Draugi

Reizēm dzīvē mēdzu izdomāt dīvainas atrunas, taču sapņos tās kļūst vēl absurdākas. Kad man pārmeta, ka labs teksts ir pārvērsts par sprediķi, atbildēju, ka klaviatūrai nedarbojās r taustinš un tāpēc teksts ir tik maigs, bez neviena r burta.

Kopš vakardienas man pa visu ķermeni ir sarkani pleķi, kas kasās un izskatās, ka mani viesnīcā latgale sakodušas kkadas blaktis. Drausmīgi. Brauciens bija labs, bet šis gan nepatīkami. To be fair, tā viesnīca kaut kā tā arī izskatījās, ka tā var notikt

Labrīt, esiet sveicināti valstī, kurā turpmākos 4 gadus visa kultūra un izslavētais "latviskums" tiks vērtēts pēc ekonomiskā izdevīguma kritērija. Būs jautri. Tikmēr visi Apvienotā saraksta vēlētāji ar laiku kļūs par lohiem, diemžēl tas ir neizbēgami.

Šorīt, ap pusdienlaiku, mani pamodināja ābeles ierašanās ar dažādām praktiskām, sadzīviskām dāvanām. Pēc pagājušās nakts politiskā bezmiega, nācās žigli celties un žigli taisīties, lai dotos uz vēlēšanām. Sagatavojos tā, lai pa gabalu nebūtu skaidrs, ka smirdu kā vakardiena. Tas nekas, jo izejot ārā smaržoja kā pavasaris un kā mājas, labajā Latvijas nostūrī. Šīs ir mūsu pirmās vēlēšanas Rīgā. Uzreiz pēc tām bija žigli jādodas satikt savu gadiem nesatikto, pirmo mīlestību.

Ceļā uz mūsu tikšanās vietu klausījos skaņdarbus, ko klausījos, kad aktīvi viņu mīlēju. Mazliet baidījos. Ko tad, ja, satiekot viņu atkal, mīlēšu viņu tāpat joprojām? Tas mani nebiedēja pietiekami, lai izvēlētos skaņdarbus neklausīties. Satiku viņu un apskāvu. Nejutu neko, no kā baidījos. Es patiešām esmu brīva no ikviena. Lai turpinātu Liepājā iesākto tradīciju, uzdāvināju viņai vēl vienu krūzi, kas turpina jau iesākto dāvināto krūžu tematiku. Viņa izskatījās citādāk. Tumšāka, bet joprojām silta. Viņas acis ir kļuvušas duļķainākas. Ceru, ka tas bija tikai kāds man neatklāts nogurums. Viņas nostāsti neraisīja aizdomas par citiem, slēptiem iemesliem.

Padzirdēju pirmos jaunumus ilgā laikā par manu izbijušo viņu, savu izbijušo Sauli. Dzirdēju citus jaunumus par sen neapspriestiem, pazīstamiem personāžiem. Uzzināju, par ko ir kļuvis viņas tēvs, bet to informāciju papildināšu gadiem vēlāk. Iespaidīga informācija! Tajā ir novērojams arī kāds cikls. Uzzināju, ko viņa dara un ko viņa plāno. Senāk viņa smēķēja Parlamentus, šoreiz viņa smēķēja cigaretes no Portugāles, lai gan tagad ikdienā smēķē tinamo tabaku. Uzjautāju, vai pie viņas ir grāmata, ko gadiem atpakaļ viņai uzdāvināju. Viņa teica, ka nē, nav. Es jautāju, kā! Kāpēc? Viņa atbildēja, jo toreiz liku to nodot tālāk, lai turpina iepriecināt citus. Pēkšņi vairs pārlasīt kādu lappusi no tās grāmatas nebija svarīgi. Vienkārši biju priecīga par piemirsto ģēniju sevī. Grāmata, ļoti iespējams, kādu priecējot kaut kur Rietumeiropā. Viņa piedāvāja man kādreiz doties ar viņu rāpties akmeņos, piedāvāja nosūtīt daļu no sevis uz Franciju. Lai vai cik brīnumaini viss neskanētu, pagaidām tās ir tikai varbūtības.

Mēs kopā devāmies atvadīties. Viņa man jautāja, vai joprojām rakstu. Es atbildēju, ka jā, rakstu. Svešinieks, šķērsodams mūsu ceļu, izvēlējās nenoklusēt, ka esam skaistas. Viņas attieksmē bija jaušama neuzticība par svešinieka piezīmi, bet es nevarēju aizvērties par brīnumiem. Viņas brīnumi šodien bija skeptiskāki vai kautrīgi, tas bija neierasti. Viņa jau bija tā, kura man iemācīja redzēt daudzus no brīnumiem. Kur gan ir noslēpušies viņas brīnumi? Atvadījāmies laikam uz Baznīcas ielas, es neorientējos Rīgā. Viņa devās tuvāk jūrai Liepājā, es devos tuvāk jūrai Jūrmalā. Atvadījāmies katra ar savu ceļa vēju. Ātrā solī smaidīju visu ceļu līdz stacijai. Klausījos mūzikas sarakstu, ko iesāku taisīt vakarnakt, kā smadzeņu atkopšanas terapiju pēc politisko debašu skatīšanās. Tajā esmu iesākusi apkopot dziesmas no mana mīļākā Cibas profila.

