nelabrit

long story short: pirms teātra pieskāros atvērtai rozetei un dabūju elektrotriecienu cauri visam ķermenim. Sākumā tā bija tikai kņudēšana, bet vakaram ejot sāka palikt tikai sliktāk. Sapratu, ka drošāk būs tomēr aiziet uz stradiņiem. Jutu strauju sirdsdarbību, neregulāra palika arī elpošana, sāka pat tā kā tirpt seja. Krč, sabijos un gāju uz slimnīcu. Tieši viņu mājaslapā bija rakstīts, ka vispār šādās situācijās ir jāzvana ātrajiem, bet tik slikti arī nebija un tomēr man arī nav tālu jāiet. Tur nosēdēju kādu stundu rindā. Norm. Iegāju kabinetā un ārsta palīdze uzreiz man sāka teikt, ka šis aizņems visu nakti un vai man tiešām tas ir nepieciešams? (?) Viņa pat nepajautāja, kā es to dabūju gatavu. Tā jau jutos slikti… Saku, ka nezinu vai man tas ir nepieciešams, bet internetā ir rakstīts, ka elektrotraumas ir ļoti nopietnas un dzīvībai bīstamas pazīmes var sākties 24h laikā pēc tam, kuras man tajā brīdī bija praktiski visas(!!) Teicu, ka gribētu, lai viņa man pasaka vai man tas ir nepieciešams, bet viņa man teica, ka tikai es zinot, kas man ir nepieciešams. Neatceros vairs visas detaļas, jo viņa divas vai trīs reizes vēl uzsvēra, ka “esmu TAČU VISU izlasījusi internetā” un ka “esmu ĻOTI gudra arī pati”(ko tas vispār nozīmē?). Kaut ko mēģināju taisnoties, ka man ar šādu lietu nav bijusi saskare iepriekš un tāpēc es meklēju informāciju, bet man no tā visa pasākuma ar viņu sākās īsta panikas lēkme, tāpēc piecēlos, pateicu “jums noteikti taisnība, es patiešām esmu ļoti uztraukta, es jūtu, ka labāk es iešu” un aizgāju projām. Apģērbu āra drēbes tikai jau ārpus slimnīcas. Tad es gāju pa āgenskalnu kā kaut kāds saštirījies nariks (tīri gaitas ziņā, atceros, ka atsitos pret mājas stūriem), ļoti trūka arī gaiss, līdz man gar gājām noskrēja milzīga, gigantiska, rīgas centra izmēra žurka, salecos, nokāpu no ietves un, protams, mani bik aizķēra vienīgā garām braucošā mašīna, bet no viņas taures skaņas atčokņījos, tā kā beigās tādā ziņā viss labi. Tagad rakstu šo tekstu un redzu, ka nav tomēr kaut kas labi, jo es redzu pleķus kādus redz, kad acis aiztaisa ciet, bet par laimi ne visu laiku. Ķermenis jūtas, kā sadzēries, bet prāts tāds it kā nebūtu gulējusi 24h. Neesmu pat tagad vairs droša vai man nepieciešama vairāk parasta vai psihoneiroloģiskā slimnīca. Nedomāju, ka mana sirds šonakt apstāsies, bet, ja nu tomēr, tad visa vaina uz ārsta palīdzi no 1.kabineta. Paldies autovadītājam, kas mani gandrīz nobrauca, jo reāli tik ātri tikt ārā no tāda prāta stāvokļa bija ļoti respektabli. Varbūt nopirkšu sev kaut kad arī tauri, ko turēt mājās šādiem neparedzētiem apstākļiem.

Jūtu, ka palēnām ieslīgstu nelielā rutīnā, bet pārmaiņas pēc tādā, kuru man nebūtu iebildumu vēl kādu laiku saglabāt, ja vien nevajadzētu atrast darbu. Vispār vakardien man zvanīja no vienas vietas, lai uzaicinātu uz nākamo atlases kārtu (no kopā četrām kārtām!!), bet man tā saruna likās tik savāda un neesmu arī droša vai man gribas strādāt darba vietā, kas par savu pieeju izvēlas veikt telefona ātrās intervijas. Nav jau gluži tā, ka es staigātu apkārt un visu laiku prātā pārcilātu domas par to, kas mani motivēja pieteikties konkrēti uz x, y, z. Vēl saprastu, ja tie piedāvātie atalgojumi būtu tikpat motivējoši... Zinu, ka man vairs nav atlicis pārāk daudz laika bezdarbniekos, bet intuitīvi jūtu, ka šāds nebūs mans iznākums.

