|
|
Monday, September 21st, 2026
| |
04:55
|
|
Nepiepildīta diena. Neliels stress. Šodien biju plānojusi būt vesela. Es neesmu. Esmu sadzirdējusi dzīvokļa skaņas, kādas līdz šim nebiju atklājusi. Ar savu nomodu pavadu kaimiņu, kurš pirmais no iekšpagalma kaut kur brauc. Kādu rītu gaisma krita savdabīgi identiski kā gadiem atpakaļ Liepājas, Veidenbauma ielas dzīvoklī. Man ir iepaticies klusums un spēlītes. Elektriskais sildītājs un kamīna skaņas. Gaita ir nepiespiesti lēnāka. Ceru pietiekami uzsūkt mieru un būt iztukšota, lai atgriežoties pasaulē varētu uzsūkt vairāk nekā iepriekš. Tad gribu visu ar sparu. Biju izgājusi ārā, tur smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Pieteicos kādam negaidītam pasākumam, negaidītā atrašanās vietā. Man vajag noskatīties vēl kādu filmu, grāmatu vairs neceru iesākt. Jūtos pārgurusi no nekā. Miegs ir salds, bet pamostos no murgiem. Ļoti pietrūkst ejošas pēdējo ierakstu sadaļas cibā
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, September 20th, 2026
| |
06:28
|
Šodiena galīgi nebija piepildīta. Vienīgi tīrs dzīvoklis un tīra, mitrināta es. Pa šodienu neveicās kārtīs vairāk nekā pa visām šīm dienām kopā. Nupat aptuveni stundu cīnījos ar kādu vectētiņu. Teicu sev, ka drīkstu iet gulēt tikai uz uzvaras nots. Viņš pazuda. Palamājos un pakliedzu. Tad uzvarēju divus kungus. Tagad gan jāiet gulēt.
Ja jau neveicās kārtīs, varbūt mana lielā mīla ir kaut kur tepat... Kā tad! Šodiena solās būt tik pat, ja ne vairāk, nepiepildīta. Pamodīšos gan jau uz vakarpusi. Tas nolādētais vectētiņš... Lai viņam jauka diena, bet silts spilvens. Viņam tāpat gan jau patīk silti spilveni.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, September 19th, 2026
| |
01:17
|
Šodiena izrādījās neparedzēti piepildīta. Kā jau biju ieplānojusi, devos pie ābeles veseļoties un ēst saldumus. Transports, par laimi manai trauslajai dvēselei, izrādījās nepārpildīts. Tāpēc, ka braucu ar nākamo. Paņēmu līdzi Mazo princi, kā jau biju ieplānojusi, un devos uz pastu, kādā vēl neesmu bijusi. Mani uzrunāja kāda brīnišķīga seniore, palūdzot, vai nevaru viņu pavadīt mājās. Bet protams, ka es varu! Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs! Nav skaisti, ka kādam ir vajadzīga palīdzība. Ir skaisti, ka saskrienas kāds, kuram ir vajadzīga palīdzība un kāds, kuram ir vajadzība būt palīdzībai. Mēs mazliet aprunājāmies. Man ir ierasts iet ātri, vienkārši tāpēc, ka tā iet manas kājas, un tā esmu ieradusi iet viņām līdzi. Tas ir gandrīz ārpus manas kontroles. Vairākas reizes nācās apzināti piedomāt pie soļa, bet es ceru, ka man sanāca. Viņa bija tik sirsnīga un mazliet apraudājās.
Viņas vārds ir Dzintra. Viņas acis šķita zilas, viņas skatiens šķita ļoti dūmakaini tīrs. Ziniet, par ko pārdzīvoju? Ka man nav lēcas. Es neskatījos Dzintrai acīs aiz pieklājības, bet atvadās, kad skatījos, noteikti pazaudēju daudz svarīgas informācijas. Jo man nav lēcu!!! Ja nu es kādreiz viņai paiešu garām? Es negribētu viņai paiet garām. Kaut es būtu savlaicīgi iedomājusies uzturēt ar viņu kontaktu. Tā varētu būt ļoti skaista draudzība. Es ceru, ka viņas bērni viņu apciemos mazliet biežāk, mazbērni arī. Tas kurš Ventspilī, jūrā, teica, ka malacis. Mīļā Dzintra. Ja mana baba vēl būtu dzīva, kā es viņu vēlētos apciemot. Kad vēl bija iespēja, es biju valsts otrajā galā, pie jūras. Viss vienmēr ir ļoti sarežģīti, kamēr nav par vēlu. Mēs visi esam tā upuri, tas neplāno mainīties. Es turpmāk turpināšu iegriezties tieši šajā pastā.
Ierados pie ābeles, viņa šmorējās, es... Pat neiesāku lasīt. Skaļi lasīju citas lietas, skaļi dusmojos un rakstīju ziņas... Jūs negribat zināt kam. Es jums nestāstīšu, bet tas bija aizraujoši un izdevās daudz pasmieties. Līdz man pilnībā beidzās enerģija. Tad es devos atpakaļ mājās. Tur man uzrakstīja mans Liepājas laiku pakistāņu draugs, kurš mani pāris gadus atpakaļ bildināja Instagramā par desmit tūkstošiem, lai dabūtu vīzu. Man gan nācās atteikt, jo pirmās kāzas pietaupu īstai mīlestībai un tamlīdzīgi. Šovakar viņš man uzrakstīja, lai aizsūtu viņam pastkarti uz Itāliju. Es atbildēju "Send address". You got it bro. Domāju pastkartē viņam uzjautāt recepti tam sautējumam, ko viņš toreiz gatavoja kopmītnēs, otrajā stāvā. Vairākkārt esmu mēģinājusi atdarināt, bet nemaz nelīdzinās. Varbūt uzzīmēšu puķītes ar gliteru pildspalvām. Varbūt atvadīšos ar "Take care, gandu".
Apēdu veselu ābeles cepto ruleti to negriežot. Kā lielu sviestmaizi. Kā dzīvnieks. Tas bija episki. Tagad dzeru gan blenderētās upenes no Dieva dāvanas, gan blenderētās dzērvenes no ābeles. Sastāvu no zālēm, cukura, ogām un mīlestības. Ja šodien nebūtu braukusi veseļoties pie ābeles, ja es šodien nebūtu iegriezusies pastā, kurā nekad neesmu bijusi, es nebūtu satikusi Dzintru. Tas bija mans ilgi gaidītais brīnums. Ā! Akdievs! Vēl, šodien atkal spēlēju kārtis. Šodien, dāmas un kungi, es piedzīvoju visepiskāko atspēlēšanos visā savā dzīvē! Es kliedzu. Vienīgais, kas šodien nenotika - neizlasīju grāmatu. Šķiet, ka drīzāk to uzrakstīšu nekā izlasīšu.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Friday, September 18th, 2026
| |
14:34
|
Tagad, kad nav iespējams lāgā apskatīt Latest posts, to gribētos vairāk nekā jebkad! Lielākoties šeit iegāju, lai izgāztu savas emocijas, viegli uzmetot aci spamam un kašķiem. Vēl paskatījos, vai mana draudzene nav ko ierakstījusi, vai Zane nav ko uzrakstījusi. Mani cibas draugi arī tieši tagad neko neraksta. Lūdzu, rakstiet! Vismaz kamēr slimoju. Tagad veru vaļā pa jaunai cilnei katram no pēdējiem desmit, kuri ir ko ierakstījuši. Man ir tik interesanti, kas jūs esat. Kā es gribētu savilkt jūsu ierakstus ar jūsu sejām.
Atgādina pēdējo reizi, kad braucu mājās un bija lielākā vētra Latvijā ilgā laikā. Ozols brauca man pakaļ uz staciju vētras kulminācijā, apbraucot vairākus ceļus, ko slēdza nolūzušie koki. Es viņam piespiedu piestāt pie pasta, lai nosūtītu pasta piedzīvojumu uz Somiju. Veikali bija ciet, ēst nebija ko. Elektrības nebija, sveču nebija, ūdens knapi tecēja. Pārrodoties mājās, tur bija, kā vienmēr, bardaks. Katru reizi atbraucu, un ozols saka: "Nu jā, man nesanāca laiks neko pievākt. Patiesībā neko neesmu vācis kopš aizbrauci", bet es to tāpat redzu. Tad pavadu vairākas no nākamajām pāris dienām mājās, lai atgādinātu viņam, ka vismaz kādam rūp. Uzkopju tur visu un uzšmorēju, ko varu. Sagaidu viņu mājās ar vārdiem "Nu, vai nav labāk?'' un viņš neekspresīvi apstiprina, bet vien pēc viņa elpošanas rakstura dzirdu, ka tiešām ir kļuvis labāk.