Nokļuvu Jūrmalā. Apskatījos, kas labs muzejā. Devos uz nākamo mērķi, jūru. Ceļā smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Muzicēja kāds Majoru opītis. Gaiss sāka garšot ne tikai pēc labas dienas, bet arī kādas apšaubāmas izvēles. Attapos pie vēl viena Brīnuma, tam pa kreisi bija vīna bode. Nopirku mini pudeli ar savu mīļāko sarkanvīnu. Pludmalē bija negaidīti pārāk daudz cilvēku. Pavēroju vārnas, pieelpojos jūraszāles un drīz vien devos projām. Pateicu garāmejošajam metāla detektora kungam "Cik forši!". Cerēju agrāk nokļūt mājās, lai varētu beidzot izdarīt ko lietderīgu, iekapsulēt šodienas emociju pārpilnību materiālā. Vilcienā pirksti izlēma, ka tomēr ir jāsauc spontānāko draugu un jāturpina baudīt silto oktobra sestdienu. Uzdāvināju viņam kastani. Turpinājām ar jaunu vīnu un priecājāmies. Tad pakašķējāmies. Nekas nopietns, viņš ātri saprata, ka man ir taisnība. Devāmies paēst, atgriezāmies. Iedzērām vēl un atvadījāmies. Atteicu citu rītdienas tikšanos, cerībā, ka beidzot ko lāgā paveikšu. Pārrados mājās Teslā.

Esmu piepildīta un nogurusi. Viss ir citādāks vēlreiz. Esmu pavisam, pavisam brīva! Esmu ar visiem un visur. Atnāku un aizeju. Manā gultā mani sagaida tikai mani sapņi un tikai mani murgi. Es mīlu katru svešinieku tieši tik ilgi, līdz paeju tam garām. Tad neatskatos. Pat ja atskatītos, es neredzētu, jo nenēsāju brilles. Vairs neožu kā vakardiena, bet smaržoju kā šodiena. Mana pirmā mīlestība ziņā nosauca mani par sauli, bet izlaboju, ka esmu staru terapija. Tas nekas, tā ir iesācēju kļūda. Esmu tik pateicīga, ka ābele no rīta atnāca, saklāja manu gultu, tad aizgāja. Viņa man šodien pateica, ka protu mīlēt un dzīvot. Šodien nestaigāju, bet plīvoju pāris milimetrus virs zemes. Garāmgājēji pat nenojauta, ka nepieskaros zemei. Tas būs mūsu mazais noslēpums. Šovakar dzeršu liepziedu tēju. Šodien vēlreiz esmu mīlējusi visus un neiemīlējusi nevienu. Esmu bagātākā meitene uz savas ielas, varbūt arī pasaulē.

Eolika - Tava Atnākšana

vai kādreiz cibā ir bijuši publicēti romāni kā Sviesta cibas blogs? tā kā Instagram vai ask fm stāstiņu profili pirms 10, 5 gadiem? es atceros, ka lasīju stāstiņus spokos. nezinu, vai tagad ir TikTok. gan jau. tīņi nāk un iet, bet katros laikos kāds mēģina uzrakstīt kaut ko par Džesiku, kas dzīvo ASV un viņa ir brālis Brendons, un tad jau stāsta 3. daļā paliek stāvoklī čikse. gan jau tik sviestaini cibā nav bijis

Esmu uzzinājusi (sajutusi ar doto mājienu palīdzību), ka pazīstamie ir uzrakuši manu Cibu. Un ne tie pāris, kuriem esmu ieminējusies par šo profilu. Tiem cilvēkiem vispār nav saistības ar šiem cilvēkiem. Kādam vienmēr ir jāizbojā jautrību! Ciba nav pagrīdē pietiekami. Manam slepeni publiskajam ekshibicionismam ir pienācis gals. Nāksies noklusēt savas šī brīža spilgtākās emocijas un apšaubāmākos notikumus. Turpināšu runāt par neslepeniem notikumiem, ko pļurkstu visiem. Gan jau tāpat turpināšu autobiogrāfēt savu dzīvi, tikai ar gadu atkāpi. Ko jutu šodien, varēsiet izlasīt pēc pāris gadiem. Drīzumā gaidiet to, kas notika pirms piecpadsmit! Šodien došos uz vēlēšanām. Satikšu ābeli un vēlāk arī savu pirmo mīlestību. Neesmu viņu satikusi gadiem. Uzgāju @aurora_borealis profilam Cibā. Kā es gribētu zināt, kas viņa ir un kā viņa raksta šodien, 16. gadus vēlāk. Noteikti kādreiz esmu apsiekalojusies, šķērsodama viņas ceļu

Goldie glezno? Var kaut kur apskatIt?

