nelabrit
Recent Entries Archive Friends User Info

• Atvadas no 12. stāva
• 8/13/23 12:53 am
• Šī visdrīzāk ir mana pēdējā nakts Skanstes dzīvoklī, jo rīt jau ieplānota pārvākšanās uz Avotu apkaimi. Šodien biju jauno dzīves vietu apskatīt un mani nepamet skumīga noskaņa par pārvākšanos. Atceros, ka pārvācoties no sava ciema atpakaļ uz Rīgu naktīs nevarēju pagulēt un kārtīgi pakojos un gatavojos, lai visu iedzīvi varētu pārvest uz Skansti. Tas bija pirms ļoti gara nepilna gada. Tagad ir kaut kā savādāk. Pat neplānoju grāmatas siet sainīšos, jo šo pārvākšanos īsti negaidu.
  
  Padzīvot 12.stāvā patiesībā bija visai svētīgi. Ne tikai labā skata dēļ, kurš man nežēlīgi pietrūks. Varbūt es to izprintēšu un jaunajā dzīvoklī pielikšu pie sienas. Patiesībā vairāk par skatu man patika iespēja ieraudzīt vēl vienu Rīgu. To, kura atrodas virs koku galotnēm. Šajā Rīgā kaimiņi dzīvo bez aizskariem un vienlaicīgi izejot uz balkona atzinīgi viens otram pamāj ar galvu. Šeit cilvēki neizliekas, ka viens otru neredz. Tas ir kā dzīvot komunā, kurā biedri savā starpā nesarunājas. Šajā Rīgā ir mazliet citi arī laikapstākļi, nekā tur lejā. Tu it kā esi ļoti tālu un neviena nepamanīts, jo reti, kurš cilvēks paskatās uz augšu, bet tajā pašā laikā tev ir tavi kaimiņi, kuri dzīvo vienā līmenī ar tevi. Šajā Rīgā salūti izskatās skaisti pat, ja tie tiek izšauti super tālu. No šejienes var redzēt Vecrīgas baznīcas torņus, Gaismas pili, Vanšu tiltu, AB dambja Latvijas karogu, māju jumtus, saulē zaigojošas ventilācijas šahtas, zemāku stāvu iedzīvotāju dzīvokļus un televizorus, Arēna Rīga stāvlaukuma koncertus, Vecmīlgrāvja ceļamkrānus un Sarkandaugavas mežu. Un neviens te pa naktīm neguļ, jo vieglāk ir aizmigt skatoties uz mākoņiem, nevis veroties Rīgas mirgojošajā lampiņu virtenē, kuru veido laternas, luksofori un automašīnu gaismas. Šeit laiks iet nedaudz savādāk un stipri vējainā laikā māja nedaudz šūpojas. Te to vēju var dzirdēt gluži kā esot pie jūras.
  
  Man šķiet, ka nebija labākas vietas, kur pārvākties pēc dzīvošanas izolētajā pierīgas ciemā, kā šis 12.stāva dzīvoklis. Lai gan tas pats iekrita manās rokās un tieši tāpat arī izkrita, esmu nereāli pateicīga par šiem dzīves mēnešiem, kurus te aizvadīju. Un vienmēr, kad braukšu šai mājai garām, iedomāšos par to, kā tieši šeit tika uzrakstīts līdz galam bakalaurs. Par to, kā šeit nosvinēju lielākā projekta, kuru esmu līdz šim vadījusi, pabeigšanu. Par to, kā patiesi pēc ilgiem laikiem atkal sāku sevi iepazīt un kaut kā atkal ieņēmu to kursu dzīvē, kurš šķiet uz kaut kurieni arī ved. Lai gan no šejienes man ir nelabprātīgi jāatvadās, tas šķiet arī pašsaprotami, jo jau pavisam drīz sāksies pavisam jauns dzīves posms, kas sevī ietvers nereāli daudz literatūras un rakstīšanas. Tādām nodarbēm tomēr mana jaunā dzīves vieta šķiet piemērotāka - pirmskara māja ar malkas apkuri. Esmu jūs brīdinājusi.
• 0 commentsLeave a comment