Vēl vakar neplānoti satiku sen nesatikto I. Kopā aizgājām uz pili un kādas 2h nosēdējām terasē. Ēdām pāri palikušo kūku no teātra. It kā bija auksti, bet it kā nē. Jebkurā gadījumā pabūt svaigā gaisā ir ļoti veselīgi arī vēlā rudenī. Pēc tam vēl izgāju kārtīgā pastaigā ar suni.

Šodienas plānā ir mēģināt savākties vienotā veselumā un vakarā aiziet uz haltūru teātrī.

Laiks nedaudz atgriezties realitātē. Pašlaik dzeru kafiju un ēdu hurmu. Cenšos noskaņoties produktīvai dienai. No vakardienas ieplānotajiem uzdevumiem beigās izpildīju tikai trīs, bet sev piedodu, jo tomēr situācija nedēļas nogalē bija neordināra. Varbūt vienīgi es varēju mēģināt pamosties agrāk par 12:00, lai diena būtu garāka. Man vēl vēlā pēcpusdienā jāiet satikt L, lai gan viņa arī rakstīja, ka ir apslimusi, kas visdrīzāk nozīmē, ka mēs netiksimies. Pati šodien arī esmu nošķaudījusies jau šķiet trīs vai četras reizes. Ja debesis nevilktos tik uzkrītoši uz lietu, tad varētu vēl silti saģērbties un pasēdēt ķīpsalas krūmos.

Šo pārsteidzoši ļoti piepildīto un saulaino vasaru esmu palaidusi vaļā sev netipiski viegli. Nedaudz sabiedēju pati sevi ar šo vieglumu. Šonedēļ aprit arī trīs gadi kopš atkal dzīvoju pārdaugavā. Par spīti visām likstām, kas te notikušas, mitruma līmeņiem, utt, man arī ir sajūta, ka nekad neesmu jutusies kaut kur tik labi, cik labi jūtos šeit. Ja man būtu jāpārvācas, tad man tas būtu jādara ar patiešām smagu sirdi.

Par laimi jūtos jau mierīgāk. Vakar aizbraucu vēl ar ričuku uz centru, satiku draudziņus, parunājāmies un palika labāk.

Šodienas plānā:
- aizbraukt uz imantas depo
- sapūst visas atrodamās šķirbas
- uzrakstīt draft e-pastu
- sakārtot kalendāru
- uzmazgāt grīdas
- paēst

Relaksētas brīvdienas mierīgā gaisotnē vienkārši pa dirsu. Saule jau ir paspējusi norietēt, kamēr es skraidu pa rajonu un kārtējo reizi bīdu virtuvi. Labā ziņa, ka neesmu atradusi pilnīgi nekāda veida indikācijas, ka šeit ilgstoši būtu uzturējusies kāda pele. Tāpat viņa patiesībā ir diez gan skaļa un ņemot vērā, ka pārsvarā rakstu klusumā, tad šķiet, ka man būtu vajadzējis tomēr sadzirdēt tādu skrapstināšanos ātrāk. Atceros, ka tikai šorīt pusmiegā, pusapziņā tādu līdzīgu skaņu dzirdēju, tieši padomāju "vai tā ir žurka", bet tā doma likās tik nereālistiska, ka uzreiz iemigu atkal ciešāk.

Esmu veikusi visus nepieciešamos pasākumus un uzstādījusi vienu slazdu, kurā viņai ir iespēja turpināt dzīvot, un vienu, kurā iespēja ir nomirt. Ja izvēlēsies dzīvot, tad izlaidīšu ārā tikai otrpus tiltam.