Pirmsvēlēšanu pārdomas:
1) Kādam derētu arī Šleseram iemācīt, ka nav "patreiz"
2) Izlaiziet kāda Stepaņenko pežu beidzot
3) Novērtēju kā Valainis apkaunoja Kulbergu Raiņa jautājumā
4) Kurš to Hermani vispār tur ielaida. Kā pirksts dibenā, lai cik seksīgi tas neizklausītos
5) Par spīti manam optimismam un cerībām, man tiešām ir tikai viena opcija, par ko balsot
Es varu, jo nebraucu ne ar velo, ne auto. Brauciet ar sabiedrisko un ostiet apčurājušos večus kā es, nebūs par ko sūdzēties
Viņi visi ir neciešami, izņemot Šuvajevu. Tas vismaz nesprēgājot pieturās pie savām vērtībām, sakarīgi atbild un šķiet cilvēcīgākais
Kopš esmu nozudusi no Cibas, jūs esat palikuši vēl vairāk šizo. Es jūs mīlu, nesajūciet prātā pavisam, lai jums viss labi

sic mundus creatus est

šodien esmu noskatījusies jau 25. filmu šogad, kas daudziem kinomīļiem nav nekas wow (zinu cilvēkus, kas skatās gadā 150+ filmas, kas man šķiet insane; citiem šķiet insane, ka es gadā izlasu vidēji 30 grāmatas), bet tāpat līdz šim augstākais rezultāts. 30 noteikti varētu šogad sasniegt, bet tas nav mans pašmērķis. noteikti jo vairāk skatās, jo vairāk gribas. un tomēr man patīk labāk skatīties kino, jo vienai pašai grūti koncentrēties + vienmēr izbesos, ka vienmēr tā viena filma, ko gribu tajā brīdī noskatīties, nav pieejama normāli online.

biju uz Uļu šodien, patika, bet nelauzu sajūsmā krēslus, bet noteikti varēja just, ka Avotam šī ir bijusi ļoti svarīga loma. varbūt tā būs viņa mūža loma, will see. vēl gribētos uz Tony, bet gan jau nepaspēšu aiziet uz kino, kamēr tā vēl ir teātros. tad vēl varētu noskatīties Gregg Araki jaunāko filmu I Want Your Sex. man ļoti patika Nowhere, ko ar A un N skatījos manā vārda dienā, tāpēc gribētos redzēt vēl kaut ko no viņa. iet uz "līdz 18 gadiem aizliegts" filmu būtu bik crazy. izrādās, ka arī Ventspils kinoteātrī to rādīs lol.

treileros redzēju, ka latviešiem būs jauna boulinga laupīšanas komēdija. vēl es dabūju no G piekļuvi viņa GO3 abonementam, lai noskatītos Mūžīgi jauni, kas nav Tet, jo man gribas redzēt, ko latvieši piedāvā no coming-of-age žanra. ar draudzeni jau gadu domājam noskatīties Blue Valentine.

to filmu ir baigi daudz, laika tik cik ir, bet ir labi, ka tās top, protams.

Garastāvoklis:: thoughtful
Mūzika: Father John Misty - Holy Shit

Vēl viens ieraksts par Intersekcionalitātes istabu. Ļoti priecājos par to, ka tas ir, jo klausos un priecājos, ka vèl kādam ir bijušas kādas ļoti līdzīgas pieredzes un sajūtas ar mani, pat ja tās sākas dažādu iemeslu dēļ, bet tomēr. Atbalstiet Katrīnu ar naudiņu Patreonā.

.

Paldies Eiženam! Mans pirmais attēls Cibā. Joprojām nesaprotu, kā jūs izzīlējat, kādus izmērus jāraksta. 300 px un 10000 baiti derēs arī turpmāk. Kvalitāte gan sasūdinājās, triepienu blāzmas izpaliks.


I'll be your mirror
Reflect what you are, in case you don't know
I'll be the wind, the rain and the sunset
The light on your door to show that you're home
When you think the night has seen your mind
That inside you're twisted and unkind
Let me stand to show that you are blind
Please put down your hands
'Cause I see you
I find it hard to believe you don't know
The beauty that you are
But if you don't let me be your eyes
A hand in your darkness, so you won't be afraid
When you think the night has seen your mind
That inside you're twisted and unkind
Let me stand to show that you are blind
Please put down your hands
'Cause I see you
I'll be your mirror

Lūdzu, iemāciet kāds man iepublicēt šeit attēlu. Bilžinatorā man neuzrāda, ka datorā būtu kaut viens fails

