|
|
Monday, May 18th, 2026
| |
02:47 - dārgā dienasgrāmata,
|
man ir ļoti svarīgi rakstīt ne tikai tāpēc, lai sakārtotu domas. arī tāpēc, ka neatceros tālāk par vakardienām. ir ļoti svarīgi dokumentēt notiekošo, lai rastos pierādījums, ka diena patiešām notika. manis pašas atmiņas mani pamet, bet man vajag iegaumēt, ka tur biju. sākšu ar aizaizvakardienu:
vizuāli patīkama diena darbā. čakarīgāko biju paveikusi iepriekšējā dienā, bija palikuši meditatīvie darbi, ko ir vienkārši patīkami stundām neizlaist no acīm. esmu tik pateicīga, ka man ir iespēja teikt, ka mans darbs vairāk uztur manu saprātu nekā to iznīcina. devos prom mazliet agrāk nekā biju iecerējusi.
gāju garām koncertam netālu no pieturas un sapratu, ka tas ir tuvākais naktsdzīvei ko esmu piedzīvojusi mēnešu laikā. vēroju garāmejošos piektdienas ballētajus. ģimenes ar bērniem uz pleciem. pāri, kas gāja grābdamies viens otra pakaļās. puisi, kurš rāpās uz sienas. pusaudzi, kura gāja stāvēt uz ielas, lai kāds puisis viņu novestu nost, divreiz. devos mājās.
nupat kā apritēja trīs mēneši bez alkohola, bet šādas piektdienas ir visgrūtākās. vērojot visus troksnī, vieglā haosā un ar kādu blakus. tad dosies mājās, cerot uz brīnumu, bet pārrodoties sienas būs neviena elpas neiesildītas, ēdiens nebūs gatavs un kaut ko noteikti būs jāmazgā. ja galīgi nepaveiksies, odīs komposta spainis vai miskaste nebūs aiztaisāma. bet! tādās situācijās, vienmēr var sevi iepriecināt, aizejot iztērēt kaut drusciņ naudas.
dodoties darīt tieši to, mani pārņēma kāda vieda doma. ziedus drīkst zagt, bet tikai piektdienās, jo tad ir daudz citu vēl lielāku negantnieku, ko ķert. tā nu viedo domu piekopu vienu vai divas reizes atpakaļceļā.
aizvakardiena:
devāmies pārgājienā. smidzināja lietus. pirmo reizi šogad pūtu pieneņu sēklas. jūra bija rāma. daudz smaržoju ķērpjus. jūrā peldējās divas pīlītes. ar zaru gar krastu zīmēju pīlītes. pinu smilgas. jūra ik pēc soļa skaloja man ārā dāvanas, ik pēc soļa pa spalvai. tad brīnišķīgu sēni. tad domās teicu jūrai, labi, pēdējo dāvanu un dodos atpakaļ pie pārējiem. tā man vēlreiz ko skaloja, un paņēmu savu pēdējo dāvanu. tas bija neliels, gaiši zils taurenis, kurš izrādījās dzīvs. viņa spārni bija salipuši, un uzskatīju to par savu misiju centies palīdzēt viņam atlabt.
tā nu mēs staigājām, es un mans taurenis. sargāju viņu no smidzinošā lietus, kopā sildījāmies, kopā ēdām šašliku, kopā pīpējām cigaretes. kopā sēdējām uz bluķa, kopā pētījām jūru. ar laiku varēja just, ka viņš sāk turēties stiprāk. tad reizēm sāka pamāt man ar rociņu. atklāju, ka uz viņa kopā salipušajiem spārniem pielipusi viena pieneņu sēkla. pirmo reizi dzīvē esmu tik dziļi lūkojusies acīs taurenim.
drīz vien bija jādodas mājupceļā, tāpēc, lai taureni pasargātu no laikapstākļiem, izraku viņam nelielu bedrīti zem pludmales ģērbtuves. uzsēdināju taureni uz neliela koka gabaliņa, un ieliku bedrītē zem jumta žūt. pasargāts varbūt atgūsies. ja jūs kādreiz redzat Carnikavā nelielu, zilu taureni, tad ziniet, ka varbūt viņš ir svarīgākais taurenis manā dzīvē.
atpakaļceļā nozagu ziedošas ābeles zariņu. pašā apakšējā zara lapiņā ir kūniņa. redzēju, ka tur arī pakustējās maza aste.
vakardiena:
nogulēti iecerētie plāni. lēna diena. tīrīju māju. centos paraudāt, nesanāca, bet ilgi nodejoju. tagad gan, rakstot par taureni, kāda asara notecēja. tik un tā, tas nav vajadzīgais, izraudāmais daudzums. pagatavoju čili. karkades tēja, nez kāpēc, garšo kā bebru dziedzeru tinktūra. čili, nez kāpēc, garšo kā zivju eļļa. izmazgāju veļu. biju dušā. varētu paēst naksniņas. grūti rakstīt par emocijām. gribu uz klubu kratīt pakaļu
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, May 13th, 2026
| |
04:48 - dārgā dienasgrāmata,
|
cik skaisti ir bezmērķīgi rakstīt vairākas reizes pēc kārtas, it īpaši dienā, kad visas vārdu virknes skan nepareizi. tiešām saku, ka nejūtos slikti, man bija laba diena un dzīvē nenotiek briesmīgas traģēdijas kā kļuvis ierasts. jau kādu laiku iestājies diezgan izteikts miers. bet emocijas jūtās smagas, krūtīs ir smags tukšums, muskuļi neatslābst un ikdienišķas darbības nejūtas dabiskas. uz riņķi atskaņoju to pašu skaņdarbu, kas jūtas kā šūpuļdziesma. šonakt garīgā gangrēna.