Problēma ir tajā, ka viņš arvien biežāk dzer. Es viņam saku, ka es nebraukšu, ja viņš dzers. Es saku, es būšu tikai trīs dienas, lūdzu, nedzer šīs trīs dienas. Trīs dienas nav ilgi. Viņš saka, ka bez pipariņa nevar aizmigt. Bet viņš arvien vairāk nevar izdarīt bez pipariņa. Tad es saku, ka tas ir alkoholisms pēc definīcijas, ja vairs nevari paveikt ikdienišķas lietas bez alkohola. Viņš atbild ar klusēšanu. Vēlāk iedzer pipariņu. Pārrasties mājās kļūst arvien grūtāk. Viņam nesanāk paņemt brīvdienu, lai mēs dotos kopīgi pavadīt laiku, bet viņam sanāk paņemt brīvdienas, kad manis nav vai, vispār, arī kad esmu, lai dzertu ar draugiem. Atbraucu un tīru, tīru, tīru dzīvokli, šmorēju, cerībā, ka viņš paņems brīvdienu bez pipariņa, lai mēs dotos kopīgi makšķerēt vai pastrādāt dārzā. Drīzāk kļūst viņu sagaidīt mājās gāžoties no kājām, sakot, ka nemaz tik daudz neizdzēra.
Pēdējo reizi, kad sazvanījāmies, viņš teica, ka mūsu lūsis nav rādījies mājās ilgāk par nedēļu, kopš nomira viņš, kurš lūkojās pāri dīķim. Kopš tās dienas neesmu zvanījusi viņam, jo man ir infekcija. Kā arī tāpēc, ka viņš teica, ka ir mazliet iedzēris, kamēr nosvinējies knapi runāja. Nemaz neatceroties, ka ir tēvu diena. Lūsis šovasar arī pavadīja laiku ar Latvijas literatūras personību, viņi kopā sēdēja pie dīķa. Ja lūsis tomēr ir aizgājis, tad ceru, ka viņa viņam bija pateikusi vārdus, kurus es nemācētu atrast, jo nelasu literatūru. Ja viņš tomēr vairs nav starp mums, tad šī būs trešā tuvā nāve mēneša laikā, par kuru neesmu raudājusi. Vairs nezinu, ko domāt.
Ozola situācija atgādina laiku, kad sarakstījāmies ar manu literatūras draudzeni, to, kura ir dzīvotpratēja. Viņai tobrīd arī bija šķīrušies vecāki. Viņa man sūtīja bildi ar viskailāko nenovākto egli, kādu līdz šim esmu redzējusi. Viņa teica kaut ko, kas līdzinājās "Kāpēc man vākt aiz pieauguša vīrieša?". Es tā neesmu iemācījusies domāt. Visdrīzāk, pat ļoti iespējams, ka vajadzētu. Bet kā citādāk viņš uzzinās, ka man rūp? Bet arī jūtu, ka braucu retāk. Tad jūtu, ka vēlos braukt retāk. Jūtu, ka nezvanu. Jūtu, ka aizbraukt no turienes prom kļūst vieglāk. Tas viss sāp vienlīdzīgi, bet jūtos bezspēcīga. Kā būtu, ja nākamreiz es aizbrauktu, un dzīvotu viņa netīrībā? Bet kādu pienesumu tad vispār nesu es? Vai man ir jādzer ar viņu?
Ā, atcerējos ko gribēju teikt. Atgādina lielāko vētru Latvijā ilgā laikā, Cibas situācija ar Latest posts neuzrādīšanu. Lasīju, ka daudzi vētras dēļ satuvinājās. Varbūt šī vētra mums, cibiešiem, rosina pievienot vienu otram draugos, un vairāk klabēt un pukstēt citu ierakstos? Lai vairāk, ko palasīt? Jebkurā gadījumā, man derētu celties un aiziet līdz pastam, tad doties pie ābeles izlasīt Mazo princi. Ar pacietību negaidu braukšanu pilnā piektdienas sabiedriskajā transportā.
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| |
04:34
|
Šodien pamodos par vēlu, lai dotos pie ģimenes ārsta. Domāju, ka jūtos pietiekami labi, lai izietu no mājām nopirkt ko pīpēt. Izejot ārā ātri sapratu, ka nejūtos gan labi. Vējš, kas pūta prom manu čolku ,nepalīdzēja manai pašapziņai, ko nevarēju noslēpt ar konsīleri. Pirmo reizi pie kioska nācās gaidīt pārtraukuma beigas. Laikam neapzināti esmu dzīvojusi ilūzijā, ka kiosku darbinieki nenokārtojas, nepīpē un neatpūšas. Visu īso ceļu mājās šķita, ka tūlīt nokritīšu un pārrados mājās ar drudža sajūtu. Pēc mirkļa atgūšanās beidzot mazliet pievācu dzīvokli, kas no manis pieprasīja neadekvāti daudz enerģijas. Saņēmu pasta piedzīvojumu no Grieķijas. Noskatījos labu vācu filmu, ko man jau senāk ieteica draudzene, kura ir atgriezusies atpakaļ no Vācijas. Pateicoties infekcijai, esmu tikusi līdz filmu skatīšanai. Uzrakstīju pasta piedzīvojumus uz... Vāciju. Un Austrāliju, un Ameriku. Paspēlēju kārtis.
Domāju par Latvijas literatūras cilvēkiem. Man šķiet, ka viņi dzīvo daudz piepildītākas dzīves nekā mākslinieki. Vismaz cik izspriežu attālināti viņus novērojot. Vismaz mana draudzene. Mākslinieki vairāk mirst nekā dzīvo. Ceru kaut kad iefiltrēties starp literatūras cilvēkiem un izpētīt, vai mana hipotēze ir patiesa. Tas gan izklausās grūti, jo nelasu, tikai rakstu. Neuzdrošinos nevienu nekur saukt vai uzsākt sarunas. Pat šodien, draudzene piedāvāja, ja man vajag ko atvest, ka atvedīs un ar prieku. Satecināju acīs iztecējušās asaras atpakaļ sevī un domāju, ka neuzdrošinātos pajautāt, pat ja man vajadzētu. Tomēr, esmu izlēmusi kaut ko mainīt, kaut vai tikai uz vienu dienu, sākot ar šodienu. Šodien es izlasīšu grāmatu. Mazo princi, jo to esmu lasījusi, tas būs liels atalgojums pret neilgu laiku. Izdarīšu to šodien, kad aizdošos paveseļoties pie ābeles, kura ir apsolījusi mani barot ar pašceptiem saldumiem. Vēl esmu izlēmusi noskatīties visas filmas, ko draudzene man todien ieteica. Varbūt viņas kaislīgā dzīvošana pielips arī man!
Esmu priecīga saslimt. Tā kā kavēju visu, kur galvenokārt vēlējos būt, man nav iebildumu paslimot dienu vai divas ilgāk, nekā biju iecerējusi. Līdz šim neesmu bijusi spējīga izdarīt neko nozīmīgi lietderīgu. Gribu atveseļoties pietiekami, lai varētu sākt darīt lietas, bet ne tik daudz, lai integrētos atpakaļ sabiedrībā un rutīnā. Man vēl jānoskatās filmas, jāpalasa grāmatas un jāizbauda manis nevajadzība. Vēl, gribu drīzumā nopirkt lēcas. Esmu sākusi vēlēties redzēt, kad kāds uz mani skatās. Es negribu vilkt brilles
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, September 17th, 2026
| |
01:52
|
Un kaut kas nāca, kaut kas bija tepat! Visdrīzāk angīna. Esmu tik maz sāpīgi slimojusi pēdējo gadu laikā. Pieļauju, ka tāpēc, ka agri sāku un vēlu beidzu doties aukstās jūras peldēs. Sākot ar nesen, vairs nejūtu sevī šīs peldes. Uzreiz arī saslimu, turklāt ļoti nelaikā.
Varbūt arī tieši laikā. Biju socializēties ar draudzeni. Izjutu jau piemirstos ķīmijas uzplaiksnījumus ar kādu, kurš pēc nostāstiem izrādās, ka ir kretīns. Žēl, jo jau redzēju nākotni uz viņa sejas. Vēlāk pievienojos citai, turklāt ļoti negaidītai kompānijai. Viņas mēdza ieminēties, ka viņām tieši mani tovakar vajadzēja, jo man bija enerģija un roku krēms, bet es laikam viņām tomēr nepateicu, ka man viņas vajadzēja vairāk, ka enerģiju manī radīja viņas. Saskriešanās brīdī devos jau uz māju pusi, saskumusi, jo dzēru nepasocializējoties pietiekami, lai nākamajā dienā nebūtu pārmetumu sev. Tad ar mums flirtēja citi kretīni. Ar vienu nācās būt neierasti lecīgai, bet izbaudīju arī to. Vienā vakarā izmaksāja tik daudzi cilvēki, cik nav izmaksājuši kopš gadiem Liepājā. Dejojām. Tverkoju. Liku puisim piepumpēties un viņš piepumpējās. Iespējams, ka uzsākām revolucionāru kustību. Bāzu jauniepazītai meitenei pirkstus rīklē. Tā bija brīnišķīga nakts, pa ilgiem laikiem sajutos tik jauna, cik esmu.