Reiz man bija labākais draugs. Viņš bija visspilgtākā persona, kādu esmu jebkad pazinusi, un es pazīstu daudzas tiešām spilgtas personības. Varbūt neproporcionāli daudz mērot pret to, kas esmu es. Mēs iepazināmies, jo iegāju nepareizajā klasē un vienīgā sēdvieta bija blakus viņam. Mums bija vienādi vārdi. Kopš tās dienas mēs kļuvām nešķirami uz daudziem turpmākajiem gadiem. Es viņu apbrīnoju katru mirkli, pat kad jutos kā viņa aksesuārs vai rokassomas sunītis. Blakus viņam nekad nejutos pietiekami. Reiz viņam uzzīmēju, ka jūtos tā, it kā viņš būtu mana Saule un es viņa Mēness - viņš spīd, es atstaroju. Arī dienās un periodos, kad svarīgāki viņam kļuva citi, vai ar kādu citu būt bija izdevīgāk, es viņu mīlēju vienlīdzīgi. Manī naivi nemita opcija, ka mums kādreiz būs jāatvadās, vai ka neredzēšu viņu blakus pat savās vecumdienās.

Tad lēnām, bet nemainīgi noskatījos, kā visspožāko cilvēku manā dzīvē apēda grami. Ne tikai grami, neapšaubāmi arī mentālā veselība. Teicu savai mīļākajai psihoterapeitei, ka kaut kas ir ar viņas acīm, kaut kas nav kārtībā. Psihoterapeite teica, ja acīs, tad to obligāti vajag novērot. Tad satiku viņu, teicu, ka apmaksāšu vizīti, tikai, lūdzu, atnāc ar mani. Viņa nenāca. Tie bija gramu saasinājuma pirmsākumi. Viņa sāka attālināties, lai pavadītu laiku ar cilvēkiem, kuriem bieži bija grami. Sākumā skumu, jo jutos atraidīta no cilvēka, kuru mīlēju visvairāk pasaulē. Man arī nepiemita tāda harizma, lai tik daudzi un tik regulāri gribētu mani barot ar narkotikām tādā apmērā. Tagad esmu pateicīga, ka tā.

Tolaik nupat biju uzsākusi dzert antidepresantus, jau kādu laiku devos risināt savu galvu. Pirmo reizi atturējos no pilnībā visa, kas ir apreibinošs. Piektdienas bija vissmagākās. Dzīvoju netālu no visiem bāriem, ko regulāri apmeklēju. Siltajos vakaros, ja atvēru logu, dzirdēju bāru dzīvību no sava dzīvokļa. Katru piektdienu raudāju, jo nevarēju baudīt dzīvi kopā ar visiem un to, kuru mīlu. Viņai vairs nebija tik interesanti ar mani pavadīt laiku. Savā pārdesmit kvadrātmetru dzīvoklītī izslēdzu lielās gaismas, ieslēdzu lampiņas un iededzināju visas sveces. Iedarbināju gaisa mitrinātāju uz maksimumu un gāju dedzinoši karstās, varbūt divu stundu ilgās dušās. Ar pelējumu cīnījos vēlāk. Es gribēju iznākt jūtoties kā lietus mežā, lai viscaur dzīvoklim būtu migla. Tad sāku par dzeršanas vai narkotiku naudu doties uz tirgu un pirkt dārgas tējas vai ziedus. Katru piektdienu bēdājos, katru sestdienas rītu pamodos pateicīga, ka nekur negāju.

Gramu saasinājuma pirmsākumi tapa saasinājumu turpmākumos. Viņa kļuva arvien tumšāka, arvien neatpazīstamāka. Viņas krāsas aizstāja tumšie toņi, tekstūras un faktūras aizstāja trīs līnijas. Ekscentriskumu aizstāja pielāgošanās mērenībai un saplūšana ar pūli. Skolas rītos viņa arvien biežāk nevarēja ilgi nostāvēt, jo bija vakardiena. Mani aizstāja citi cilvēki, ar kuriem iznīcināties varēja biežāk. Arī es nebeidzu šņaukt uzreiz, bija mans tīrības mirklis, tad atkal atsāku. Tad atkal beidzu, tad atkal atsāku. Arī es reti pirku, vienkārši bieži devos meklēt jebkuru, kuram būs. Man paveicās, ka cilvēki mani nemīlēja tā, kā mīlēja viņu. Lai gan, atskatoties, arī pret viņu arī nebija nekāda mīlestība, drīzāk izklaide uz otra rēķina, papildus attaisnojums iznīcināties pašiem. Psihoterapeite bija ierosinājusi, lai dodos uz kādu bāru vai pasākumu, esmu skaidrā un pavēroju lietotājus.