gribu dabūt šo duļķainumu ārā no sevis, negribu nevienam būt par daudz. tāpēc rakstīšu šeit, kamēr izrakstīšu. mani augļi ir nogatavojušies, un ikkatru dienu arvien vairāk pūst. šodien jāsazvanās ar māsiņu, darbs un mācības. ļoti uztraucos, jo ir jau pieci, ārā nevilcinoties kļūst gaišs un es domāju, cik saldi gulēšu. ar aizkariem vaļā, kas ieaicina austošo, zilo gaismu, kamēr esmu sienu tumsā, kas pagaismota ar spilgti silto sāls lampu. tomēr neguļu.
laiks rit, pulkstenis gan nerit. laiks, kas būtu tik izmantojams, bet, pat kad tas ir, tas paskrien. pat mans laiks vairs man nepieder. skan mana šūpuļdziesma, kamēr esmu dūja, saviem smagiem spārniem un smagajām krūtīm. pie sienas, zilos diegos ir izšūtas vēl divas dūjas, kas saskaras ar krūtīm. zinu, ka arī manam smagumam palīdzētu, ja mana dūja būtu tepat. man pašreiz nav skaidrs, kur ir mana dūja. viens no pasniedzējiem jau ir brīdinājis par maniem putniem galvā. varēja jau arī pabrīdināt, ka tās taps dzīvas un tad vienmēr izrādīsies, ka izlikās. gaidu, kad mans laiks atkal kļūs mans.
tā ir kailām meitenēm. kailas meitenes staigā savu atklāto miesu, gribēdamas, lai viņām būtu aukstas rokas un viņas būtu gulbji. rokām nākas svīst, jo apstākļi māca justies kā neglītajam pīlēnam. pēc grābieniem pieskārieni top nepieejami. meitenes apaug ar čaumalām, viņas vajag perēt siltā vietā. tad meitenes izmisīgi meklē kādu, kas viņas perēs. reti kurš putns grib perēt svešu olu, pat ja tā ir pievilcīga ola. tad viņas dus savā aukstajā čaumalā. tā dzimst neglītie pīlēni, neperētās olas
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
03:09 - dārgā dienasgrāmata,
|
ožu kā zelts, dušā neiešu. pavadīju Beāti ar zilajām acīm un sārtajiem vaigiem līdz aptiekai. atmiņas šodien ir ļoti grūti atcerēties, jūtos it kā ar mani nekas nekad nebūtu noticis. ļoti gaidu pirmo gāzienu esot darbnīcā. šodiena tāda diena, ka, ja nāktu sirsnīgs raudiens, tad nespītētos un izlaistu, pretēji tam, ka apņēmos neraudāt līdz laimes asarām. šodien tāds noskaņojums, ka varētu pasākt rakstīt absurdi garus teikumus un tos nepārtraukt, tieši tā kā mēdzu to darīt pamatskolā, un saņemt aizrādījumus no skolotājas.
šodien ir grūti dzīvot ar tīru sirdsapziņu. meloju tik daudz baltus melus, ka tie saveļas kopā vienā lielā, melnā, ļaunā melā. un tie meli pat nav mels, tā ir mana tušētā patiesība. es nesaku vārdus, kas nav patiesība, bet vārdus, kas ir duļķaini atšķaidīta patiesība. dzēlīgs noskaņojums. nemeloju, bet arī nesaku patiesību. neatceros atmiņas, bet blāvas pēcgaršas. bet atceros, ka pavisam nesen jutās pavisam citādāk. cik lielā mērā tā bija ilūzija? daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nesaņemšu un daudz atbilžu, uz kurām jautājumus nedzirdēšu. es nepārdzīvoju, ka zaudēju cilvēkus. jūtas ir laimes spēle un ja nav, tad nav. ir dumji pretoties bet dabu. tāpat ir jārij emocijas.
man reiz teica, ka nemāku mīlēt bez nosacījumiem. to teica cilvēks, kurš arī iemācīja, ka nosacījumi tomēr ir. ja nosacījumu nav, tad mīlestību sāk izmantot, bet mīlestību nedrīkst izmantot, mīlestība ir svēta. izjūtu mīlestību bieži, pret daudziem. turpināšu darīt tāpat, kamēr kāds vēlēsies to noturēt. vienkārši sāks vienu dienu un nekad nebeigs. un man būs tāpat. tad mēs kādu sirmu dienu kopā teiksim, ka vienreiz sākām, tā arī nekad nebeidzām. tad viss būs skaidrs. mana mīlestība nešķitīs smacējoša, arī ja viņa vienmēr grib būt blakus, zināt, ko domā un pieskarties. to turēs kā tīŗu elpu svaiga gaisa, pārliecināti un lepni.
kad vēlreiz jutīšu mieru divatā? domāju par citiem sirdspukstiem, atskaņotiem caur siltu ādu. savējos nedzirdu. kādreiz tā būs! un varēšu mīlēt tik smacējoši, cik vēlos. nekad nebūs jāslēpj kārtis vai jārēķina balansu. nekas nebūs spēle vai matemātika. viss vienmēr būs skaidrs, visa būs daudz un nekas nebūs par daudz. nez, cik auksti būs šoziem? šodien jūtos kā dūja. ar smagiem spārniem. lielos vilcienos jūtos ļoti labi tāpat
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, May 9th, 2026
| |
22:21 - dārgā dienasgrāmata,
|
esmu patīkami pārsteigta par sevi, cik mierīgi esmu uzņēmusi pēdējo sirds kairinājumu. protams, ir simptomi - pārāk tuvu esošie svešinieki tramvajā, pārāk skaļās skaņas, pēkšņa vajadzība pēc absolūta klusuma, bezmērķīga staigāšana, apetītes trūkums, vēlme diendusot, atrunas tuvajiem. bet tad, atvedu mājās jaunu vāzi, jo visas esošās ir pilnas. un visur, kur gāju, redzēju tik daudz skaistā. gāju ārā no mājām, lai ietu uz namu. aizgāju tā, it kā nams piederētu man. vēlāk līdzi šļūca kaklasaite, ko atklāja ārzemniece, kad pirku vēl vienu dārgu kafiju. apbrīnoju zīlējamo iekārtu, mehāniski iegriežamu raganu. ieelpoju gaisu, kas smaržoja kā mana pirmā vasaras darba vieta. es mīlēju to darbu! redzēju spāres biežāk kā jebkad, mazgāju grīdas ar dīķa ūdeni, iztukšoju parkus, lai veidotu augu kompozīcijas, ikdienišķi no bēniņu loga nonesu visus taureņus, rakstīju slepeno dienasgrāmatu, sadziedājos ar atbalsi negaisos. vēl šodien dzirdēju kaislīgi ticīgu sievieti. zirgu iela bija visklusākā. antikvariātā bija ļoti dārgi. sēžot pie ūdens, pretī nostājās pāris un sāka skūpstīties. parunāju ar maziem putniem. pīļu tēviņam bija traumēta kāja, mātīte visu laiku bija klāt. parkā bija koks, uz kura tik ļoti gribējās apgulties. gaita bija lēna.
