friends

šis rīts vēlreiz bija pēcpusdiena. tā kā pāris stundas tika nopļāpātas, izlēmu šodien nedoties uz darbu, bet iestādi un padarboties tur. satiku viņu pirmo reizi kopš. saruna ritēja, bet viss likās nepareizi. nekas nav skaidrs! acis saka vienu, vārdi saka citu. ķermenis runā tikai mīklainu neskaidrību. valodas pretojas, teikumi saduras. nesaprotu, kā var būt kaut kas tik neskaidrs. jau labu laiku viss ir bijis viegli skaidrs, un še tev, tagad vienkārši nekas nav skaidrs. pašai arī grūti bija palūkoties, nebija kā ar manu taureni. acīs skatīšanās vietā skatījos un glāstīju citu. gaiss bija mitrs, varbūt vainīgas visas neizraudātās asaras.
ir nācies palaist tik regulāri, ka palaist ir pāris dienu problēma. tur nav ko rēķināt, tas ir izrēķināts. gaisu pildīja nepateikti vārdi, pat nezinu, vai mani, jo nebija nevienas domas. nu, noteikti arī mani, kuri bija aizklīduši un atstājuši mani ar mucas tukšu galvu. tukšumu, ko patīkamākas gaisotnes dēļ neizvēlētos, bet kas tika izvēlēts manā vietā. nodomi un sapņi morfējas pieklājīgā cerīguma trūkumā. tādas mēdz būt risku sekas, ne tikai šampanietis. lai vai kā, katru reizi uzņemos un uzņemtos to risku. pat ja šampanieti vairs nedzeru.
gaisu pildīja arī pateiktie vārdi. plānoja ierakstīt dziesmu. dodoties mājās domāju, cik labi, ka visu pārtrauca. ja nu man nebūtu patikusi viņa balss, kas likās nomierinoša visas citas dienas? tāpēc šodien saņēmos un noklausījos to dziesmu vēlreiz, jo tā nenesīs uz sevis daudz smagāku atmiņu. varēšu patiešām klausīties labu dziesmu un, arī ja izjutīšu grūtumu, tad ļoti, ļoti izturamu.
pateica, ka arī no manis sajūt negatīvu enerģiju konkrētā tematā. es nepateicu, ka uz viņa galda netīšām ieraudzīju papīŗu, kas atklāja dzimtos datus, un jutos tik vainīga, ka pat nerakstīju par to. nu, tagad šis ir nost. nepateicu arī, ka par to pašu tematu izglītoju ābeli ar vārdiem, ka ilgi nevienu nevedīšu. ja tomēr aizietu līdz vešanai, tad ar nosacījumu, ka manā ģimenē viņš būs pienācīgi respektēts un saprasts. ja ne savā, tad manā.
domāju par to, kā dalbajobs teica, ka, neatbilstoši bildēm, redz mani tikai smaidot un smejoties. tad ņēma un atgādināja smagāk kā jebkad, kāpēc slēpju vairumu smaidu un smieklu aiz savas neperētās čaumalas. ienīstu jebko slēpt, bet esmu spiesta.
viņam bieži mēdzu atgādināt kādu, kas viņam darīja pāri, tagad viņš man arī. varbūt tiešām atraidījumi ir aizsardzība. nesaprotu, kas notika. absolūti nekas nav skaidrs. skaidrs ir tas, ka šodien neesmu ēdusi un nezinu kā lai saņemas paēst. acis sūrst un līp. klausos jūras meitiņas skaņdarbu uz riņķi. dejot vienmēr saņemos, šodien pat dziedāt, bet paēst gan nē. pilna māja ar ēdienu, kas pūst kopā ar mani. sēne arī pelē. mēslotie augi dzeltē un vīst. krāsns piededzina. gatavoju negaršīgi. regulāri pārsālu. skaidrs ir arī tas, ka ir pirmais kārtīgais negaiss. kaut tas nerimtos stundām un izdārdētu arī mani. kopumā viss ir labi
ā, vēl! šodien lietū gāju pīpēt. pētīju ziedus. domāju, cik jauki būtu nozagt vienu. tad nodomāju, kāda negantniece esmu, turklāt dienas gaismā. vēl no vietas, ko cienu? kur strādā dārzniece, ar kuru esmu runājusi? prātā likdama sevi kaktā aizšļūcu līdz tālākajam soliņam. tur atradu to... vientuļu baltu tulpi. kāda nozagtu tieši man, slapjā koka gultiņā. tagad tā ir krūzē, starp maniem zagtajiem ziediem