Pirmo reizi, kad aizgāju uz bāru, lai būtu skaidrā, vairs nevajadzēja ģērbt visatkailinošāko apģērbu, lai apsargs mani ielaistu bez dokumentiem. Ierados un skaidrā nemācēju runāt. Kāds izvēmās pāri margām, vēlāk, man šķiet, kāds arī nokrita pāri margām. Nesapratu neko, ko dzērāji gvelž. Neilgi pēc tā devos uz reivu. Neatceros, vai todien nedzēru, bet narkotikas noteikti nelietoju. Todien izskatījos ļoti labi. Turpat satiku viņu, izsmērētu gar zemi, paņēmušu iedomāties nevaru cik ripas un ko vēl. Man kļuva baisi redzot viņu tādā stāvoklī, lai gan esam bijušas dažādās situācijās kopā. Tas bija viens no baisākajiem skatiem manā dzīvē. Viņa nefunkcionēja un vecāki, slideni tipāži meklēja, vai nav palicis vēl kaut kas, ko viņai iedot. Pēc tā es atkal mēģināju būt skaidrā.

Kad pabeidzu skolu, paņēmu brīvu gadu, lai dzīvotu nekurienē un attālinātos no kaitīgajiem ieradumiem un cilvēkiem, ar kuriem viegli nākas būt kaitīgai. Nometu antidepresantu svaru un mācību laikā piedzīvoto. Āda atguva apjomu un spīdumu, kļuvu skaista vēlreiz. Aizrāvos ar dārzniecību, jogu un sarkanvīnu. Vēl labu laiku naktīs sapņoju, ka precos ar kristālu un pamodos apraudoties, jo tā nedrīkst notikt. Virs gultas biju pielikusi lapu, kur biju uzrakstījusi "Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā". Draudzības gadu laikā mēdzām apmainīties ar vēstulēm. Manās mājās joprojām ir tik daudz viņas mākslas darbu no mūsu brīnišķīgajiem pirmsākumiem, no mūsu narkotiku laikiem, no mūsu beigu tuvošanās. Es varu salikt šos zīmējumus un vēstules secīgi un vērot izmaiņas. Kā viņas rotaļīgi glītais rokraksts pārtapa par drudžainām, nerūpīgam līnijām. Kā viņas mākslas darbi mainījās no neuzspiestas, dabiskas meistarības uz arvien nesaprotamāku vienaldzību, jukšanu un brukšanu. Ilgi smaržoju viņas vēstules, kas bija piesūkušās ar amfetamīna smaku. Šie mākslas darbi ir pārcietuši septiņus gadus, blaktis, sešas dzīvesvietas. Vairums no tiem ieplaisāja vai saplīsa, es sēdēju un tos restaurēju ar caurspīdīgo līmplēvi un skoču. Tie joprojām ir ar mani, dziļākajā skapja nostūrī, izņemot gleznu, kas stāv virtuvē. Gleznā esmu attēlota es, tā ir 2020. gada Ziemassvētku dāvana. Tā ir melnbalta, neliela izmēra glezniņa, kur sēžu pie galda, uz vienas plaukstas turot vārnu, bet ar otru lasot nelielu grāmatiņu. Uz galda, kas pārklāts ar baltu galdautu, atrodas ziedi, tējkanna un tasīte ar apakštasīti.

Kad biju savākusies pietiekami, ik pa laikam ierados Rīgā, lai apciemotu manu viņu. Mana viņa kļuva arvien tālāka un tālāka, tievāka un tievāka. Tvīkoja arvien biežāk un arvien spēcīgāk. Mūsu kopā pavadīto laiku sāka aizstāt sēdēšana Telegramā. Centos mūs atturēt no lietošanas, kamēr esmu tur. Vienreiz sanāca. Nākamreiz piekritu sadalīt ripu uz pusēm. Tad šņaucām mazliet, tad mazliet vairāk. Tad jau atkal attapāmies benderos. Pirmā no skaidrajām attapšanās reizēm bija tad, kad Līgo pārpūtos, un viņai es vairs nerūpēju. Man šķita, ka tūlīt nomiršu, bet viņai bija vienalga, viņa sēdēja Telegramā. Es biju kļuvusi tikai par neērtību. Grami nonāca virs manis, lai gan esmu daudzi kilogrami. Es tam vēl mēnešiem nevarēju noticēt (Nu, varēju, tikai vēl to noliedzu. Pirms brīvā gada bija līdzīgi. Mēs devāmies kopā ballēties, nesen kā sāku lietot antidepresantus. Ja dzēru ar zālēm, varēju aizmigt turpat uz vietas. Vienu dienu aizmigu bārā, viņa un cita draudzene mani tur atstāja. Apsargs ar kādu svešinieci esot mani nogādājuši mājās, un nākamajā rītā saņēmu no apsarga ziņu, lai es padomāju, vai tie vispār ir mani draugi. Pēc tam atkal beidzu dzert un lietot). Nākamreiz attapos viņas dzimšanas dienā, nākamajā benderī. Tur pārpūtās kāda cita, un todien par neērtību kļuva viņa. Es kļuvu par bendera mammu un redzēju šo vienaldzību no malas. Tas laikam bija mans pēdējais piliens, kas izlija vēl vēlāk.

