā nākotnē."

(šo rakstīja beļģu akadēmiķis Maarten Boudry, šodien pirmo reizi par viņu uzzināju, šķiet interesants tipāžs)

šorīt, velkot džinsus - iespējams tāpēc, ka tas notiek samērā reti - atcerējos vienu fragmentu no kādas sen klausītas Alana Votsa lekcijas, kur viņš salīdzināja džinsus ar kimono kā pretstaus - kimono kā viegls un gaisīgs, kas dod tev mazāk iespīlētības un robežu, savukārt džinsi kā cieši un cieti un - kā viņš savā humoristiskajā manierē izteicās - 'so you'd know you're there'

un tagad, pēc nez cik ilga laika uzvelkot džinsu bikses, sajutu, cik brīnišķīga un vajadzīga man bija šī iespīlētības sajūta - to know that i'm there, yes, i am, 100%.

Vienkaarshi visu laiku ir sajuuta, ka dziive ir backroom nevis actual iista dziive kaa pie cilveekiem. Man pat nav iistas meebeles un iistas bildes pie sienaam, it fits. Un ir monumentaala vainas sajuuta, ka deelj manas nemaaceeshanas dziivot un buut pieaugushajam, ciesh cilveeki, kas ir iekgraviteejushi manaa radiusaa. Varbuut ne ciesh, bet, ka vinji arii automaatiski nokljuust shajaa stagnant backroom, kur es arvien atrodos jau kopsh beerniibas.

Protams, es zinu, ka beerni izaugs un izlauziisies un vinjiem buus pashiem savas eksistenciaalaas kriizes un paradiizes and maybe nicer backrooms.

Un R ir pieaudzis cilveeks ar suvereenaam izveeleem afterall.

Es dazhreiz domaaju cik ljoti R ir nepaveicies satikt tik bezjeedziigu un apaatisku cilveeku kaa mani. Cilveeks ar tik rosinoshaam un kvalitatiivaam iipashiibaam ir pelniijis satikt liidziigu, progresiivu cilveeku.

Es biezhi juutos kaa traips, kaa paraziits, taa it kaa es neatstraadaatu pat minimumu no taa kas man nepelniiti ir ticis dots.

Bet viss ko es varu dariit ir vienkaarshi turpinaat straadaat prieksh vinja un beerniem un cereet ka kaut kaadaa eksistenciaalaa jomaa ar to kaut kaa mistiski pietiek. Ja man buutu vairaak ko dot es tachu dotu.

Man vienkaarshi ir zheel, ka cilveekiem nav paveicies ar manu debiilo klaatbuutni dziivee.

Meklēju Amazonā grāmatas, ko “Perfektajās dienās” lasa Hirajama: Viljamu Folkneru, Aju Kodu, Patrīciju Haismitu… un nākamais, ko man piedāvā iegādāties, ir multifunkcionāla birste tualetes poda tīrīšanai