Liesmas lodītes - draugu spēks

Pēc pagājušā ieraksta publicēšanas sāka līt lietus tieši uz pāris sekundēm, tikai man. Kamēr gulēju, gāza. Arī vakarā gāza, izmirku ar visu lietussargu. Tas bija debešķīgi. Pankūkas nebija visgaršīgākās tikai tāpēc, ka tās tika ceptas pannā, kurā iepriekš ticis cepts kas sāļš. Turpmāk mājās parūpēšos, lai vienmēr būtu viss pankūkām, lai tamlīdzīgas pankūku krīzes neatkārtotos.

Brīnišķīgi nepiepildītas dienas! Pamostos vēlu, neēdu līdz naktij, biežāk smirdu, spēlēju spēles. Šorīt pamodos, mani sagaidīja gara ziņa no kādas attālākas draudzenes par sapņa fragmentu, kurā dejoju zem lustras. Tad kāda cita mana draudzene pārskaitīja man naudu ingvera šotiem un gardumam, vienkārši tāpat.

Bija ilga diskusija paceltos toņos par politiku ar kādu, kurš neļauj neko pateikt. Viņš grasās balsot par Šleseru, 1+1=2. Vispār, šī pēdējā nedēļa man ir izrādījusies dīvaini politiska, vairāk veidos nekā viens, tajā gan neiegrimšu. Zīmīgi šķita tas, ka drīz pēc ķīviņa Visums un Dievs man ļoti skaidri atgādināja, kāpēc vēlēšanās balsošu par to, par ko balsošu un to nemainīšu. Iestarpināšu atgādinājumu - pret Stambulas denonsēšanu bija iestājusies tikai Jaunā Vienotība un Progresīvie.

Pēdējās dienas neiet kārtīs! Kad biju maza, manas draudzenes tēvs izmantoja mūs seksuāliem nolūkiem. Mēs regulāri devāmies pie viņa palikt pa nakti, jo viņš viens dzīvoja palielā, nomaļā lauku mājā, bet mēs abas vienistabas dzīvokļos ar visām savām ģimenēm. Vienai pie otras palikšanas pa nakti uzspīdēja tikai pa retam. Pie viņas tēva mums pat bija bija pašām sava istaba! Tur regulāri vakaros pa televizoru skanēja Stāvoklī 16 gadu vecumā, daudz spēlējām kārtis. Vienmēr esmu mierinājusi sevi par notikušajiem notikumiem ar to, ka vismaz labi iemācījos spēlēt kārtis.

Gan jau tagad neveicas kārtīs, jo pēdējā laikā spēlēju ar mērķi uzvarēt. Uzvaras visvieglāk nāk, ja spēle neko nenozīmē. Tad ir organisks plūdums un apmaiņa, aizmiglojas acis un attopies tikai tad, kad esi vēlreiz uzvarējis. Arī šovakar tik izmisīgi centos uzvarēt, kamēr zaudēju tik daudz reizes pēc kārtas, ka visiem apnika ar mani spēlēt. Nācās sev domās pateikt, ka dažreiz arī nākas iet gulēt kā lūzerei.

Noteikti neiešu gulēt vēl ilgi. Ļoti iespējams, ka vēlāk mēģināšu uzspēlēt vēlreiz. Tagad plānos ir paēst pirmo ēdienreizi un paskatīties Caur ērkšķiem uz... vai arī Slavenības bez filtra. Jūtos daudz labāk nekā dienās iepriekš, bet ne labi. Manas nepiepildītās dienas aizpilda manu draugu un ģimenes mīļums. Izbaudu savu veseļojošos rīkli, provocējot to ar pārlieku lielu dziedāšanu. Iesildu kaimiņus atveseļošanās koncertiem. Tad paklepoju gļotas. Mana atveseļošanās solās būt piepildīta, ir izveidojušies vairāki jauki plāni, ko ar nepacietību gaidu. Sakrājušos darbus ceru efektīvi paveikt bez pārcenšanās. Pēdējo gadu esmu izdegusi un liesmojusi elles liesmās, vairākkārt un uz riņķi, bet tagad esmu gatava mēreni kūpēt. Šoruden ceru uz mieru, garlaicību, spēļu spēlēšanu sveču gaismā un grandiozi ikdienišķām dienām ar mīļajiem. Gaidu šī gada nosvērti un mīļi. Pasauli griezošos piedzīvojumus atlieku uz citu rudeni.