Aptuveni mēnesi vēlāk jau biju pārvākusies uz Rīgu. Par spīti visām narkotiku blakusparādībām, neizmaināmajām atšķirībām un gadus ilgajai draudzībai, jau kādu laiku biju viņā iemīlējusies. Viņa bija mānīga, mainīga, neskaidra un nestabila. Mēdza rasties pamatoti iespaidi, ka varbūt atšķirības nav tik lielas, tikai lai tas mainītos pēc mirkļa. Narkotiku situācija arī bija kļuvusi intensīvāka. Es nevarēju vairs uz to noskatīties un vairs nevarēju tur būt. Beidzot sapratu, ka es neko nevaru mainīt. Es nevaru nevienu pierunāt lietot mazāk, ne maigi, ne skarbi. Ne piedāvājot uzsaukt psihoterapeitu, ne ierosinot devu sadalīt, lai otram būtu jāņem mazāk. Ne atbalstot, ne nosodot. Ne esot klāt, ne attālinoties. Es nevaru nevienu pierunāt meklēt palīdzību, es nevaru nevienam likt netirgot. Es nevaru nevienam pavēlēt nebūt apkārt citiem veicinātājiem, līdzdalībniekiem, ļāvējiem, ierosinātājiem. Es nevaru nevienam likt dzīvot savu skaidri spožo nākotni, ja kāda sapnis ir kļūt par bomzi. Tie nav mani vārdi, ja kas.

Es to sapratu kādā dienā neilgi pēc pārvākšanās uz Rīgu. Bija ļoti pelēka pēcpusdiena. Es dzēru vīnu un centos atrast, kā nokļūt pie viņas ar izlādējušos telefonu. Satiku kādu kundzi vārdā Karmena, kura mīkstsirdīgi piekrita man palīdzēt. Viss, ko atceros, ir ka mēs runājām par viņas vārdu. Arī to, ka arī viņa vairākkārt esot pārvākusies. Vienreiz pārvācoties viņa netīšām saplēsa viņai nozīmīgu porcelānu. Runājām arī par dzejoļiem un to rakstīšanu. Transportā mēs satikām manu draudzeni-filozofi-dzejnieci-gudrinieci-dzīvotpratēju, jo tieši viņa ir vienīgais cilvēks, kurā ir iespējams ieskriet tik emocionāli piesātinātā dzīves mirklī, ko pavadi ar apburoši nejaušu svešinieci, Karmenu. Tāpat kā es, arī mana dzīvotpratēja dienu pavadīja ar vīnu. Viņa no savas somas izvilka puspudeli un uzdāvināja to man. Ar papildus puspudeli drosmes un atvadoties no Karmenas, es devos pie savas viņas. Viņa gulēja tumsā, mocījās sāpēs un nebija spējīga neko pateikt. Es nezinu kāpēc tieši todien, bet todien es uzsprāgu un pateicu visu. Atzinu, ka mīlu viņu un pateicu, ka es vairs nevaru. Tas bija beigu sākums.

Šo penteri ir ierosinājuši nesen dzirdētie vārdi "Vai kādam šeit ir kokaīns?". Nevienam nebija. Piederības pēc, pateicu ko līdzīgu vārdiem "Cik žēl", bet klusībā ļoti priecājos. Es neesmu šņaukusi kopš pagājušā gada aprīļa. Pāris nedēļas atpakaļ biju gana dzērusi, attapos jautājot kādai attālai paziņai "Vai tev nav ko iepūst?". Esmu priecīga, ka saņēmu atbildi "Nē, es nepūšu" nosodoša skatiena pavadījumā. Mans veselais saprāts nemaz negrib pūst, bet dzerot saprāts ir nevesels biežāk. Esmu tik priecīga par nosodošiem skatieniem un cilvēkiem, kuri nepūš. Vairs nevaru pateikt pēc garāmgājēju sviedriem, vai viņi ir šņaukuši. Šī uztrenētā spēja ir aizmirsta, šī smaka vēlreiz ir nepazīstama. Vairs neesmu skatījusies uz neviena nāsīm, lai meklētu atbildi, vai kāds man nemelo. Tomēr, es joprojām regulāri apskatos, cik bieži mana izbijusī viņa ieiet Telegramā. Vairs nezinu pilnībā neko par viņu, un man nav pilnībā nevienas iespējas uzzināt. Tas ir mans vienīgais veids kā minēt, cik skaidrā viņa varētu būt un vai viņa vispār vēl ir dzīva.