dārgā dienasgrāmata,

[May. 18th, 2026|02:47 am]

man ir ļoti svarīgi rakstīt ne tikai tāpēc, lai sakārtotu domas. arī tāpēc, ka neatceros tālāk par vakardienām. ir ļoti svarīgi dokumentēt notiekošo, lai rastos pierādījums, ka diena patiešām notika. manis pašas atmiņas mani pamet, bet man vajag iegaumēt, ka tur biju. sākšu ar aizaizvakardienu:
vizuāli patīkama diena darbā. čakarīgāko biju paveikusi iepriekšējā dienā, bija palikuši meditatīvie darbi, ko ir vienkārši patīkami stundām neizlaist no acīm. esmu tik pateicīga, ka man ir iespēja teikt, ka mans darbs vairāk uztur manu saprātu nekā to iznīcina. devos prom mazliet agrāk nekā biju iecerējusi.
gāju garām koncertam netālu no pieturas un sapratu, ka tas ir tuvākais naktsdzīvei ko esmu piedzīvojusi mēnešu laikā. vēroju garāmejošos piektdienas ballētajus. ģimenes ar bērniem uz pleciem. pāri, kas gāja grābdamies viens otra pakaļās. puisi, kurš rāpās uz sienas. pusaudzi, kura gāja stāvēt uz ielas, lai kāds puisis viņu novestu nost, divreiz. devos mājās.
nupat kā apritēja trīs mēneši bez alkohola, bet šādas piektdienas ir visgrūtākās. vērojot visus troksnī, vieglā haosā un ar kādu blakus. tad dosies mājās, cerot uz brīnumu, bet pārrodoties sienas būs neviena elpas neiesildītas, ēdiens nebūs gatavs un kaut ko noteikti būs jāmazgā. ja galīgi nepaveiksies, odīs komposta spainis vai miskaste nebūs aiztaisāma. bet! tādās situācijās, vienmēr var sevi iepriecināt, aizejot iztērēt kaut drusciņ naudas.
dodoties darīt tieši to, mani pārņēma kāda vieda doma. ziedus drīkst zagt, bet tikai piektdienās, jo tad ir daudz citu vēl lielāku negantnieku, ko ķert. tā nu viedo domu piekopu vienu vai divas reizes atpakaļceļā.
aizvakardiena:
devāmies pārgājienā. smidzināja lietus. pirmo reizi šogad pūtu pieneņu sēklas. jūra bija rāma. daudz smaržoju ķērpjus. jūrā peldējās divas pīlītes. ar zaru gar krastu zīmēju pīlītes. pinu smilgas. jūra ik pēc soļa skaloja man ārā dāvanas, ik pēc soļa pa spalvai. tad brīnišķīgu sēni. tad domās teicu jūrai, labi, pēdējo dāvanu un dodos atpakaļ pie pārējiem. tā man vēlreiz ko skaloja, un paņēmu savu pēdējo dāvanu. tas bija neliels, gaiši zils taurenis, kurš izrādījās dzīvs. viņa spārni bija salipuši, un uzskatīju to par savu misiju centies palīdzēt viņam atlabt.
tā nu mēs staigājām, es un mans taurenis. sargāju viņu no smidzinošā lietus, kopā sildījāmies, kopā ēdām šašliku, kopā pīpējām cigaretes. kopā sēdējām uz bluķa, kopā pētījām jūru. ar laiku varēja just, ka viņš sāk turēties stiprāk. tad reizēm sāka pamāt man ar rociņu. atklāju, ka uz viņa kopā salipušajiem spārniem pielipusi viena pieneņu sēkla. pirmo reizi dzīvē esmu tik dziļi lūkojusies acīs taurenim.
drīz vien bija jādodas mājupceļā, tāpēc, lai taureni pasargātu no laikapstākļiem, izraku viņam nelielu bedrīti zem pludmales ģērbtuves. uzsēdināju taureni uz neliela koka gabaliņa, un ieliku bedrītē zem jumta žūt. pasargāts varbūt atgūsies. ja jūs kādreiz redzat Carnikavā nelielu, zilu taureni, tad ziniet, ka varbūt viņš ir svarīgākais taurenis manā dzīvē.
atpakaļceļā nozagu ziedošas ābeles zariņu. pašā apakšējā zara lapiņā ir kūniņa. redzēju, ka tur arī pakustējās maza aste.
vakardiena:
nogulēti iecerētie plāni. lēna diena. tīrīju māju. centos paraudāt, nesanāca, bet ilgi nodejoju. tagad gan, rakstot par taureni, kāda asara notecēja. tik un tā, tas nav vajadzīgais, izraudāmais daudzums. pagatavoju čili. karkades tēja, nez kāpēc, garšo kā bebru dziedzeru tinktūra. čili, nez kāpēc, garšo kā zivju eļļa. izmazgāju veļu. biju dušā. varētu paēst naksniņas. grūti rakstīt par emocijām. gribu uz klubu kratīt pakaļu