pāris dienas atpakaļ gatavojos ļaunākajam un izlēmu, ja reiz tā notiks, tad šoreiz es:
1) neraudāšu, jo nākamās asaras būs laimes
2) pirkšu sev ziedus
3) ja nevarēšu nopirkt, nozagšu
4) ja nevarēšu nozagt, došos sēdēt pie ūdens
5) ja nevarēšu sēdēt pie ūdens, naktī skaļi dziedāšu ar logiem vaļā, kamēr kaimiņi neizsauks policiju
viņa dāvātie ziedi jau mirst, bet man patīk kā vīst šī tulpju šķirne. pagalma ceriņu krūmā plaukst ceriņi. šonakt derētu uzpildīt jauno vāzi. rīt varētu aizvietot arī mirstošo liliju. nav nekas tik dramatiski. šodien sevī mīlēju to, ka vienmēr pamēģinu, un katru reizi pieceļos mazliet labāka nekā iepriekš. katru reizi, kad dāvāju savu mīlestību, tā vienmēr pārsteidz atpakaļ tā, kā nenojaustu, bet tā kā izrādās pareizi. lai vai cik labi nešķistu, nākotnē vienmēr pārsteidz vēl labāk. vai, kā minimums, citādāk. turklāt, tagad zinu, ka pareizi skaitās "pašreiz", bet tas tomēr nepārraida vēlamo emocionālo nokrāsu kā manis iemīļotais "patreiz"
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
03:46 - dārgā dienasgrāmata,
|
ir tik netaisnīgi dusmoties, kad nepiekrīti savām dusmām. nevēlos uz nevienu dusmoties, jo nejūtas pret mani tā, kā sapņoju. tā vienkārši ir. bet emocijas ir tikai mirklis, pēc nedēļas jau rakstīšu par kādu citu. es lūdzu Dievam, lai dara man skaidru pēc iespējas ātrāk. un viss tapa skaidrs pie pirmās iespējas. plāksterus jāplēš ātri un uz nobrāztiem ceļgaliem jāliek ceļmallapas. skaistām meitenēm nekas nekaiš.
kādu dienu gan vairs nešaubīšos. kādu dienu viss būs tik skaidrs! un skaidrs būs katru dienu. skaidrs būs drošs un uzticams. viņš neaprunās, viņš nepazudīs. skaidrs mācēs būt klāt pat tad, kad nav ērti. un skaidrs virzīsies taisni, viņš nespers soļus atpakaļ, jo viņam būs skaidrs. skaidrs būs pārliecināts un skaidrs būs maigs.
kaut kur pasaulē šobrīd ir mans skaidrs.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:28 - dārgā dienasgrāmata,
|
neesmu rakstījusi nedēļu, kas ir slikti, jo nevarēju vārdos procesēt savas emocijas pati sev. tā arī šī nedēļa kļuva par amerikāņu kalniņiem. jūtos stulbi, pievilta un apčakarēta, bet esmu stingri izlēmusi, ka manas nākamās asaras būs laimes. beigās atkal esmu pārāk daudz. ir ērti, kad attiecīgas privilēģijas tiek uzdāvātas. dāvātās priekšrocības ir ērti manipulējamas, grozāmas pēc saviem ieskatiem. tās nepieprasa atbildes, nepieprasa drosmi, nepieprasa pārliecību sevī un var ērti vilkt ilgāk, ilgāk, ilgāk, cik tīk pašam. tāpēc dāvātājiem ir jāapstājas pretī ar spoguli un jāuzdod jautājumus. jādara to, uzdodot katru jautājumu atkailinot visu, ko nevar apģērbt. kā arī, lai otrs sadzirdētu pats savu atbildi. tā turpmākie jautājumi kļūst atbildēti bez vārdiem. šodien redzēju sievieti, kas spoguļojās pieturas atspulgā.
ir noticis tik daudz, bet vārdi tik grūti nāk. bieži apskauju savas plaukstas. kaut kas krūtīs mītošs dara par sevi zināmu. pieprasa smagumu un spiedienu. katru reizi, kad nēsāju savu sirdi redzamu pasaulei, apzinos, kādi riski nāk ar to. tāpat katru reizi izvēlos tieši to ceļu. bet, ja tā nedarītu, tad ar mani nenotiktu brīnumi gandrīz katru dienu. kā, piemēram, saskarsme ar vīrieti ar ūsām no šodienas. vai arī garāmgājēji retāk saņemtu komplimentus. šodien neuzrastos kutinoši aizraujoša radošā ideja. ziedu veikalos trūktu pircēju. ja tā nebūtu, mana vulkāna lava neinficētu ar manu pa porām tekošo mīlestību. pasaulē samazinātos naivo optimistu skaits. kopumā, pasaule būtu slimīgi pelēkāka.