• remdeni aprīlī
• 4/3/20 10:12 pm
• Tā nebija mīlestība. Ar mīlestību saprotot visu romantiku, kurai pieder šokolādes konfektes un satikšanās tikai uz kafiju. Nenotika nekādas atkailināšanās vienam pret otru ne fiziski, ne garīgi. Ne tādā līmenī, lai kādam vajadzētu pēkšņi uzticēt viena otra noslēpumu. Tas nebūt nenotika Francijā. Viņi nedzēra šampanieti.
• 0 commentsLeave a comment

• silti janvārī
• 1/24/20 02:47 am
• šodien bija pirmais lielais sniegs un norī (mans mazais suņuks) centās to apēst. sniegpārslas krita lielas un biezas, bet viņa spītīgi centās noķert katru savā mutē visu pastaigas laiku. kad mēs atnācām mājās viņa turpināja riet uz snigšanu aiz loga. un tajā brīdī nesapratu vairs kā rīkoties. suns tomēr nav bērns. man nav saprotams, kā tieši, lai pastāsta un izskaidro kas ir laikapstākļi, kā strādā daba un kas vispār ir sniegs. turklāt vai šie jautājumi vispār būtu viņai svarīgi? ja viņa saprastu, ka sniegs ir apsalis ūdens, principā tāds pats kā lietus, vai tas viņu apturētu no dusmām? mani jau nu nē, tāpēc man gribas domāt, ka viņu arī nē. par laimi kaut kādā brīdī viņai apnika vai arī viņa sagura un rimās.
• 0 commentsLeave a comment

• silti janvārī
• 1/17/20 05:33 pm
• ir pienākusi kārtējās sesijas lūzuma punkts. jāatzīst gan, ka šī priekš manis ir bijusi arī visvieglākā sesija, kurā pagaidām ir iekritušas tikai 2 negulētas naktis. domāju, ka lielu lomu šajā aspektā nostrādāja treniņš. sajūtas tomēr par spīti visam noguram ir pozitīvas. domāju, ka noteikti pabeigšu. priekā!
• 0 commentsLeave a comment

• pagājušā gada ziemas sesija
• 11/27/19 03:37 pm
• "ja ļjubju etot garod, no zimaa zdjecs šļišķom dļjinaa" - tieši tā es arī kaut kā jūtos. Ziemas sesija ir pārāk ievilkusies. Es esmu sevi pazaudējusi datora ekrānā ar times new roman fontu, 12 punktu burtu izmēru un 1,5 lielu rindstarpu. Mans dušā iešanas un ēšanas režīms ir pazudis starp to garo atstarpi starp rindiņām, ko pieprasa universitāte. Jo kad ir sesija man patīk iztēloties, ka kaut kas tāds ir bijis, ka es taču pirms mirkļa dzīvoju ļoti apzināti, ļoti pieklājīgi un pareizi, mani netikumi bija viltīgi maskējušies starp parasto kasiera darbu un daudzajām stundām iekš interneta, bet tagad! tagad ziniet no rīta līdz vakaram (jeb precīzāk no vakara līdz rītam) ir jāpavada lasot, rakstot, analizējot!! Vai dies, kas par necilvēcību? kas par augstprātību?! HA!! Bet vai tad tas nav tas ko mēs sapņojam darīt? vai tas nav tas uz ko tiecamies? hmm, man šķiet kaut kur šajās vēlmēs mēdzu pazust un pazust tālu.
  
  Kad ar sevi konfliktēju pavisam noteikti atklāju savu iekšējo dekartu, kad raudu es esmu jeb kurš no visiem tiem grieķu vīriešiem kurus nelaimīgā kārtā uzrunājis sokrats uz vairāku "gadsimtu" ilgu sarunu, kad priecājos esmu prātā sajucis fuko, kuru visi tikai vēro un cenšas sodīt, kad veikalā pērku cīsiņus uz atlaidēm pavisam čīzīgā kārtā esmu savs un tavs iekšējais markss... tomēr šeit pavisam noteikti svarīgi arī saprast, ka šie ir tikai mani iekšējie es - tie nekad nenonāks konfliktā ar ārpasauli un nekad nemijiedarbosies ar apkārtējiem (ja nu vienīgi kādā saspringtā nirvānas stāvoklī). tie tikai grauzīs mani un laizīs manus atsalušos kāju pirkstus un zilo degungalu. HA!!
  