dārgā dienasgrāmata,

[May. 13th, 2026|04:48 am]

cik skaisti ir bezmērķīgi rakstīt vairākas reizes pēc kārtas, it īpaši dienā, kad visas vārdu virknes skan nepareizi. tiešām saku, ka nejūtos slikti, man bija laba diena un dzīvē nenotiek briesmīgas traģēdijas kā kļuvis ierasts. jau kādu laiku iestājies diezgan izteikts miers. bet emocijas jūtās smagas, krūtīs ir smags tukšums, muskuļi neatslābst un ikdienišķas darbības nejūtas dabiskas. uz riņķi atskaņoju to pašu skaņdarbu, kas jūtas kā šūpuļdziesma. šonakt garīgā gangrēna.
gribu dabūt šo duļķainumu ārā no sevis, negribu nevienam būt par daudz. tāpēc rakstīšu šeit, kamēr izrakstīšu. mani augļi ir nogatavojušies, un ikkatru dienu arvien vairāk pūst. šodien jāsazvanās ar māsiņu, darbs un mācības. ļoti uztraucos, jo ir jau pieci, ārā nevilcinoties kļūst gaišs un es domāju, cik saldi gulēšu. ar aizkariem vaļā, kas ieaicina austošo, zilo gaismu, kamēr esmu sienu tumsā, kas pagaismota ar spilgti silto sāls lampu. tomēr neguļu.
laiks rit, pulkstenis gan nerit. laiks, kas būtu tik izmantojams, bet, pat kad tas ir, tas paskrien. pat mans laiks vairs man nepieder. skan mana šūpuļdziesma, kamēr esmu dūja, saviem smagiem spārniem un smagajām krūtīm. pie sienas, zilos diegos ir izšūtas vēl divas dūjas, kas saskaras ar krūtīm. zinu, ka arī manam smagumam palīdzētu, ja mana dūja būtu tepat. man pašreiz nav skaidrs, kur ir mana dūja. viens no pasniedzējiem jau ir brīdinājis par maniem putniem galvā. varēja jau arī pabrīdināt, ka tās taps dzīvas un tad vienmēr izrādīsies, ka izlikās. gaidu, kad mans laiks atkal kļūs mans.
tā ir kailām meitenēm. kailas meitenes staigā savu atklāto miesu, gribēdamas, lai viņām būtu aukstas rokas un viņas būtu gulbji. rokām nākas svīst, jo apstākļi māca justies kā neglītajam pīlēnam. pēc grābieniem pieskārieni top nepieejami. meitenes apaug ar čaumalām, viņas vajag perēt siltā vietā. tad meitenes izmisīgi meklē kādu, kas viņas perēs. reti kurš putns grib perēt svešu olu, pat ja tā ir pievilcīga ola. tad viņas dus savā aukstajā čaumalā. tā dzimst neglītie pīlēni, neperētās olas

