Zane [entries|archive|friends|userinfo]
Zane

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Nov. 18th, 2026|04:50 am]
ko es daru, pamodusies plkst. 4? klausos pilnīgiem iesācējiem domātu vebināru par tomātu audzēšanu. ārkārtīgi interesanti, tur waaaaa, cik daudz viskas jāpatur prātā. klausoties katram jautājumam izaug vēl entie jautājumi no sērijas "jā, bet...". es jau tagad zinu, ka man visvairāk patiks izlauzt padusītes. atceros, kā opis tos stādus čubināja pirms nešanas uz siltumnīcu. kā smaržoja tie tomāti. nekas cits tā dzīvē nav smaržojis kā opja tomāti, kurus viņš mums mēģināja iebarot katru mīļu brīdi. lūdzās, lai ēdam. ēst jau ēdām, bet droši vien toreiz nepratām novērtēt. ko es tagad neatdotu par tādu opja tomātu. "tis nav tis, tis ir drugijs"- pasmaidu, jo atceros, kā mēdza teikt mammas tētis, mans vectētiņš.
linkpost comment

[Nov. 17th, 2026|08:54 pm]
Kāda latvijā slavena dziedātāja facebook publicējusi video, kurā viņa atzīst, ka viņai nav bijis viegli publicēt šo video. es tālāk nemaz neskatījos. Bija kārdinājums uzrakstīt, ka man nebija viegli pa ceļam uz mājām neapdirsties.
linkpost comment

[Nov. 17th, 2026|08:45 pm]
tik pārpildītā tramvajā braucu, ka bija ērta, polsterēta krišana, kad strauji bremzēja.

vakar no starojošās Rīgas redzēju maz. es vispār izlienu.no.mājas ārā reizi simts gados, kad man beidzas piens, un tad tikai ar saulesbrillēm staigāju un nevaru saprast, kur ir jāskatās, kur ir tā gaisma, jo virs zemes ir tumši kā neteikšu kur. nu, labi, labi. patika tie gaismas staru dzīpariņi.

nopirku māju un mazliet zemes Ainažos. es tur turpināšu būt sasodīti laimīga un rakstīšu. es sākšu ar teikumu "mani mīlēja divi cilvēki, bet tagad manas rokas mirkst viņu abu asinīs".

šodien esmu krekliņš ar uzrakstu "easy like Sunday morning".
linkpost comment

peliskas būšanas [Nov. 15th, 2026|08:41 pm]






linkpost comment

[Nov. 13th, 2026|09:04 pm]
Rīgā pēdējais, kas iekļūst manā bildē, ir vīrietis, kam katrā somas pusē piesiets pa boksa cimdam. es paskatos sev visapkārt, lai ielāgotu visu pēc iespējas labāk. "cīnies, lūzere," viss, pilnīgi viss saka.
aizbraucot sajūta, ka braucu uz mājām.
šodien te vējš zēģelē ne pa jokam, cauri kauliem.
un biezajai virsjakai nav jēgas, jo esmu atbraukusi kedās.
I. stāsta sausiņu anekdotes.
visu aprijām vēl pirms rītdienas pusdienām.
kā lai to pasaka, kāds cilvēks ir I.?
viņš tik ļoti kļūdījās toreiz, bet piedošanu nācās lūgt man.
tāds.
linkpost comment

[Nov. 13th, 2026|04:00 am]
vakar biju LAAC uz ierasto redzes pārbaudi. vismaz stundu mani tur pētīja krustām šķērsām tā, ka pat iepatikās tāda uzmanība. neko jaunu jau nepateica, bet pie jaunām brillēm tikšu. mierinu sevi ar domu, ka būs atkal iespēja mainīties. man vienmēr ļoti gribas mainīties. starp citu, man ir pazudusi dziesma, kurā I. Ziedoņa balss ierunāta pa starpu. tur kaut kas par to, ka tad, ja cilvēks neredz, viņam ir jāpalīdz redzēt, jāiedod okulāri. nu, lūk. nezinu, kas tā par dziesmu bija. ilgi meklēju, neko neatradu. varbūt kāds te zina? tāda žiperīgi reperīga dziesma, galīgi ne mana, bet vajā tas iestarpinājums.

ik pa laikam pie sevis pasmaidu, jo iedomājos, kā mēs aizvērām durvis, aizsitām ar dēļiem visus logus, nebija nevienas spraudziņas, pa kuru atgriezties, bet nepagāja ne 10 min, kad I. atrakstīja, vai es neatbraukšot piektdien.

*protams, ka atbraukšu.