Reiz, neilgi pirms beigām, mēs gulējām kopā apskāvienā un klausījāmies viena otras sirdspukstus. Tie vienlaicīgi sāka pukstēt vienā ritmā. Satrūkos un teicu, vai arī tu to juti? Viņa atbildēja, ka to juta arī viņa. Es ceru, ka viņa ir atlabusi vai atlabs pavisam drīz. Es ceru, ka viņa ir līdzās visai sev vajadzīgajai palīdzībai. Ceru atkal redzēt viņu starojam. Esmu mūžīgi pateicīga viņai, ka viņa uzdrīkstējās turēt manas hroniski svīstošās plaukstas, mierinot, ka viņai tās patīk tieši tik slapjas. Tajās varot ielūkoties kā spogulī. Viņa tās satvēra tik bieži, ka viņas satvērienā tās mēdza nesvīst. Viņas plaukstas vienmēr bija patīkami sausas.

Reizēm domāju, ka varētu uzrakstīt, varētu apjautāties, varētu satikties. Tad atceros, ka ir lielāka iespējamība, ka tas būtu tikai vēl viens cikla atkārtojums nevis jauns sākums. Esmu izlēmusi nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, bet grābt lapas ar kailām plaukstām. No benderiem uz penterēm. Šodien ābele man uzdāvināja divas dārgās tējas, Antistresu un Afrodītes dzērienu. Nu jau pasen esmu palaidusi savu Sauli, esmu iemācījusies starot pati. Kad ābelei atklāja vēzi un viņa ārstam uzdeva jautājumu, "Kā var atšķirt vēzi no labdabīga veidojuma?'' viņai parādīja attēlu un teica, "Redzi, izskatās ka tam ir stari? Kā saulītei." Es negribu būt ļaundabīgs audzējs, es gribu būt staru terapija.

nopirku Ir digitālo abonementu (tikai 1 eur mēnesī akcija!), jo gribas izlasīt vairākas intervijas un atbalstīt vietējo žurnālistiku, kura ir sakarīga (ar dažiem ČP, bet visi mēs kļūdāmies. pieliku Sviestu Cibu home screen telefonā. biju uz asinsanalīzēm, nepagāja ne gandrīz trīs mēneši, lai saņemtos izdarīt to. tas ir čakars. pirmo reizi Gulbī norādīja, ka labāk paņemt stobru no viņiem, nevis pirkt aptiekā. okay, ņemšu vērā. nepatīk arī tā sajūta, kad izej ārā no mājām bez brokastīm un pēc tam, kad esi tās ieēdis, jūties jocīgi. aaa, un es nevaru rokaspulksteni uz kreisās rokas, jo tieši no turienes man ņēma asinis.

Garastāvoklis:: weird

Nu ko... Šis vakars izrādījās brīnumaināks nekā vispār spētu nosapņot! Viss sākās slikti. Pirms iziešanas izdzēru divas glāzes vīna, jo biju tik uztraukusies. Tā bija pirmā reize ļoti ilgā laikā, ka dzeru vienatnē. Vēl pudele līdzņemšanai, lai iesildītos pirms koncerta. Ar draudzeni-filozofi-dzejnieci-gudrinieci-dzīvotpratēju runājām, ka dosimies uz iesildīšanos kopā. Gāju pretī. Uzģērbu neērtākos apavus, jo tie bija vienīgie, kas piestāvētu pie tērpa. Pārsvīdu. Aizgāju nepareizi. Izlēmām, ka došos ar transportu. Nokļuvu tur. Īpatnējs kontingents. Draudzene-filozofe-dzejniece-gudriniece-dzīvotpratēja, politiķe, vāciete, rakstnieks, skumja meitene un puisis, par kuru esmu ieminējusies dažus ierakstus atpakaļ, ka noklausījos dziesmu, ko klausījās viņš, un tad ieraudzīju sabiedriskajā transportā. Un es. Atmosfēra bija ne nolasāma, ne aprakstāma. Man šķiet, ka visi jutās apjukuši.

Devāmies uz Gurēvičas koncertu. Nokļuvām neparedzēti tuvu skatuvei. Ja būtu zinājusi, būtu uzrakstījusi uz lapas, ka man ir dzimene, vai nevar nodziedāt Avivu. Bija neliela skumju pēcgarša, jo neviens nezināja par maniem svētkiem. Skumjas garšot gan nebija prioritāte, jo no aizskatuves bija jūtama maģiski harizmātiskā dziedātāja melnā ar saviem kolēģiem, tā ka par tām aizmirsu domāt. Un tad... Notika brīnums. Brīnums, par kādu vispār pat nevarētu nosapņot! Izrādījās, ka man blakus stāv mana amata ideāli! Pasaules slavenas mākslinieces, kuras apbrīnoju un kurām ik pa laikam uzrakstu jau gadiem! Es nespēju tam noticēt un gandrīz vai jūdzos nost. Mēs parunājām! Tajā pašā mirklī attapos, ka man ir uzrakstījusi mana pirmā mīlestība, kurā biju iemīlējusies gadiem. Biju viņai uzrakstījusi jau laiciņu atpakaļ, bet domāju, ka viņa ir mani noignorējusi. Tik īsā mirklī pieplūda tik daudz dopamīna, ka blakus sviedriem patecēja pa asarai. Un tad uz skatuves iznāca viņa!