dārgā dienasgrāmata,

[May. 13th, 2026|03:09 am]

ožu kā zelts, dušā neiešu. pavadīju Beāti ar zilajām acīm un sārtajiem vaigiem līdz aptiekai. atmiņas šodien ir ļoti grūti atcerēties, jūtos it kā ar mani nekas nekad nebūtu noticis. ļoti gaidu pirmo gāzienu esot darbnīcā. šodiena tāda diena, ka, ja nāktu sirsnīgs raudiens, tad nespītētos un izlaistu, pretēji tam, ka apņēmos neraudāt līdz laimes asarām. šodien tāds noskaņojums, ka varētu pasākt rakstīt absurdi garus teikumus un tos nepārtraukt, tieši tā kā mēdzu to darīt pamatskolā, un saņemt aizrādījumus no skolotājas.
šodien ir grūti dzīvot ar tīru sirdsapziņu. meloju tik daudz baltus melus, ka tie saveļas kopā vienā lielā, melnā, ļaunā melā. un tie meli pat nav mels, tā ir mana tušētā patiesība. es nesaku vārdus, kas nav patiesība, bet vārdus, kas ir duļķaini atšķaidīta patiesība. dzēlīgs noskaņojums. nemeloju, bet arī nesaku patiesību. neatceros atmiņas, bet blāvas pēcgaršas. bet atceros, ka pavisam nesen jutās pavisam citādāk. cik lielā mērā tā bija ilūzija? daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nesaņemšu un daudz atbilžu, uz kurām jautājumus nedzirdēšu. es nepārdzīvoju, ka zaudēju cilvēkus. jūtas ir laimes spēle un ja nav, tad nav. ir dumji pretoties bet dabu. tāpat ir jārij emocijas.
man reiz teica, ka nemāku mīlēt bez nosacījumiem. to teica cilvēks, kurš arī iemācīja, ka nosacījumi tomēr ir. ja nosacījumu nav, tad mīlestību sāk izmantot, bet mīlestību nedrīkst izmantot, mīlestība ir svēta. izjūtu mīlestību bieži, pret daudziem. turpināšu darīt tāpat, kamēr kāds vēlēsies to noturēt. vienkārši sāks vienu dienu un nekad nebeigs. un man būs tāpat. tad mēs kādu sirmu dienu kopā teiksim, ka vienreiz sākām, tā arī nekad nebeidzām. tad viss būs skaidrs. mana mīlestība nešķitīs smacējoša, arī ja viņa vienmēr grib būt blakus, zināt, ko domā un pieskarties. to turēs kā tīŗu elpu svaiga gaisa, pārliecināti un lepni.
kad vēlreiz jutīšu mieru divatā? domāju par citiem sirdspukstiem, atskaņotiem caur siltu ādu. savējos nedzirdu. kādreiz tā būs! un varēšu mīlēt tik smacējoši, cik vēlos. nekad nebūs jāslēpj kārtis vai jārēķina balansu. nekas nebūs spēle vai matemātika. viss vienmēr būs skaidrs, visa būs daudz un nekas nebūs par daudz. nez, cik auksti būs šoziem? šodien jūtos kā dūja. ar smagiem spārniem. lielos vilcienos jūtos ļoti labi tāpat