Pārnācu mājās un izvēmos. Man nebija pārmetumu sev, tikai briesmīgas paģiras. Devos pie ābeles, viņa bija piepirkusi glaunas kūciņas un pagatavojusi atpaģirošanās vakariņas. Viņas pantēra mani dziedēja. Man ir jauns dators, man nav jāsit tastatūru. Nākamajā rītā pamodos un noraudājos par Selīnas Dionas atgriešanos. Vakarā pārrados pie sevis un pilnā balsī un šķībi izdziedājos, Selīnu Dionu. Pēc vairāku stundu koncerta un kaimiņu spīdzināšanas padzēros un sāpes rīklē pavēstīja, ka nākamajā dienā sāksies smagi. Nākamajā dienā devos pie ārsta apspriest savu ceļgala operāciju, bet viņa tur vairs nav un ilgi aŗī nebūs. Jāmeklē citu ārstu. Viņam, izskatās, ka ir atgadījies kas daudz smagāks par ceļgalu. Tā nu kopš tās dienas papildus arī mokos, visticamāk ar angīnu.
Tik daudz laižu garām. Jūtos jau iekavējusi visu, ko esmu izlēmusi mainīt. Šodien man bija jādodas uz baletu ar vislabākajām sēdvietām, kādas jebkad esmu nopirkusi. Tās biļetes nopirku par naudu, par ko atcēlu psihoterapeitu. Rīt man būtu jādodas uz pasākumu, kur es tiešām ļoti gribētu būt, bet kāda vairs iespēja. Esmu horizontālā stāvoklī un nevienam nevajadzīga, tas ir tik nomierinoši. Atbildu uz sen neatbildētām ziņām, rakstu jaunas ziņas, skatos sen ieteiktas filmas. Paspēlēju duraku, paspēlēju solitaire. Svešinieki ir tik mīļi ar mani, tuvinieki ir mīļi ar mani. Kāda Dieva dāvana, gandrīz svešiniece, man atnesa zāles, produktus un svaigas upenes, blenderētas ar cukuru. Pasaule turpina griezties, kamēr esmu gultā. Uz galda stāv ābeles dāvinātie, brokastlaikā atnestie, dzeltenie mārtiņi. Esmu tik bagāta. Klausos mūziku, ko man ir kauns klausīties, pat ja jūtos labi to klausoties. Esmu tik laimīga būt mīlēta un bezjēdzīga uz mirklīti, pat ja ir jāiekavē vairāki brīnišķīgi pasākumi un, protams, pienākumi un kaisles. Pasaule tik un tā turpināsies griezties.
Domāju par kādu lekciju, kur pasniedzēja monotonā, neekspresīvā tonī mums stāstīja par baroku ļoti bagātīgos vārdos. Viņa stāstīja par garīgajiem vingrinājumiem, stāstīja par to, ka cilvēka tieksme iet prom no Dieva ir kā infekcija, ko velns izmanto. Ka ir divi ceļi - Dieva un velna. Velna ceļā būs dažādi vizuļi un grabuļi, tur būs laba sabiedrība, bet tad viņi tevi atstāj pilnīgā vientulībā. Viņa raksturoja elli kā bezcerības un vientulības iemiesojumu. Tad viņa teica, ka Dieva ceļu nebūs viegli iet pašam, tur soļi būs jāsper pašam, jāpārvar sava infekcija.
Man bija mans vizuļu un grabuļu elles mirklis. Es biju labā sabiedrībā, labās iestādēs. Lietoju labas narkotikas, spiedu glaunas plaukstas, pucējos kažokādās. Tad attapos ellē, absolūtā vienatnē un spēru šķībus soļus. Domāju, cik soļi man būs jāsper, kamēr vairs nebūs jābūt vienai?
Tad attapos šodien, vienatnē, savā istabā, horizontālā stāvoklī, ar potenciālu rīkles infekciju. Domāju, kāpēc visi šodien tik neierasti cukurbumbulīgi pret mani izturās? Un es sapratu, ka ir tā, kā pasniedzēja teica. Kad ej ar Dievu, tad tev būs soļi jāsper pašam, bet tu nebūsi viens. Infekcijas var sūkāt manu dirsu. Barokā kaut ko rubīja
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, September 5th, 2026
| |
04:11
|
šodien lija lietus, kā biju iecerējusi. ieplānojusi gan nebiju, lietussargu nepaņēmu. izmirku, bet tas bija visai patīkami. pastāvēju zem kastaņa, pastāvēju pie daudzpunktes. darbā paliku viena, daļu klusumā, daļu nē. labu daļu noklausījos kādas svešinieces telefona zvanus, viņa daudz reaģēja ar "jebal" un cerēja, ka nepalika viņas pirkstu nospiedumi. viņa stundu kādu gaidīja mitrā pelēkumā. vēlāk policijas busiņš ilgi kaut kaut ko uz stūra darīja. kopumā aizdomīgs vakars.
pēdējā laikā jūtos vairāk noderīga nekā novērtēta. visdrīzāk kādam noskauda, nemāku priecāties klusi. tāpēc tagad man ir jāiet uzpīpēt biežāk nekā gribētos. jāliek sev kustēties lēnāk nevis izaicināt sevi, cik tad ātri varētu. man ir bieži jānopūšas un esmu klusāka. es biju tik laimīga, tiklīdz neaizgāju uz citu interviju, kur pārbaudes laikā vien saņemtu vairāk nekā tagad, pēc un vēl garantijas. meitene pirms manis esot pelnījusi vairāk nekā es jebkurā mēnesī, it kā par mazāku apjomu. vai man tiešām ir stulbi jābumbulē lieku laiku sliktākā omā? tā vietā varētu efektīvāk un priecīgāk, tā uzvarētāji būtu visi. tad man vēl to un šo pastāstīja, vēl to un šo piebilda, tad viens, tad otrs. ceru, ka kaut kas pozitīvi mainīsies pirms būs jārīkojas pašai.
kas vēl, domāju par acīm. ja tajās skatos, tad to informāciju neievadu un neatceros. saka, ka acis nemelo, bet acis regulāri melo. tāpēc vairumam neskatos, vairākiem piespiežu sevi neskatīties. bet ziniet, kas nemelo? skūpsti! ir cilvēki, ar kuriem skūpsts plūst, ir cilvēki ar kuriem tā vairāk ir nodarbe, ko varētu jau attīstīt. visi, ar kuriem esmu skūpstījusies un skūpsts ir plūdis, tos nenožēloju. bīstamie, no kuriem jāuzmanās, ir tie, ar kuriem ir lielisks sekss, bet skūpstīšanās neiet. nākamreiz, ja ir kādi jautājumi, neskatieties viens otram acīs, bet skūpstieties.
esmu tik skaistā periodā. sapņoju par daudziem, ienīstu vairāk, runāju daudz, nepasaku vairāk. es vairs nepieķeros. nesūtu zīmes, nemeklēju sakritības. tagad sakritības notiek un tām nav nozīmes. man tik brīnišķīgi nekas nepieder. bet jūtu, ka kaut kas nāk, kaut kas ir tepat. skenēju to ik katrā, it visur, bet viss vēl nav skaidrs. cerams, ka tas būs kaut kas, kas palīdzēs man veselīgi gulēt
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Friday, September 4th, 2026
| |
13:44
|
|
šodien nekavēju, vienkārši neierados. ieradīšos darbā, tikai vēlāk. pasūtīju ēst, padzeršu kafiju, paskatīšos kādu latviešu raidījumu, ganjau, ka ēdienkartē randiņš. ļoti ceru, ka lietus neaizies un neuzradīsies saule. šodien galīgi negribu sauli. ceru, ka šodiena būs mierīga un pelēka. lai saule iet tur, kur kādam to vajag.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:52
|
jā, esmu aplējusi savu datoru ar kafiju. ar pienu un ar cukuru. un es varētu paņemt jaunu datoru (uz nomaksu), bet es nesteigšos, jo vēl var parakstīt, ja taustiņus apzināti sit. iztēlojoties, ka dators ir rakstāmmašīna. ar mani vairs nenotiek dižie brīnumi, ar mani notiek notikumi. katru dienu pēkšņi ir daudz notikumu. šovakar varētu rakstīt tik mežonīgi daudz, bet tik daudz kam būs jāizpaliek daudz un dažādu iemeslu dēļ.
mēģinu ēst pirmo šodienas maltīti. es taisīju brokastis, man vienkārši nepietika laika tās apēst. tāpat ierados ar nokavēšanos. visu dienu somā bija kārba ar rīsiem un saldskābo mērci, ko vakar uztaisīju, lai mēģinātu šodien būt labāka. man nesanāca paēst. padarīju to, ko nākas izdarīt, tad devos atbalstīt. tad, ar vilšanās pēcgaršu, velnišķīgi labi pavadīju laiku. tikpat velnišķīgi daudz arī nomāc bažas, kas ir raksturīgi velnišķīgi labam laikam, bet tāpat nepatīkami.
nu jā, tad es pārrados mājās un sildīju vakardienas rīsus ar saldskābo mērci (ko vakar neapēdu, jo pēc garās dienas, tad tīŗīšanām un kārtošanām un mazgāšanām un kārtošanām (jo es gribēju šodien būt labāka) biju tik pārgurusi, ka nevarēju paēst. vēlāk aizgāju gulēt laicīgi (jo gribēju šodien būt labāka), bet nevarēju stundām iemigt, kamēr pamosties laicīgi vairs nebija opcija. naktī vairākkārt modos ar domu, ka kavēju. šodien es atkal kavēšu.
bet man bija tik skaists vakars... kāda meitene teica, ka nav romantiķe, un atcerējās ko romantisku, ko neviens neromantiķis pēc mēnešiem neatcerētos. kāds man uzticēja savas asaras. maniem sliktajiem notikumiem šodien bija iespēja palīdzēt kādam līdzīgā sliktā situācijā. vēlāk man acu priekšā nokrita maza iespēja kādam mazliet palīdzēt, kas vienmēr ir velnišķīgi labi. ar acīm pārgalvīgi uzbruku vīŗiešiem, kas naktī pārāk stipri nopētīja jaunāku meiteni ejam pa ielu. redzēju daudzas sejas, domāju daudzas domas. biju salda, salda, tik salda un pūkaini, slimi mīļa pārīša klātbūtnē, kādiem būtu jābūt visiem (!) pārīšiem. tik daudz jaunu vai citu seju.