  Zils runcis iet pāri ceļam un saka man: stop! Es neesmu melnas krāsas kaķis, bet nelaimi nesu tik un tā. Vai neredzi, kas iekšā mana mēteļa kulītē? Khe, khe, HA! Viņš iepūš man sejā cigāra dūmus. Tie ir tik biezi, ka palieku akla. Nē, es meloju. Es tikai aizvēru acis. Varbūt…
  
  Zilai runcis mani aicina viņam sekot un tā es arī daru. Mēs ieejam kaut kādā pagrabā virs kura durvīm rakstīts “veikals”. Nekāda veikala tur nemaz nav. Viņš izvelk no kabatas, kas iestrādāta viņa ādā, atslēgu saišķi. Skatās un groza. Es knapi te redzu pat tad, kad viņš cigāru nekūpina. Kaķi redz tumsā, bet es taču neesmu kaķis. Man vēl jāpadomā kas es esmu. Kas es esmu. Kas es esmu. Beigās viņš pačamda otru kabatu un tajā ir tikai viena atslēga, bet tā nav īstā. Īstā atrodas tajā saišķī.
  
  Zilajam apnīk meklēt atslēgu un viņš palien zem durvju spraugas. Es saku: eu, kaķi, halllooo, es te tā kā vēl esmu! Vai tu mani iekšā nelaidīsi? Viņš saka: nē, tu te neesi. un vairs nekādas skaņas nav dzirdamas. Nu ja, kaķiem tak ir mīkstas mīkstas pēdiņas, ne velti tās sauc par spilventiņiem. Nu ne tiem, kuri ir brokastu pārslas, bet tiem uz kuriem tu liec savu galviņu, kad ej gulēt.
  
  Šitas bija kaut kāds jokainais kaķis. Turklāt vēl zilā krāsā. Pirmo reizi dzīvē redzēju kaķi zilā krāsā.
  Man nav laika tādām izdarībām. Kaut kāds stulbs kaķis. Man ir jāraksta un jāraksta un jāanalizē un jālasa un tad atkal jālasa. Tam visam pa vidu man ir jāsalāpa sava vilnas zeķe, savādāk man nāksies amputēt kreisās kājas īkšķi. Pagaidām es ieturu ritmu, kurā mainu zeķes vietām. Pusstundu kreisajai kājai un četrdesmit minūtes labajai kājai. Saprotiet, labā kāja man salst mazāk. Nu, tas tāpēc, ka tā ir laba kāja. Vienīgi šī zeķu mainīšana ļoti traucē koncentrēties.
  
  “Ik pēc stundas jāiet pīpēt,” tā saka vēsturnieki. “Jāpadomā,” viņi saka. It kā atlikušo laika daļu mēs nedomātu. Domāšana, domāšana, domāšana… O, zilais kaķis ir atgriezies, bet otro reizi uz viņa trikiem neuzķeršos. Es viņam vaicāju: ei, zilo kaķi, kur tu biji? Viņš uz mani paskatās un saka: es neesmu nekāds zilais. Še ņem sev vērdiņu. Iebāžu monētiņu mēteļa kabatā. Mēteli novelku un sadedzinu.
  
  Nu gan man ir auksti.
  
  Tā bija mana pēdējā satikšanās ar runci. Par cik nekas labs nerakstījās (un nelasījās arī) sapratu, ka jāmaina lokācija. Jā, es SAPRATU! kaut ko. Tā kā atrasties ārā, kur gaisa temperatūra ir tikai pārdesmit grādus virs absolūtās nulles ir ļoti bīstami, pat gribētos iestarpināt šeit: dzīvībai bīstami, nolēmu veikt domu eksperimentu, ka atrodos patiesībā kalifornijā. Vairs nebija tik auksti. HA! Jūs jau varbūt nemaz nezināt, bet viss ir tikai mūsu galvās!!
  