**kur tad es likšos.

***jūs nemaz nešaubījāties, es zinu, es zinuuuuu :*

https://www.youtube.com/watch?v=l4NC7LRCMIU
linkpost comment

chiaroscuro [Nov. 10th, 2026|08:52 am]
vēl kādas 50 lappuses atlikušas šajā gadā. šī ir pirmā no tām. knapi izrāpos no gultas. acis sapampušas tā, it kā būtu plostojusi. vakar V. teica, lai vienkārši ierokos darbos. esot taču daudz labāk kā bija kādreiz. nu... ir jau laikam tā. jā. sapnī bija karš, sajaucies kopā ar manu "pēdējais cilvēks uz zemes" sajūtu, es no kāda slēpos tajā saules apstaigātajā mājā, rāvos jumtistabas stūrī, lai mani nepamana, bet saule tur bija visur, viss vienā zeltā, saules kareklīšos, putnu treļļos un plaukstošos ābeļziedos. durvju rokturi kāds nospieda uz leju, un es pamodos. manīju I. tiešsaistē whatsapp. viņam tādi iestatījumi, ka nekad neredzu viņa "last seen".
link2 comments|post comment

[Nov. 10th, 2026|03:21 am]
Nav nekā parasta. Pat tad, kad novembris iecērt ledainas vēja brāzmas pļauku mums abām, tepat tramvaja pieturā stāvot, šī cita viņa sabužina ap sevi mākslīgā kažoka apkakli, lai siltāk.
Sasmaidāmies.
Homo homini lupus est.
linkpost comment

[Nov. 10th, 2026|03:18 am]
linkpost comment

[Nov. 10th, 2026|02:36 am]
Domāju par to, kā tajā augšstāvā bija tik gaiši un Tu teici "redzi, kā saule apstaigā šo māju". Es vēlreiz aizveru acis un iedomājos, kā saule apiet apkārt tai mājai.

Teikt jau kaut ko varu tikai pati par sevi.
Nepatīk, kad vispārina, runā daudzskaitlī, saka kaut ko tādu kā "mēs, cilvēki, parasti..."

Ilgstoši šķita, ka kaut kur esmu atstājusi ieslēgtu gludekli. Tāda kā fona doma ,vai kaut kas tāds, kas bija starp mums, vispār ir iespējams.Man patika, cik īsā pavadā mani tur. Nebija atšķirības starp mani, pavadu un roku.

Biju apsolījusi te kādam no Jums vēstuli, bet tagad nezinu, kad tādai saņemšos. Bet turos pie domas par vēstuli.
link1 comment|post comment

[Nov. 9th, 2026|07:08 am]
...kā reiz dziedāja ariana grande -

"thank you, next".
link1 comment|post comment

[Nov. 7th, 2026|09:43 am]


6. novembris -
starp nākšanām un iešanām
tikšķ Mirkļa sirds
linkpost comment

[Nov. 7th, 2026|08:20 am]
I. vispirms gari un skaļi nožāvājas, tad saka kaut ko tādu kā "nez, vai šorīt ir cerība dabūt kafiju gultā..."
"cerība ir laba lieta," es saku un tūlīt piebilstu, ka I. jau droši vien zinās, ko vēl saka par cerību. tad mēs abi ļauni zviedzam.
upe zina stāstīt, ka saule reiz ir bijusi, manīta te kā tramīgs zirgs, kas sabīstas un aizjoņo, pakaviem pret mākoņu segu noklaudzot.
izlasīju, ka vakar Latvijā esot sākusies solārā ziema. tāda sajūta ir. esmu atkal saģērbusies neriktīgi.
linkpost comment

a flaminglet [Nov. 7th, 2026|06:37 am]
ļoti skaļi salabām šorīt. tagad dzeru kafiju (es apsolu, tas nav nekas cits, kā vien flamingo mazulis, kas ir uzzīmējies putiņās!!!) un lasīšu tālāk "Veģetārieti", lai Jums nav jānopūlas, jo tur waaaaaa.
linkpost comment

