| |
[Sep. 23rd, 2026|05:55 pm] |
Esmu pamodusies. Jūtos savādi klausoties dziesmas. Vai jums ir bijis tā, ka kāds cilvēks ar savu eksistenci okupē vārdu? Ikdienišķu vārdu, kas pieder ikvienam, bet kāds uzliek tam savas autortiesības? Par mani gan jau varētu izteikties līdzīgi, bet pagaidām neesmu informēta, ka kādam tas traucētu.
Varbūt man ir kādi nediagnosticēti traucējumi. Likumsakarību un sagadīšanos traucējumi? Delūzijas? Paranoja? Kompulsīvie traucējumi? Ja tā nav, tad kāpēc mans pazudušais kaķis atradās, kad beidzu nogalināt zirnekļus, no kuriem man ir bijis bail visu dzīvi, lai nopelnītu labos karmas punktus? Ja tā nav, tad kāpēc tiklīdz es noklausījos dziesmu, ko klausījās cilvēks ar kuru nekad neesmu runājusi un nekad neesmu redzējusi, viņš uzradās sabiedriskajā transportā, ar kuru braucu gandrīz katru dienu? Ja tā nav, tad kāpēc es pirmo reizi dzīvē iedomājos par vienreiz satiktu meiteni, lai pāris minūtes vēlāk viņai netīšām iesistu ar savu somu? Ja tā nav, tad kāpēc ierunājoties par kādu savu bijušo pirmo reizi ilgā laikā, es viņu ieraugu pirmo reizi gadu laikā ejam ārā no veikala, kurā eju iekšā? Ja tā nav, tad kāpēc manā prātā ienāk, ka ģimeni drīz apciemos nāve, un tad pēkšņi nomirst divi ģimenes locekļi un, iespējams, kaķis?
Tā es sargāju visus, nenogalinot zirnekļus. Kad biju maza un dzīvoju pie ābeles mammas, katru vakaru vairākkārt pārbaudīju, vai gāze ir nogriezta un pirms miega rituāli norukšķēju. Tagad Dievs uzklausīs manas pirms miega lūgšanas tad, ja lūgšos ar rokām saliktām kopā. Katru vakaru ir jāpadzer kaut ko no tīģera krūzes, lai tīģērim viss būtu kārtībā. Nedrīkstu aizbraukt pie ozola un neveikt savus kalpones ieradumus, ja nē, viņš nodzersies un nomirs. Aizslēgšu ārdurvis, pusceļā lejā pa kāpnēm skriešu augšā, lai pārbaudītu vēlreiz. Durvju rokturi jāpārbauda miljons reizes dienā. Ja sadzirdu aizdomīgas skaņas, jāskatās pa actiņu. Reizēm skatos tik ilgi, ka esmu pārliecināta, ka kāds ir notupies, jo sadzirdēja mani nākam, bet baidos atvērt vaļā durvis, ja nu tā izrādās patiesība. Esmu izpētījusi dūmu detektoru un ārdurvju zvana kastīti, vai tur nav novērošanas kameru. Es neesmu pārliecināta, ka aiz spoguļa pie sienas mani nenovēro. Agrāk šķita, ka arī griestu Led lampās ir izurbti caurumi, lai augšstāva kaimiņi mani novērotu, bet esmu gandrīz izaugusi no šī. Pēc pagājušās ziemas notikumiem, pārrodoties mājās katru reizi cēlu pagulti, pārbaudīju skapjus, vai tur neviens nav noslēpies. Katrs caurums manās mājās ir aizlīmēts ar plāksteri vai aizbāzts ar vati. Dalbajoba dāvanai liku klāt magnētu, lai pārbaudītu, vai tur nav iebūvēta noklausīšanās ierīce. To mantu arī nedrīkstu izmest, jo tā būs slikta zīme tīģerim. Kad uzdāvināju ābelei rakstāmo grāmatu, viņa sabijās, ka tā ir slikta zīme. Tiklīdz viņa to pateica, mani pārņēma nāvīgas bailes. Katru dienu ejot dušā sākās skaļas domas, ka viņa mirs. Katru vakaru dušā raudāju, šķita, ka manas domas mani apēdīs. Rakstīju viņai, lai rakstāmo grāmatu sadedzina, ka iešu un nopirkšu viņai lasāmo grāmatu. Viņa atteicās rakstāmo grāmatu dedzināt, bet es aizgāju un nopirku viņai lasāmo grāmatu, drošībai. Tad sāku iet dušā no rītiem un palika labāk. Man vienreiz uzdāvināja spuldzīti, es to piekarināju virs gultas. Lai gan domāju, ka tajā ir novērošanas kamera, tai reizēm mēdzu uztaisīt šovu. Par ķermeņa valodu vispār nerunāsim. Kāpēc lai es skatītos kuram katram acīs, ja jau katra ķermeņa valodas izpausme, nopūta, ieklepošanās vai lieka nomirkšķināšana, pavēsta vairāk, nekā man vajadzētu zināt? Vai tā ir visiem?
