|
|
Saturday, October 10th, 2026
| |
20:23
|
Šodien bojāju visiem garastāvokli ar savu slikto garastāvokli. Esmu murgs tuvākajiem, ja todien neesmu pārspējusi pati sevi. Šodien uzvaru tikai kārtīs. Uzkrāsoju sarkanas lūpas un aizgāju nopirkt kurināmos kubiņus, sulu un kladi ar glaunu dāmu, ko man absolūti nevajag. Pārnācu mājās joprojām neapmierināta un uzvilkta, tāpēc devos pirkt ziedus, ko sen neesmu pirkusi pati sev. Ar ziedu pirkšanu vienmēr atsāku savas skaidrā būšanas. Nopirku trīs kātus ar sarkanām krizantēmām, dzeltenu ziedu, kas atgādina tropisku ezi un nelielu efeju podiņā. Līdzšinējie augi sen nav laistīti. Savukārt, ja laistu regulāri, tie mirst. Augt un ziedēt negrib jebkurā gadījumā. Jaunie puķupodi un melnzeme jau vairākus mēnešus gaida augošu mēnesi. Kad būs augošs mēness? Es nepaskatīšos. Pārnācu mājās.
Dzeru tomātu sulu no kristāla glāzes. Vēdinu dzīvokli, pirms kurināt krāsni. Iznesu kompostu. Kājās ābeles mammas adītās vilnas zeķes. Sarkani mirgodams lādējas vibrators. Nesaklātajā gultā vāļājas silikona krāns. Netālu, ozdama pēc pelējuma, žūst masa. Vēl pāris reizes uzvarēju kārtīs. Romantiski nelietderīgs vakars. Šogad jāizstādās piecās vietās. Kāpēc? Man ir bail no papīra. Nesaprotu, kā un kāpēc atrodos visur, kur atrodos. Ai, neņemiet mani vērā, pēc pāris mēnešiem tāpat viduvēji lepošos ar sevi. Man vienkārši vajag papīkstēt. Saņemšos pēdējā mirklī un nožēlošu, ka nebiju saņēmusies tagad. Tāpat beigās viss būs mistiskā kārtībā.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
16:37
|
|
Cerēju šodien pamosties agri, bet cerību nebija, jo aizmigu pirms astoņiem. Šķiet, ka nemurgoju, bet pamodos ar eksistenciālu tukšumu vēderā, kam nevaru atrast iemeslu. Brokastu vakariņās ēdīšu omleti ar spinātiem un siera grilmaizi ar ķiploku sviestu. Jāsāk atkal mēģināt ēst pilnvērtīgi. Pēc katras izlemšanas nedzert ir sajūta, it kā sāktu visu no paša sākuma. Nebeidzama vilšanās sevī. Vai tas ir tas, kā man pietrūkst, kad ilgstoši nedzeru? Apzinos, ka iepriekš noteikti bija daudz smagāk, tikai to esmu izslēgusi no atmiņas. Mēģināšu padarīt ko lietderīgu, turiet par mani īkšķus. Šovakar jādzer miega zāles cerībā, ka tomēr no rītdienas atkal būs iespēja pamēģināt būt cīrulim. Jānopērk kurināmie kubiņi, šovakar atkal iekurināšu krāsni. Varētu nopirkt arī tomātu sulu
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
03:05
|
Vakar devos dzert ar kolēģiem. Tā kā tas bija pirmais tāda veida saiets mūsu starpā, nevarēju atteikt. Pie reizes izlēmu uzdzīvot. Dzēru visus meitenīgos kokteilīšus, kurus vienmēr gribās dzert, bet nedzeru, jo nedzeru, vai pēc viena aliņa vajadzētu doties mājās vai vienkārši nav naudas. Naudas nebija arī vakar, bet mēs jau zinām, ka dzērājiem nauda atradīsies! Dzēru, dzēru, dzēru un turpināju dzert uz, nu, gandrīz tukša kuņģa. Man ļoti nepatīk ēst cilvēkos. Ja ēdīšu starp cilvēkiem, tad cilvēkam ir jābūt ļoti uzticamam, vai arī jābūt pietiekami lielai paziņu grupai, kur vieglāk būs būt neredzamai. Ar bijušo bija sekss varbūt vairākkārt, pirms ēdu viņa klātbūtnē. Ja reiz ēdīšu cilvēkos, tad ēdienam ir jābūt ļoti parocīgam, ko var ēst veikli, kam nav lielas varbūtības, ka kas kritīs, tecēs vai skanēs pārāk skaļi. Nedrīkst būt klusums, vēlams, lai kāds čāpstina. Es nevaru apēst pēdējo mutīti gandrīz nekad. Ja to cenšos darīt, tad ir regulāri jāiet spļaut ārā, jo it kā aizveras barības vads un aizliedz to kumosu norīt. Tā ir pieņemami darīt tikai mājās. Pēc gandrīz katra kumosa ir jānoslauka pirkstu galus salvetē. Dzērienus gan var dzert daudz un ilgi, nepastāv daudz risku. Arī ja notek vai izlīst, tas nav tik pazemojoši kā tad, ja notek vai nokrīt ēdiens. Tas arī pievienojās iemesliem, kāpēc agrāk katru dienu daudz dzēru un ēdu labākajā gadījumā reizi dienā.
Tā nu es dzēru vakardienu tā, it kā tas būtu pilna laika darbs. Tā vietā būtu varējusi darbā nopelnīt tikpat vai vairāk. Vai atmaksājās? Kašķējos. Runāju pārāk daudz, atklāju pārāk daudz, redzēju pārāk daudz. Ienīstu apsēsties starp cilvēkiem, ar kuriem viss it kā ir kārtībā, un tad sadzirdēt pārāk daudz. Ieraudzīt kurš kuram patīk. Saprast, ka daudzi todien nepatīk. Sadzirdēt kā cilvēki izliekas. Apklust pietiekami, lai sadzirdētu, ko citi nepasaka. Tad atkal pateikt pārāk daudz. Ieraudzīt kā citi redz mani. Izjust uz savas ādas citu jau izpaustās aizdomas, ko esmu attaisnojusi. Izlikties. Noklusēt. Tad pārāk stipri nenoklusēt un nožēlot. Uzzināt, ka kādam, kurš simpatizēja uz veselām vairākām stundām, ir otra pusīte. Nopirkt vēl vienu dzērienu. Jautāt cigaretes, kad pašai beidzas un nauda jau ir nodzerta. Daudzi atteikumi. Redzēt, cik pārāki cilvēki sajūtas. Redzēt, kā uzmanības dalījums mainās pēc personīgās izdevības. Tad kāds atkal izliekas. Tad izliekos es. Vērot kā dzīvība un cerība apslāpst citos. Just kā dzīvība un cerība apslāpst manī. Jau sen būtu jādodas mājās, bet vēl jāpagaida, varbūt kas uzlabosies. Sākt smirdēt. Tad rodas sajūta, ka acis iet konusā, tad katra uz savu pusi. Citi kļūst pārāk emocionāli. Es kļūstu pārāk emocionāla. Runāt ar cilvēkiem, kuri negrib ar tevi runāt. Iztērēt pārāk daudz naudas. Muldēt. Iedzert vēl. Saprast, ka nekas šovakar neuzlabosies, vajadzēja doties mājās jau iepriekšējā bārā.
Esmu priecīga, ka beigās vismaz atteicu doties uz klubu. Būtu nodzērusi vēl apkures naudu. Dodoties prom devos pie ābeles. Visa Rīga vakar šķita jocīga un neuzticama. Varbūt tāpēc, ka tā jutos, varbūt tāpēc, ka dzēru, bet varbūt tā vienkārši bija. Varbūt visa Rīga bija piedzērusies. Braucu pirmajā transportā, centos izturēt divdesmit pieturas neaizmiegot. Vēroju pretī sēdošo pāri, domāju, ka viņiem noteikti ir brīnišķīgi garlaicīgs vakars. Viņi aizbrauks mājās, pasēdēs katrs savā telefonā un aizmigs blakus. Viņus rīt sagaidīs brīnišķīgi ierasts rīts. Viņi sabučosies un dosies, kur dosies. Vēroju atspulgā meiteni. Man šķiet, ka viņa kaut ko domāja par mani. Drīzāk neko labu, bet šķiet, ka viņa arī saprata. Pārsēdos nākamajā transportā, ar ko nekad nebraucu. Visi tur bija jocīgi, jocīga biju arī es. Tad pie manis pienāca jauna meitene, skaista, iespējams, ka jaunāka par mani. Nezinu, ko viņa bija paņēmusi, nelikās dzērusi, drīzāk kādas dārzeņojošās ripas. Prasīja, vai nevaru uzzvanīt uz numuru, iedeva lapiņu. Nevarēju saprast, kādā valodā viņa runā, tāpēc runāju visās pēc kārtas. Joprojām nesapratu. Mēģināju zvanīt vienreiz, tad otrreiz. Bet tur tikai septiņi cipari. Pateicu, ka nepareizi uzrakstīts numurs. Viņa aizgāja. Piegāju atpakaļ pie viņas. Viņa tomēr runāja krieviski. Viņai bija lapiņas ar uzrakstītiem numuriem mazā, puscaurspīdīgā trauciņā un divi Actimel rokā. Knapi klātesoša prasīju, vai viņa dzīvo Rīgā. Knapi klātesoša viņa atbildēja, ka jā. Es teicu, lūdzu, dodies mājās. Viņa teica, ko viņa tagad, būdama pusceļā, griezīsies un pusstundu brauks atpakaļ. Es viņai teicu tici man, tā būs labāk, dodies mājās un guli. Līdzjūtīgi uzpliķēju uz pleca un tajā pašā mirklī bija jāskrien ārā.