šoferis kā jau šoferis, omulīgs lauku opis, bet, kas neparasti, pa visu autobusu uzlicis kaut kādu tehno miksu :o
AI pateica priekšā, ka tas ir deep hypnotic techno MN Beats FALSE LIGHT. nu opi, malacis.

Tikko uzvārīju savu otro kafijas krūzīti un jūtos labi. Jau otro dienu pamostos ap 9:00 un ļoti ceru, ka tas tā arī turpināsies. Nav gluži tā, ka man būtu, ko darīt no rītiem, bet man ļoti patīk doma, kurā es pieturos pie "klasiska" režīma. Turklāt, ja es atrastu darbu, kas no manis atkal pieprasītu 9-5 režīmu, tad nebūtu briesmīgi jāpielāgojas. Grūti noticēt, ka nu jau būs apritējuši divi mēneši kopš esmu šādā brīvgaitā. Domāju, ka tas man nācis tikai par labu. Patiesībā biju iztēlojusies, ka man būs vairāk brīva laika, nekā tas ir. Man vēl ir pietiekami daudz ieplānotu lietu, kurām nav pat sanācis pievērsties, bet tas arī ir normāli. Principā viss ir normāli un šķiet tieši ar to man ir nedaudz grūti, jo ļoti ilgu laiku atrados tādā nenormālijā, ka tagad jūtos līdzīgi, kā ejot pie fizioterapeita pēc kaula lūzuma.

Vakar biju pastaigāties pa ķīpsalu un ciemos. Tur mani pacienāja ar ļoti garšīgu piparmētru saldējumu. Naktī ejot mājās sapratu, ka savas vasaras pārgājienu kurpes varu droši apmainīt pret savām starpsezonas čībiņām. Tā kā kokiem jau paliek dzeltenas lapas, tad īpašu pārdzīvojumu par šo arī neizjūtu. Patiesībā man šī slāņošanās pat tīri labi patīk.

no tās pašas vārdnīcas, kuru man vakaros patīk paškirstīt



paskatījos [tā virspusīgi] info par Joseph of Cupertino levitācijas spējām:

"Saskaņā ar Džo Nikela un Gordona Steina teikto, aculiecinieku ziņojumi par Jāzepa levitāciju ir pārspīlēti un bieži vien tikuši pierakstīti gadus pēc viņa nāves. Steins norādīja, ka Jāzepa iespaidīgākā levitācija bija viņa lidojums 70 jardu [64.008 m] attālumā no durvju ailes līdz 36 pēdas [10.9728m] augsta krusta virsotnei, ko būvēja viņa mūku grupa, taču šādi varoņdarbi "netika aprakstīti nevienā aculiecinieku stāstā un tika reģistrēti tikai pēc viņa nāves". Nikels secināja, ka Jāzepa dramatiskākie gaisa pārvietojumi sākās ar lēcienu un, šķiet, turpinājās pa pēkšņām lokveida trajektorijām, kas būtu sagaidāms no atspēriena, nevis no apļveida vai spirālveida lidojumiem. Jāzepa levitācija sākās ar kliedzienu vai saucienu, kas liecina, ka viņš nelēca kāda ārēja spēka ietekmē, bet gan izvēlējās to darīt pats.

Roberts D. Smits savā grāmatā "Comparative Miracles" (1965) izteica pieņēmumu, ka Jāzeps veica vingrotājam līdzīgus trikus. Smits atzīmēja, ka daļa no viņa levitācijām "sākas ar lēcienu, nevis no guļus, vienkāršas stāvus vai ceļos nometušās pozīcijas; liecinieki ļoti veiklu cilvēka lēcienu sajauca ar levitāciju."