dārgā dienasgrāmata,

[May. 9th, 2026|10:21 pm]

esmu patīkami pārsteigta par sevi, cik mierīgi esmu uzņēmusi pēdējo sirds kairinājumu. protams, ir simptomi - pārāk tuvu esošie svešinieki tramvajā, pārāk skaļās skaņas, pēkšņa vajadzība pēc absolūta klusuma, bezmērķīga staigāšana, apetītes trūkums, vēlme diendusot, atrunas tuvajiem. bet tad, atvedu mājās jaunu vāzi, jo visas esošās ir pilnas. un visur, kur gāju, redzēju tik daudz skaistā. gāju ārā no mājām, lai ietu uz namu. aizgāju tā, it kā nams piederētu man. vēlāk līdzi šļūca kaklasaite, ko atklāja ārzemniece, kad pirku vēl vienu dārgu kafiju. apbrīnoju zīlējamo iekārtu, mehāniski iegriežamu raganu. ieelpoju gaisu, kas smaržoja kā mana pirmā vasaras darba vieta. es mīlēju to darbu! redzēju spāres biežāk kā jebkad, mazgāju grīdas ar dīķa ūdeni, iztukšoju parkus, lai veidotu augu kompozīcijas, ikdienišķi no bēniņu loga nonesu visus taureņus, rakstīju slepeno dienasgrāmatu, sadziedājos ar atbalsi negaisos. vēl šodien dzirdēju kaislīgi ticīgu sievieti. zirgu iela bija visklusākā. antikvariātā bija ļoti dārgi. sēžot pie ūdens, pretī nostājās pāris un sāka skūpstīties. parunāju ar maziem putniem. pīļu tēviņam bija traumēta kāja, mātīte visu laiku bija klāt. parkā bija koks, uz kura tik ļoti gribējās apgulties. gaita bija lēna.
pāris dienas atpakaļ gatavojos ļaunākajam un izlēmu, ja reiz tā notiks, tad šoreiz es:
1) neraudāšu, jo nākamās asaras būs laimes
2) pirkšu sev ziedus
3) ja nevarēšu nopirkt, nozagšu
4) ja nevarēšu nozagt, došos sēdēt pie ūdens
5) ja nevarēšu sēdēt pie ūdens, naktī skaļi dziedāšu ar logiem vaļā, kamēr kaimiņi neizsauks policiju
viņa dāvātie ziedi jau mirst, bet man patīk kā vīst šī tulpju šķirne. pagalma ceriņu krūmā plaukst ceriņi. šonakt derētu uzpildīt jauno vāzi. rīt varētu aizvietot arī mirstošo liliju. nav nekas tik dramatiski. šodien sevī mīlēju to, ka vienmēr pamēģinu, un katru reizi pieceļos mazliet labāka nekā iepriekš. katru reizi, kad dāvāju savu mīlestību, tā vienmēr pārsteidz atpakaļ tā, kā nenojaustu, bet tā kā izrādās pareizi. lai vai cik labi nešķistu, nākotnē vienmēr pārsteidz vēl labāk. vai, kā minimums, citādāk. turklāt, tagad zinu, ka pareizi skaitās "pašreiz", bet tas tomēr nepārraida vēlamo emocionālo nokrāsu kā manis iemīļotais "patreiz"

dārgā dienasgrāmata,

[May. 9th, 2026|03:46 am]

ir tik netaisnīgi dusmoties, kad nepiekrīti savām dusmām. nevēlos uz nevienu dusmoties, jo nejūtas pret mani tā, kā sapņoju. tā vienkārši ir. bet emocijas ir tikai mirklis, pēc nedēļas jau rakstīšu par kādu citu. es lūdzu Dievam, lai dara man skaidru pēc iespējas ātrāk. un viss tapa skaidrs pie pirmās iespējas. plāksterus jāplēš ātri un uz nobrāztiem ceļgaliem jāliek ceļmallapas. skaistām meitenēm nekas nekaiš.
kādu dienu gan vairs nešaubīšos. kādu dienu viss būs tik skaidrs! un skaidrs būs katru dienu. skaidrs būs drošs un uzticams. viņš neaprunās, viņš nepazudīs. skaidrs mācēs būt klāt pat tad, kad nav ērti. un skaidrs virzīsies taisni, viņš nespers soļus atpakaļ, jo viņam būs skaidrs. skaidrs būs pārliecināts un skaidrs būs maigs.
kaut kur pasaulē šobrīd ir mans skaidrs.