ērtāk būtu izolēties. neizprast un nepielāgoties tik daudzām apkārtnēm, jo tev ir viena apkārtne, ar kuru šovakar būsi. un tāpat rīt, parīt aizparīt. ja mājas justos kā mājas, es neietu tās kompensēt ārpus mājas. ja gulta un miegs justos droši, es nevilcinātos tajā līst un iemigt. es varu tīŗīt, kopt, mest ārā, šķirot, pārbīdīt, kvēpināt cik gribu, bet manas mājas nejūtas kā mājas. es vairs nekur nejūtos kā mājās, līdz galam neizjūtu patvēruma sajūtu. ejot mājās izbaudīju silto septembra vēsumu, sapņoju, kaut es varētu tieši šādā siltā vēsumā aizmigt sagrābtu lapu kaudzē. "projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt" dziedāja svešinieki nakts tumsā. ieejot dzīvoklī nosalu, gāju karstā dušā. itin nekā kā izdrebēt aukstumu (vai vienkārši dienu) karstā dušā. čukstus mierināju sevi kā bērnu.
nu jā, tad es sildīju tos rīsus krāsnī vienreiz. nepaēdu, iegāju dušā. izdiegoju, iztīrīju zobus. rīsi atdzisa. sildīju krāsnī otrreiz. piedega. sildīju rīsus, ko visu dienu nonēsāju somā. sāku ēst, tie ir auksti. izlēmu, ka vairs nesildīšu. apēdu pāris dakšas. sāku rakstīt šo. rīsi atkal ir pavisam auksti un es joprojām neesmu ēdusi.
vērts piebilst, ka vakar taisītā saldskābā mērce, par spīti maniem vissirdstīŗākajiem centieniem, sanāca negaršīga. lai gan līdz šim esmu uzskatījusi, ka tā ir mana specialitāte, kur nevaru nokļūdīties. vispār vairs neko nesaprotu! bet tāpat bija velnišķīgi laba diena, par spīti vilšanām. es šodien kavēšu. ā, vispār ar mani vakar notika brīnums, bet to varētu apspriest citreiz
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, September 2nd, 2026
| |
02:03
|
jā...manas 16 dienas atkrita. vakar devos pavadīt laiku ar ābeli, izdzēru trīs kokteiļus. manu gadiem iemīļoto pussaldo, pussauso sarkanvīnu ir aizstājis cits alkohols. jaunais mīļākais mani padara ķiķinošu un atraisītu nevis raudošu un nelaimīgu. nākamā diena ir nemainīgi briesmīga abiem. šodien pasūtīju ēst un līdz pat vakaram paģirojos. beidzot esmu izpaģirojusies, savākusi dzīvokli, tīra un kaut ko arī paveikusi. apzinos arī to, ka jebkurš alkohols sākumā ir jautrs pa savam, līdz konkrētam mirklim.
uzsāku papildus dienasgrāmatu, ko nelasīs pilnībā neviens. tik daudz dokumentēju savas dienas dažādos formātos, ka pa visu pasauli kopumā būtu atrodamas liecības, visticamāk, vairumam manu dienu. tagad gan ir nakts un man šorīt pat ir jābūt labākai sev. vakarnakt dzērumā esmu notīrījusi spoguli un uzrakstījusi uz tā, ka pasaule ir manās rokās. labi pavadīts laiks izklaidēs nekādīgi neaizvieto nepaveikto. es neprotu labi pavadīt dienu dzerot, nākamo dienu pazaudēt atpaģirojoties bez pārmetumiem sev. šķiet, ka pēc dienas, kurā neko nepaveicu, visa pasaule deg un viss ir sabojāts.
daudz domāju. nez, vai tas pienāks atkal? miers, kas jutās kā tad, kad pārnācu mājās no pulciņiem, krāsns šprakšķēja. mājās sagaidīja cilvēki, smaržoja zupa vai bulciņas. kāds sālīja speķi. skanēja ziņas vai kāds šovs, nekur nebija jāsteidzās, veļa žuva un izžuvusi smaržoja. vai es vēl kādreiz izmantošu karstās līmes pistoli?
arvien mazāk iztēlojos sevi ar kādu. vairs nav par ko domāt. neticu tiem, kurus pazinu vai pazīstu. neticu svešiniekiem. cilvēki kļūst simpātiski arvien retāk, randiņi ir vienkārši nogurdinoši. esmu viena tik sen, ka nejūtos sasniedzama. dzīvoju tik ļoti pa savam, ka nespēju iztēloties cilvēku, ar kuru varētu dzīvot sinhroni. sasniegt arī cenšas tikai tie, pret kuriem neko nejūtu. man patīk būt vienai, bet ir tik garlaicīgi nesapņot par nevienu. ja mani būtu paņēmuši otrā darbā, tad man nebūtu laika domāt par to, ka nav par ko domāt. būtu jauna vide, jauni apstākļi, un man nevajadzētu meklēt neko romantisku, kam pielāgoties.
tomēr ceru, ka mans kādreizējais partneris būs cīrulis un izglābs mani no ielaistajiem miega paradumiem. modinātu mani ar kafiju un bučām, tad es mostos. ceru, ka kaut kad pārradīšos mājās, kur mani nemainīgi gaidīs. mājas jutīsies kā mājas nevis tikai skaista telpa.
reizēm domāju, cik bieži mēs, cibotāji, mēdzam paiet viens otram garām uz ielām? kur mēs škērsojam celus? zivs tuvumā gan negribētu būt, viņam laikam ir blaktis. jebkurā gadījumā, ceru, ka viņam ar viņa blaktīm ir labs vakars. tālāk no manis
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, August 30th, 2026
| |
05:28
|
vakarnnakt pārrados mājās, iegāju dušā, sadzēros šķidrumus un biju gatava mosties bez jebkādām sekām. tā nebija. tagad man ir briesmīgi pēc diviem aliem! un labi, ka tā. tā kā šī dzērienu izvirtība atkārtojās ar 12 dienu pauzi, nākamā drīkst atkārtoties ne agrāk par 16 dienām.
ilgā laikā pamodos, iegāju dušā, padzēru kafiju, sataisījos un devos pie jūras. braucot turp cerēju, ka būs auksts vējš, lai varētu to paģiru izdrebēt. nē, jūra bija pavisam rāma, neviļņoja, drīzāk tirpa. apskaudu pāris peldētājus, bet izlēmu, ka tā nebūs gudrākā izvēle, ņemot vērā to, ka tūlīt atsāksies iesāktais un, cerams, iespējams, varbūt, sāksies arī kas jauns! domāju arī par to, ka pastāv reāls risks manas roņošanas beigām.
smiltis bija smalkas un gludas. no mugurpuses, kā debesu pārvalks mācās dūmakaini pelēks lietus mākonis. virs jūras, drūmi maigajās debesīs un baltos mākoņos iestarpinājies bija neliels, tumši, tumši pelēks mākonis. vēroju, kā tas izplešas kā tecēdams pa kapilāriem. gar jūru gāju līdz nākamajai stacijai. smaržoju krastmalā izskalotās dūņas. domāju par to, cik sekli elpoju. man skauž, kad cilvēki man blakus elpo skaļi. viņi izmanto savas plaušas neizjūtot kaunu par to! lūk, tas ir iedvesmojoši. tāpat kā cilvēki, kuri ērti ēd cilvēku grupās. vai pirmajos randiņos. man patīk, kad cilvēki skaļi elpo, elš. man patīk, ka cilvēki svīst un vēl stipri, un nekautrējas par to. ar nosacījumu, ja mazgājas un nesmird. Jūrmala smaržoja kā vētras pēdas, sveķi un degošas lapas. smaržoja kā mājās, bērnībā, bet pavisam, pavisam citur.
atgriežoties pilsētā oda pēc ierastajiem mīzeļiem. agrs vakars bija oficiāli rudenīgi tumšs. jutās ļoti līdzīgi kā pirms aptuveni gada, kad devos uz baznīcu un vakars līdzinājās šim. toreiz baznīcā mācītājs kaut ko runāja par Ievas grēkiem. man šķita, ka viņš man pārmet un mana dzemde sāpīgi pulsēja. es lūdzos, kaut es nebūtu stāvoklī.