bet ziniet, kas tajā ir labi? ar laiku sāpju stīgas nodilst. uztrenējas stūrgalvība, spēj stāties pretī atkal un atkal. pārgalvīgi uzņemies kaut ko jaunu atkal un atkal. nogāzies, tad celies. bet katru reizi tā celšanās paliek arvien vieglāka! un notiek jauni brīnumi! lai vai kāds brīnums notiktu, vienmēr notiek kas vēl neiedomājamāks! atceries, ka tajā nav jānīkst, bet vari dot iespēju kam jaunam. šodien apkārt bija daudzas acis, kuras visu laiku ceļoja. gaidīju, protams, no viena virziena, bet pieķēru arī citas.
darbu netrūkst, tāpēc nebēdāšos ilgi. jebkurā gadījumā,
current mood:  horny
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, May 2nd, 2026
| |
02:39 - dārgā dienasgrāmata,
|
patreiz esmu eikalipta vannā, deg smaržīga svece, lido pirmā muša, dzeru ūdeni un pīpēju iqosu. šodien deg atkritumi. mamma sagaidīja ciemos ar ierasti šopaholisko daudzumu gardumu un dāvanu.
nu jau aizvakardiena bija emocionāli pārpildīta. redzēju daudzus skaistus darbus. dzēru pakām dāvinata piena ierasto kafiju vietā. daudz kautrīgi saskārāmies, atturoties vilkmei ieturēt distanci. ar it kā nelielu aktu veicām lielu, publisku un, bez šaubām, abpusēju apliecinājumu. patreiz itin nekas nav skaidrs. ar katru tikšanās reizi pasaule gāžas jaunos un lielākos veidos, un tad seko lielāks klusums nekā iepriekš. man ir divējādas attiecības ar klusumu - man tas pat ļoti ir vajadzīgs vienatnē un kad viss ir skaidrs, bet nepatīk vientulībā un neskaidrībā. es nemēdzu nozust, ja mani kāds patiešām interesē, jo izsīkusi sociālā baterija. visticamāk tāpēc, ka zinu, kā tas liktu justies man. varbūt citiem ir savādāk, turklāt nevēlos nevienu turēt grožos vai dresēt, bet tomēr gribētu detaļās zināt visu, ko otrs jūt. patreiz cenšos mācīties ievērot sev neraksturīgo distanci, un nav nemaz tik slikti, bet tomēr uzpeld bailes un šaubas. ceru, ka drīz tā vairs nebūs.
sanāca visai produktīva diena. paveicu tik, cik biju iecerējusi, bet neticēju, ka spēšu. pēdējā laikā cilvēki kļūst arvien koķetāki. komunikācija iet viegli. uz rītdienu jeb šodienu arī iecerēts paveikt daudz. visdrīzāk atkal satikšu viņu. pietrūkst ilgas sarakstes. transportā redzēju sievieti, kura aizvērtām acīm klausījās mūziku un ritmā sita pēdu. tam, ko viņa klausījās ar uzslēgtu pilnekrānu, pa vidu bija rakstīts hot stuff. guļu eikalipta vannā stundu un tā joprojām tvaiko. sasmērēšos ar liepziedu eļļu un, iespējams, uzcepšu saldēto picu. šodiena būs brīnumpilna. lai jums visiem salda dusa un brīnumpilna šodiena
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, April 30th, 2026
| |
02:48 - dārgā dienasgrāmata,
|
šorīt pamodos kliegdama un spiegdama bez dota iemesla, tikai tāpēc, ka joprojām viņš patīk. neatceros, ko un vai sapņoju, bet riju gaisu, kliedzu un dejoju visu gatavošanos iziešanai. biju aplūkot citu darbus, uzraudzīt savējos. izdzēru pāris kafijas. nopirku bērzu sulu, kas, diemžēl, bija pretīga. nosūtīju pavedinošas bildes. pēc atbildēm sekoja ilgs klusums. aizņēmu rokas ar visu, ko varēju darīt, lai būtu iespējams pievērst klusumam pēc iespējas mazāk uzmanības.
sajutos kaila vairāk veidos nekā vienā. cikliski un, patiesībā, visai bieži, mēdzu kļūt kaila daudziem, bet būt kailai kādam personīgi ir daudz smagāk. tad neesmu tikai skatāms ķermenis vai misija, bet nosūtu savu atkailināto dvēseli, skatāma ķermeņa formātā. padaru sevi trauslu un skatos, kā ar mani apiesies. vēlāk tik un tā ir jāietur vispārpieņemto spēli - nedrīkst rakstīt pārāk daudz, nedrīkst atbildēt pārāk ātri, nedrīkst atklāt visas kārtis uzreiz. nedrīkst tik agri teikt, ka man ir bail, vai, vēl ļaunāk, cik bieži pietrūkst. šodienas klusums man atgādināja par visiem cilvēkiem, kuri mani ir pametuši, darījuši pāri vai tinuši ap pirkstu. pēc ikkatras no tām situācijām saku sev, ka esmu kļuvusi niknāka, stiprāka un gudrāka un spēšu to atpazīt nākamreiz. pat ja atpazītu, kā es sevi aizsargātu?
šodien, vērojot darbus, pienāca kāds puisis. nesen uzzināju, ka viņi ir tuvos draugos, tāpēc, protams, centos ko pateikt. bija ne pārāk veikla pāris teikumu saruna. esmu šaubīga par vairākiem viņa draugiem, bet tieši šis draugs nolasās, ka varētu būt sakarīgs cilvēks ar sakarīgiem nodomiem. vakariņās pagatavoju maltīti ar daudz dārzeņiem, kas pēdējā laikā neēdas pietiekami. saldajā melone, ko tā arī neiesāku un neapēdu. nevaru sagaidīt un baidos par nākamo tikšanās reizi, kas solās būt šodiena. ceru, ka neapgāžama skaidrība nāks drīz un to nespēs izkustināt pat mans mokoši skeptiskais, bet salkani naivais prāts. šodien daudz jāpaveic. ceru, ka šodiena būs negaidīti brīnumaina
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, April 28th, 2026
| |
23:52 - dārgā dienasgrāmata,
|
ko es tur teicu par sūdīgām dienām? šodiena tāda nebija itin nemaz!