dārgā dienasgrāmata,

[May. 9th, 2026|02:28 am]

[

mood

horny

]

neesmu rakstījusi nedēļu, kas ir slikti, jo nevarēju vārdos procesēt savas emocijas pati sev. tā arī šī nedēļa kļuva par amerikāņu kalniņiem. jūtos stulbi, pievilta un apčakarēta, bet esmu stingri izlēmusi, ka manas nākamās asaras būs laimes. beigās atkal esmu pārāk daudz. ir ērti, kad attiecīgas privilēģijas tiek uzdāvātas. dāvātās priekšrocības ir ērti manipulējamas, grozāmas pēc saviem ieskatiem. tās nepieprasa atbildes, nepieprasa drosmi, nepieprasa pārliecību sevī un var ērti vilkt ilgāk, ilgāk, ilgāk, cik tīk pašam. tāpēc dāvātājiem ir jāapstājas pretī ar spoguli un jāuzdod jautājumus. jādara to, uzdodot katru jautājumu atkailinot visu, ko nevar apģērbt. kā arī, lai otrs sadzirdētu pats savu atbildi. tā turpmākie jautājumi kļūst atbildēti bez vārdiem. šodien redzēju sievieti, kas spoguļojās pieturas atspulgā.
ir noticis tik daudz, bet vārdi tik grūti nāk. bieži apskauju savas plaukstas. kaut kas krūtīs mītošs dara par sevi zināmu. pieprasa smagumu un spiedienu. katru reizi, kad nēsāju savu sirdi redzamu pasaulei, apzinos, kādi riski nāk ar to. tāpat katru reizi izvēlos tieši to ceļu. bet, ja tā nedarītu, tad ar mani nenotiktu brīnumi gandrīz katru dienu. kā, piemēram, saskarsme ar vīrieti ar ūsām no šodienas. vai arī garāmgājēji retāk saņemtu komplimentus. šodien neuzrastos kutinoši aizraujoša radošā ideja. ziedu veikalos trūktu pircēju. ja tā nebūtu, mana vulkāna lava neinficētu ar manu pa porām tekošo mīlestību. pasaulē samazinātos naivo optimistu skaits. kopumā, pasaule būtu slimīgi pelēkāka.
bet ziniet, kas tajā ir labi? ar laiku sāpju stīgas nodilst. uztrenējas stūrgalvība, spēj stāties pretī atkal un atkal. pārgalvīgi uzņemies kaut ko jaunu atkal un atkal. nogāzies, tad celies. bet katru reizi tā celšanās paliek arvien vieglāka! un notiek jauni brīnumi! lai vai kāds brīnums notiktu, vienmēr notiek kas vēl neiedomājamāks! atceries, ka tajā nav jānīkst, bet vari dot iespēju kam jaunam. šodien apkārt bija daudzas acis, kuras visu laiku ceļoja. gaidīju, protams, no viena virziena, bet pieķēru arī citas.
darbu netrūkst, tāpēc nebēdāšos ilgi. jebkurā gadījumā,

nu jau droni apciemo latgali

[May. 8th, 2026|11:23 am]

a kad es teicu, ka ir pats tas brīdis pārdot NĪ un tīties uz jaunzēlandi .... nu vai stāties zs, man neviens neticēja

https://nra.lv/latvija/520524-dronu-uzbrukumi-latvija.htm

bugaga buuuugaga

[May. 6th, 2026|05:27 pm]

latvijai jādara šis jādara tas, lai veicinātu aizsardzību

a pati tu zs negribi iestāties (bučoju rociņas visām dāmītēm, kas iestājušās)

ak, nē, visiem nē, bet robežas jāsargā

tad var būt palūdzam šveici vai zviedrus?