Saindēšanās ar rudzu maizi, kas gatavota no melnajiem inficētajiem graudiem, viduslaikos Eiropā bija izplatīta parādība. Bija zināms, ka tā izraisa krampju simptomus un halucinācijas. Britu akadēmiķis Džons Kornvels ir izteicis pieņēmumu, ka Jāzeps bija lietojis uzturā šādu rudzu maizi. Saskaņā ar Kornvela teikto: "Šeit, iespējams, slēpās viņa levitācijas atslēga. Pēc savu klaipu nogaršošanas viņš acīmredzot ticēja, ka paceļas gaisā — tāpat kā tam ticēja pārējie, kas tos nogaršoja."

Vēsturnieks Karloss Eire savā grāmatā "They Flew: A History of the Impossible" rakstīja, ka viņš nevar norakstīt liecības par Jāzepa levitāciju kā melus vai masu histēriju. Saskaņā ar Eires teikto, šīs levitācijas ir tik ekstrēmas, ka, ņemot vērā vidi - variantus, ka tās ir viltības vai iluzionistu palīgierīces, ir jāizlēdz. Aculiecinieku skaits un statuss, starp kuriem bija arī augstākās šķiras pārstāvji, padara viņu stāstus ticamākus, un Eire uzskata, ka pierādījumi par liecību patiesumu ir pārliecinoši, lai gan viņš atzīmē, ka jautājumu par to, vai kāds tiešām lidoja, vēsturnieki nevar atrisināt, un tā vietā viņš sava pētījuma centrā izvirza to, kā notikumus aprakstījušie cilvēki redzēja pasauli."


*

vai Jāzeps tiešām levitēja - es nezinu, bet zinu, ka bērnībā skatījos video kasetes ar Deivida Koperfīlda trikiem un tie mani nudien ļoti pārsteidza, īpaši tas kā viņš 'lidoja'.

vakar es uz kādām 5 min pastaigāju ar 20 kg weighted vest (m nopirka sev, bet joka pēc uz brīdi uzlika man). tad, kad to noņēma nost, pirmajā mirklī man burtiski šķita, ka atraujos no zemes un ceļos gaisā - ķermenis šķita tik viegls, ka to varētu aizpūst. tas man atgādināja sēriju no Samurai Jack, kur viņš dzīvoja pie tiem jaukajiem pērtiķiem, kuri viņam iemācīja how to JUMP GOOD. ja es ilgāk pastaigātu ar šādu vesti, šķiet, ka toč varētu uzlekt uz jumta lol.

The longer the hammer, the greater the force. The harder you swing it, the harder it hits.

Savlaicīgi ziņoju par incidentu.

Saistībā ar britu valdības grandiozo plānu vairāk kā 1200 imigrantus izmitināt Pidingtonas ciematā, kurā dzīvo, saskaņā ar pēdējo census, 358 iedzīvotāji. Šī ciemata sievietes uzrunāja valdību un viņas tapa sadzirdētas - viņām atbildēja sieviešu un līdztiesības (Women and Equalities) ministre Bridžita Filipsone. Viņas atbilde intervijā BBC bija šāda - statistiski sievietes vairāk cieš no sava partnera un Lielbritānijā vispār neviena sieviete nevar justies droši. Šahs un mats. Pidingtonas sievietes: bīstieties no saviem vīriem un draugiem un bērni - no tēviem, viņi ir daudz bīstamāki par 1200 nedokumentētiem vīriešu migrantiem no valstīm, kurās sieviešu tiesības nav ne tuvu tam kādas tās ir rietumos un kuru nacionalitātes ir augšgalā visās seksuālo noziegumu per capita statistikās UK un kuriem valdība izdala bukletus ar info, ka citus cilvēkus, arī sievietes un bērnus, nedrīkst sist un izvarot, jo UK tas nav likumīgi. Jebkurš vīrietis šādu info iemācās no valdības bukleta un, ja nu kāds tomēr kādu izvaro, bet izrādās, ka vienkāši nav dabujis bukletu - vai to cilvēku var vainot?