Mani visbiežāk atrod kāds, kuram ir vajadzīga palīdzība tad, kad esmu pietiekami piedzērusies, lai nebūtu spējīga būt sakarīga palīdzība. Ceru, ka melnmatainā meitene ar septiņu ciparu numuru izguļ savas ripas vai ko pie velna viņa bija paņēmusi. Ceru, ka blondā sieviete aiz manis bija sakarīgāka palīdzība par mani. Arī pagājušogad blandījos naktī pa Rīgu, piedzērusies ar pudeli somā. Šķērsojot gājēju pāreju, zebrai pa vidu mani apstādināja sieviete raudot, kurai palīdzību atteica garāmejošais vīŗietis. Viņa man jautāja, vai varot uzzvanīt. Mirkli apspriedu, bet kā es vispār varētu atteikt? Dzirdēju, ka viņa raudādama, mierinošā manierē saka savai meitai, lai nenāk pretī, lai neuztraucās, ka mamma drīz atnāks, mamma nav tālu. Kad viņa deva telefonu atpakaļ, prasīju, kas atgadījās. Viņa teica, ka viņas draugs izmeta viņu no mašīnas. Skaista sieviete bija, kopta. Šķiet, ka botokss arī viņai bija. Pateicu, ka viņa izklausījās pēc labas mammas, piedāvāju samīļoties, bet viņa atteica. Neilgu laiku atpakaļ, "Raudosas Sieviet÷# Meita" no manām kontaktpersonām pievienojās Telegramam.
Lai gan knapi turējos nomodā, šķiet, ka no malas nenolasītos, cik biju izdzērusi un cik traki patiesībā bija. Tiklīdz iegāju pie ābeles, viss tapa skaidrs. Parasti noturu sevi līdz kam līdzīgam mājām, bet nonākot tur cita opera. Kaut ko apēdu, ierakstīju teikumu Cibā un aizmigu. Visu nakti murgoju. Vienā no murgiem pie manis pieskrēja skaista, maniakāli noskaņota meitene, smalka ar tumši sarkaniem, spīdīgiem matiem līdz pleciem. Viņa mani nogāza uz asfalta, izrāva matu un aizskrēja. Nopratu, ka viņa grasās mani nolādēt, tāpēc skrēju viņai pakaļ, nogāzu un atņēmu savu matu. Viņa histēriski smējās. Aina mainījās, un mani izsekoja vairāki, dažādu lielumu vīrieši. Kaut kur devāmies ar ābeli sabiedriskajā transportā un mani pārņēma nāvīgas bailes, jo zināju, ka viņi grib mani nogalināt. Murgā sapratu, ka neesmu nomodā. Dzirdēju, cik lēni sitas mana sirds. Bija klusi un neomulīgi, kā būt aizdomīgā tunelī, vienatnē. Daļa manis gribēja turpināt murgot, jo gribēju zināt turpinājumu, bet man bija tik ļoti bail, ka uz pāris minūtēm pamodos, lai tas beigtos. Tad atkal aizmigu. Bija nākamais murgs. Tajā paliels zīdainis gulēja uz trotuāra pie gājēju pārejas, gluži kā nesen redzētā, mirusī kaija, kas man atgādināja Svēto Cecīliju, ko redzēju pretī bērnudārzam. Zilais, mirušais un apbružātais bērniņš gulēja uz ietves un visi staigāja tam garām un pāri, nelikdamies ne zinis.
Pamodos, nomazgājos, apēdu tomātmaizītes. Nožēlodama pagājušo dienu un savu lēmumu nomocīta, devos savā dienā, jo tā solījās būt laba. Bija arī. Saule bija minimāla un bija minimāls lietus un fantastisks vēsums paģirām. Uz mirkli ievīdējās varavīksne. Devos uz pasākumu, kam pieteicos jau sen atpakaļ. Tas bija labs pasākums. Jutās kā kultūras nams, bet labāk. Norunājām, ka turpināsim kopīgi apmeklēt tamlīdzīgus pasākumus. Tā bija veselīga un vērtīga vides maiņa. Satiku sen nesatikto, mīļo draudzeni un paķiķinājāmies. Nokļuvu mājās, dzīvoklis bija visai kāŗtīgs. Pagatavoju ēdienu vairākām dienām, kas nav ieilgušā pēdējā laika pusfabrikāti. Arī ķiploku sviestu turpmākajām sviestmaizēm. Izlēmu, ka no šodienas nedzeršu kā minimums mēnesi. Māc gan šaubas, ka nedzeršu Liepājā, ko plānoju apmeklēt pēc pāris nedēļām. Ja dzeršu, tad ceru, ka ne tērējot pati savu naudu. Vēl vairāk ceru, ka vispār nedzeršu. Nevaru pārdzīvot, cik daudz iztērēju vakar. Šovakar paēdu pilnvērtīgas vakariņas pirmo reizi ilgā laikā un pirmo reizi šoruden iekurināju krāsni. Ceru šonakt nemurgot. Horoskops saka, ka šīs dienas ir labas dienas pārmaiņu ieviešanai
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, October 8th, 2026
| |
23:42
|
|
| Sunday, October 4th, 2026
| |
01:26
|
Šorīt, ap pusdienlaiku, mani pamodināja ābeles ierašanās ar dažādām praktiskām, sadzīviskām dāvanām. Pēc pagājušās nakts politiskā bezmiega, nācās žigli celties un žigli taisīties, lai dotos uz vēlēšanām. Sagatavojos tā, lai pa gabalu nebūtu skaidrs, ka smirdu kā vakardiena. Tas nekas, jo izejot ārā smaržoja kā pavasaris un kā mājas, labajā Latvijas nostūrī. Šīs ir mūsu pirmās vēlēšanas Rīgā. Uzreiz pēc tām bija žigli jādodas satikt savu gadiem nesatikto, pirmo mīlestību.
Ceļā uz mūsu tikšanās vietu klausījos skaņdarbus, ko klausījos, kad aktīvi viņu mīlēju. Mazliet baidījos. Ko tad, ja, satiekot viņu atkal, mīlēšu viņu tāpat joprojām? Tas mani nebiedēja pietiekami, lai izvēlētos skaņdarbus neklausīties. Satiku viņu un apskāvu. Nejutu neko, no kā baidījos. Es patiešām esmu brīva no ikviena. Lai turpinātu Liepājā iesākto tradīciju, uzdāvināju viņai vēl vienu krūzi, kas turpina jau iesākto dāvināto krūžu tematiku. Viņa izskatījās citādāk. Tumšāka, bet joprojām silta. Viņas acis ir kļuvušas duļķainākas. Ceru, ka tas bija tikai kāds man neatklāts nogurums. Viņas nostāsti neraisīja aizdomas par citiem, slēptiem iemesliem.
Padzirdēju pirmos jaunumus ilgā laikā par manu izbijušo viņu, savu izbijušo Sauli. Dzirdēju citus jaunumus par sen neapspriestiem, pazīstamiem personāžiem. Uzzināju, par ko ir kļuvis viņas tēvs, bet to informāciju papildināšu gadiem vēlāk. Iespaidīga informācija! Tajā ir novērojams arī kāds cikls. Uzzināju, ko viņa dara un ko viņa plāno. Senāk viņa smēķēja Parlamentus, šoreiz viņa smēķēja cigaretes no Portugāles, lai gan tagad ikdienā smēķē tinamo tabaku. Uzjautāju, vai pie viņas ir grāmata, ko gadiem atpakaļ viņai uzdāvināju. Viņa teica, ka nē, nav. Es jautāju, kā! Kāpēc? Viņa atbildēja, jo toreiz liku to nodot tālāk, lai turpina iepriecināt citus. Pēkšņi vairs pārlasīt kādu lappusi no tās grāmatas nebija svarīgi. Vienkārši biju priecīga par piemirsto ģēniju sevī. Grāmata, ļoti iespējams, kādu priecējot kaut kur Rietumeiropā. Viņa piedāvāja man kādreiz doties ar viņu rāpties akmeņos, piedāvāja nosūtīt daļu no sevis uz Franciju. Lai vai cik brīnumaini viss neskanētu, pagaidām tās ir tikai varbūtības.