  Pirms precīzi trīs gadiem ziema bija mans mīļākais gadalaiks. Tad kaut kas notika. Varētu šo izmaiņu arī pierakstīt klāt pie studijām, bet tas būtu pārāk nepieklājīgi. Varbūt? Tagad man nepatīk tikai laika posms no septiņpadsmitā oktobra līdz devītajam novembrim un no divdesmit devītā novembra vakaram līdz pirmajam februārim. Jau trešo gadu pēc kārtas. Neliekas, ka tur būtu kāds iemesls vai cēlonis, bet man nav ne laika, ne spēka meklēt cēloņsakarības. Kas es galu galā esmu jums te – kaut kāds psihoanalītiķis? Ne tak. HA! Pērku hiacinti un iztēlojos, ka ir pavasaris.
  
  "mamma – anarhija, paps – glāze portvīna" - visi tie kuri alkst pēc struktūrām un likumiem - šis taču ir postmodernisma uzplaukums, mazie! varat iet bekot!!
  
  SPASIBO!
• 2 commentsLeave a comment

• silti vai arī tomēr auksti oktobrī
• 10/21/19 10:05 pm
• pēdējos četrus mēnešus esmu bez darba. un nemaz negribas sākt atkal strādāt. pasaule griežas tādā laiskā ritenī un tas ritenis šķiet tik labi ieeļļots, ka nemaz negribas no tā kāpt nost. p r o d u k t i v i t ā t e. šī lieta mani piemeklē un bēg no manis vienlaicīgi. bet tas nemazina manu sajūsmu. kaut kā bija piemirsies dzīvot laiski, lai gan nav jau arī tā ka es neko nedaru. vienkārši ticu zīmēm.
  zīmēm kuras sniedz pasaule man pati pretīm. tā es izvēlos savus darbus un draugus. pat ja tas nozīmē vientulību. un pat ja tas nozīmē badu.
• 0 commentsLeave a comment

• silti septembrī
• 9/28/19 12:52 am
• mēs esam filmu zvaigznes kuras tēlo sevi pašu, amerikāņu komiķi kuri veido seriālus par sevi un mazi bērni kuri spēlē telly simulāciju. kāds blakus blakus lasa aleksandru čaku un kāds vēl blakus blakus lasa krievu dzeju un kāds blakus blakus studē biogrāfiju un kāds vēl vēl pārveido oglekli uz skābekli un kāds vēl vēl salst nost. mēs esam ietverti telpā ar bezgalīgi daudz sienām kuru mūsu prāts pēkšņi piefiksē un viss paliek tādā kā paātrinājumā un tad pēkšņi palēlinājumā un tu pēkšņi piefiksē ka tu šeit varētu arī mierīgi nebūt, saprast, ka esi vien pavisam niecīga daļa šajā universā. bet tad klikšķis un tu atmosties no savādā sapņa. pēkšņi attopies, ka šī visa ir tikai bērnu spēle, bet turpini spēlēt tai līdz.
• 0 commentsLeave a comment

• 8/8/19 11:22 pm
• Šodien līst, bet tas man netraucē, jo man nekur nav jābūt. Un es arī nekur nebiju. Mans pulkstenis neatbilst manu apkārtējo pulksteņiem jo brīžiem tajā sekunde nosit minūti un brīžiem gluži pretēji. Tas ir ieķipis mana kokona lapu lipīgajā šķidrumā un nedaudz sabojājies. Vairākas stundas dienā es cītīgi cenšos sevi atsvabināt no kokona, bet neveiksmīgi. Kājas pakustināt vairs nav iespējams, šķēres atrodas pārāk neaizsniedzami, un visus manus palīgā saucienus apslāpē gan manas istabas sienas, gan mana nespēja iekliegties.
• 0 commentsLeave a comment

