dārgā dienasgrāmata,
esmu patīkami pārsteigta par sevi, cik mierīgi esmu uzņēmusi pēdējo sirds kairinājumu. protams, ir simptomi - pārāk tuvu esošie svešinieki tramvajā, pārāk skaļās skaņas, pēkšņa vajadzība pēc absolūta klusuma, bezmērķīga staigāšana, apetītes trūkums, vēlme diendusot, atrunas tuvajiem. bet tad, atvedu mājās jaunu vāzi, jo visas esošās ir pilnas. un visur, kur gāju, redzēju tik daudz skaistā. gāju ārā no mājām, lai ietu uz namu. aizgāju tā, it kā nams piederētu man. vēlāk līdzi šļūca kaklasaite, ko atklāja ārzemniece, kad pirku vēl vienu dārgu kafiju. apbrīnoju zīlējamo iekārtu, mehāniski iegriežamu raganu. ieelpoju gaisu, kas smaržoja kā mana pirmā vasaras darba vieta. es mīlēju to darbu! redzēju spāres biežāk kā jebkad, mazgāju grīdas ar dīķa ūdeni, iztukšoju parkus, lai veidotu augu kompozīcijas, ikdienišķi no bēniņu loga nonesu visus taureņus, rakstīju slepeno dienasgrāmatu, sadziedājos ar atbalsi negaisos. vēl šodien dzirdēju kaislīgi ticīgu sievieti. zirgu iela bija visklusākā. antikvariātā bija ļoti dārgi. sēžot pie ūdens, pretī nostājās pāris un sāka skūpstīties. parunāju ar maziem putniem. pīļu tēviņam bija traumēta kāja, mātīte visu laiku bija klāt. parkā bija koks, uz kura tik ļoti gribējās apgulties. gaita bija lēna.
pāris dienas atpakaļ gatavojos ļaunākajam un izlēmu, ja reiz tā notiks, tad šoreiz es:
1) neraudāšu, jo nākamās asaras būs laimes
2) pirkšu sev ziedus
3) ja nevarēšu nopirkt, nozagšu
4) ja nevarēšu nozagt, došos sēdēt pie ūdens
5) ja nevarēšu sēdēt pie ūdens, naktī skaļi dziedāšu ar logiem vaļā, kamēr kaimiņi neizsauks policiju
viņa dāvātie ziedi jau mirst, bet man patīk kā vīst šī tulpju šķirne. pagalma ceriņu krūmā plaukst ceriņi. šonakt derētu uzpildīt jauno vāzi. rīt varētu aizvietot arī mirstošo liliju. nav nekas tik dramatiski. šodien sevī mīlēju to, ka vienmēr pamēģinu, un katru reizi pieceļos mazliet labāka nekā iepriekš. katru reizi, kad dāvāju savu mīlestību, tā vienmēr pārsteidz atpakaļ tā, kā nenojaustu, bet tā kā izrādās pareizi. lai vai cik labi nešķistu, nākotnē vienmēr pārsteidz vēl labāk. vai, kā minimums, citādāk. turklāt, tagad zinu, ka pareizi skaitās "pašreiz", bet tas tomēr nepārraida vēlamo emocionālo nokrāsu kā manis iemīļotais "patreiz"