Mēs kopā devāmies atvadīties. Viņa man jautāja, vai joprojām rakstu. Es atbildēju, ka jā, rakstu. Svešinieks, šķērsodams mūsu ceļu, izvēlējās nenoklusēt, ka esam skaistas. Viņas attieksmē bija jaušama neuzticība par svešinieka piezīmi, bet es nevarēju aizvērties par brīnumiem. Viņas brīnumi šodien bija skeptiskāki vai kautrīgi, tas bija neierasti. Viņa jau bija tā, kura man iemācīja redzēt daudzus no brīnumiem. Kur gan ir noslēpušies viņas brīnumi? Atvadījāmies laikam uz Baznīcas ielas, es neorientējos Rīgā. Viņa devās tuvāk jūrai Liepājā, es devos tuvāk jūrai Jūrmalā. Atvadījāmies katra ar savu ceļa vēju. Ātrā solī smaidīju visu ceļu līdz stacijai. Klausījos mūzikas sarakstu, ko iesāku taisīt vakarnakt, kā smadzeņu atkopšanas terapiju pēc politisko debašu skatīšanās. Tajā esmu iesākusi apkopot dziesmas no mana mīļākā Cibas profila.
Nokļuvu Jūrmalā. Apskatījos, kas labs muzejā. Devos uz nākamo mērķi, jūru. Ceļā smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Muzicēja kāds Majoru opītis. Gaiss sāka garšot ne tikai pēc labas dienas, bet arī kādas apšaubāmas izvēles. Attapos pie vēl viena Brīnuma, tam pa kreisi bija vīna bode. Nopirku mini pudeli ar savu mīļāko sarkanvīnu. Pludmalē bija negaidīti pārāk daudz cilvēku. Pavēroju vārnas, pieelpojos jūraszāles un drīz vien devos projām. Pateicu garāmejošajam metāla detektora kungam "Cik forši!". Cerēju agrāk nokļūt mājās, lai varētu beidzot izdarīt ko lietderīgu, iekapsulēt šodienas emociju pārpilnību materiālā. Vilcienā pirksti izlēma, ka tomēr ir jāsauc spontānāko draugu un jāturpina baudīt silto oktobra sestdienu. Uzdāvināju viņam kastani. Turpinājām ar jaunu vīnu un priecājāmies. Tad pakašķējāmies. Nekas nopietns, viņš ātri saprata, ka man ir taisnība. Devāmies paēst, atgriezāmies. Iedzērām vēl un atvadījāmies. Atteicu citu rītdienas tikšanos, cerībā, ka beidzot ko lāgā paveikšu. Pārrados mājās Teslā.
Esmu piepildīta un nogurusi. Viss ir citādāks vēlreiz. Esmu pavisam, pavisam brīva! Esmu ar visiem un visur. Atnāku un aizeju. Manā gultā mani sagaida tikai mani sapņi un tikai mani murgi. Es mīlu katru svešinieku tieši tik ilgi, līdz paeju tam garām. Tad neatskatos. Pat ja atskatītos, es neredzētu, jo nenēsāju brilles. Vairs neožu kā vakardiena, bet smaržoju kā šodiena. Mana pirmā mīlestība ziņā nosauca mani par sauli, bet izlaboju, ka esmu staru terapija. Tas nekas, tā ir iesācēju kļūda. Esmu tik pateicīga, ka ābele no rīta atnāca, saklāja manu gultu, tad aizgāja. Viņa man šodien pateica, ka protu mīlēt un dzīvot. Šodien nestaigāju, bet plīvoju pāris milimetrus virs zemes. Garāmgājēji pat nenojauta, ka nepieskaros zemei. Tas būs mūsu mazais noslēpums. Šovakar dzeršu liepziedu tēju. Šodien vēlreiz esmu mīlējusi visus un neiemīlējusi nevienu. Esmu bagātākā meitene uz savas ielas, varbūt arī pasaulē.
Eolika - Tava Atnākšana
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, October 3rd, 2026
| |
05:20
|
|
Esmu uzzinājusi (sajutusi ar doto mājienu palīdzību), ka pazīstamie ir uzrakuši manu Cibu. Un ne tie pāris, kuriem esmu ieminējusies par šo profilu. Tiem cilvēkiem vispār nav saistības ar šiem cilvēkiem. Kādam vienmēr ir jāizbojā jautrību! Ciba nav pagrīdē pietiekami. Manam slepeni publiskajam ekshibicionismam ir pienācis gals. Nāksies noklusēt savas šī brīža spilgtākās emocijas un apšaubāmākos notikumus. Turpināšu runāt par neslepeniem notikumiem, ko pļurkstu visiem. Gan jau tāpat turpināšu autobiogrāfēt savu dzīvi, tikai ar gadu atkāpi. Ko jutu šodien, varēsiet izlasīt pēc pāris gadiem. Drīzumā gaidiet to, kas notika pirms piecpadsmit! Šodien došos uz vēlēšanām. Satikšu ābeli un vēlāk arī savu pirmo mīlestību. Neesmu viņu satikusi gadiem. Uzgāju @aurora_borealis profilam Cibā. Kā es gribētu zināt, kas viņa ir un kā viņa raksta šodien, 16. gadus vēlāk. Noteikti kādreiz esmu apsiekalojusies, šķērsodama viņas ceļu
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
05:08
|
|
| |
04:27
|
Pirmsvēlēšanu pārdomas:
1) Kādam derētu arī Šleseram iemācīt, ka nav "patreiz"
2) Izlaiziet kāda Stepaņenko pežu beidzot
3) Novērtēju kā Valainis apkaunoja Kulbergu Raiņa jautājumā
4) Kurš to Hermani vispār tur ielaida. Kā pirksts dibenā, lai cik seksīgi tas neizklausītos
5) Par spīti manam optimismam un cerībām, man tiešām ir tikai viena opcija, par ko balsot
Es varu, jo nebraucu ne ar velo, ne auto. Brauciet ar sabiedrisko un ostiet apčurājušos večus kā es, nebūs par ko sūdzēties
Viņi visi ir neciešami, izņemot Šuvajevu. Tas vismaz nesprēgājot pieturās pie savām vērtībām, sakarīgi atbild un šķiet cilvēcīgākais
Kopš esmu nozudusi no Cibas, jūs esat palikuši vēl vairāk šizo. Es jūs mīlu, nesajūciet prātā pavisam, lai jums viss labi
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, September 26th, 2026
| |
17:05
|
Paldies Eiženam! Mans pirmais attēls Cibā. Joprojām nesaprotu, kā jūs izzīlējat, kādus izmērus jāraksta. 300 px un 10000 baiti derēs arī turpmāk. Kvalitāte gan sasūdinājās, triepienu blāzmas izpaliks.
I'll be your mirror
Reflect what you are, in case you don't know
I'll be the wind, the rain and the sunset
The light on your door to show that you're home
When you think the night has seen your mind
That inside you're twisted and unkind
Let me stand to show that you are blind
Please put down your hands
'Cause I see you
I find it hard to believe you don't know
The beauty that you are
But if you don't let me be your eyes
A hand in your darkness, so you won't be afraid
When you think the night has seen your mind
That inside you're twisted and unkind
Let me stand to show that you are blind
Please put down your hands
'Cause I see you
I'll be your mirror
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| |
16:32
|
|
Lūdzu, iemāciet kāds man iepublicēt šeit attēlu. Bilžinatorā man neuzrāda, ka datorā būtu kaut viens fails
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| |
02:49
|
Reiz man bija labākais draugs. Viņš bija visspilgtākā persona, kādu esmu jebkad pazinusi, un es pazīstu daudzas tiešām spilgtas personības. Varbūt neproporcionāli daudz mērot pret to, kas esmu es. Mēs iepazināmies, jo iegāju nepareizajā klasē un vienīgā sēdvieta bija blakus viņam. Mums bija vienādi vārdi. Kopš tās dienas mēs kļuvām nešķirami uz daudziem turpmākajiem gadiem. Es viņu apbrīnoju katru mirkli, pat kad jutos kā viņa aksesuārs vai rokassomas sunītis. Blakus viņam nekad nejutos pietiekami. Reiz viņam uzzīmēju, ka jūtos tā, it kā viņš būtu mana Saule un es viņa Mēness - viņš spīd, es atstaroju. Arī dienās un periodos, kad svarīgāki viņam kļuva citi, vai ar kādu citu būt bija izdevīgāk, es viņu mīlēju vienlīdzīgi. Manī naivi nemita opcija, ka mums kādreiz būs jāatvadās, vai ka neredzēšu viņu blakus pat savās vecumdienās.
Tad lēnām, bet nemainīgi noskatījos, kā visspožāko cilvēku manā dzīvē apēda grami. Ne tikai grami, neapšaubāmi arī mentālā veselība. Teicu savai mīļākajai psihoterapeitei, ka kaut kas ir ar viņas acīm, kaut kas nav kārtībā. Psihoterapeite teica, ja acīs, tad to obligāti vajag novērot. Tad satiku viņu, teicu, ka apmaksāšu vizīti, tikai, lūdzu, atnāc ar mani. Viņa nenāca. Tie bija gramu saasinājuma pirmsākumi. Viņa sāka attālināties, lai pavadītu laiku ar cilvēkiem, kuriem bieži bija grami. Sākumā skumu, jo jutos atraidīta no cilvēka, kuru mīlēju visvairāk pasaulē. Man arī nepiemita tāda harizma, lai tik daudzi un tik regulāri gribētu mani barot ar narkotikām tādā apmērā. Tagad esmu pateicīga, ka tā.