Protams, ne visi nedokumentētie imigranti pastrādā noziegumus, taču šajā situācijā - nomitināt 1200, kur blakus dzīvo 358 - un tad cilvēku bažas vienk norakstīt ar - uztraucieties labāk par saviem vīriem un tēviem..

sieviešu dzīve cibiņā https://www.facebook.com/share/r/1DbdL2sHmk/

nesaprotu, kāpēc kāds vēl nav ieskenējis visu Kentauru grrrrr

Vecais Ludvigs Witgenšteins spokojas un saka, ka “tas, kas izskatās spožs (luminous), neizskatās pelēks”. Viņš acīmredzami nav paskatījies.



Nav paskatījies uz sāls pļavu palienēm, uz jūras vēju un saules nosidrabotiem dēļiem, uz koka mizas iekšiņu, uz visu pārējo pelēko, kas ir pelēks tikai tiem, kuri neprot redzēt.

Šrilankā ir maizes tuktuki. Gan lielās pilsētās, gan ciemos un tālu laukos. Pa ceļiem un neceļiem tie izvadā klaipus un bulciņas rītos un vakaros. Un, lai cilvēki zinātu, ka viņi brauc, ka jāmeklē rokā pāris rūpijas un jāstājas ceļa malā, tiem tuktukiem ir skaļruņi, kuros skan tātā tātā tā tā tā - Bēthovena Elīzai. Diezgan sirreāli. Vaicāju vietējiem, kas tur skan. Viņi nezina. Bet kāds taču to izdomāja. Kādam tas bija svarīgi. Lai visā Šrilankā no rītiem un vakaros kopā ar maizi atbrauktu Bēthovens.

UPD
Izrādās nevienam tas nelikās svarīgi. MI atbild - Kad 2000. gadu sākumā Šrilankā strauji izplatījās tuk-tuki un pirmie mobilie tālruņi, maiznieki sāka izmantot trīsriteņus, lai pārdotu preces tālākajos ciematos un pilsētu rajonos. Lai pievilinātu pircējus (līdzīgi kā saldējuma mašīnas Rietumos), šoferi pieslēdza savus mobilos tālruņus pie skaļruņiem. Tajā laikā viena no visbiežāk sastopamajām un populārākajām iepriekš iestatītajām polifoniskajām zvanu melodijām (ringtoņiem) telefonos bija tieši Bēthovena "Elīzai". Melodija tik ļoti iegājās cilvēku apziņā, ka tā kļuva par universālu maizes simbolu visā valstī. Šrilankā šīs skaņas dzirdēšana nozīmē tikai vienu – klāt ir silts Roast Paan (plakanā maize) vai saldās Kimbula Banis (krokodilformas maizītes)

Šorīt pamodos no aukstuma ap plkst. 9:00. Vārīju kafiju un pie plīts sildīju pirkstus. Nedaudz apdomājos un sapratu, ka pēc apkures tomēr vēl neilgojos. Drīzāk, ja man mājās būtu krāsns vai kamīns, tad labprāt to šodien iekurtu. Varētu uzvilkt kājās tad tādas pūkainas zeķītes un sēdēt pie tā. Nekas, tā vietā toties varu tagad izbaudīt mitruma savācēja dūkoņu. Šodienas plānā ir beidzot saņemties aizstibīties uz laundromātu, kā arī vakarpusē ieplānota viena tikšanās. Vispār esmu varbūt pārāk kārtīgi aizplānojusi šo un nākamo nedēļu. No otras puses atkal domāju, ka varbūt tomēr tas ir labi, tomēr ziema taču kādā brīdī arī pienāks.

Vakar pēcpusdienā biju pastaigā pa grīziņkalnu, lielajiem kapiem un miera ielu. Savukārt tuvāk uz nakts pusi pārgāju pāri salu tiltam un izstaigāju jauno daugavas promenādi. Tas vispār nebija pārāk plānoti. Vienkārši iekāpu 8A tramvajā, kurš izrādījās gāja uz depo ķengaragā (?). Priekš kam vispār likt klāt numurus?

Vēl gāju gar nacionālo bibliotēku un domāju, ka grozi, kā gribi, bet dienas beigās tā tāpat ir tikai ļoti liela ļoti pelēka ēka. Ik pa laikam iedomājos, ka varētu kaut kad saņemties un aiziet "pastrādāt" no turienes, bet šis plāns īsti nav īstenojies, lai gan agrāk turp devos ļoti bieži. Visaktīvāk gan laikam vidusskolas laikā. Šogad gan arī tieši sanācis atkal vairāk pievērsties tā laika interesēm. Tas man pagaidām tīri labi patīk dzīvē. Tikai es vairs neticu sakritībām.