• silti maijā
• 5/17/19 02:22 am
• zem manām kājām ir želeja. un mazās iegravētās bumbiņas gumijas zoļēs, kurām pa vidu ir sasmakuša gaisa zona, nemaz nemaz nepalīdz saraustītajiem nervu galiņiem. tās patiesībā liek tām smieties. bet viss uzlabojas, jo seju ieaijā maigs vējš no plaši atvērtā loga, kas ir pusdaļu sienas plašš. un pēkšņi vairs nav raizes kā ir pārtērēti naudas krājumi, raizes kā reāli lielie studiju darbu parādi un iespēja ņemt akadēmisko, raizes kā iespēju atkal neiegādāties vielas un smēķēt gruzijas tabaku, raizes kā divdesmit viena fucking gada vecumā nav nekādas personīgās dzīves, raizes kā es ienīstu savu darbu un tas man liek likt justies nepieņemtai pilnīgi visās kompānijās, raizes kā pārvākšanās uz franciju, jo tur mīt mans sapņu vīrietis, kuru pirms divām dienām iepazinu omeglē, raizes kā visās manās zeķēs ir caurumi un ērtākajai botai arī, tāpēc tas ir pamanāms, raizes kā locītavu sāpes, konstantas iesnas, tulznas, pārgurušas acis un stipras sāpes muguras vidienē, raizes kā netīŗi mati un iešana dušā, raizē kā dzīve, tieši tāds vējiņš tik maigi noskāra manu seju. Un es sajutos kaut kā ļoti ļoti mīlēta. Un kājas bija mazāk slapjas.
• 1 commentLeave a comment

• hujova janvārī
• 1/13/19 01:25 pm
• "ja ļjubju etot garod, no zimaa zdjecs šļišķom dļjinaa" - tieši tā es arī kaut kā jūtos. Ziemas sesija ir pārāk ievilkusies. Es esmu sevi pazaudējusi datora ekrānā ar times new roman fontu, 12 punktu burtu izmēru un 1,5 lielu rindstarpu. Mans dušā iešanas un ēšanas režīms ir pazudis starp to garo atstarpi starp rindiņām, ko pieprasa universitāte. Jo kad ir sesija man patīk iztēloties, ka kaut kas tāds ir bijis, ka es taču pirms mirkļa dzīvoju ļoti apzināti, ļoti pieklājīgi un pareizi, mani netikumi bija viltīgi maskējušies starp parasto kasiera darbu un daudzajām stundām iekš youtube, bet tagad! tagad ziniet no rīta līdz vakaram (jeb precīzāk no vakara līdz rītam) ir jāpavada lasot, rakstot, analizējot!! Vai dies, kas par necilvēcību? kas par augstprātību?! HA!! Bet vai tad tas nav tas ko mēs sapņojam darīt? vai tas nav tas uz ko tiecamies? hmm, man šķiet kaut kur šajās vēlmēs mēdzu pazust un pazust tālu.
  Kad ar sevi konfliktēju pavisam noteikti atklāju savu iekšējo dekartu, kad raudu es esmu jeb kurš no visiem tiem grieķu vīriešiem kurus nelaimīgā kārtā uzrunājis sokrats uz vairāku "gadsimtu" ilgu sarunu, kad priecājos esmu prātā sajucis fuko, kuru visi tikai vēro un cenšas sodīt, kad veikalā pērku cīsiņus uz atlaidēm pavisam čīzīgā kārtā esmu savs un tavs iekšējais markss... taču šeit pavisam noteikti svarīgi arī saprast, ka šie ir tikai mani iekšējie es - tie nekad nenonāks konfliktā ar ārpasauli un nekad nemijiedarbosies ar apkārtējiem (ja nu vienīgi kādā saspringtā nirvānas stāvoklī). tie tikai grauzīs mani un laizīs manus atsalušos kāju pirkstus un zilo degungalu. HA!!
  "mama - anarhijaa, papa - stakan portveijņa" - visi tie kuri alkst pēc struktūrām un likumiem - šis taču ir postmodernisma uzplaukums, mazie! varat iet bekot!! SPASIBO!
• 1 commentLeave a comment

• laikam auksti decembrī
• 12/24/18 03:07 am
• Es šodien vēdināju savu piesmakušo istabu. Un tikai atverot vaļā logu, pamanīju lejā novietoto mersedesu. Mašīna bija netipiski tīra sniega dubļos. No tās ļoti skaļi skanēja cojs.
  
  Man obligāti bija jāizvēdina telpas, jo mana mamma brauca pie manis (nu) kā uz Ziemassvētkiem. Tā laikam jau var teikt. Mēs krāsnī cepām vistu ar kartupeļiem, sēnēm, burkāniem un štovētiem kāpostiem. Tas aizņēma pārāk ilgu laiku. Pēc tam mēs ēdām un viņa stāstīja par savu laiku minesotas programmā, bet es centos paskaidrot, ka dzemde jau ir cietums cilvēkam. Šī doma manā prātā ienāca, kamēr to teicu, bet tā jau laikam vienalga. Tad es saguru un viņa brauca atpakaļ uz āgenskalnu pie sava ukraiņu boyfrienda, kurš liek katru dienu tīrīt viņai sniegu no mašīnas ar kuru nemaz nebrauc. Viņi citreiz tur sēž divatā un klausās rokmūziku. Mammis saka, ka viņai tā patīk.
  