Tolaik nupat biju uzsākusi dzert antidepresantus, jau kādu laiku devos risināt savu galvu. Pirmo reizi atturējos no pilnībā visa, kas ir apreibinošs. Piektdienas bija vissmagākās. Dzīvoju netālu no visiem bāriem, ko regulāri apmeklēju. Siltajos vakaros, ja atvēru logu, dzirdēju bāru dzīvību no sava dzīvokļa. Katru piektdienu raudāju, jo nevarēju baudīt dzīvi kopā ar visiem un to, kuru mīlu. Viņai vairs nebija tik interesanti ar mani pavadīt laiku. Savā pārdesmit kvadrātmetru dzīvoklītī izslēdzu lielās gaismas, ieslēdzu lampiņas un iededzināju visas sveces. Iedarbināju gaisa mitrinātāju uz maksimumu un gāju dedzinoši karstās, varbūt divu stundu ilgās dušās. Ar pelējumu cīnījos vēlāk. Es gribēju iznākt jūtoties kā lietus mežā, lai viscaur dzīvoklim būtu migla. Tad sāku par dzeršanas vai narkotiku naudu doties uz tirgu un pirkt dārgas tējas vai ziedus. Katru piektdienu bēdājos, katru sestdienas rītu pamodos pateicīga, ka nekur negāju.
Gramu saasinājuma pirmsākumi tapa saasinājumu turpmākumos. Viņa kļuva arvien tumšāka, arvien neatpazīstamāka. Viņas krāsas aizstāja tumšie toņi, tekstūras un faktūras aizstāja trīs līnijas. Ekscentriskumu aizstāja pielāgošanās mērenībai un saplūšana ar pūli. Skolas rītos viņa arvien biežāk nevarēja ilgi nostāvēt, jo bija vakardiena. Mani aizstāja citi cilvēki, ar kuriem iznīcināties varēja biežāk. Arī es nebeidzu šņaukt uzreiz, bija mans tīrības mirklis, tad atkal atsāku. Tad atkal beidzu, tad atkal atsāku. Arī es reti pirku, vienkārši bieži devos meklēt jebkuru, kuram būs. Man paveicās, ka cilvēki mani nemīlēja tā, kā mīlēja viņu. Lai gan, atskatoties, arī pret viņu arī nebija nekāda mīlestība, drīzāk izklaide uz otra rēķina, papildus attaisnojums iznīcināties pašiem. Psihoterapeite bija ierosinājusi, lai dodos uz kādu bāru vai pasākumu, esmu skaidrā un pavēroju lietotājus.
Pirmo reizi, kad aizgāju uz bāru, lai būtu skaidrā, vairs nevajadzēja ģērbt visatkailinošāko apģērbu, lai apsargs mani ielaistu bez dokumentiem. Ierados un skaidrā nemācēju runāt. Kāds izvēmās pāri margām, vēlāk, man šķiet, kāds arī nokrita pāri margām. Nesapratu neko, ko dzērāji gvelž. Neilgi pēc tā devos uz reivu. Neatceros, vai todien nedzēru, bet narkotikas noteikti nelietoju. Todien izskatījos ļoti labi. Turpat satiku viņu, izsmērētu gar zemi, paņēmušu iedomāties nevaru cik ripas un ko vēl. Man kļuva baisi redzot viņu tādā stāvoklī, lai gan esam bijušas dažādās situācijās kopā. Tas bija viens no baisākajiem skatiem manā dzīvē. Viņa nefunkcionēja un vecāki, slideni tipāži meklēja, vai nav palicis vēl kaut kas, ko viņai iedot. Pēc tā es atkal mēģināju būt skaidrā.
Kad pabeidzu skolu, paņēmu brīvu gadu, lai dzīvotu nekurienē un attālinātos no kaitīgajiem ieradumiem un cilvēkiem, ar kuriem viegli nākas būt kaitīgai. Nometu antidepresantu svaru un mācību laikā piedzīvoto. Āda atguva apjomu un spīdumu, kļuvu skaista vēlreiz. Aizrāvos ar dārzniecību, jogu un sarkanvīnu. Vēl labu laiku naktīs sapņoju, ka precos ar kristālu un pamodos apraudoties, jo tā nedrīkst notikt. Virs gultas biju pielikusi lapu, kur biju uzrakstījusi "Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā". Draudzības gadu laikā mēdzām apmainīties ar vēstulēm. Manās mājās joprojām ir tik daudz viņas mākslas darbu no mūsu brīnišķīgajiem pirmsākumiem, no mūsu narkotiku laikiem, no mūsu beigu tuvošanās. Es varu salikt šos zīmējumus un vēstules secīgi un vērot izmaiņas. Kā viņas rotaļīgi glītais rokraksts pārtapa par drudžainām, nerūpīgam līnijām. Kā viņas mākslas darbi mainījās no neuzspiestas, dabiskas meistarības uz arvien nesaprotamāku vienaldzību, jukšanu un brukšanu. Ilgi smaržoju viņas vēstules, kas bija piesūkušās ar amfetamīna smaku. Šie mākslas darbi ir pārcietuši septiņus gadus, blaktis, sešas dzīvesvietas. Vairums no tiem ieplaisāja vai saplīsa, es sēdēju un tos restaurēju ar caurspīdīgo līmplēvi un skoču. Tie joprojām ir ar mani, dziļākajā skapja nostūrī, izņemot gleznu, kas stāv virtuvē. Gleznā esmu attēlota es, tā ir 2020. gada Ziemassvētku dāvana. Tā ir melnbalta, neliela izmēra glezniņa, kur sēžu pie galda, uz vienas plaukstas turot vārnu, bet ar otru lasot nelielu grāmatiņu. Uz galda, kas pārklāts ar baltu galdautu, atrodas ziedi, tējkanna un tasīte ar apakštasīti.
Kad biju savākusies pietiekami, ik pa laikam ierados Rīgā, lai apciemotu manu viņu. Mana viņa kļuva arvien tālāka un tālāka, tievāka un tievāka. Tvīkoja arvien biežāk un arvien spēcīgāk. Mūsu kopā pavadīto laiku sāka aizstāt sēdēšana Telegramā. Centos mūs atturēt no lietošanas, kamēr esmu tur. Vienreiz sanāca. Nākamreiz piekritu sadalīt ripu uz pusēm. Tad šņaucām mazliet, tad mazliet vairāk. Tad jau atkal attapāmies benderos. Pirmā no skaidrajām attapšanās reizēm bija tad, kad Līgo pārpūtos, un viņai es vairs nerūpēju. Man šķita, ka tūlīt nomiršu, bet viņai bija vienalga, viņa sēdēja Telegramā. Es biju kļuvusi tikai par neērtību. Grami nonāca virs manis, lai gan esmu daudzi kilogrami. Es tam vēl mēnešiem nevarēju noticēt (Nu, varēju, tikai vēl to noliedzu. Pirms brīvā gada bija līdzīgi. Mēs devāmies kopā ballēties, nesen kā sāku lietot antidepresantus. Ja dzēru ar zālēm, varēju aizmigt turpat uz vietas. Vienu dienu aizmigu bārā, viņa un cita draudzene mani tur atstāja. Apsargs ar kādu svešinieci esot mani nogādājuši mājās, un nākamajā rītā saņēmu no apsarga ziņu, lai es padomāju, vai tie vispār ir mani draugi. Pēc tam atkal beidzu dzert un lietot). Nākamreiz attapos viņas dzimšanas dienā, nākamajā benderī. Tur pārpūtās kāda cita, un todien par neērtību kļuva viņa. Es kļuvu par bendera mammu un redzēju šo vienaldzību no malas. Tas laikam bija mans pēdējais piliens, kas izlija vēl vēlāk.
Aptuveni mēnesi vēlāk jau biju pārvākusies uz Rīgu. Par spīti visām narkotiku blakusparādībām, neizmaināmajām atšķirībām un gadus ilgajai draudzībai, jau kādu laiku biju viņā iemīlējusies. Viņa bija mānīga, mainīga, neskaidra un nestabila. Mēdza rasties pamatoti iespaidi, ka varbūt atšķirības nav tik lielas, tikai lai tas mainītos pēc mirkļa. Narkotiku situācija arī bija kļuvusi intensīvāka. Es nevarēju vairs uz to noskatīties un vairs nevarēju tur būt. Beidzot sapratu, ka es neko nevaru mainīt. Es nevaru nevienu pierunāt lietot mazāk, ne maigi, ne skarbi. Ne piedāvājot uzsaukt psihoterapeitu, ne ierosinot devu sadalīt, lai otram būtu jāņem mazāk. Ne atbalstot, ne nosodot. Ne esot klāt, ne attālinoties. Es nevaru nevienu pierunāt meklēt palīdzību, es nevaru nevienam likt netirgot. Es nevaru nevienam pavēlēt nebūt apkārt citiem veicinātājiem, līdzdalībniekiem, ļāvējiem, ierosinātājiem. Es nevaru nevienam likt dzīvot savu skaidri spožo nākotni, ja kāda sapnis ir kļūt par bomzi. Tie nav mani vārdi, ja kas.