jūs jau saprotat, ka darbu, ko negribat darīt paši ir jāmaksā no jūsu kabatām

bet pati nu nē .... šis par tv raidījumu

pilnīga karaklausība, es saku - nu vai piķo, vai piķo man vai amerikānim vai krievam .... kurš vēl krokas un dobumus iztīra, izvēle izvēles priekšā un pakaļā, jebal!

aksioma- tie, kas negrib maksāt savai armijai ir spiesti maksāt svešai - un donbasa gadījumā arī mirt tās armijas rindās

maziņiem par zaičegiem

[May. 5th, 2026|09:47 pm]

tad lūk, kas ir mīnu traleris -zemas iegrimes bruņots kuģītis vai tupele

nu principā kuģis

no kura var veikt ūdens mīnēšanas operācijas

bet tai pašā laikā atmīnētājs - nu ne gluži kā kājnieki

viņiem iegrime nekāda, tāpēc paši uz mīnām parasti neuzraujas

parasti jūras mīnas peld un ir pieāķētas ar enkuru (gadās ka noraujas un tad peld vurspusē)

tad nāk divi 2 atkārtoju divi mīnu traļi un tamdēļ kā zivju zvejas flotē viņus par traļiem sauc un velk ķēdi vai ko tādu

tas norauj mīnas no enkura, tās uzpeld un tad tās ar ložberi vai lielgabalu sašauj

jūrnieki var lasīt zivis

eu, iedodiet man ar

[May. 5th, 2026|09:40 pm]

ko tur mapats šņauc, reāli štirīga manta

irāņu flote patriekusi amerikāņu kuģi ... visi 157 irāņu kara kuģi balsta grunti un visai spēcīgi ar visu savu massu - kas patrieca us ir artilērija, vai raķešu vai kāda nezinu un neņemos minēt ... mhehh utt

emmm

[May. 5th, 2026|07:14 pm]

bet pirmā auto paaudze nāca no elektro - tikai pēc tam nāca dīzelis un fords kā ģimenes auto - pirmie motorizētie kāri bija elektriskie 1839 tipa īrija

par ielu stopēšana - nu ir cilvēki, kas bedrēs puķes stāda

vai man visi galvā jocīgie jākomentē - attiecas arī uz čultu - pirms auto bija zirgu pajūgi ..... uz vienu cilvēkķermeni viņi vietas aizņēma vairāk - pat diližansi pret parastu mikriņu, bet, piedodiet, sūdus atstāja vairāk

tā laika zinātnieki aprēķināja, ka pilsēta nav spējīga ietilpt 1 mio pax, jo noslīgs zirgu sūdos

bet viss organika, viss dabisks - tikai progresīvie saceptos, ratu vietā rikšas jāliek, nevar izmantot nabaga lopiņus

savukārt pret velorikšām es esmu pretnis, vēl pretīgākus lopus es redzējis neesmu, pat ja uz ielas nedirš

rīga vēl kādu laiku var izvilkt uz zirgiem! ... mhehe redzētu ko tā duraku massa teiktu uz miljons zirgāboliem ielās

lifehaks

[May. 5th, 2026|11:21 am]

izlasīju tirnetos, ka mediķe iesaka tīrīt galdiņus un krēsliņus lidojumos

tak sūds viss - gan jau izies ārā dabiskā ceļā

bet, kas patiesībā sarūgtina ir kāju tūska

bet ja vismaz 5 stundas pirms iedzer urīndzenošos - latvijā uz recepti, teiksim trifas, tad lidojums bez problēmām, gočpendel