piecas stundas miega nejutās kā neizgulēšanās, sešas kafijas nejutās kā sirdstrieka, apetītes nebija un tas netraucēja, eksplozīvi tualetes apmeklējumi visur, kur vien varēja, arī netraucēja. viss bija tur, kur tam jābūt un uzradās viss, kas varēja uzrasties un tik labi, cik tam iespējams uzrasties. biju pareizajās vietās un runāju pareizās sarunas. visu redzēju, pietam dejojot. šodien dejoju visos stāvos un ārā, mājās gan dziedāju. daudz svīdu un ķiķināju, ļoti, ļoti daudz. pieskāros ādai, apskāvu, pētīju, redzēju puskailu. skatījos kā plīvo vēļ neatplaukušie koki, tad skatījos uz jau zaļākiem kokiem. fantazēju kā vienā no tiem karātos kā sikspārnis no visložņājošākajā zara.
vienmēr esmu domājusi, ka esmu agrs rudens, jo tad piedzimu un daudz esmu jutusies kā melanholiski drūma rudens diena negaisā, vai kā āboli, kas krīt no ābelēm pakšķēdami birstošajās lapās. šodien, savukārt, daudz domāju par to vēlo, ziedošo pavasari. aizdomājos, ja nu patiešām esmu? kusu visur un skaļi, pa lielam vienkārši staigāju izkususi. ja kāds skatījās, tad noteikti arī redzēja. ja kāds neskatījās, tad to paziņoju. atsauca atmiņā vidusskolas slepenās dienasgrāmatas skici, kur esmu bērzs, kas sulojas.
šodien lika smaidīt ļoti daudz kas, kā, piemēram, pāris, kurš skūpstījās pakaļās grābdamies, gandrīz vai ēzdami viens otru, atspiedušies pret sienu, netālu no pieturas. pārrados mājās juzdamās neparasti dzīva, pat ja ķermeniskā enerģija ir jūtami ierobežota. noliku pēdējos grieztos ziedus kaltēties, tagad vāzi rotā lilija. drīzāk lilija rotā vāzi. duškabīnē karājas eikalipta slotiņa. ziedu dienas ir rūpēm par sevi. pamēsloju augus, satīrīju dzīvokli, noliku kaltēties sēnes, iegāju karstā dušā pustumsā, izmantoju visus iespējamos produktus. sakopu sevī visu, ko varētu sakopt. sakopu dzīvoklī visu, ko vajadzēja un drusciņ vairāk. tagad dzeru kumelīšu tēju un ēdu bulciņas. aizmigšu jūtot savu sirdi
p.s. kūciņas Pārsla no Maximas ir ieelpojamas
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
01:11 - dārgā dienasgrāmata,
|
vēl viena sūdīga diena, šodienu par tādu var saukt bez jebkādām šaubām un attaisnojumiem. cikliski eju cauri brīnumu laikiem. brīnumu laiki ir periodi, kad ar mani katru dienu notiek brīnumi. viens no maniem mīļākajiem, nesenajiem brīnumu periodiem sevī ietvēra, ka man absolūti neviens nopietni nepatika un neinteresēja. vienkārši iemīlējos vairākos svešiniekos katru dienu, dāvāju katram ap pusstundai savas uzmanības un turpināju dienu līdz nākamajam. uz to laiku visās dzīves jomās bija novērojami panākumi, ikdiena bija motivēta un piepildīta. nejutos nepārliecināta sevī un nogurusi, drīzāk nogurusi, bet visu varoša un debešķīga. tiklīdz atkal sāku kādam pieķerties, tas ietekmē manu pašsajūtu vairāk nekā vēlos. atkal vergoju jūtām. bet, tās nav dienas galvenās raizes.
jau pirmā pamošanās bija briesmīga. pirms miega cerēju uz sapni, pamodos no ļaunākā murga dzīves laikā, un esmu pieredzējusi murgotāja. viennozīmīgi uzstādīja toni visai dienai. pa ilgiem laikiem iedzēru stiprākās nervu zāles, bet nekas neuzlabojās. visu dienu jutos viegli ievainojama, viegli sadusmojama, viegli apbēdināma. cilvēki jutās kā sazvērestība. pati arī jutos kā sazvērestība un tas nav nekas, kas es vēlos būt. zinu, ka viss ir manā ietekmē, bet ir dienas, kad šķiet, ka neesmu. kaut kādā veidā jebkura darbība un jebkurš lēmums šķiet kā nepareizā izvēle, pareizie vārdi noripo no lūpām nepareizi. nav skaidrs, kas ir pareizā vieta vai pareizais laiks. pēc brīnumu periodiem vienmēr nākas atcerēties, ka esmu trausla, arī pret manu gribu. nepaveicu ne tuvu cik biju iecerējusi, jūtos ļoti vīlusies sevī. tagad pamanu visas dienas, kad kaut ko atliku un turpinu atlikt. pārrodos mājās, slēdzu visus sildītājus, vāru visu, kas izvārāms. pārģērbjos vissiltākajās māju drēbēs, halātā un trīcēdama lienu zem visām segām, atkārtoti mēru temperatūru, kas beigās izrādās normāla, lai gan tiešām jūtos drudžaini. viss jūtas nepareizi un nekas neliekas skaidrs. pēdējās dienas arī izteikti nav apetītes.
labās ziņas ir, ka šovakar ēdu pirmo pilno un pilnvērtīgo maltīti vairāku dienu laikā. un atradu savu mīļāko šalli pakarinātu uz durvīm, ko, domāju, vakar nolaupīja vējš. mazā māsa pirmo reizi manā video zvana klātbūtnē lika brūno lāci, kas laikam nozīmē, ka tiešām esmu īsta lielā māsa. vēl, youtubē rekomendēja gadiem pavisam aizmirstu dziesmu, ko agrāk ļoti mīlēju. vēl kas labs, daudz vairāk cenšos dziedāt un vairākas dienas kaut ko rakstu. cerams, ka nākamā diena nesīs vairāk labu lietu, ko apkopot un murgi nemocīs.
vai kāds no jums dzīvo paildzināti garlaicīgu jeb drīzāk vienmuļu, bet piepildītu dzīvi? uzsvars uz paildzināti. prātoju, vai tas vispār ir iespējams.