pārrados mājās, nomazgājos, galveno sakārtoju, izdzēru kanniņu Liepājas vēja tējas, pagatavoju vakariņas, ēdu trīs stundas no vietas. man šodien nebija jādodas uz baznīcu. šodien neesmu spiesta lūgties vai runāt ar Dievu, bet tāpat to padarīšu. bet, ja es būtu Dievs, es neklausītos meiteni, kura lūdzoties pat nesaliek plaukstas kopā, jo tik kārdinoši ērti ieritinājusies uz spilvena. Dievs ganjau ir labāks par mani, tāpēc arī parunājos ar viņu, pat ja nav kliedzoša vajadzība.
jau gribēju beigt rakstīt, bet atcerējos. maza devos uz kristīgajām nometnēm. vienu no tām reizēm biju istabiņā ar vēl divām meitenēm. mūsu durvis ja aizslēdza, tad mēs iestrēgām. tāpēc tās neslēdzām ciet. kādā no nometnes dienām man izsuta pakaļa un ļoti sūrstēja, prasīju mammai, ko darīt. viņa teica, ka jaguļ bez apenēm, lai elpo. tā arī darīju. tā bija pēdējā nometnes diena. kamēr gulējām, mūsu istabiņā ienāca puiši un apsmērēja sejasnar zobupastām. es pamodos, jo mani ar zobupastu smērēja vispopulārākais puisis nometnē un visā ciematā. viņš patika arī man. mēdzu iedomāties, nez, nebiju nospārdījusies? vai viņš redzēja manu izsutušo pakaļu Dieva nometnē? ceru, ka tomēr nē. esmu priecīga, ka nepiepildījās manas bērnības fantāzijas un nekļuvu par viņa dāmu. tagad viņš ir bijis Gobzema storijos un runā, ka lietojot heroīnu un ko vēl ne. lai gan par mani arī tā vienu brīdi baumoja, bet tā nu gan nav taisnība. morāle ir tāda, ka līdz šim ar pliku pakalu attopos tikai ar tiem, ar kuriem būt nav lemts.
kā, nez, šovakar iet blues? grafititotājam? cerams, ka labi. nez, vai kādreiz kāds uztaisīs grafiti man?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, August 29th, 2026
| |
01:49
|
ja vien jūs zinātu, kā man šodien ir gribējies rakstīt! rakstīšanas apstākļi ir apgrūtināti manas šodienas spontānās dabas dēļ un... jo, kad biju mjās, gribēju būt lielā mājsaimniece un pgriezt matraci otrādāk un.... procesā aplēju dtoru ar stipru kafiju ar lielu cukur daudzumu un...pienu. tastatūra ir lipīgi spiežama un neparakstāma. tieši kā norunāju, ka jāņem jaunu datoru uz nomaksu. notikuma sekas atspoguļosies šī ierkst gramatikā. es tās nelabošu. šodiena bija sajūtās izteiksmīga diena. emocijas bija asas, lēmumi neparedzami, vārdi nepārdomāti un apstākļi jūtami.
pamodos kā ierasts, aizbraucu kur jābrauc. tur bija skaļi... tur bija robotu agresija un citplanētiešu cīņas un dažādi citi, ļoti skaļi trokšņi, kas forši salikti kopā. trokšņi skaņas un simfonijas lika man vēlēties būt citur, un ne tur, kur es ar visskaidrāko apziņu izvēlēties atrasties. es aizgāju prom. es pārrados mājās, mani gaidīja veseli divi pasta piedzīvojumi. es izlēmu iet pēc papīrīšiem un alus. pagriezos pa kreisi, tur kā reiz izgāja, lai slēgtu ciet. griezos otrpus lai ietu citur. iegāju citur, un satiku draudzeni. viņa arī pirka alu. mēs aizgājām apskatīt viņas juno vāģi, par ko viņa nosapņoja un nākmjā dienā ar savu drugu devās padarīt to par svu.
vāģis bija ļoti labs. tur radīsies bērns.
atvadījos un devos ar savu alu klausīties melanholiskas, klasiskas melodijas ar skatu uz sauli. aizbraucu tur, bet izdzēru svu alu skatoties uz atlūzušu koku. tobrīd domāju, kā varētu parakstīt, bet nerkstīju. sēdēju, domāju... kur ir mani brīnumi? mēdzu to nodomāt bieži, agrāk brīnumi ar mani notik bieži. bet apzinos, ka tad mn tos vajadzēj vairāk. un tagad ir vairāk cilvēku, kuriem brīnumu vjg vairāk nekā man. un man nav žēl, jo man ir mierīgi, bet tāpat esmu sailgojusies... pēc brīnuma.
pēc alus izlēmu, ka došos meklēt brīnumu pusceļā uz mājām. sazvanīju draugu. uzvedos kā nemēdzu uzvesties. satiku cilvēkus, kurus nemēdzu satikt. redzēju cilvēkus, kurus esmu redzējusi. biju vietās, kur nemēdzu atrsties. šōdien izdzēru divus alus, bet nedomājiet, ka esmu atkal kļuvusi visatļautīga, nepavisam nē! es rēķinu līdz, ticiet mn. vilšanās sevī var būt arī veselīga daļa procesa. un tai ne vienmēr ir jājūtas slikti! varbūt mazliet pārmetu sev, bet es nejutos slikti. es stipri cenšos, tad stipri atpūšos.
man parādās jauni slāņī. vienmēr, tik tālu cik atceros (nekad neatceros tālu), esmu redzējusi sevi kā vienu kopumu. joprojām rezonēju ar vairākiem tiem sevis aspektiem, bet mans kopums mainās. ja ne kopums, tad nokrāsa. liekas pēkšņi jūtos citādāk, domāju savādāk. it kā kaut kas fundamentāls mainītos, bet man vēl nav skaidrs, kas? vai es vispār gribu zināt? cerams, ka jā
pārrados mājās tiešī ar pusnakti. iela bija pilna ar kaķiem un manu mīļāko svešinieci Rīgā, kā ierasts. pārrados mājās un pārdomāju vakara piedzīvojumus, sarunas un izvēles. dažas reāli nepatīk, bet esmu patiešām izbudījusi šō vakaru. runāju ar cilvēkiem ar kuriem nemēdzu runāt, un sarunas mn patiešām patika. man patika, ka draugiem ir jādodas uz darbiem, tāpēc jau vienos biju ārā no dušas, pļumpēdama ūdeni. man patika pateikties Dievam, ka pasargāja mani no pašas jautājumiem.
vakara gaitā biju jutājusi draudzenei, kā man nokļūt pie brīnuma. tad es nepieskāros vairs telefonm, jo dzēru alu, dejoju, pārāk stipri apbrīnoju bārmeni. ceļā mājup sadzirdēju viņas atbildi, ka brīnums šōvakar, visticamāk, nenotiks. un viņai bija absolūt taisnība. nekāds brīnums nenotika. tāpat šis bija mežōnīgi labs vakars ar ļoti labām sliktajām izvēlēm. \
kad gaidīju transportu, redzēju grafiti ar daudzpunkti... un domāju, par ko gan svešinieks jūtas tik daudzpunkte? un tad jutos ļoti... daudzpunkte... reizēm mēdzu nodomāt, vai sober grafititiotājs ir sober? vai viņš to grafitito dienās, kad ir sober? vai tieši pretēji? ceru, ka gan sober, gan daudzpunktei ir jauks vakars.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, August 25th, 2026
| |
15:19
|
esmu vilcienā, kas ož kā mīzeļi un Nīderlande. tek dzeltenīga straumīte no pāra ar ratiņiem vai viņiem aizmugurē sēdošā čaļa saulesbrillēs. sapūtos ar pēdējo pilienu fermonu, lai mazāk būtu jājūt.
pārrašanās mājās kļūst grūtākas. visi strādā daudz un neko nenopelna. brīvdienas nevar paņemt, vismaz ne laikam ar mani. bijām vākt dzīvokli. viss (burtiski viss!) peļu sūdos. tualetes spaiņi samarinējuši sūdus čurās. kārtīgās kaudzēs samestās, nekad neizmestās piena pudeles un cigarešu paciņas. grīdas linolejs apaudzis ar piķi. piķis radies no ar asinīm strutojošās kājas. cilvēkam nerūpēja vairs nekas, ne linolejs, ne pats. ābelei viņš rūpēja, bet viņam nerūpēja viņš. nevar izglābt nevienu, kurš negrib palīdzēt sev.
tā arī linoleji apaug ar piķi. tad, pēc nāves, ierodas radinieki, kas nelikās ne zinis par viņu ne dzīvu, ne mirstošu. izārda visu jau esošo bardaku, lai atrastu pensionāra noslēpto, bērēm krāto naudu. viņi rakās un meklēja to naudu kā žurkas, netraucēja pat grīdas ar piķi. netraucēja smaka, kurā ko censties darīt iespējams tikai vemstoties, maskās un cimdos. viņi izrāva ledusskapi no kontaktligzdas, atvēra vaļā durvis un atstāja pūt un smirdēt. tāpat kā radinieki atstāja viņu pūt un smirdēt, tāpat kā pagasts vai sociālie darbinieki, nepildot savu darbu, atstāja viņu pūt, smirdēt un mirt. beigās vākt citu sūdus nācās mums ar ozolu, kā jau ierasts. pat mēs nespējām ar visu tikt galā. vispār, nejau mums arī vajadzētu.