Šīs domas ir visbriesmīgākās tad, ja kāds iepatīkas. Problēma ir tajā, ka man vienmēr iepatīkas svārstīgi cilvēki, visticamāk, jo citādāku dzīvi nepazīstu. Tas nenāk man par labu. Tad šīs likumsakarības ne tikai nāk, tu tās sāc meklēt, tādējādi arī radīt. Viss kļūst par zīmi un visas izredzes uz ko veiksmīgu mirst. Tāpēc man nepatīk nekonkrētas cerības. Man nepatīk gaidīt, kamēr kāds izlems. Man vajag skaidras atbildes, tagad un tūlīt, un saprotamas rīcības. Manī jau tā ir pārāk daudz varbūtību, kuru dēļ man ir jāpakārto savas ikdienišķās izvēles, lai neviens nenomirtu. Man nav laika šaubām un jaunām likumsakarību ievērošanām. Man vairs nepatīk lasīt starp rindām un minēt, kurš un kā jūtas par mani. Man vairs nepatīk skatīties acīs un domāt, kuras acis melo un kuras runā patiesību. Tās ir tikai interpretācijas. Man vajag, lai man skaidri aizrāda, ja man vajag aizrādījumu. Mani neaizvaino aizrādījumi, ja tie nav slēpti aizvainojumi. Man vajag, lai man pasaka, ka mani mīl, ja mani mīl. Citādāk vienkārši pieņemu, ka visi mani ienīst un klusi ticu tam, kamēr skaidri netiek pierādīts pretējais.
Esmu bijusi pie vairākiem psihoterapeitiem. Vienmēr ir teikuši, ka tā ir trauksme, varbūt kas no depresijas. Tas arī bija cits laiks, tad varbūt tā arī bija. Tagad man šķiet, ka, ja man arī kaut kas ir, tas ir kas cits. Aptuveni gadu padzēru escitaloprāmu, kļuvu piezemētāka, bet pieņēmos svarā un pazaudēju libido. Tas palīdzēja izlemt, ka esmu vesela un antidepresantus vairs nedzeršu, nometu svaru un atgriezu libido. Pirmā psihoterapeite Liepājā gribēja mani sūtīt uz Rīgu, kaut kādu izskatīšanu, kur mani filmētu un uzdotu jautājumus, un daudzi speciālisti tad lemtu, ko ar mani darīt. Viņa gan bija par mīkstu man, mīļa un apraudājās no maniem stāstiem, bet palīdzēja man atklāt vairākus, svarīgus aspektus sevī, kas pavada mani vēl šodien. Mana mīļākā psihoterapeite gan bija sieviete, pie kuras vizītes notika ēkā, kur notika stieņu deju nodarbības. Viņa bija skaidra, racionāla un loģiska - viss, kā manī trūkst. Viņa man regulāri lika zīmēt, tolaik arī biju uz īsu laiku kārtīgi pieķērusies skicēšanai un arī labi sanāca. Tā prasme atkal ir atrofējusies. Man viņas pietrūkst. Neatceros, kāpēc beidzu iet pie viņas, neatceros arī viņas vārdu. Tikko ieguglēju un pamainīju viņas kontaktinformāciju, lai turpmāk vairs neaizmirstu. Biju arī pie vienas psihoterapeites Rīgā. Lai gan viņa ir glauna, tīra un jauka, man tomēr vajag striktu babu nevis tēlainu mammu. Man vajag, lai man pasaka, kad es murgoju un kāpēc tie ir murgi. Man nevajag papildus nepārliecības un puķītes, tas viss mīt manī pašā.
Psihoterapeiti ir tik dārgi. Likās, ka Liepājā dārgi, bet Rīgā tā ir ņirgāšanās. Tie 10 bezmaksas ir izieti jau gadiem atpakaļ. Izdevīgāk ir psihoterapeita vietā iet uz baletiem un pašai kļūt par melno gulbi. Otru Agritu no Liepājas te tāpat neatradīšu, nevaru arī finansiāli atļauties viņu meklēt. Cik daudz neskaidrību. Cik liela vēlme, lai skaidrotos. Kopumā ir sadzīvojami, vismaz kamēr nav uzplaiksnījumu, tā saka mans maks. |
|
|