šonakt nevienam nenovēlēju saldus sapnīšus un bučiņas, ceru, ka jūs gan!
current music: cigarettes after sex - please don't cry
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, April 27th, 2026
| |
02:21 - dārgā dienasgrāmata,
|
|
gleznot gaismu ir visgrūtāk un, acīmredzot, rakstīt par labām lietām un baltām cerībām arī nav vēlams. mani vakardienas centieni labākai šodienai ir atspēlējušies sūdīgi un, laikam, ne man vienai. arī gleznot gaišas gleznas ne prasās, ne sanāk. vienmēr uzgleznojas dubļainas un tumšas. krāsas, ko izmantoju, lai to tumsu balansētu, arī parasti ir uz tumšo pusi, dūmakainu noskaņu vai indīgi spilgtas. šodien sēdēju saulē, riju bēdīgas dusmas, klausoties mūziku pārāk skaļi. kad pārāk ilgi pavērs aizvērtās acis uz tīru sauli, vari paskatīties, cik spilgti sarkanrozā spīd tavi plaksti. kad acis atver, pasaule spilgtajā dienas gaismā kļūst par blāvu tumsu, bet zaļie tulpju kāti top īpaši izteikti zaļi. jau kādu laiciņu līdz ar pamošanos sāk raustīties labā acs. kad kļūstu pārlieku bēdīga, šķiet, ka asaru dziedzeris pulsē. domāju, ka varbūt tur ir korķis, jo nesanāk izraudāt visu, ko gribētos. pat ja nav līdz galam skaidrs, ko tad gribu izraudāt. kopumā iet neslikti, nav nekā pārlieku dramatiska, par ko sūdzēties. māc briesmīga sajūta, ka esmu bijusi samērā laimīga neparasti ilgi, un ka atkal kaut kas tuvojas. zeltītajā pēcpusdienā sēdēju sabiedriskajā transportā, man blakus bija brīva sēdvieta. tik daudzi stāvēja kājās, bet nesēdās blakus. sēdēju un domāju, ka ganjau redz, ka tobrīd jutos briesmīgi un baidījās tikt aplipināti. un nē, es nesmirdēju, no rīta veicu dažādus pretsmirdēšanas rituālus. īpaši pacentos, lai smaržotu kā vēls, ziedošs pavasaris
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, April 26th, 2026
| |
00:54 - dārgā dienasgrāmata,
|
pirmais teksts kopš 21. janvāra. mainījies ir viss. vakarnakt apritēja gads bez stimulantiem. šonakt ir apritējušas desmit nedēļas bez alkohola. maz rakstu, vairāk priecājos. grūti atsākt rakstīt, jo rakstīšanu biežāk izmantoju sliktu un grūtu notikumu procesēšanai. ir bail rakstīt par labām lietām, jo, ja nu to darot, varu padarīt tās sliktas? mazliet noriskēšu testam.
viņš šodien staigādams pa ielām dziedāja. kādu laiku tieku aijāta miegā ar viņa balss ierakstiem, ko atkārtoti pārklausos miera nolūkos, grūtniecības spilvena skāvienā. šonakt viņš pateica, ka viņam esmu ziedošs, vēls pavasaris. atbildēju, ka mani ziedi smaržo viņam. viņam negaršo sēnes, tāpēc nevaru dot viņam pašas audzēto sēni. bet esmu uztaisījusi viņam dubļu lavas kūku ar ziedu. ceru, ka viņam būs brīnišķīgi brīnumaina rītdiena un salda, salda nakts.
pirmo reizi divos gados satiku pamatskolas labāko draudzeni. nevienā no diviem veikaliem nebija mūsu limonādes. pirmo reizi ilgā laikā mana dzīvokļa sienas dzirdēja ne manu vien balsi. viņas acis joprojām ir mīļas un klejo. viņa apsolīja man ar abiem mazajiem pirkstiem, ka tiklīdz kāds cels roku, viņa būs prom. man viņas pietrūka, tāpat kā pietrūkst kopā piedzīvoto rītausmu un negaisu. uzvedāmies adekvāti un jauki pavadījām laiku, pat dzerot citu limonādi.
šodien solītā vētra, diemžēl, līdz galam neatnāca. auksti gan ir, bet dzīvokli pilda siltas gaismas. neskopošos un aizkarus atstāšu vaļā.
sapņoju par skūpstiem, kuri justos pareizi. ceru, ka maijs būs maigs.