Es to sapratu kādā dienā neilgi pēc pārvākšanās uz Rīgu. Bija ļoti pelēka pēcpusdiena. Es dzēru vīnu un centos atrast, kā nokļūt pie viņas ar izlādējušos telefonu. Satiku kādu kundzi vārdā Karmena, kura mīkstsirdīgi piekrita man palīdzēt. Viss, ko atceros, ir ka mēs runājām par viņas vārdu. Arī to, ka arī viņa vairākkārt esot pārvākusies. Vienreiz pārvācoties viņa netīšām saplēsa viņai nozīmīgu porcelānu. Runājām arī par dzejoļiem un to rakstīšanu. Transportā mēs satikām manu draudzeni-filozofi-dzejnieci-gudrinieci-dzīvotpratēju, jo tieši viņa ir vienīgais cilvēks, kurā ir iespējams ieskriet tik emocionāli piesātinātā dzīves mirklī, ko pavadi ar apburoši nejaušu svešinieci, Karmenu. Tāpat kā es, arī mana dzīvotpratēja dienu pavadīja ar vīnu. Viņa no savas somas izvilka puspudeli un uzdāvināja to man. Ar papildus puspudeli drosmes un atvadoties no Karmenas, es devos pie savas viņas. Viņa gulēja tumsā, mocījās sāpēs un nebija spējīga neko pateikt. Es nezinu kāpēc tieši todien, bet todien es uzsprāgu un pateicu visu. Atzinu, ka mīlu viņu un pateicu, ka es vairs nevaru. Tas bija beigu sākums.
Šo penteri ir ierosinājuši nesen dzirdētie vārdi "Vai kādam šeit ir kokaīns?". Nevienam nebija. Piederības pēc, pateicu ko līdzīgu vārdiem "Cik žēl", bet klusībā ļoti priecājos. Es neesmu šņaukusi kopš pagājušā gada aprīļa. Pāris nedēļas atpakaļ biju gana dzērusi, attapos jautājot kādai attālai paziņai "Vai tev nav ko iepūst?". Esmu priecīga, ka saņēmu atbildi "Nē, es nepūšu" nosodoša skatiena pavadījumā. Mans veselais saprāts nemaz negrib pūst, bet dzerot saprāts ir nevesels biežāk. Esmu tik priecīga par nosodošiem skatieniem un cilvēkiem, kuri nepūš. Vairs nevaru pateikt pēc garāmgājēju sviedriem, vai viņi ir šņaukuši. Šī uztrenētā spēja ir aizmirsta, šī smaka vēlreiz ir nepazīstama. Vairs neesmu skatījusies uz neviena nāsīm, lai meklētu atbildi, vai kāds man nemelo. Tomēr, es joprojām regulāri apskatos, cik bieži mana izbijusī viņa ieiet Telegramā. Vairs nezinu pilnībā neko par viņu, un man nav pilnībā nevienas iespējas uzzināt. Tas ir mans vienīgais veids kā minēt, cik skaidrā viņa varētu būt un vai viņa vispār vēl ir dzīva.
Reiz, neilgi pirms beigām, mēs gulējām kopā apskāvienā un klausījāmies viena otras sirdspukstus. Tie vienlaicīgi sāka pukstēt vienā ritmā. Satrūkos un teicu, vai arī tu to juti? Viņa atbildēja, ka to juta arī viņa. Es ceru, ka viņa ir atlabusi vai atlabs pavisam drīz. Es ceru, ka viņa ir līdzās visai sev vajadzīgajai palīdzībai. Ceru atkal redzēt viņu starojam. Esmu mūžīgi pateicīga viņai, ka viņa uzdrīkstējās turēt manas hroniski svīstošās plaukstas, mierinot, ka viņai tās patīk tieši tik slapjas. Tajās varot ielūkoties kā spogulī. Viņa tās satvēra tik bieži, ka viņas satvērienā tās mēdza nesvīst. Viņas plaukstas vienmēr bija patīkami sausas.
Reizēm domāju, ka varētu uzrakstīt, varētu apjautāties, varētu satikties. Tad atceros, ka ir lielāka iespējamība, ka tas būtu tikai vēl viens cikla atkārtojums nevis jauns sākums. Esmu izlēmusi nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, bet grābt lapas ar kailām plaukstām. No benderiem uz penterēm. Šodien ābele man uzdāvināja divas dārgās tējas, Antistresu un Afrodītes dzērienu. Nu jau pasen esmu palaidusi savu Sauli, esmu iemācījusies starot pati. Kad ābelei atklāja vēzi un viņa ārstam uzdeva jautājumu, "Kā var atšķirt vēzi no labdabīga veidojuma?'' viņai parādīja attēlu un teica, "Redzi, izskatās ka tam ir stari? Kā saulītei." Es negribu būt ļaundabīgs audzējs, es gribu būt staru terapija.
|
|
(5 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, September 25th, 2026
| |
04:13
|
Nu ko... Šis vakars izrādījās brīnumaināks nekā vispār spētu nosapņot! Viss sākās slikti. Pirms iziešanas izdzēru divas glāzes vīna, jo biju tik uztraukusies. Tā bija pirmā reize ļoti ilgā laikā, ka dzeru vienatnē. Vēl pudele līdzņemšanai, lai iesildītos pirms koncerta. Ar draudzeni-filozofi-dzejnieci-gudrinieci-dzīvotpratēju runājām, ka dosimies uz iesildīšanos kopā. Gāju pretī. Uzģērbu neērtākos apavus, jo tie bija vienīgie, kas piestāvētu pie tērpa. Pārsvīdu. Aizgāju nepareizi. Izlēmām, ka došos ar transportu. Nokļuvu tur. Īpatnējs kontingents. Draudzene-filozofe-dzejniece-gudriniece-dzīvotpratēja, politiķe, vāciete, rakstnieks, skumja meitene un puisis, par kuru esmu ieminējusies dažus ierakstus atpakaļ, ka noklausījos dziesmu, ko klausījās viņš, un tad ieraudzīju sabiedriskajā transportā. Un es. Atmosfēra bija ne nolasāma, ne aprakstāma. Man šķiet, ka visi jutās apjukuši.
Devāmies uz Gurēvičas koncertu. Nokļuvām neparedzēti tuvu skatuvei. Ja būtu zinājusi, būtu uzrakstījusi uz lapas, ka man ir dzimene, vai nevar nodziedāt Avivu. Bija neliela skumju pēcgarša, jo neviens nezināja par maniem svētkiem. Skumjas garšot gan nebija prioritāte, jo no aizskatuves bija jūtama maģiski harizmātiskā dziedātāja melnā ar saviem kolēģiem, tā ka par tām aizmirsu domāt. Un tad... Notika brīnums. Brīnums, par kādu vispār pat nevarētu nosapņot! Izrādījās, ka man blakus stāv mana amata ideāli! Pasaules slavenas mākslinieces, kuras apbrīnoju un kurām ik pa laikam uzrakstu jau gadiem! Es nespēju tam noticēt un gandrīz vai jūdzos nost. Mēs parunājām! Tajā pašā mirklī attapos, ka man ir uzrakstījusi mana pirmā mīlestība, kurā biju iemīlējusies gadiem. Biju viņai uzrakstījusi jau laiciņu atpakaļ, bet domāju, ka viņa ir mani noignorējusi. Tik īsā mirklī pieplūda tik daudz dopamīna, ka blakus sviedriem patecēja pa asarai. Un tad uz skatuves iznāca viņa!