drīz pārradīšos atpakaļ pilsētā. tur cilvēki nezinās par gangrēnas marinādi, kurā kliegdama, spiegdama un vemstīdamās metu ārā segas un spilvenus, kuros viņš nomira. iešu pa ielu smaržodama kā versače! gultu viņš nebija izmantojis gadu minimums, viņš nomira, kur dzīvoja un gulēja - atzveltnes krēslā pretī televizoram, blakus logam. policisti vāca viņa līķi vemstīdamies. vēl neredzēju viņa kapus. es pārradīšos un turpināšu dārgmetālus un dārgakmeņus, līdz dziļākajām dvēseles vārpstiņām sasūkusies ar gangrēnu.
kad biju pavisam maza, vēl gribēju izaugt par plastisko ķirurģi, biju ģimenes māsiņa. masēju visiem muguras, pēdas. atviegloju slimojošo ikdienu ar nesāpīgam, bezzilumu potēm. tad gangrēna bija manas ābeles ābeles ābelei. viņa nekad nemīlēja ne mani, ne ābeli, ne ābeles ābeli. mūsu ābolus viņa neatzina, bet tieši tie āboli beigās aprūpēja viņu ilgi pirms viņas nāves. tā bija mana pirmā saskarsme ar gangrēnu, es devos masēt viņas pēdas. uz mirkli arī mazliet palīdzēja pašsajūtai, varbūt uzlabojās asinsrite. šķita, ka viņa varbūt sāk mūs atzīt. tad viņa nomira.
kādu nedēļu atpakaļ miegā man iedzēla lapsene, pēdā. tikai nesen beidza kasīties. tajā pašā kājā, kuru šogad būšot jaoperē. viena vēl šodien vilcienā mani aplidoja. stulbās mušas arī, savas mušu plaukstas aizdomīgi berzēdamas, neliek mani mierā. dzīvoklī ielido pa vienai un terorizē mani līdz pienāk to dabīgā nāve. situ nost, bet nekad nenositu. viņas kā sūdus saož manī sasēdušās gangrēnas partikulas. tās saož manas neizlietās asaras un neizskumušās skumjas, saož manu ikdienis augošo vēlmi sasniegt visaugstāko neatkarību. gribu būt tik neatkarīga, cik neatkarīgu neviens vēl nav redzējis! tāpēc viņas neliek mani mierā. viņas saož manu vēlmi būt vienai, kaut nevienam pēc manas nāves nebūtu jāvāc mani sūdi, kaut neviena galašas neliptu pie mana piķa.
vienu dienu iegrimu domās par vienu no mušām un, taisīdamās iziet no mājām, sadusmojos. pārņemta ar manā prātā notiekošajām diskusijām un mēmajiem psihiem, neaprēķinādama enerģiju, neapzināti atvēzēju roku pret durvīm un safīrs aizlidoja pa gaisu. nokrita blakus podam ar atvērto vāku, kas ir veiksmīgakā neveiksme pēdējā laikā. gredzens, ko neesmu novilkusi gadiem, kā forma ir saliekusies un pielāgojusies manam nesaudzējošajam dzīvesveidam un pirkstu siltumam, saplīsa. mans saplīsušais zelta orgāns gaida savu operāciju manā krājkasē. esmu atsākusi ģērbt krūšturus, bet tāpat jūtos kaila
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, August 15th, 2026
| |
23:48
|
mans pirmais ieraksts kopš pēdējā ieraksta. pārlasīju.
uzzīmēju sevi kailu, par ko nesaņēmu atzīmi. labi, ne līdz galam kailu, man bija apenes. varbūt tur ir tā sāls! esmu arī ļoti neilgi atgriezusies pie pasta piedzīvojumiem. ceru, ka arī turpināšu savu atsākumu un ilgi, ilgi. ar nepacietību gaidu savas pirmās atbildes. neatsāku savu sviesta cibas piedzīvojumu gan šovakar, šajā burvīgajā 825. Rīgas dzimšanas dienā, kā turpinājumu savām pasta izvirtībām. atsāku, jo, kā jau cikliski vairākkārt tas ir noticis, esmu dzērusi un skumja.
diena nepavisam nebija slikta. patiesībā jau divas nedēļas ir iestājusies melnā strīpa.
līdz trīs reizēm ir cerība, pēc trim reizēm tā ir realitāte. trīs reizes sanāca šovasar iedzert, ceturtajā tā kļuva par atgriešanos. nejau nekontrolētu, bet tāpat atgriešanos. tad sākās sāpes, daudz un fiziskas, daudz kur. laikam esmu pārāk daudz lielījusies, ka, lai gan man ir veselības problēmas, tās nejūtu. sākās ārstu apmeklējumi un beidzās nauda, beidzās mans ieilgušais miers. tad sākās nāves - viena attāla, divas ģimenes un viena blakus. vairs neraudu, tikai domāju. nāves vienmēr atgriež tematu par egoismu. nebiju uz nevienām bērēm. tikai domāju.
pirmā nāve, lai gan attāla, bet tik netaisnīga, ka nevar justies vienaldzīgs. lika daudz atgriezties domās par laiku, kad jutos tik neaizsargāta. tas bija laiks, kad nācās zvanīt policijai, un saņemt pretjautājumu "vai tu jūties apdraudēta?" ar toni. kādu toni, sīkāk pat nav jāpaskaidro. domāju par to, kā vīrietis, kuru noslepkavo, bija arī vienīgais vīrietis kuru tu zināji, kurš ir skaidri centies aizsargāt sievietes.
otrā nāve bija pēc kontrastējoši brīnišķīga saviesīgā pasākuma, kas atzīmēja svaŗīgu solījuma. saņēmu ziņas tikko pārrodoties mājās, pēc šķIbām dziesmām pilna ceļa un bezmaksas alus. pēdējo reizi kad viņu satiku, mēs runājām caur logu. bija pasakaini skaista šī gada vasaras diena, un tā bija tik skaista tieši viņam, jo viņš lūkojās. viņš runāja un lūkojās. nevis acīs, bet tālumā, pāri dīķim. viņā acis bija zilas un skaidras, bezcerīgas un samierinājušās. man tobrīd bija neomulīgi un skaidrs, ka šī nāve tuvojas. man žēl, ka tas piepildījās.
trešā nāve arī atnāca, bet tā noturējās ilgāk nekā bija cerēts. pēdējo reizi viņu satiku 2019. gadā, tā bija ļoti laba tikšanās reize. viņš vēl bija vesels. vairākkārt centos sarunāt vēl vienu tikšanos, bet tās nekad nenotika. viņš bija vienīgais no viņiem, kurš mani mīlēja. un vienīgais no manām asinīm, kurš gāja man līdzīgu ceļu.
ceturtā nāve nav mana, bet tā bija man blakus. tomēr, man joprojām ir neizsakāmi žēl, ka cilvēkam, kurš man regulāri ir burtiski blakus, ir jāzaudē savu mīļāko cilvēku.
turklāt, pēdējās trīs nāves notika trīs dienu laikā.
laikam dienu pirms pirmās nāves pirmo reizi redzēju, kā policija liek līķi ceļa malā zilā somā. tam līķim izrādījās uzvārds kā manam ozolam.
ir smagi nekādas šīs aptuveni divas nedēļas. jūtos vīlusies un pazaudējusi savus brīnumu, tomēr apmierināta un nejukusi. joprojām mēdzu iealkties pēc mana noslēpumainā, vēl neatrastā, mana cilvēka. apsverot šos meklējumus pārtraukt, virzīties meklējumam pretim, ātri attopos, ka tomēr to nevēlos. paklausos draudzeņu padomus, bet es tā vienkārši nevaru. vēroju pārus, domāju, ka daudzi dzīvo melos. it kā tā būtu kaut kāda spēle, kurai nesaprotu noteikumus. to spēlēt izskatās pretīgi. aizeju uz bāru ar cilvēkiem, pārrodos mājās vīlusies. šoreiz pat ne tāpēc, ka esmu kaut ko savārījusi, bet gan tāpēc, ka baidos, ka man varētu izrādīties taisnība. vai arī, ka problēma ir absolūti manī, ko neaptveru. tas pat būtu mierinošākais variants.