Šodien nepamodīšos no murgiem, jo joprojām neguļu. Veicu sliktu finansiālu lēmumu, pasūtīju lepnas brokastis par atlikto nodokļu naudu. Es nevarēju tā nerīkoties, vietu sauc kā manu kaķi un tur bija pankūkas! Man nav piena un olu, iespējams, arī miltu. Ja es varētu aiziet uz veikalu, es aizietu. Nu, es varu, bet nu nē, nevaru. Pankūku dēļ es varu veikt sliktāko izvēli. Draudzenei šobrīd ir paģiras no visa uz zemeslodes, tad arī es drīkstu pasūtīt pankūkas. Tad karsti, tad auksti. Šorīt putniņi čivina tā, kā čivināja Austrijā. Tik saldi gulēšu. Ar pilnu vēderu pankūku par nodokļu naudu. Trūkst vien tā, ka sāktu gāzt lietus. Varbūt šovakar pamodīšos no sapņa?

instagrams savu sākotnējo esenci - jeb tās publikācijas sev lapā - ir pazaudējis pilnībā. Kopš viņi ieviesa to bezgalīgo lenti, kuru nevar izskrullēt un kura ir pilnībā sajaukta ar visu iespējamo pasaules sūdu, tur principā ir ļoti grūti jebkam sekot līdzi. Es gaidu, kad ES viņiem uzliks visus iespējamos sodus, jo šis ir vienkārši skumji.

Nepiepildīta diena. Neliels stress. Šodien biju plānojusi būt vesela. Es neesmu. Esmu sadzirdējusi dzīvokļa skaņas, kādas līdz šim nebiju atklājusi. Ar savu nomodu pavadu kaimiņu, kurš pirmais no iekšpagalma kaut kur brauc. Kādu rītu gaisma krita savdabīgi līdzīgi kā gadiem atpakaļ, Liepājas dzīvoklī uz Veidenbauma ielas. Man ir iepaticies klusums un spēlītes. Elektriskais sildītājs un kamīna skaņas. Gaita ir nepiespiesti lēnāka. Ceru pietiekami uzsūkt mieru un būt iztukšota, lai atgriežoties pasaulē varētu uzsūkt vairāk nekā iepriekš. Tad gribu visu ar sparu. Biju izgājusi ārā, tur smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Pieteicos kādam negaidītam pasākumam, negaidītā atrašanās vietā. Man vajag noskatīties vēl kādu filmu, grāmatu vairs neceru iesākt. Jūtos pārgurusi no nekā. Miegs ir salds, bet pamostos no murgiem. Ļoti pietrūkst ejošas pēdējo ierakstu sadaļas cibā

uztaisīju jaunu visionboard, jo viss tagad ir baigi mainījies un tajā ir tādas lietas kā daba, harmonija, lasīšana, mājas, joga, brīvība, dzejošana, dejošana, spellcrafts, (u. c. slepenie, ja) bet tajā nav glezniecības. nezinu. vnk neceļas roka to tur ielikt. laikam dēļ tā, ka sāku to apgūt nopietni? un tas tagad man asociējas ar kaut ko, ko vajag un kam ir grafiks, kas ir strikts un nopietns, ne vairs instinktīva impulsa izlāde, spēle vai improvizācija. es pat to nedaru ārpus uzdevumiem. man šitas nepatīk. es jau zināju, ka tā būs.

Viens naktī pēc svētdienas. Godīgi sakot, nezinu ko tagad darīt. Varētu iet dzert vīnu, ja būtu kur. Bet I gnjau beidzies un pārējie laikam guļ. Neaizmigšu vēl vismaz divas stundas.

Hello, September, nav jau ļoti grūti noteikt, kura ir mana ciba, vai ne.
Yr Dragon Tiger, pls, do not be warned, be natural.

nevaru aizmigt, jo domāju par visu to, kam nepiekrītu