Tiešām brīnišķīgs koncerts. Es nesaprotu, kā var būt tik brīnišķīga sieviete. Un viņas rokas... Viņa skanēja tāpat, kā ierakstos, ja ne labāk. Šķiet, ka viņai tas nāk tik viegli. Ceru, ka biju pietiekami skaļa, lai viņai nebūtu jāgaida 13 gadus, lai atgrieztos. Noteikti biju pietiekami skaļa. Draugi vēlāk teica, ka viņa esot sūtījusi gaisa buču manā virzienā. Pārnākot mājās bezkaunīgi viņai uzrakstīju, ka esmu pieņēmusi, ka gaisa buča bija veltīta man un varēšu mirt laimīga. Tātad, šonakt esmu satikusi savus ideālus. Neapšaubāmi un pavisam noteikti saņēmusi gaisa buču no Gurēvičas. Atbildi no savas pirmās mīlestības. Neērtie apavi kļuva ērti. Vēl, dzēru limončello. Es mīlu limončello! Vispār daudz dzēru. Jūtos dīvaini skaidrā, lai gan izdzēru tik daudz neēdusi. Cerams, pamostoties jutīšos dīvaini nepaģiraini un dīvaini labi. Vienīgais, ko biju apēdusi pirms iziešanas bija cukurītis, kas bija tīri simboliski, lai salds vakars. Bija arī. Jau sāp galva. Galvenais nesaslimt atkal. Paracetamols. Cerams visu dienu briesmīgi līs. Saldus jums visiem sapņus, nemurgojiet. Brīnumi vienmēr ir tuvāk nekā šķiet.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, September 24th, 2026
| |
15:01
|
Šodien esmu pamodusies jūtoties tik jobani. Šodiena ir viena diena gadā, kad man vajadzētu būt visiem iemesliem un visām iespējām nejusties jobani. Pamodos pēcpusdienā no murgiem. Vienā no murgiem man divi cilvēki teica, ka ābele mirs, pēc laikam divām nedēļām. Tas bija briesmīgi. Viņu sejās bija bezcerība, it kā viņas zinātu. Murgā sažņaudzu kopā rokas un histērijā raudāju, lūdzos Dievam, lūdzu, neatņem manu ābeli, tikai ne to! Nākamajā murgā es devos uz ciemata kopmītnēm, lai pirktu zāli. Gatavojoties iet iekšā sēdēju uz soliņa, un senā informātikas skolotāja uztraukusies veda iekšā policiju. Bija migla un ļoti tumša enerģija. Pamodos no modinātāja, kas skanēja istabas otrā stūŗī, bez iespējas atlikt, lai šo visu aizmirstu. Tagad šos murgus pierakstu šeit, lai tie nepiepildītos un ābele nemirtu. Vairumā apsveikumu nav dvēseles. Ābele uzrakstīja, ka operāciju viņai varēs veikt tikai pēc mērķterapijas. Dzeru ūdeņainu kafiju, pagatavotu ar pēdējo kafiju. Matiem šodien vajadzēja izskatīties labi, bet tā nav.
Šodien nedrīkstu rakstīt ilgāk par divdesmit piecām minūtēm, jo man vajadzēs doties gatavoties tusēšanai ar manu mīļo filozofi un vēl neiepazītu politiķi. Esmu satraukusies, mīļā filozofe nav satikta sen, politiķe vispār. (Piebilde: Tur būs vēl cilvēki. Ak dievs!!!) Ko mēs vispār runāsim? Šodien ir liels spiediens, ka dienai jābūt izbaudītai, lai gan nezinu ko sagaidīt, tāpēc cenšos negaidīt neko. Man ir bail, ka pēc tik daudzām labām, tukšām dienām, šodiena būs piepildīta, bet slikta. Man dreb iekšas, vispār neesmu gatava nekam. Tā kā šodien dzeršu, derētu paēst. Nezinu, ko ģērbšu. Es gribu vemt un labu kafiju. Ceru, ka mana šodiena izvērtīsies laba un jūsu tikpat, ja ne labāka.
current music: https://youtu.be/Bp2VfPAhnOY?si=lpsYlY7z4SK6Bp7G
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, September 23rd, 2026
| |
17:55
|
Esmu pamodusies. Jūtos savādi klausoties dziesmas. Vai jums ir bijis tā, ka kāds cilvēks ar savu eksistenci okupē vārdu? Ikdienišķu vārdu, kas pieder ikvienam, bet kāds uzliek tam savas autortiesības? Par mani gan jau varētu izteikties līdzīgi, bet pagaidām neesmu informēta, ka kādam tas traucētu.
Varbūt man ir kādi nediagnosticēti traucējumi. Likumsakarību un sagadīšanos traucējumi? Delūzijas? Paranoja? Kompulsīvie traucējumi? Ja tā nav, tad kāpēc mans pazudušais kaķis atradās, kad beidzu nogalināt zirnekļus, no kuriem man ir bijis bail visu dzīvi, lai nopelnītu labos karmas punktus? Ja tā nav, tad kāpēc tiklīdz es noklausījos dziesmu, ko klausījās cilvēks ar kuru nekad neesmu runājusi un nekad neesmu redzējusi dzīvē, viņš uzradās sabiedriskajā transportā, ar kuru braucu gandrīz katru dienu? Ja tā nav, tad kāpēc es pirmo reizi dzīvē iedomājos par vienreiz satiktu meiteni, lai pāris minūtes vēlāk viņai netīšām iesistu ar savu somu? Ja tā nav, tad kāpēc ierunājoties par kādu savu bijušo pirmo reizi ilgā laikā, es viņu ieraugu pirmo reizi gadu laikā ejam ārā no veikala, kurā eju iekšā? Ja tā nav, tad kāpēc manā prātā ienāk, ka ģimeni drīz apciemos nāve, un tad pēkšņi nomirst divi ģimenes locekļi un, iespējams, kaķis?
Tā es sargāju visus, nenogalinot zirnekļus. Kad biju maza un dzīvoju pie ābeles mammas, katru vakaru vairākkārt pārbaudīju, vai gāze ir nogriezta un pirms miega rituāli norukšķēju. Tagad Dievs uzklausīs manas pirms miega lūgšanas tieši tad, ja lūgšos ar rokām saliktām kopā. Katru vakaru ir jāpadzer kaut ko no tīģera krūzes, lai tīģērim viss būtu kārtībā. Nedrīkstu aizbraukt pie ozola un neveikt savus kalpones ieradumus, ja nē, viņš nodzersies un nomirs. Aizslēgšu ārdurvis, pusceļā lejā pa kāpnēm skriešu augšā, lai pārbaudītu vēlreiz. Durvju rokturi jāpārbauda miljons reizes dienā. Ja sadzirdu aizdomīgas skaņas, jāskatās pa actiņu. Reizēm skatos tik ilgi, ka esmu pārliecināta, ka kāds ir notupies, jo sadzirdēja mani nākam, bet baidos atvērt vaļā durvis, ja nu tā izrādās patiesība. Esmu izpētījusi dūmu detektoru un ārdurvju zvana kastīti, vai tur nav novērošanas kameru. Es neesmu pārliecināta, ka aiz spoguļa pie sienas mani nenovēro. Agrāk šķita, ka arī griestu Led lampās ir izurbti caurumi, lai augšstāva kaimiņi mani novērotu, bet esmu gandrīz izaugusi no šī. Pēc pagājušās ziemas notikumiem, pārrodoties mājās katru reizi cēlu pagulti, pārbaudīju skapjus, vai tur neviens nav noslēpies. Katrs caurums manās mājās ir aizlīmēts ar plāksteri vai aizbāzts ar vati. Dalbajoba dāvanai liku klāt magnētu, lai pārbaudītu, vai tur nav iebūvēta noklausīšanās ierīce. To mantu arī nedrīkstu izmest, jo tā būs slikta zīme tīģerim. Kad uzdāvināju ābelei rakstāmo grāmatu, viņa sabijās, ka tā ir slikta zīme. Tiklīdz viņa to pateica, mani pārņēma nāvīgas bailes. Katru dienu ejot dušā sākās skaļas domas, ka viņa mirs. Katru vakaru dušā raudāju, šķita, ka manas domas mani apēdīs. Rakstīju viņai, lai rakstāmo grāmatu sadedzina, ka iešu un nopirkšu viņai lasāmo grāmatu. Viņa atteicās rakstāmo grāmatu dedzināt, bet es aizgāju un nopirku viņai lasāmo grāmatu, drošībai. Tad sāku iet dušā no rītiem un palika labāk. Man vienreiz uzdāvināja spuldzīti, es to piekarināju virs gultas. Lai gan domāju, ka tajā ir novērošanas kamera, tai reizēm mēdzu uztaisīt šovu. Par ķermeņa valodu vispār nerunāsim. Kāpēc lai es skatītos kuram katram acīs, ja jau katra ķermeņa valodas izpausme, nopūta, ieklepošanās vai lieka nomirkšķināšana, pavēsta vairāk, nekā man vajadzētu zināt? Vai tā ir visiem?
Šīs domas ir visbriesmīgākās tad, ja kāds iepatīkas. Problēma ir tajā, ka man vienmēr iepatīkas svārstīgi cilvēki, visticamāk, jo citādāku dzīvi nepazīstu. Tas nenāk man par labu. Tad šīs likumsakarības ne tikai nāk, tu tās sāc meklēt, tādējādi arī radīt. Viss kļūst par zīmi un visas izredzes uz ko veiksmīgu mirst. Tāpēc man nepatīk nekonkrētas cerības. Man nepatīk gaidīt, kamēr kāds izlems. Man vajag skaidras atbildes, tagad un tūlīt, un saprotamas rīcības. Manī jau tā ir pārāk daudz varbūtību, kuru dēļ man ir jāpakārto savas ikdienišķās izvēles, lai neviens nenomirtu. Man nav laika šaubām un jaunām likumsakarību ievērošanām. Man vairs nepatīk lasīt starp rindām un minēt, kurš un kā jūtas par mani. Man vairs nepatīk skatīties acīs un domāt, kuras acis melo un kuras runā patiesību. Tās ir tikai interpretācijas. Man vajag, lai man skaidri aizrāda, ja man vajag aizrādījumu. Mani neaizvaino aizrādījumi, ja tie nav slēpti aizvainojumi. Man vajag, lai man pasaka, ka mani mīl, ja mani mīl. Citādāk vienkārši pieņemu, ka visi mani ienīst un klusi ticu tam, kamēr skaidri netiek pierādīts pretējais.