ja kaut kam būs lemts mani atrast, tad tam būs mani jāatrod. pagaidām pabūšu mierīgi viena, bet ceru, ka tas nāk
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, May 28th, 2026
| |
03:30
|
dienas ir bijušas nepiepildītas un piepildītas. cenšos koncentrēties uz klusumu, klausīties mazāk, runāt mazāk. sākumā klusums ir sāpīgs un ir pieradums pēc skaņas, tas tik ātri nepazūd. jūties izbadējies pēc domām. katru dienu aug vēlme pēc klusāka, ja ne klusuma. pēdējā laikā jau vairākās sarunās ar cilvēkiem, ar kuriem nav pārāk tipiski runāt, uzpeld temats par stalkošanu. sāku domāt par tā izpausmēm sevī. daudziem apskatos dzimšanas dienas, paskatos, kas pēc horoskopa. naktīs, kad ieslēdzu datoru un slēdzu mūziku, uzmetu aci tam, ko kurš ir klausījies. ja dziesma izklausās interesanta, mēdzu izlasīt vārdus. patīk pasēdēt un padomāt, nez, par ko šie cilvēki dara, ko viņi domā. kaut kur tur arī apraujas mans stalkerisms.
kad biju maza, ābele lasīja manas slepenās dienasgrāmatas, tad tās plēsu, metu ārā, taisīju skandālus. vienmēr turpināju dokumentēt savu dzīvi vismaz kaut kādā veidā. pamatskolā sāku mainīties ar pastkartēm un vēstulēm. sēdēju nomodā līdz rītiem, pārpildot pastkartes vai izvēršoties vēstulēs. izģērbos veciem vīriešiem daudzās mājaslapās, gadiem. mājās joprojām ir kaste ar liecībām no cilvēkiem no puspasaules. dienasgrāmatas dažādos formātos, vārdos daudzos citos formātos, daudz un dažādos radošajos formātos, videoklipos, attēlos. esmu tik ilgi dalījusies ar sevi gan atklātos, gan slēptākos formātos, ka tā ir kļuvusi par pašsaprotamu manis daļu, būt kaut kādā mērā kailai plašākai auditorijai.
reiz man bija draugs, kurš nesen apciemoja sapnī, kur teica, ka ir skaidrā jau ilgāk nekā mēnesi, bet man joprojām no viņa esot bail. reiz viņš mani regulāri iemūžināja savos darbos, jutos kā viņa mūza. lieki piebilst, ka viņš arī bija talantīgākais cilvēks, ko pazinu, lai gan pazīstu tiešām daudz patiešām talantīgu cilvēku. šodien daudz domāju par tekstiņu, ko esmu kaut kur izlasījusi, ja mākslinieks tevi daudz zīmējot, tas nenozīmē, ka mīl tevi, bet gan zīmēt. sasaistīju to ar sevi un rakstīšanu par citiem cilvēkiem. lai gan būt kāda tik redzētai, ka izvēlas vairākkārt tevi iemūžināt darbos (it īpaši, ja to cilvēku mīli), ir ārprātīgi glaimojoši, pēc drauga tās skan kā briesmas. tāpat kā taisīt kopīgos tetovējumus. nākamais plāns ir zīmēt sevi kailu.
uzskatu, ka esmu tik brīva no uztraukuma, jo man nav ko slēpt, neskaitot citu noslēpumus. runājot par to, esmu vienu netīšām kādam izstāstījusi, par ko jūtos ļoti slikti, jo sen tā nav gadījies. tagad tikai ceru un paļaujos, ka viņa izrādīsies uzticama, kāda es nebiju. tā nu, lūk, pēc šīm sarunām, situācijām un pārdomām, esmu aizdomājusies. kā būtu, ja pirmo reizi ievērojamā laikā es kļūtu patiešām slepena? esmu izlēmusi pamēģināt. milzīga iespēja, ka kaut kad atgriezīšos.
noslēgšu savu publiski slepeno rakstīšanas periodu ar īsu stāstu no šī gada -
ziema. vējš. kāpju lejā pa trepēm. mati pūkojas. sarkanais mētelis plīvo. sieviete, bezpajumtniece vai drīzāk dzērāja, palūkojas. piešķildama cigareti, gandrīz rūcienā, nokliedz:
"ragana"
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, May 23rd, 2026
| |
03:30
|
|
šodiena bija produktīvāka. vēl viena mierīga diena darbā. tikko izdarīju kaut ko, ko atliku jau otro mēnesi. tas prasīja pusstundu. tad apskatīju vēl kaut ko, ko atliku nedēļu. to gan bez variantiem nāksies risināt nākamnedēļ. tāda diena, ka nav par ko sūdzēties. vienkārši nesaasināta diena, gandrīz garlaicīga. tieši tā, kā man ir par maz! brīnišķīga bezbrīnumu diena. vienīgi brīnumainā kārtā ēdu brokastis. ēdu arī savus vakardienas viduvējos cepumus ar jauno ik vakara dzērienu, ko pieminēju vakardienas rakstā. varētu paēst vakardienas viduvējo plātsmaizi. ceru uz tik pat brīnišķīgu bezbrīnumu dienu arī šodien, bet pilnai baudai vēl bišķīt produktīvāku. saldus sapņus visiem par kuriem mēdzu fantazēt
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Friday, May 22nd, 2026
| |
04:50
|
|
putniņi čivina. tagad viens ieķērcās skaļāk nekā jebkad. šodien visi jakās, kamēr es tecēju kreklā. šodiena nebija pārāk produktīva darbu ziņā. nav apēsts neviens dārzenis. uzcepu super viduvēju plātsmaizi un super viduvējus cepumus. daudz dejoju un dziedāju. biju aizbraukusi līdz iestādei un ātri vien devos prom. redzēju kādu, kuru negribu redzēt vairs nekad. vēl šodien domās pavāļājās arī jaunas sejas. par kaut ko jau ir jādomā, taisot tās mīklas. domāju par vairākiem zilacainajiem. vēl veikalā redzēju pārāk skaistu puisi ar melnu sunīti, viņam acis, iespējams, bija brūnas. neomulīga diena par spīti visām omulīgajām nodarbēm. āda uzvedas sliktāk nekā ilgā laikā. vismaz otrā atbrīvotības sajūtas diena iepriekšējā romantiskā kandidāta jautājumā. saprotu, ka viņam tāpat, kas gan jau ir labi. nopirku kreimenes. atcerējos nopirkt vegetu. izdzēru tējas kanniņu ar karkades tēju ar kanēli, krustnagliņām un medu, iesaku arī jums. ceru uz produktīvāku rītdienu jeb šodienu
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, May 21st, 2026
| |
03:30
|
vakardien atkal saņēmu ziedu, par ko ieminējos vienu reizi, mēnešiem atpakaļ. man teica, lai minu, kaut kas starp pieneņpūku un dadžiem. nekādīgi nevarēju izdomāt. visas vāzes pie manis ir aizpildītas. labi, viena nav. man ir vāze, kas gribētu būt cita vāze. tā vāze arī laiž cauri ūdeni, pretēji paredzētajai funkcijai. kas sader ar faktu, ka tā vāze gribētu būt cita vāze. uz tās ir uzgleznots arī labirints.
šorīt pamodos un vēlreiz runāju ar cilvēkiem, ar kuriem nav raksturīgi bieži runāt. nerunāju ar tiem, ar kuriem raksturīgi runāt. vienīgais acīmredzamais cikls ir, ka nepārtraukti un regulāri notiek kaut kas neraksturīgs. visapkārt ir haoss, bet atkal, jūtos mēreni. komfortabli skumja. tāpat arī eju dušā, sākumā līdz iekliedzieniem karstā, iznāku drebēdama. saņemot naudu bezprātīgi uzdzīvoju, pēc naudas mierīgi izdzīvoju. šodien esmu teikusi sev gudras lietas. domāju, kā būtu, ja uz šodienu man neviens nerūpētu? izlēmu pamēģināt. ja nesanāca neapzināti par kādu rūpēt, tad šodien, kopš tās domas, man neviens nerūpēja. un ziniet ko? nevienam es arī baigi nerūpēju. tas ir ļoti atbrīvojoši. pat saņēmos būt diezgan produktīva!
vakar uz spoguļa esmu uzrakstījusi "nebaidies būt maiga", šodien skatos, domāju, kāpēc man nebaidīties? kāpēc vispār būt maigai? bet, ja jau vakar uzrakstīju, varbūt to būs jāizlasa citu dienu. nolakoju sarkanus nagus. neraksturīgi daudz šodien iedomājos par kādu, par kuru agrāk bija raksturīgi domāt daudz. šķiet, ka šodiena bija pirmā diena kopš, kad jūtos atbrīvota. ar nepacietību gaidu pārmaiņu dienas, kas pienāks raksturīgi ātri. tad atbrīvota nesajutīšos ik pa laikam, bet atbrīvojums kļūs par periodu. un pienāks raksturīgi regulārais brīnumu katru dienu cikls. vairs nebūs jādomā atbildi, jo būs varianti.