Sēžu savās mājās gumijniekos, jo šodien te sastapos ar mazu melnu peli!! wtf!! Attiecīgi atkal jābrauc uz depo, vienīgi man ir arī ļoti bail no šādiem grauzējiem. Mūsu bailes par laimi pagaidām šķiet arī abpusējas. Es nesaprotu, kāpēc šim ir ar mani jānotiek. Šajā dzīvoklī esmu jau 3 gadus un man nekad nav bijušas šeit šādas problēmas. Laikam tomēr jāgatavojas skarbai un aukstai ziemai. Pat vairs neatceros, kas man šodien bija jādara.

Esmu noskaņojusies mierīgām brīvdienām relaksētā gaisotnē. Plānoju beidzot izbaudīt arī savus apartamentus, jo pēdējā laikā atkal daudz neesmu mājās. Pēc būtības visi mani pašreizējie uzdevumi sākas ar vārdiem - izlasīt, uzrakstīt, izdomāt.

Vakar biju centrā. Vispirms gāju garākā pastaigā cauri vecrīgai un kronvalda parkam. Man mugurā bija kleita, kura ejot forši pland. Tad satiku E viņas skaistajā darba vietā. Mēs devāmies apskatīt izstādi LMA pie kuras viņa strādāja, bet pirms tam pievienojos viņai uz darīšanām, kurās bija no V jāsavāc neīsta ola un divi zīmējumi.

Izstāde man ļoti patika. It īpaši aizķēra 104 mazi zīda zārki un viens miris zīdtārpiņš, jo viņi mirst radot zīdu. Tāpat man ļoti patika izstādes iekārtojums, jo šķita, ka tas kopumā veidoja stāstu par attiecīgo nodaļu arī kā vienotu veselumu. Tur bija visi studiju elementi - alkohols, saslimšanas, sviedri un asinis, utt. Bonusā pirmajā stāvā bija Baltijas jauno gleznotāju izstāde.

Pēc tam devos satikt P, jo mums bija kopā sarunāts doties uz Mo Papa splendidā. Gaidot pie ieejas nejauši satiku vēl pazīstamas sejas :)

Man laikam gan par šo filmu divejādas sajūtas. No vienas puses, es sajutu emocijas un tur bija tiešām ļoti skaisti kadri, bet no otras puses - sižetiskās līnijas manī raisīja līdzgalam pašai nesaprotamas sajūtas. Tikai varbūt vaina nebija filmā (?) Es nesaprotu kāpēc praktiski visos mākslas darbos bāreņi tiek attēloti tik salauzti un grūtību nepārvaroši. Manuprāt, tas ļoti traucē viņiem noticēt pašiem sev, jo tu redzi tikai, kā tevi sagaida nelaime. Es gribu aiziet uz filmu, kur ir tieši šis konflikts starp būšanu no sistēmas un būšanu no tās ārā, kā šīs divas pasaules spēj sadzīvot vienā cilvēkā. Vienīgais šāda tipa darbs, kurš man nāk prātā ir Silvijas Rannammā grāmata “Kadrija”. BET noteikti ir jābūt vēl.

Gaidot kopā ar P tramvaja pieturā, satikām L un tā nu samainījos ar kompanjonu. Papļāpājām par teātri/kino, lielāko selgas cepumu kūku baltijā (līdzšim) un tādā veidā jau ātri ar kājām biju nokļuvusi pārdaugavā. Pēc tam izgāju pastaigā ar suni un parkā uz zemes atradu 20€!! Uztvēru to, kā apstiprinājumu, ka dievs mani mīl.

Vakar paliku centrā nedaudz ilgāk, nekā sākumā plānoju. Braucot mājās klausījos spectiešraidi par kiberuzbrukumu, bet tā kā man bija tik tāds labs noskaņojums, tad bija arī bik tā kā.... pohuj. Kaut kur tuvāk tiltam jau pārslēdzos uz mūziku, jo katrs speciālists tāpat teica vienu un to pašu - jāpagaida. Savukārt ar gaidīšanu man vispār nav nekādu problēmu. Es jau pēc dabas esmu ļoti pacietīgs cilvēks.