Esmu bijusi pie vairākiem psihoterapeitiem. Vienmēr ir teikuši, ka tā ir trauksme, varbūt kas no depresijas. Tas arī bija cits laiks, tad varbūt tā arī bija. Tagad man šķiet, ka, ja man arī kaut kas ir, tas ir kas cits. Aptuveni gadu padzēru escitaloprāmu, kļuvu piezemētāka, bet pieņēmos svarā un pazaudēju libido. Tas palīdzēja izlemt, ka esmu vesela un antidepresantus vairs nedzeršu, nometu svaru un atgriezu libido. Pirmā psihoterapeite Liepājā gribēja mani sūtīt uz Rīgu, kaut kādu izskatīšanu, kur mani filmētu un uzdotu jautājumus, un daudzi speciālisti tad lemtu, ko ar mani darīt. Viņa gan bija par mīkstu man, mīļa un apraudājās no maniem stāstiem, bet palīdzēja man atklāt vairākus svarīgus aspektus sevī, kas pavada mani vēl šodien.
Mana mīļākā psihoterapeite gan bija sieviete Liepājā, pie kuras vizītes notika ēkā, kur notika stieņu deju nodarbības. Viņa bija skaidra, racionāla un loģiska - viss, kā manī trūkst. Viņa man regulāri lika zīmēt, tolaik arī biju uz īsu laiku kārtīgi pieķērusies skicēšanai, visticamāk pateicoties viņai, un arī labi sanāca. Tā prasme atkal ir atrofējusies. Man viņas pietrūkst. Neatceros, kāpēc beidzu iet pie viņas, neatceros arī viņas vārdu. Tikko ieguglēju un pamainīju viņas kontaktinformāciju, lai turpmāk vairs neaizmirstu. Biju arī pie vienas psihoterapeites Rīgā. Lai gan viņa ir glauna, tīra un jauka, man tomēr vajag striktu babu nevis tēlainu mammu. Man vajag, lai man pasaka, kad es murgoju un kāpēc tie ir murgi. Man nevajag papildus nepārliecības un puķītes, tas viss mīt manī pašā.
Psihoterapeiti ir tik dārgi. Likās, ka Liepājā dārgi, bet Rīgā tā ir ņirgāšanās. Tie 10 bezmaksas ir izieti jau gadiem atpakaļ. Izdevīgāk ir psihoterapeita vietā iet uz baletiem un pašai kļūt par melno gulbi. Otru Agritu no Liepājas te tāpat neatradīšu, nevaru arī finansiāli atļauties viņu meklēt. Cik daudz neskaidrību. Tik daudz kāpēc, nepietiekami tāpēc. Cik liela vēlme, lai viss kļūtu skaidrs. Kopumā jau ir sadzīvojami, vismaz kamēr nav uzplaiksnījumu, tā atgādina mans maks.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
06:01
|
Nu jau ir seši no rīta. Deg mana trīs degļu svece, elektriskais sildītājs un divas sarkanas lampas. Meitenei vienatnē ir vajadzīgi vismaz četri gaismas objekti, lai neviena maņa nesaltu. Paēdu visgaršīgākās pankūkas pasaulē, jo viņas taisīja ābele. Uz taburetes nolikts arī ābeles taisītais deserts, līdz kam neesmu tikusi. Zinu gan, ka arī tas ir debešķīgi garšīgs, jo vakar ieelpoju grēcīgu apjomu ar to minūšu laikā. Acis krīt ciet, ir tik kluss. Dzirdu augšstāva kaimiņa ik rīta mūzikas basus. Šoreiz neiešu gulēt kā lūzere, paspēju uzvarēt un plānoju to izdarīt vēl.
Sapņoju, ka esmu pamodusies ap pieciem no rīta, ka tāds būtu mans ikdienas ritms. Kopš vakardienas man ir vēl viens modinātājs, jo ar vienu, kas skan ik pēc piecām minūtēm stundām no vietas, nekad nepietiek. Iztēlojos, ka nevis esmu negulējusi, bet esmu pamodusies. Tas nešķistu mokoši, bet ierasti. Paņemtu klēpī datoru, lai paspēlētu savas ik rīta spēlītes pirms doties visās darīšanās. Iztēlojos, cik mierīga būtu dzīve, ja man pamostoties būtu vairākas stundas sev, pirms atdot savu dienu citiem. Ja tā būtu, es katru rītu izdzertu divas kafijas, padarītu mazliet jogu, nomazgātos un paspēlētu spēlītes. Iztēlojos, cik klusāks šķistu prāts un cik trulākas kļūtu adatas. Es piedzīvotu visas dienas sezonas, katru dienu.
Pašlaik esmu ļoti laimīgi viena. Kļūstu daudz nelaimīgāka, kad par kādu sapņoju. Tomēr ceru, ka kaut kur pasaulē arī man ir mans cilvēks. Cerams, ka viņu kādreiz sastapšu un atpazīšu. Varbūt gan tomēr vēlams, ka ne drīzā drīzumā. Fantazēju, ka mans cilvēks ietu gulēt agri un mostos agri, un kādreiz tas varētu pielipt arī man. Varbūt pat mans cilvēks izrādītos tik mīļš, ka priecātos mani rītos modināt ar kafiju gultā. Kas lai to zina! Lai vai kur viņš vai viņa šorīt būtu, labrīt! Vai tu jau esi augšā? Es ceru, ka tev būs brīnišķīgs rīts un diena un vakars. Es gribētu tev pagatavot vakariņas. Es gaidu mūsu satikšanos. Vai es tevi atpazīšu uzreiz?
Cik jauki pasapņot. Pēdējā laikā sūdīgāk gatavoju ēst, galīgi neesmu gatava vakariņu gatavošanai. Vēl drusku neiešu gulēt, tur murgoju biežāk nekā nomodā. Kā es mīlu šo mieru.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:06
|
Pēc pagājušā ieraksta publicēšanas sāka līt lietus tieši uz pāris sekundēm, tikai man. Kamēr gulēju gāza. Arī vakarā gāza, izmirku ar visu lietussargu. Tas bija debešķīgi. Pankūkas nebija visgaršīgākās tikai tāpēc, ka tās tika ceptas pannā, kurā iepriekš ticis cepts kas sāļš. Turpmāk mājās parūpēšos, lai vienmēr būtu viss pankūkām, lai tamlīdzīgas pankūku krīzes neatkārtotos.
Brīnišķīgi nepiepildītas dienas! Pamostos vēlu, neēdu līdz naktij, biežāk smirdu, spēlēju spēles. Šorīt pamodos, mani sagaidīja gara ziņa no kādas attālākas draudzenes par sapņa fragmentu, kurā dejoju zem lustras. Tad kāda cita mana draudzene pārskaitīja man naudu ingvera šotiem un gardumam, vienkārši tāpat. Vēlāk devos ciemos pie ābeles pakaļ pankūkām ar gaļu.
Bija ilga diskusija paceltos toņos par politiku ar kādu, kurš neļauj neko pateikt. Viņš grasās balsot par Šleseru, 1+1=2. Vispār, šī pēdējā nedēļa man ir izrādījusies dīvaini politiska, vairāk veidos nekā viens, tajā gan neiegrimšu. Zīmīgi šķita tas, ka drīz pēc ķīviņa Visums un Dievs man ļoti skaidri atgādināja, kāpēc vēlēšanās balsošu par to, par ko balsošu un to nemainīšu. Iestarpināšu atgādinājumu - pret Stambulas denonsēšanu bija iestājusies tikai Jaunā Vienotība un Progresīvie.
Pēdējās dienas neiet kārtīs! Kad biju maza, manas draudzenes tēvs izmantoja mūs seksuāliem nolūkiem. Mēs regulāri devāmies pie viņa palikt pa nakti, jo viņš viens dzīvoja palielā, nomaļā lauku mājā, bet mēs abas vienistabas dzīvokļos ar visām savām ģimenēm. Palikšanas pa nakti vienai pie otras uzspīdēja tikai pa retam. Pie viņas tēva mums pat bija bija pašām sava istaba! Tur regulāri vakaros pa televizoru skanēja Stāvoklī 16 gadu vecumā, daudz spēlējām kārtis. Vienmēr esmu mierinājusi sevi par notikušajiem notikumiem ar to, ka vismaz labi iemācījos spēlēt kārtis.
Gan jau tagad neveicas kārtīs, jo pēdējā laikā spēlēju ar mērķi uzvarēt. Uzvaras visvieglāk nāk, ja spēle neko nenozīmē. Tad ir organisks plūdums un apmaiņa, aizmiglojas acis un attopies tikai tad, kad esi vēlreiz uzvarējis. Arī šovakar tik izmisīgi centos uzvarēt, kamēr zaudēju tik daudz reizes pēc kārtas, ka visiem apnika ar mani spēlēt. Nācās sev domās pateikt, ka dažreiz arī nākas iet gulēt kā lūzerei.