ir pienākušas dienas, kad nav naudas. manas mīļākās kulinārijas dienas! tīrot atvilktnes un dārgākā sastāvdaļa tikai tīra mīla pret spēli un nenopērkams fokuss... pēdējās dienas pārēdos. ko cept, cepumus vai plātsmaizi? labāk abus. jāatceras nopirkt vegetu.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, May 19th, 2026
| |
00:22
|
šis rīts vēlreiz bija pēcpusdiena. tā kā pāris stundas tika nopļāpātas, izlēmu šodien nedoties uz darbu, bet iestādi un padarboties tur. satiku viņu pirmo reizi kopš. saruna ritēja, bet viss likās nepareizi. nekas nav skaidrs! acis saka vienu, vārdi saka citu. ķermenis runā tikai mīklainu neskaidrību. valodas pretojas, teikumi saduras. nesaprotu, kā var būt kaut kas tik neskaidrs. jau labu laiku viss ir bijis viegli skaidrs, un še tev, tagad vienkārši nekas nav skaidrs. pašai arī grūti bija palūkoties, nebija kā ar manu taureni. acīs skatīšanās vietā skatījos un glāstīju citu. gaiss bija mitrs, varbūt vainīgas visas neizraudātās asaras.
ir nācies palaist tik regulāri, ka palaist ir pāris dienu problēma. tur nav ko rēķināt, tas ir izrēķināts. gaisu pildīja nepateikti vārdi, pat nezinu, vai mani, jo nebija nevienas domas. nu, noteikti arī mani, kuri bija aizklīduši un atstājuši mani ar mucas tukšu galvu. tukšumu, ko patīkamākas gaisotnes dēļ neizvēlētos, bet kas tika izvēlēts manā vietā. nodomi un sapņi morfējas pieklājīgā cerīguma trūkumā. tādas mēdz būt risku sekas, ne tikai šampanietis. lai vai kā, katru reizi uzņemos un uzņemtos to risku. pat ja šampanieti vairs nedzeru.
gaisu pildīja arī pateiktie vārdi. plānoja ierakstīt dziesmu. dodoties mājās domāju, cik labi, ka visu pārtrauca. ja nu man nebūtu patikusi viņa balss, kas likās nomierinoša visas citas dienas? tāpēc šodien saņēmos un noklausījos to dziesmu vēlreiz, jo tā nenesīs uz sevis daudz smagāku atmiņu. varēšu patiešām klausīties labu dziesmu un, arī ja izjutīšu grūtumu, tad ļoti, ļoti izturamu.
pateica, ka arī no manis sajūt negatīvu enerģiju konkrētā tematā. es nepateicu, ka uz viņa galda netīšām ieraudzīju papīŗu, kas atklāja dzimtos datus, un jutos tik vainīga, ka pat nerakstīju par to. nu, tagad šis ir nost. nepateicu arī, ka par to pašu tematu izglītoju ābeli ar vārdiem, ka ilgi nevienu nevedīšu. ja tomēr aizietu līdz vešanai, tad ar nosacījumu, ka manā ģimenē viņš būs pienācīgi respektēts un saprasts. ja ne savā, tad manā.
domāju par to, kā dalbajobs teica, ka, neatbilstoši bildēm, redz mani tikai smaidot un smejoties. tad ņēma un atgādināja smagāk kā jebkad, kāpēc slēpju vairumu smaidu un smieklu aiz savas neperētās čaumalas. ienīstu jebko slēpt, bet esmu spiesta.
viņam bieži mēdzu atgādināt kādu, kas viņam darīja pāri, tagad viņš man arī. varbūt tiešām atraidījumi ir aizsardzība. nesaprotu, kas notika. absolūti nekas nav skaidrs. skaidrs ir tas, ka šodien neesmu ēdusi un nezinu kā lai saņemas paēst. acis sūrst un līp. klausos jūras meitiņas skaņdarbu uz riņķi. dejot vienmēr saņemos, šodien pat dziedāt, bet paēst gan nē. pilna māja ar ēdienu, kas pūst kopā ar mani. sēne arī pelē. mēslotie augi dzeltē un vīst. krāsns piededzina. gatavoju negaršīgi. regulāri pārsālu. skaidrs ir arī tas, ka ir pirmais kārtīgais negaiss. kaut tas nerimtos stundām un izdārdētu arī mani. kopumā viss ir labi
ā, vēl! šodien lietū gāju pīpēt. pētīju ziedus. domāju, cik jauki būtu nozagt vienu. tad nodomāju, kāda negantniece esmu, turklāt dienas gaismā. vēl no vietas, ko cienu? kur strādā dārzniece, ar kuru esmu runājusi? prātā likdama sevi kaktā aizšļūcu līdz tālākajam soliņam. tur atradu to... vientuļu baltu tulpi. kāda nozagtu tieši man, slapjā koka gultiņā. tagad tā ir krūzē, starp maniem zagtajiem ziediem
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, May 18th, 2026
| |
02:47
|
man ir ļoti svarīgi rakstīt ne tikai tāpēc, lai sakārtotu domas. arī tāpēc, ka neatceros tālāk par vakardienām. ir ļoti svarīgi dokumentēt notiekošo, lai rastos pierādījums, ka diena patiešām notika. manis pašas atmiņas mani pamet, bet man vajag iegaumēt, ka tur biju. sākšu ar aizaizvakardienu:
vizuāli patīkama diena darbā. čakarīgāko biju paveikusi iepriekšējā dienā, bija palikuši meditatīvie darbi, ko ir vienkārši patīkami stundām neizlaist no acīm. esmu tik pateicīga, ka man ir iespēja teikt, ka mans darbs vairāk uztur manu saprātu nekā to iznīcina. devos prom mazliet agrāk nekā biju iecerējusi.
gāju garām koncertam netālu no pieturas un sapratu, ka tas ir tuvākais naktsdzīvei ko esmu piedzīvojusi mēnešu laikā. vēroju garāmejošos piektdienas ballētajus. ģimenes ar bērniem uz pleciem. pāri, kas gāja grābdamies viens otra pakaļās. puisi, kurš rāpās uz sienas. pusaudzi, kura gāja stāvēt uz ielas, lai kāds puisis viņu novestu nost, divreiz. devos mājās.
nupat kā apritēja trīs mēneši bez alkohola, bet šādas piektdienas ir visgrūtākās. vērojot visus troksnī, vieglā haosā un ar kādu blakus. tad dosies mājās, cerot uz brīnumu, bet pārrodoties sienas būs neviena elpas neiesildītas, ēdiens nebūs gatavs un kaut ko noteikti būs jāmazgā. ja galīgi nepaveiksies, odīs komposta spainis vai miskaste nebūs aiztaisāma. bet! tādās situācijās, vienmēr var sevi iepriecināt, aizejot iztērēt kaut drusciņ naudas.
dodoties darīt tieši to, mani pārņēma kāda vieda doma. ziedus drīkst zagt, bet tikai piektdienās, jo tad ir daudz citu vēl lielāku negantnieku, ko ķert. tā nu viedo domu piekopu vienu vai divas reizes atpakaļceļā.
aizvakardiena:
devāmies pārgājienā. smidzināja lietus. pirmo reizi šogad pūtu pieneņu sēklas. jūra bija rāma. daudz smaržoju ķērpjus. jūrā peldējās divas pīlītes. ar zaru gar krastu zīmēju pīlītes. pinu smilgas. jūra ik pēc soļa skaloja man ārā dāvanas, ik pēc soļa pa spalvai. tad brīnišķīgu sēni. tad domās teicu jūrai, labi, pēdējo dāvanu un dodos atpakaļ pie pārējiem. tā man vēlreiz ko skaloja, un paņēmu savu pēdējo dāvanu. tas bija neliels, gaiši zils taurenis, kurš izrādījās dzīvs. viņa spārni bija salipuši, un uzskatīju to par savu misiju centies palīdzēt viņam atlabt.
tā nu mēs staigājām, es un mans taurenis. sargāju viņu no smidzinošā lietus, kopā sildījāmies, kopā ēdām šašliku, kopā pīpējām cigaretes. kopā sēdējām uz bluķa, kopā pētījām jūru. ar laiku varēja just, ka viņš sāk turēties stiprāk. tad reizēm sāka pamāt man ar rociņu. atklāju, ka uz viņa kopā salipušajiem spārniem pielipusi viena pieneņu sēkla. pirmo reizi dzīvē esmu tik dziļi lūkojusies acīs taurenim.
drīz vien bija jādodas mājupceļā, tāpēc, lai taureni pasargātu no laikapstākļiem, izraku viņam nelielu bedrīti zem pludmales ģērbtuves. uzsēdināju taureni uz neliela koka gabaliņa, un ieliku bedrītē zem jumta žūt. pasargāts varbūt atgūsies. ja jūs kādreiz redzat Carnikavā nelielu, zilu taureni, tad ziniet, ka varbūt viņš ir svarīgākais taurenis manā dzīvē.
atpakaļceļā nozagu ziedošas ābeles zariņu. pašā apakšējā zara lapiņā ir kūniņa. redzēju, ka tur arī pakustējās maza aste.
vakardiena:
nogulēti iecerētie plāni. lēna diena. tīrīju māju. centos paraudāt, nesanāca, bet ilgi nodejoju. tagad gan, rakstot par taureni, kāda asara notecēja. tik un tā, tas nav vajadzīgais, izraudāmais daudzums. pagatavoju čili. karkades tēja, nez kāpēc, garšo kā bebru dziedzeru tinktūra. čili, nez kāpēc, garšo kā zivju eļļa. izmazgāju veļu. biju dušā. varētu paēst naksniņas. grūti rakstīt par emocijām. gribu uz klubu kratīt pakaļu
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|