Šodien pamodos jau ap 11:00!! Protams, uzreiz uzvārīju kafiju. Tagad skatos, kā vējš aiz loga no kokiem nopūš lapas. Ceriņkrūms turās vēl labi, bet ozols vienas nakts laikā no dzeltena kļuvis par brūnu. Mani slāņošanās nomierina. Vakarpusē ieplānots kopā ar E aiziet uz izstādes atklāšanu LMA; pēc tam kopā ar P iešu uz Riga IFF (Mo Papa). Līdz tam laikam vajadzētu obligāti paēst, kas sevī iekļauj arī aiziešanu uz veikalu pakaļ kartupeļiem, krējumam un dillēm. No vienas puses drausmīgs slinkums iet kaut kur, bet no otras puses būtu tieši labi iziet ārā un saprast, cik patiesībā ir auksti, lai atbilstoši saģērbtos arī vakaram. Tomēr nākamnedēļ jau klāt 1. novembris. Sveiki, sveikiņi!

Turpinu justies pietiekami neizstaipīta, lai gan dzīvesveids pēdējā laikā kļuvis atkal kustīgāks, t.i., manam velo ziemas miegs vēl nespīd. Jāatzīst gan, ka tāpat jūtos fiziski arī daudz labāk, kā pagājušajā nedēļā. Daudz pievēršos domām par darbu un vēlamās dzīves iekārtošanu. Šajā bezdarba laikā viegli sākt piemirst savas vēlmes un pakļauties spiedienam ātri atrast kaut ko vietā, bet es gāju prom no iepriekšējā darba tieši tāpēc, ka sevi nesaskatīju vairs tajā vidē ilgtermiņā un lai atrastu kaut ko jaukāku vietā. Brīžiem ar savām pašizdomātajām problēmām sevi tā nokaitinu. Kaut kāds sviests.

Šodienas plānā - beidzot pagatavotu normālu, nevis uzkodu maltīti, jo savādāk visi sapirktie produkti sabojāsies ātrāk, nekā tos apēdīšu; tad tomēr vajadzētu pievērsties tiem darba meklējumiem (moš pat pieteikties eures konsultācijai); tad pēc nelielās mēbeļu pārbīdīšanas man vajadzētu saņemties dzīvoklī atrast piemērotu vietu vienam matracim; tad jāsatiek P; tad domāju iziet garākā nakts pastaigā, jo saulainas dienas parasti labi iesilda naktis.

Pamodos un sapratu, ka man uz muguras pa nakti ir uzmetusies tik nejauka pumpa. Liela un sāpīga. Spītīga un uzblīdusi. Gribu viņu vainot pie visa, lai gan burtiski nekas nav noticis. Mierīgi sēžu mājās, skatos, kā saulīte krīt uz ozolkoka (nu jau) dzeltenajām lapām, un vēdinu dzīvokli. Pēc šī ieraksta veikšanas man jāsāk pievākt mājas un uzmazgāt grīdas, jo pēcpusdienā ciemos ieradīsies E. Par darba meklēšanu sākšu kārtīgāk domāt rīt, jo šodien vienkārši nav kaut kam šādam iedvesmas. Jāatzīst, ka lēnām arī jau sāku aprast ar šo mierīgo dzīvesveidu. Neteiktu, ka sevī sajustu sajūsmu par to, ka pēkšņi kādu dienu vajadzētu sākt celties agri no rītiem, lai ģērbtos un vēl kaut kur brauktu. Lai gan kaut kas man arī pietrūkst dzīvē. To es varu sajust.

Pamodos tikai ap 12:00, bet salīdzinoši labā noskaņojumā. Burtiski uzreiz pēc pamošanās iegāju arī dušā. Šodien nekādu baigi lielu plānu nav. Vispār vēlos šo nedēļu pavadīt mierīgākā gaisotnē. Mani orģinālie vakara plāni atcēlās, kamēr rakstīju šo ierakstu, bet tā vietā iespējams jau paspējuši uzrasties jauni.

Esmu veiksmīgi beidzot pieslēgusi ūdeni veļasmašīnai un jūtos ar sevi apmierināta. Noteikti bija vērts čakarēties. Mans nākamais uzdevums ir veikt dzīvoklim kārtīgu tīrīšanu. Tad es jutīšos arī savākti. Atceros, ka bērnībā man vienmēr atkārtoja, ka tīrība mājās ir tīrība prātā. Kad mana oma sadusmojās, viņa vienmēr sāka mazgāt grīdas.