novēlu, lai jums visiem katru nakti kāds novēl saldus sapnīšus un bučiņas
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, January 1st, 2026
| |
04:32
|
2025-06-08 04:47:00 dārgā dienasgrāmata,
ceturtā diena bez antidepresantiem. nedēļas laikā ir jāuztaisa piecpadsmit daudz maz pilnvērtīgi darbi. draudzene lasīja kaut kādu astroloģisko taro, kas saka, ka esmu imperatore, kas mānās izskatoties kā mīlniece. šis gads mani piespiežot būt ģimenes galvas lomā, nākamais soloties būt mierīgāks. tā kā neaizgājām uz mēbeli, man ir desmit eiro, ko varēšu ieguldīt cigaretēs un citos sūdos. domāju, kā šodien iestādē visiem paziņot, ka nevēlos ne runāt, ne klausīties. ceru, ka vispār neviena nebūs un nebūs vajadzības runāt. nostādīju ābelei pozīciju, ka nevēlos nedēļu runāties, varam atskaitīties, ka esam dzīvas un kas jauns. nostādīju arī to, ka laiku paildzināšu, ja nekas nemainīsies. mans mīļākais orgāns plīst pušu, otrs mīļākais, ziniet tās elektrošoka šķiltavas? jā, otrs mīļākais periodiski sitas tādos šokos. putni rītausmā čivina. draudzene pievēma izlietni. plānoju atstāt zīmīti, ka dodos pastaigā, lai nopirktu cigaretes un parkā sēžot padzertu automāta kafiju. cerams miega miņas pāries un izdosies šodien pilnvērtīgi pastrādāt. ceru, ka veicu pareizās izvēles, lai gan cerība ir knapi remdena. tomēr ceru, ka nākamais gads tiešām būs labāks. tagad galvenais kaut kā izdzīvot divas nedēļas un noslēgt šo mācību gadu. es nepadodos, tā ir vienkārša vienaldzība
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
04:32
|
2025-06-07 22:41:00 dārgā dienasgrāmata,
šis gads mani ir iznīcinājis, esmu pārdegusi. jūtos nožēlojami un gļēvi par katru reizi, kad pirms miega lūdzos mierīgi aiziet. iekšā vairs nav piedošanu, lai gan neviens tās nemaz nelūdz. saprotu lielāko daļu cilvēku, kurus esmu agrāk ienīdusi. ienīstu tos, kurus mīlēju. esmu izmēģinājusi visu, nekur neatradu to, ko meklēju
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
04:31
|
2025-06-03 20:19:00 dārgā dienasgrāmata,
šodien sāku dzert, lai uzsāktu ziņu. turpināju, jo gribējās. tad turpināju, jo turpināju introvertu stūrī. tuvojās divi mazi bērni ar, pieļauju, mammu un vectētiņu. abi man maigi uzsmaidīja, kad slēpu savu cigareti un alus pudeli. pārsēdos, mamma iznāca no stūra un apliecinoši man pamāja ar galvu. tas ir pierādījums tam, ka ir iespējams darīt arī ko pareizi, sevis iznīcināšanas centienos. tie, kuri ir atkarīgi, vienkārši vēlās cilvēkus, kuri novērtē, ir blakus un redz. man šķiet, ka viņi to zināja, bet maz cilvēku to zina. pat ja zina, tā nav viņu atbildība, bet savstarpējās darbības - kas vieno mūs, vai svešus, vai pazīstamus - tās ir. Un ne vienmēr tās ir no tuvākajiem. Tas nav nosodāmi, tas ir saprotami, bet tas ir
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,
trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,
trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-06-03 19:21:00 dārgā dienasgrāmata,
vairs nerakstu visu nepareizo iemeslu dēļ, bet paralēli cenšos arī savilkt kopā visu to, ar ko cīnos jau mēnešiem. paliek vieglāk, bet šķiet, ka esmu apēdusi lielu daļu pati sevis procesā. centos parūpēties par visiem visur, par ko neesmu saņēmusi ne atvainošanās, ne pateicību. protams, tas jau nav iemesls, kāpēc daru ko darījusi, bet būtu patīkami tikt novērtētai. otrais aliņš, esmu iestādē, neko nedaru, sasalusi. ir daudz labāk daudzās nozarēs, ir tāpat daudzās citās. varētu rakstīt daudz, bet tagad šeit mani mēdz lasīt vairāk kā neviens, tāpēc pastāv milzīga iespējamība, ka uztaisīšu jaunu, šifrētu sviesta cibu, par kuru nevienam neatklāšu. pēdējā laikā sviesta vietā izmantoju dzintara baraviku kausēto sieru un daudz attopos jūrā, kas ir viens no augšupceļa apliecinājumiem. vai kāds, lūdzu, var iekomentēt detaļās kā iet? par ko gribas papīkstēt? ko jūs gribētu, lai jums uzjautā?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-05-12 21:15:00 dārgā dienasgrāmata,
šķiet, ka jāsāk rakstīt mazāk par sajūtām. tomēr šī nav privāta dienasgrāmata, un tiem, kuri uzmaldās šiem rakstiem, varētu būt nogurdinoši lasīt, cik slikti viņai visu laiku iet. bet jā, šodien olas atkal nav stiprākas
pamodos, iegāju dušā, aizbraucu pa darīšanām. pēkšņi tur bija vārds dažādās krāsās. vēl ne pārāk sen nebija, zinu, jo vienmēr esmu brīnumu izlūkos. šodien gan tam nebija spēka, braucu transportā, lūkojos pa logu, tad netīšām ieraudzīju dzeltenos burtos. varbūt kādu dienu ieraudzīšu arī atverot ārdurvis. bet, vai arī tā nav sava veida čakarēšana? rēgoties apkārt
aizvakar bijām pie jūras, pa ilgiem laikiem devu sev aptuveni divas minūtes brīvas skriešanas, atļaujoties elst un būt absolūti neglītai. neviens tik tālu nebūtu varējis diži ievērot manas nepilnības vai dzirdēt kā elpoju. jūrai, savukārt, nav jāattaisnojas. skrēju, smējos un dziļi elpoju. smiltīs par piemiņu palika izplūdušas, smagas pēdas. galva bija karsta, lūdzu vējam, lai tas izvēdina lieko galvā esošo. tas lika aizdomāties par to, ka sen datoram nav izsūkti no caurumiem putekļi