Tiešām brīnišķīgs koncerts. Es nesaprotu, kā var būt tik brīnišķīga sieviete. Un viņas rokas... Viņa skanēja tāpat, kā ierakstos, ja ne labāk. Šķiet, ka viņai tas nāk tik viegli. Ceru, ka biju pietiekami skaļa, lai viņai nebūtu jāgaida 13 gadus, lai atgrieztos. Noteikti biju pietiekami skaļa. Draugi vēlāk teica, ka viņa esot sūtījusi gaisa buču manā virzienā. Pārnākot mājās bezkaunīgi viņai uzrakstīju, ka esmu pieņēmusi, ka gaisa buča bija veltīta man un varēšu mirt laimīga. Tātad, šonakt esmu satikusi savus ideālus. Neapšaubāmi un pavisam noteikti saņēmusi gaisa buču no Gurēvičas. Atbildi no savas pirmās mīlestības. Neērtie apavi kļuva ērti. Vēl, dzēru limončello. Es mīlu limončello! Vispār daudz dzēru. Jūtos dīvaini skaidrā, lai gan izdzēru tik daudz neēdusi. Cerams, pamostoties jutīšos dīvaini nepaģiraini un dīvaini labi. Vienīgais, ko biju apēdusi pirms iziešanas bija cukurītis, kas bija tīri simboliski, lai salds vakars. Bija arī. Jau sāp galva. Galvenais nesaslimt atkal. Paracetamols. Cerams visu dienu briesmīgi līs. Saldus jums visiem sapņus, nemurgojiet. Brīnumi vienmēr ir tuvāk nekā šķiet.

Šodien esmu pamodusies jūtoties tik jobani. Šodiena ir viena diena gadā, kad man vajadzētu būt visiem iemesliem un visām iespējām nejusties jobani. Pamodos pēcpusdienā no murgiem. Vienā no murgiem man divi cilvēki teica, ka ābele mirs, pēc laikam divām nedēļām. Tas bija briesmīgi. Viņu sejās bija bezcerība, it kā viņas zinātu. Murgā sažņaudzu kopā rokas un histērijā raudāju, lūdzos Dievam, lūdzu, neatņem manu ābeli, tikai ne to! Nākamajā murgā es devos uz ciemata kopmītnēm, lai pirktu zāli. Gatavojoties iet iekšā sēdēju uz soliņa, un senā informātikas skolotāja uztraukusies veda iekšā policiju. Bija migla un ļoti tumša enerģija. Pamodos no modinātāja, kas skanēja istabas otrā stūŗī, bez iespējas atlikt, lai šo visu aizmirstu. Tagad šos murgus pierakstu šeit, lai tie nepiepildītos un ābele nemirtu. Vairumā apsveikumu nav dvēseles. Ābele uzrakstīja, ka operāciju viņai varēs veikt tikai pēc mērķterapijas. Dzeru ūdeņainu kafiju, pagatavotu ar pēdējo kafiju. Matiem šodien vajadzēja izskatīties labi, bet tā nav.

Šodien nedrīkstu rakstīt ilgāk par divdesmit piecām minūtēm, jo man vajadzēs doties gatavoties tusēšanai ar manu mīļo filozofi un vēl neiepazītu politiķi. Esmu satraukusies, mīļā filozofe nav satikta sen, politiķe vispār. (Piebilde: Tur būs vēl cilvēki. Ak dievs!!!) Ko mēs vispār runāsim? Šodien ir liels spiediens, ka dienai jābūt izbaudītai, lai gan nezinu ko sagaidīt, tāpēc cenšos negaidīt neko. Man ir bail, ka pēc tik daudzām labām, tukšām dienām, šodiena būs piepildīta, bet slikta. Man dreb iekšas, vispār neesmu gatava nekam. Tā kā šodien dzeršu, derētu paēst. Nezinu, ko ģērbšu. Es gribu vemt un labu kafiju. Ceru, ka mana šodiena izvērtīsies laba un jūsu tikpat, ja ne labāka.

Mūzika: https://youtu.be/Bp2VfPAhnOY?si=lpsYlY7z4SK6Bp7G

Šorīt mēģināju karamelizēt banānus iebiezinātajā pienā, tā veitā uzvārīju banānu ievārījumu (nepārprotiet, ievārījums sanāca labs - nedaudz garšo pēc baltās šokolādes, bet tas nebija mērķis…). Teorētiski man šķiet, ka tas tā pat ir iespējams, varbūt vajadzīga cita tehnika… vai kādam ir pieredze ar šo?

šis rīts ir - neaizrijies neapvemies