Vakar izbraucu ar ričuku caur tuvējo pārdaugavu un ārā bija tik skaisti, saulīte spīdēja, jutos kā filmā. Pēc tam vairāk uz vakarpusi satiku I, bik papļāpājām un tad jau devos atpakaļ mājās. Ēdu nereāli garšīgus vareņikus ar kartupeļiem un sēnēm. It kā nopirku to pašu iepakojumu, kuru parasti, bet šoreiz bija īpaši labi. Naktī gāju pastaigāties un sajutu aukstumu.

Vakar biju vienās nedienās visu dienu. Pie Āgenskalna tirgus pieturas man pienāca klāt vīrietis un sāka lauzītā angļu valodā teikt, ka 63. autobuss brīvdienās nekursē. Es uz viņu nopietni paskatījos un atbildēju, ka visu ļoti labi saprotu. Tad viņš pateica to pašu latviski. Kaut ko vēl pārmijām, bet vairs neatceros. Sapratu, ka autobuss jāgaida 17min un nolēmu iet pēc velosipēda. Pēc tam mēs redzējāmies vēlreiz pie tirgus pagalma. Šis kungs man nolēma pateikt, ka eju nepareizā virzienā. Tad es pajautāju, kā viņš to zina? Atbilde nesekoja. Tā citreiz notiek.

Pēc E vārda dienas, ap trijiem attapos pie iesprūdušām savas kāpņu telpas durvīm. Par laimi tur tieši bija kaimiņš nolēmis labot velosipēdu un atrāva ar kāju vaļā durvis. Tas izskatījās ļoti iespaidīgi. Pateicu paldies un viņš atbildēja, ka vienam par otru jāpastāv. Uz pastkastītēm stāvēja četras neatvērtas lodes un maisiņš cepumu. Sajutu rajonu arī paīstam.

Kopumā jūtos labāk, bet vienlaikus kaut kas šķiet off. Priecājos, ka vakardien laikus aizgāju mājās, neko daudz nepatērēju un rezultātā šodien varēšu turpināt savu santehnikas projektu. Tāpat priecājos par saulīti aiz loga. Uz depo braukšu ar ričuku. Ķermenis tieši arī jūtas tāds neizstaipīts.

Man gribās, lai visiem ir labi, jo, tad es arī jūtos labi, bet tas arī tā līdz galam nav pareizi. Es gan turpinu censties, bet pēdējā laikā nav ne iedvesmas, ne pacietības. Nezinu, kurā brīdī viss nedaudz sašķobījās. Kopumā jau tomēr arī jūtos labi. Naudas pašlaik ir maz. Darbs noteikti atradīsies. Tūlīt aizbraukšu un nopirkšu pareizo detaļu ūdens pievadam. Viss saslēgsies un būs labi.

Pašreizējais mitruma līmenis dzīvoklī - 71%

Mūzika: vikerraadio

Jāpabeidz dzert otro šodienas kafiju un tad jābrauc uz imantu, uz depo veikalu. Man jānopērk kaut kāda savienojuma figņa. Ceru, ka varbūt vēl uzspīdēs saulīte, jo ļoti labprāt to noķertu un atpakaļ ietu ar kājām. Šodien arī neko negribas, lai gan gaļaks noteikti ir mazāks, nekā vakar. Klausos lietuviešu regeju un cenšos savākties starp plutuplasta gabaliem un apģērbiem, kurus atradu sapelējušus. Pēc 2 nedēļām pie manis brauc ciemos ārzemju viesis, tāpēc noteikti līdz tam jāsaved viss kārtībā. Nekārtība ļoti traucē arī man pašai sakoncentrēties.

Vakarpusē jāiet dušā un jāsāk taisīties xxzai4ixx vārda dienas ballītei. Jau sapratu, ko vilkšu mugurā uzreiz pēc dresskoda izlasīšanas, kas, manuprāt, ir laba zīme.