atceros kā pāris gadus atpakaļ strādāju vasaras darbu muzejā, ko katru rītu mazgāju ar dīķī sasmelto ūdeni. žūšanas aromāts tikai pastiprināja telpu esenci, kā arī fakts, ka suvenīros pārdevu dzīvnieka dziedzeru brīnumlīdzekli. tas bija gads, kurā bija anomāliski daudz zilu taureņu. muzeja otrā stāva logos gandrīz katru dienu bija iemaldījušies citi taureņi, parasti raibi, kuri sitās pret logu, nevarot tikt ārā. tā nu es katru dienu priecājos nest viņus atpakaļ ārā. viens no viņiem ilgi nevēlējās mani pamest, satraucos, ka satraumēju spārnu, bet tad aizlidoja. varbūt vienkārši pateicās. tajā laikā gan rakstīju privāto dienasgrāmatu, ko katru darba dienu ņēmu līdzi. tad sākās periods, kad slaukot grīdas no nekurienes sāka uzrasties stikla bumbiņas. viņas radās un radās, es vācu mājās. agrā bērnībā devos uz sarkano krustu, lai beidzot satiktu ārstu, kas atklāja manu diagnozi. viņš deva man kasti ar mantiņām, es izlasīju visas stikla bumbiņas. vēl muzeja pienākumos ravēju, lasīju dažādus augus telpu kompozīcijām. atlēju ģipša maskas, lai biedētu takas staigātājus. vienreiz ieradās arī mana friziere, un atstāja telpām lielu ziedojumu. vienu dienu sākās ārprātīgs negaiss, paliku tur ieslodzīta, vēroju zibeni, lidojošos zarus un lietusgāzes. bija patīkams aukstums un iespēja piedziedāt pilnas telpas, sienas atskaņoja dziedāto man atpakaļ. tur es jutos laimīga
vēl laimīga es jutos autobusa braucienā Austrijā. klausījos zemāk minēto dziesmu, šoferis adrenalīnīgā transporta vadīšanas manierē lika mazliet ielidoties, kalni palīdzēja. mirklī tiešām tapa skaidrs, ka arī man ir sapnis
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-05-12 01:40:00 dārgā dienasgrāmata,
piektdien, uz pusnakts pusi atkal dega ēka. priekš tādas vietas kaut kas deg diezgan bieži. vairākas no dedzināšanām radīja kāds vīrietis, kurš bērnībā vizināja mani ratiņos, mazliet paaugoties mīlēju spēlēties ar šķiltavām. tagad, šķiet, ka viņš ir cietumā. gāju ārā uzpīpēt, paskatīties kas notiek un pasaukt mājās kaķi, bet viņš nenāca. tā nu nevarēju aizmigt
sestdien, gulējusi četras stundas no pieklājīgai funkcionēšanai vajadzīgajām divpadsmit, pamodos, lai saprastu, ka kaķa joprojām nav. logs visu nakti bija vaļā, ja nu atnāks, bet plakstiņi no negulēšanas bija pretīgi silti. tas siltums sajūtu ziņā atgādina to reizi, kad ar Nīderlandes draudzeni vidusskolā pieēdāmies eļļainu un ķiplokainu zivi un piedzērāmies sarkanvīnu. vēlāk vēmu biezu, siltu sarkanvīna zivs putru.
jebkurā gadījumā, kaķis drīz vien atnāca, lai gan parasti jūt dienas, kurās braukšu prom un nerādās mājās uz to laiku. mana teorija ir, ka viņam nepatīk atvadīties. savukārt šoreiz viņš bija ļoti drosmīgs un pārradās, nomierinot manus uztraukumus un pat pavadīja līdz mašīnai. šoreiz gandrīz negribējās raudāt braucot prom, jo zinu, ka garā atgriešanās nāk arvien tuvāk un mans kaķis beidzot mani pavadīja nevis aizmuka. vilcienā gulēju pār saviem mugursomā saliktajiem ķērpjiem, krustam, divām bibliotēkām neatdotām grāmatām, metāla krūzei, tējām un dažādiem citiem absolūti svarīgiem niekiem. bija karsti, kāja tirpa, čurāt gribējās, daudz cilvēku. aizmugurē bērniņš iepriecājās par vilcieniem, tāpēc pa kluso pasmaidīju. devos uz iestādi uzjaukt masu un izdzēru aliņu. tad devos pie viņas, lai kopā dotos šopingā. izdzēru vēl vienu aliņu. pirmo reizi rokās turēju simts dolārus, viņš pateica, ka tur ir četri simti. viņa pateica, labāk lai noslēpj, ka tik nepazūdot. man pilnīgi neticējās. pēc šopinga atgriezos un pamanīju, ka dolāri ir noslēpti. tad noticēju. vakara gaitā sāku gan dzirdēt, gan redzēt detaļas, ka reizēm šķita, ka man noteikti jābūt kādai slimībai. un vēl trakāk, ka iespējams ir cilvēki, kuriem es ļoti nevēlos, lai izrādītos taisnība. tā būtu reize par biežu un reize par smagu kārtējās nepatiesības dzīvošanai
katru reizi, kad šķita, ka kaut kas nav kārtībā teicu sev, ka nē, ir gan. katru reizi, kad apzināti klusēju, nedomāju, ka rīkojos taisnīgi. katru reizi, kad runāju, nebija pamatu ticēt, ka kāds dzird. jutos kā starpniece un kārtējais ķeksītis. ja ne manipulēta, tad laikam, iespējams tikusi ar to galā pati. naktī aizmigu jau atkal lūdzot dievam, tad nožēloju izsverot paliekošās sekas
vakar pamodos laimīga būt sava dzīvokļa gultā. aptinu ap roku rožukroni, kas mierina trauksmi un simulē klātesamību. šķērsoju ielas ar uzliktām austiņām, sāku skatīties pa malām uzejot uz ceļa. iestādē mazliet tiku filmēta draudzenes noslēguma darbam un klačojāmies. transportā mājās apliku rokas slepenā sevis apskāviena imitācijā un jutu, ka starp krūtīm mazliet norimst. mājās rakstīju neformāli formālus e-pastus, smējos par kaķīšu video, apraudājos par gulbju, pastiprinātāk ieķēros Gordonā Remzijā, tagad cenšos noskaņot sevi šodien pamosties ar kaut mazliet stingrākām olām. tomēr esmu vienīgais cilvēks, kas patiešām var būt sev klāt
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|