[Nov. 7th, 2026|06:01 am]
mammai bija brūnas acis un tumši mati, viņa bija gara auguma, jaunībā spēlēja basketbolu.
mamma man vienmēr teica, ka vajag apēst pus šķēlīti rupjmaizes, ja gribas kaut ko tādu, ka pats nezini, ko gribas, bet gribas.
mammai bija pirmā tipa cukura diabēts, saslima studiju gados, drīz pēc tam satika tēti, tad pieteicos es, pele, kaut gan ārsti bija teikuši, ka bērnu viņai slimības dēļ nebūs.
piedzimu mēnesi agrāk, mammas vārda dienā. esmu mammas vārda dienas pārsteigums.
mamma visgaršīgāk prata zupas. receptes esmu pierakstījusi, bet man nekad nesanāk ne uz pusi tik labi.
viņa dzīvoja pēc principa "ja tu būsi mīļš pret mani, es būšu trīskārši mīļa pret tevi".
kad mamma saslima, mēs ļoti atsvešinājāmies. mamma vairāk pieķērās V. , it kā juta, ka ir jāizvēlas kāds, kurš ir stiprāks. V. ļoti par viņu gādāja. es nekad nebūtu varējusi to, ko varēja V.
mamma bija žurnāliste. reizēm man patika viņai iedot palasīt, ko biju uzrakstījusi. mamma teica, ka viņa nekad tā neuzrakstītu. neiburgas "stum stum" iedevu izlasīt, kad mamma jau vairāk dzīvojās pa slimnīcām, nekā mājās.
visu laiku gribu palūgt V., lai aizved mani pastaigāties tur, kur trijatā braucām elpot svaigu gaisu tajās reizēs, kad mamma bija palaista mājās. nezinu, kur tas bija. tur ar sabiedrisko var aizbraukt, bet es nezinātu, kur jāizkāpj. kaut kā nekad nesanāk par to ieminēties, visu laiku ir kaut kas cits, nesvarīgāks, par ko vieglāk runāt.
link2 comments|post comment

[Nov. 6th, 2026|07:48 am]
izšķīrāmies. tagad. tikko. tas bija tik savādi. bija šie 8 mēneši, lai uzzinātu, kā tas ir, kad kāds ļauj mīļot. un tagad es esmu turpat, kur biju.
link4 comments|post comment

[Nov. 6th, 2026|03:50 am]
vakar putniņš apciemoja. zīlīte. vispār putni te reti viesi, jo palodze šaura un slīpa. traukus slaukot saklausīju viņas grabināšanos. smieklīgs tāds spārnots radījums. zīlīte, kam Ceturtdiena vārdā.

man tomēr nepatīk, kā esmu iesākusi šo gaismas ķērāju. doma bija skaista - ka apaudzēju to apkārt diviem sudraba krāsas kamielīšiem, ne lielākiem par pāris centimetriem, kuri iet pa priekšu manai sapņu karavānai. bet tagad mani māc šaubas. es taču būtu varējusi vēl to, to. bet zinu arī, ka tad, ja nebūtu ķērusies klāt, vienā jaukā brīdī tas būtu pārvērties par trīsstāvīgu pils lustru, kas tikai manā galvā, jo biju savilkusi sev apkārt tiiiik daudz visa kā, it kā tam nebūtu ne sākuma, ne gala.

dienas saplūst kopā, es jūtos kā palikusi sev aiz muguras, nodevusi pati sevi, iestigusi senā sajūtā, ka esmu tikai kuģa vraka atlūzas, izskalota krastā tādā mirklī, kad putrojos, cenšoties saprast, kura toņa zaļais man vajadzīgs šim krustdūriena asara fragmentam. zinininini, Banananana, vai Tev arī nešķiet, ka tas kaut ko nozīmē, ka tur kopā ir tieši sešu toņu zaļie? un vai tas ir šīs zivs zaļums jeb tas tālais zaļums no kaut kādiem tāliem bēdāšanās pavasariem? ir tik viegli pazaudēties tādos novembra rītos, kāds ir šis.

vēstules, pastkartes, putni, laiks, DIY, sapņi, mežs, dziesmiņas, jūra, sniegs, Tu, tepat.

"es tomēr vēl gaidu Tevi savā domu pasaulē": https://www.youtube.com/watch?v=du_RCDj0i4Y
linkpost comment

[Nov. 5th, 2026|05:41 am]
sapnī sadūru pirkstu, verot uz stieplītes stikla pērlīti, jo kāds zvanīja pie durvīm un nikni svieda man kaut ko virsū, bet nevarēju īsti saskatīt, kas tieši tas ir.

kad tiku galā ar samulsumu, sāku taustīties pa grīdu, līdz kamēr biju atradusi teju līdz smilšu graudiņa lielumam salocītu zīmīti, kuras atlocīšana, šķiet, man prasīja veselu mūžību.

kad biju tikusi galā, tur bija rakstīts, ka laiks ir tikai minūtes, kas pārvēršas par gadiem.
link3 comments|post comment

hehe [Nov. 4th, 2026|07:54 am]
link1 comment|post comment

[Nov. 4th, 2026|06:11 am]
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]