Pašreizējais mitruma līmenis dzīvoklī - 73%

Mūzika: Ministry of Echology meets Eazystyle MC - Laikas Meilei

Vakardienas projekts pārbīdīt mēbeles ir pagaidām radījis tikai vēl jaunas galvassāpes. Atklāju, ka mana dzīvokļa ārsiena norasojusi (?) Mitruma līmenis gan katru dienu turpina krist, tāpēc domāju, ka līdz nākamajam rudens sākumam atkal esmu drošībā. Pie pašreizējās situācijas īsti arī citu variantu nav. Kārtīgi visu notīrīju ar pelējuma noņēmēju un varbūt no tā arī bik apštirījos. Pēc tam biju teātrī, kur paralēli centos sakoordinēt loģistiku ar ļoti par laiku relaksētiem cilvēkiem (with peace and love). Pēc tam atkal nevarēju naktī iemigt, lai gan biju divās garās vakara pastaigās.

Šodien jāpabeidz nodarboties ar mēbeļu pārstumšanu, tad pārmaiņas pēc eju skatīties pati teātra izrādi (dailē vēl pa vienam) un tad pa taisno mums ieplānots nodarboties ar veļasmašīnas dabūšanu dzīvoklī. Vai man šim visam šodien ir enerģija? Ļoti labs jautājums. Tikko vēl nedaudz sastrīdējos par to, ka man negribas, ka man visu laiku izmaksā, kas, tagad šo rakstot, vienkārši šķiet stulba lieta par ko ņemties. Šodiena laikam nav mana diena, bet es turpinu mācīties arī šādās dienās neko pārāk neatcelt un nepārplānot, t.i., ļauties dzīvei.

No negaidīto sarunu ziņām - vakar runājos ar vienu vācieti, kurš jau 18 gadus dzīvo Latvijā, latviski. Viņš pastāstīja, ka suns, kuru gāja vest ārā piemājas patversmē, augustā nomiris. Bijis vēzis. Pēc tam parunājām par to, cik Liepāja forša pilsēta. Izrādās, ka no turienes vēljoprojām kursē prāmji uz Vāciju. Ceļā (jūrā) jāpavada 24h.

Pašreizējais mitruma līmenis dzīvoklī - 71%

Šodien rītu sāku ar diktātu latviešu valodā, jo šodien ir Valsts valodas diena!! Sveicu!! Man šķiet šajā pasākumā esmu piedalījos biežāk, kā nepiedalījusies, bet šogad diktāts likās ļoti ātrs. Vai arī mana roka ir palikusi lēnāka. Jebkurā gadījumā, jūtos ar sevi apmierināta un vēl pat neesmu brokastojusi.

Vēl no labām ziņām - kuru katru dienu N un L man piegādās veļasmašīnu. Ļoti priecājos par domu, ka man vairs nebūs jāizmanto laundromāta pakalpojumi. Protams, tur bija arī kaut kas romantisks sēdēt 1-1,5h skaļu veļasmašīnu ieskautam. Bieži lasīju grāmatu, bet tikpat bieži man gadījās runāties ar cilvēkiem. Atsevišķi izņēmumi ir bijuši interesanti, bet pārsvarā tomēr šīs interakcijas mani ir nogurdinājušas. Es negribu tādai lietai, kā drēbju mazgāšana, pievienot vienmēr socializēšanos. Vakar pepco ar mani pārdevēja sāka pārspriest diy idejas suņu pavadai (pēc būtības smukam striķim), kas bija nocenota pa 55 centiem. Ko man darīt? Es esmu praktisks cilvēks un, protams, uzreiz sāku ģenerēt ar viņu kopā idejas. BET kā viņa zināja, ka ar mani varēs TĀ parunāties?? Pēc tam rimi ārzemnieks man jautāja rekomendāciju alus izvēlei. Es tikai gāju garām. Agrāk šis nebija tik traki. Jūtos tā, it kā nejauši būtu atvērusi kaut kādu portālu. Man kaut kā šādi ir jau bijis tikai vēl vienu reizi dzīvē. Tas bija tolaik, kad tikko sāku dzīvot patstāvīgi līdz šķiet filosofijas 1.kursa beigām. Ļoti interesanti, kā šis viss šoreiz attīstīsies.

Tā kā veļasmašīna tomēr ir lielā sadzīves tehnika, tad attiecīgi man ir nepieciešams pārkārtot arī virtuvi. Šodien plānoju pārstumpt ledusskapi, ko neesmu darījusi, šķiet, kopš šeit sāku dzīvot. Tas noteikti būs fun. Pēc tam vakarā jābūt teātra haltūrā. Vēl, protams, būtu labi sākt izsūtīt CV lielos apjomos, jo galu galā apkures sezona ir sākusies. Šķiet, ka kaut ko varbūt vēl piemirstu, bet gan jau atcerēšos.