Noteikti neiešu gulēt vēl ilgi. Ļoti iespējams, ka vēlāk mēģināšu uzspēlēt vēlreiz. Tagad plānos ir paēst pirmo ēdienreizi un paskatīties Caur ērkšķiem uz... vai arī Slavenības bez filtra. Jūtos daudz labāk nekā dienās iepriekš, bet ne labi. Manas nepiepildītās dienas aizpilda manu draugu un ģimenes mīļums. Izbaudu savu veseļojošos rīkli, provocējot to ar pārlieku lielu dziedāšanu. Iesildu kaimiņus atveseļošanās koncertiem. Tad paklepoju gļotas. Mana atveseļošanās solās būt piepildīta, ir izveidojušies vairāki jauki plāni, ko ar nepacietību gaidu. Sakrājušos darbus ceru efektīvi paveikt bez pārcenšanās. Pēdējo gadu esmu izdegusi un liesmojusi elles liesmās, vairākkārt un uz riņķi, bet tagad esmu gatava mēreni kūpēt. Šoruden ceru uz mieru, garlaicību, spēļu spēlēšanu sveču gaismā un grandiozi ikdienišķām dienām ar mīļajiem. Gaidu šī gada nosvērti un mīļi. Pasauli griezošos piedzīvojumus un pārdzīvojumus atlieku uz citu rudeni.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, September 21st, 2026
| |
08:45
|
|
Šodien nepamodīšos no murgiem, jo joprojām neguļu. Veicu sliktu finansiālu lēmumu, pasūtīju lepnas brokastis par atlikto nodokļu naudu. Es nevarēju tā nerīkoties, vietu sauc kā manu kaķi un tur bija pankūkas! Man nav piena un olu, iespējams, arī miltu. Ja es varētu aiziet uz veikalu, es aizietu. Nu, es varu, bet nu nē, nevaru. Pankūku dēļ es varu veikt sliktāko izvēli. Draudzenei šobrīd ir paģiras no visa uz zemeslodes, tad arī es drīkstu pasūtīt pankūkas. Tad karsti, tad auksti. Šorīt putniņi čivina tā, kā čivināja Austrijā. Tik saldi gulēšu. Ar pilnu vēderu pankūku par nodokļu naudu. Trūkst vien tā, ka sāktu gāzt lietus. Varbūt šovakar pamodīšos no sapņa?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
04:55
|
|
Nepiepildīta diena. Neliels stress. Šodien biju plānojusi būt vesela. Es neesmu. Esmu sadzirdējusi dzīvokļa skaņas, kādas līdz šim nebiju atklājusi. Ar savu nomodu pavadu kaimiņu, kurš pirmais no iekšpagalma kaut kur brauc. Kādu rītu gaisma krita savdabīgi līdzīgi kā gadiem atpakaļ, Liepājas dzīvoklī uz Veidenbauma ielas. Man ir iepaticies klusums un spēlītes. Elektriskais sildītājs un kamīna skaņas. Gaita ir nepiespiesti lēnāka. Ceru pietiekami uzsūkt mieru un būt iztukšota, lai atgriežoties pasaulē varētu uzsūkt vairāk nekā iepriekš. Tad gribu visu ar sparu. Biju izgājusi ārā, tur smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Pieteicos kādam negaidītam pasākumam, negaidītā atrašanās vietā. Man vajag noskatīties vēl kādu filmu, grāmatu vairs neceru iesākt. Jūtos pārgurusi no nekā. Miegs ir salds, bet pamostos no murgiem. Ļoti pietrūkst ejošas pēdējo ierakstu sadaļas cibā
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, September 20th, 2026
| |
06:28
|
Šodiena galīgi nebija piepildīta. Vienīgi tīrs dzīvoklis un tīra, mitrināta es. Pa šodienu neveicās kārtīs vairāk nekā pa visām šīm dienām kopā. Nupat aptuveni stundu cīnījos ar kādu vectētiņu. Teicu sev, ka drīkstu iet gulēt tikai uz uzvaras nots. Viņš pazuda. Palamājos un pakliedzu. Tad uzvarēju divus kungus. Tagad gan jāiet gulēt.
Ja jau neveicās kārtīs, varbūt mana lielā mīla ir kaut kur tepat... Kā tad! Šodiena solās būt tik pat, ja ne vairāk, nepiepildīta. Pamodīšos gan jau uz vakarpusi. Tas nolādētais vectētiņš... Lai viņam jauka diena, bet silts spilvens. Viņam tāpat gan jau patīk silti spilveni.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, September 19th, 2026
| |
01:17
|
Šodiena izrādījās neparedzēti piepildīta. Kā jau biju ieplānojusi, devos pie ābeles veseļoties un ēst saldumus. Transports, par laimi manai trauslajai dvēselei, izrādījās nepārpildīts. Tāpēc, ka braucu ar nākamo. Paņēmu līdzi Mazo princi, kā jau biju ieplānojusi, un devos uz pastu, kādā vēl neesmu bijusi. Mani uzrunāja kāda brīnišķīga seniore, palūdzot, vai nevaru viņu pavadīt mājās. Bet protams, ka es varu! Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs! Nav skaisti, ka kādam ir vajadzīga palīdzība. Ir skaisti, ka saskrienas kāds, kuram ir vajadzīga palīdzība un kāds, kuram ir vajadzība būt palīdzībai. Mēs mazliet aprunājāmies. Man ir ierasts iet ātri, vienkārši tāpēc, ka tā iet manas kājas, un tā esmu ieradusi iet viņām līdzi. Tas ir gandrīz ārpus manas kontroles. Vairākas reizes nācās apzināti piedomāt pie soļa, bet es ceru, ka man sanāca. Viņa bija tik sirsnīga un mazliet apraudājās.
Viņas vārds ir Dzintra. Viņas acis šķita zilas, viņas skatiens šķita ļoti dūmakaini tīrs. Ziniet, par ko pārdzīvoju? Ka man nav lēcas. Es neskatījos Dzintrai acīs aiz pieklājības, bet atvadās, kad skatījos, noteikti pazaudēju daudz svarīgas informācijas. Jo man nav lēcu!!! Ja nu es kādreiz viņai paiešu garām? Es negribētu viņai paiet garām. Kaut es būtu savlaicīgi iedomājusies uzturēt ar viņu kontaktu. Tā varētu būt ļoti skaista draudzība. Es ceru, ka viņas bērni viņu apciemos mazliet biežāk, mazbērni arī. Tas kurš Ventspilī, jūrā, teica, ka malacis. Mīļā Dzintra. Ja mana baba vēl būtu dzīva, kā es viņu vēlētos apciemot. Kad vēl bija iespēja, es biju valsts otrajā galā, pie jūras. Viss vienmēr ir ļoti sarežģīti, kamēr nav par vēlu. Mēs visi esam tā upuri, tas neplāno mainīties. Es turpmāk turpināšu iegriezties tieši šajā pastā.
Ierados pie ābeles, viņa šmorējās, es... Pat neiesāku lasīt. Skaļi lasīju citas lietas, skaļi dusmojos un rakstīju ziņas... Jūs negribat zināt kam. Es jums nestāstīšu, bet tas bija aizraujoši un izdevās daudz pasmieties. Līdz man pilnībā beidzās enerģija. Tad es devos atpakaļ mājās. Tur man uzrakstīja mans Liepājas laiku pakistāņu draugs, kurš mani pāris gadus atpakaļ bildināja Instagramā par desmit tūkstošiem, lai dabūtu vīzu. Man gan nācās atteikt, jo pirmās kāzas pietaupu īstai mīlestībai un tamlīdzīgi. Šovakar viņš man uzrakstīja, lai aizsūtu viņam pastkarti uz Itāliju. Es atbildēju "Send address". You got it bro. Domāju pastkartē viņam uzjautāt recepti tam sautējumam, ko viņš toreiz gatavoja kopmītnēs, otrajā stāvā. Vairākkārt esmu mēģinājusi atdarināt, bet nemaz nelīdzinās. Varbūt uzzīmēšu puķītes ar gliteru pildspalvām. Varbūt atvadīšos ar "Take care, gandu".
Apēdu veselu ābeles cepto ruleti to negriežot. Kā lielu sviestmaizi. Kā dzīvnieks. Tas bija episki. Tagad dzeru gan blenderētās upenes no Dieva dāvanas, gan blenderētās dzērvenes no ābeles. Sastāvu no zālēm, cukura, ogām un mīlestības. Ja šodien nebūtu braukusi veseļoties pie ābeles, ja es šodien nebūtu iegriezusies pastā, kurā nekad neesmu bijusi, es nebūtu satikusi Dzintru. Tas bija mans ilgi gaidītais brīnums. Ā! Akdievs! Vēl, šodien atkal spēlēju kārtis. Šodien, dāmas un kungi, es piedzīvoju visepiskāko atspēlēšanos visā savā dzīvē! Es kliedzu. Vienīgais, kas šodien nenotika - neizlasīju grāmatu. Šķiet, ka drīzāk to uzrakstīšu nekā izlasīšu.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|