  Mersedes aizbrauca prom jau pirmajā pustundā. Tomēr tas aukstuma vilnis, kas iesitās sejā kopā ar coju, tas mani pamodināja un likās, ka gaidīšu šo skaļo braucēju atpakaļ. Uz brīdi man likās, ka vairs neesmu šeit un tagad un ziniet nemaz nekautrējos teikt, cik nomierinoša var būt šāda doma. Tā jau laikam var teikt.
• 0 commentsLeave a comment

• silti novembrī
• 11/9/18 12:57 pm
• Mēs bijām mazi un naivi. Varētu šķist, ka visi mazie ir naivi, bet tā vienmēr nav. Un ar maziem nav jāsaprot mūsu formas, augumi vai gadu skaitlis. Mēs bijām mazi pret pasauli, pret šo lielo, savā ziņā, pat neizskaidrojamo tēlu. Kā jau pret visiem mazajiem, arī mūsu lielajai pasaulei patika mūs ķircināt. Mēs to pieņēmām, jo tie, kuri bija mazāki par mums, tos ķircinājām mēs.
  Diemžēl, nevarējām atrast savu īpašīgumu, jo mēs nebijām, kā tā zudusī paaudze starp pasaules kariem par kuru rakstīja Remarks un mēs nebijām, kā tā nesaprastā paaudze par kuru dziedāja rokmūziķi, un mēs nebijām tie romantiķi par kuriem var lasīt klasikas darbos. Neviens par mums neinteresējās, neviens par mums nerakstīja ne dzeju, ne grāmatas, ne dziesmas. Mums patika identificēties ar vecām vērtībām un Ameriku, bet nekas no tā visa nebija īsts.
  Es esmu no tās paaudzes, kurā sievietes cīnās par savu vecvecmammu tiesībām, kurā puišiem ir dredi un viņi klausās repu tik ātrā angļu valodā, ka jau ir pārāk tālu no Latvijas, kurā neviens negrib bērnus, kurā visi atkal dzīvo pašizveidotos komunālajos dzīvokļos, kurā darbs bieži kļūst svarīgāks par studijām, kurā patiešām arī studē visi vai neviens, kurā tiek veidotas virtuālas identitātes. Jāpiekrīt, ka šī paaudze pavisam noteikti nav īsta.
• 0 commentsLeave a comment

• silti oktobrī
• 10/17/18 11:46 pm
• es vēl joprojām netieku galā ar ideju par teleportāciju. kāpēc tā vēl nav izgudrota? cik ilgi vēl jāgaida, lai amerikai uzbruktu citplanētieši un visas fantastikas filmas kļūtu patiesas?
• 0 commentsLeave a comment

• atrasts internetā
• 9/30/18 06:34 pm
• "Ja jums jau ir pieredze kafijas dzērienu pagatavošanā - labi. Ja pieredzes vēl nav, bet jūs skaidri zināt, ka vēlaties saistīt savu dzīvi ar kafiju - tā arī uzrakstiet." /ss.com darba sludinājumi 2018/
• 0 commentsLeave a comment

• jauki septembrī
• 9/16/18 09:27 pm
• Viņš ir viens no tiem puišiem, kurš vēlas iestādīt ozolu, uzcelt māju un izaudzināt dēlu. Pirmo lietu jau ir izdarījis, atlikušas tikai pēdējās divas. Viņš ir nedaudz nacionālists ar savām vēstures studijām, bet tomēr nekas radikāls. Viņam patīk lasīt dzeju un Paulu Koeljū, Remarku un Raini. Par pēdējo naudu viņš pērk antikvariātā grāmatas. Viņš ir viens no tiem puišiem, kurš neeksistē. Es viņam neticu. Viņš sēž man pretī, bet tomēr pavisam noteikti nav īsts.
• 0 commentsLeave a comment