Pašreizējais mitruma līmenis dzīvoklī - 74%

Spied uz attēlas, lai atvērtu mini pleijera lodziņā!

ak, cik skumīgi... tikko uzzināja, ka kopš aprīļa mainījušies noteikumi un kā bezdarbniekam jāizvēlas starp pabalstu un autoratlīdzības saņemšanu. Summai pat nav nozīmes. Man stāstīja situāciju, kur cilvēks šo nezinot saņēmis 30 eur (!!!!) autoratlīdzību un tā pazaudējis 600 eur (!!!!) bezdarbnieka pabalstu. Sistēma šo info ielasot automātiski no vid un neesot pat nekāds brīdinājums.

Labrīt, mīlīši!
Par laimi šodien jūtos jau daudz labāk, nekā vakardien. Vakardiena gan bija tāda patizla. Mēģināšu tajā neko daudz neielasīt, lai gan šodien jūtu sevī zināmu neapmierinātību. Jebkurā gadījumā, viena interesanta lieta, kas notika: biju alepo, kur ar mums sāka komunikāciju igauņu vīrietis. Sākumā runājām par braukšanas kultūras atšķirībām, tad par nelegālajiem migrantiem un tad tā arī veiksmīgi atvadījāmies. Taču pēc vairākām stundām viņu sastapu atkal jau nakts tumsā. Uzvaras parkā. Praktiski jau pie savām mājām. Ja viņš mani nebūtu uzrunājis, tad būtu pagājusi garām pat nepamanot. Protams, ka viņš bija ļoti pārsteigts, ka mēs te tagad nakts vidū runājamies igauniski, bet mums bija ļoti jauka saruna par Tartu un kur man vēl patīk Pārdaugavā pastaigāties. Tieši nesen biju domājusi par to, kā lai izdomā veidus, kā papraktizēt valodu. Ienācu mājās un ļoti tāpēc nopriecājos. Suns arī kārtīgi tika izstaidzināts. Droši vien tāpēc arī šodien jūtos labāk.

Pēc apmēram stundas vēl jāiezvanas bezdarbnieku konsultācijā. Droši vien pēc tam atkal sajutīšos slikti. Atkarīgs par ko viņi šoreiz būs nolēmuši uzbraukt augumā. Vismaz zinu, ka ne uz ilgu, jo pēcpusdienā man ieplānots satikt L. Līdz tam laikam gan vēl jāpabeidz rakstīt vienu vēstuli, kuras saņēmējs, protams, arī dzīvo Igaunijā. Ja šis šādi turpināsies, tad man nekas cits neatliks, kā sākt šīs visas uztvert par lielām zīmēm un iemesliem maniem darba atteikumiem Latvijā.

Pašreizējais mitruma līmenis dzīvoklī - 77%

Šorīt pamodos kaut kur ap pus septiņiem, bet biju tādā pus miega, pus apziņas stāvoklī, ļoti nosvīdusi. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu kaut ko tādu piedzīvojusi. Kad pamodos pa īstam pēc divpadsmitiem, tad izjutu lielu apjukuma sajūtu. Pēc brokastīm un kafijas sāk palikt lēnām labāk. Pagaidām pie šī vainošu alkohola lietošanu. Man gan jāsāk mosties, jo vakarā plānots satikt M un B, kā arī no rīta vēl pienāca e-pasts, ka šodienas laikā obligāti nva jāiesūta sava darba meklētāja dienasgrāmata. Domāju, ka izdzeršu līdz galam kafiju un tad uz kādu brītiņu iešu pagulēt čokurā.

Vismaz viena arī pozitīva ziņa - APKURE IR PIESLĒGTA!!!

- iegāju dušā
- izsūcu grīdas
- nomazgāju logus
- sakārtoju nākamās nedēļas plānus
- izveidoju google doc kaut kam foršam

gribējās vienkārši pierakstīt, cik šodien labi uzvedos; pašlaik vēl cepju biezpiena plācenīšus, nedaudz vēlāk iešu socializēties

bučas!!