|
Monday, August 31st, 2026
pretzel
|
6:48a
doing a little happy dance in my underwear while listening to Justin Bieber 😂
|
(1 comment | ir ko piebilst)
pretzel
|
6:32a
labāk nerakstīšu par to, kā man riebjas atgriezties pie darbiem. pietiek, ka to jau vienreiz uzrakstīju. labāk uzrakstīšu par kaut ko skaistu.
sestdien, kad braucām prom no Salacgrīvas, pirms tam devos pastaigāties. upē bija laiva, tajā bija vīrietis. kad viņš pamanīja, ka velku no somas ārā telefonu, viņš pasniedzās pēc airiem, un tieši tajā brīdī es sapratu, cik skaists ir mākoņu atspīdums upē. gribējās iesaukties, lai nedara tā, lai tikai neķeras klāt airiem, jo tad izbojās atspīdumu... bet tas būtu bijis savādi, ja es būtu kaut ko tādu viņam no tilta uzsaukusi, vai ne? tā nu Jums tagad pašiem jātic, ka vienu brīdi tas bija skaists skats.
autobusā iekāpjot pirmais, ko ievēroju, bija spāres piespraudīte, ko šoferis bija nolicis redzamā vietā, laikam nokritusi kādam pasažierim. es ticu tādām zīmēm no visuma. šo uztvēru kā iedrošinājumu. slikti un droši vien jāsāk uztraukties tad, ja visu tulko kā zīmi no visuma, vai ne?
facebook pievienojos grupai "Woman 40+ Getting leaner, Stronger and healthier".
|
(ir ko piebilst) Sunday, August 30th, 2026
pretzel
|
9:58a
tie štrumenti ir paletes nazīši. tādu krāsu sauc par Venēcijas dzelteno. tā smaržo terpentīns.
I. teica, ka jaunākā meitiņa maza būdama reiz esot viņam pajautājusi, kā var dabūt cilvēka krāsu. tas šķiet tik mīlīgs jautājums, ko tikai bērns var uzdot, manuprāt. teicu, ka man arī par to tagad ir jādomā. I. apsolīja kādreiz parādīt, kādas krāsas ir jāsajauc. ar Lauru vēl neesmu iepazinusies, bet Markusu un Paulu esmu satikusi.
es beidzot izgulējos. tas ir viss, kas man bija vajadzīgs. tas lielākoties ir vienīgais, kas man liek justies labi. ja jūtos slikti, tas lielākoties ir neizgulēšanās dēļ. man ir vajadzīgas 7 - 8 stundas miega.
pēdējā atvaļinājuma diena. es negribu atgriezties pie darbiem. tātad esmu vesela.
līst jau tik rudenīgi. savu rudeni atradu jau pirms pāris nedēļām. kad atgriezāmies no garas jūrpastaigas, redzējām to pašu Salacgrīvas bomzi, kurš te vienmēr jau ir priekšā visur, kur vien eju. viņš klusiņām sēdēja netālu no laivu piestātnes, skatienu notēmējis uz Salacas satikšanos ar jūru.
|
(ir ko piebilst)
pretzel
|
9:57a
exulansis
- n. the tendency to give up trying to talk about an experience because people are unable to relate to it—whether through envy or pity or simple foreignness—which allows it to drift away from the rest of your life story, until the memory itself feels out of place, almost mythical, wandering restlessly in the fog, no longer even looking for a place to land.
|
(ir ko piebilst) Friday, August 28th, 2026
pretzel
|
9:40a
viss šausmīgi sāp, viss vienlaikus, it kā kopā ar visu to lieko, ko nēsāju sev līdzi, būtu nometusi arī savas bruņas. atbraucu uz Salacgrīvu, lai te padirnētu vēl pēdējās dienas pirms atgriešanās pie darbiem. kā izpaužas dirnēšana? pamodos agri, ietinos pledā un stāvēju uz balkona tik ilgi, kamēr vairs nebija nekā, par ko raudāt. bet tas viss ir uz labu. es to zinu. tas viss ir jāizraud. jāpārsāp.
te jau tagad ir tik kluss. rudenī te laikam viss izmirs.
tā arī šovasar neredzēju spāri.
|
(2 comments | ir ko piebilst)
pretzel
|
6:34a
vienu dienu I. man pajautāja, kāda ir dzīves jēga.
es teicu, ka nav dzīvei nekādas īpašās jēgas. mūsu vecākiem bija mazliet garlaicīgi, varbūt arī viņi viens otram pajautāja kaut ko no šī paša jautājuma sērijas, tāpēc nav īsti godīgi, ka mums tagad jādomā, kā nomaksāt visus rēķinus, vai būsim izgulējušies, lai varētu izdarīt to mazumiņu, ko no mums gaida, un jāuztraucas par to, vai otrs cilvēks jūtas laimīgs pirmkārt jau pats sevī un tad vēl arī būdams mums blakus...
es gribu nopirkt sev Kinder olu. simts gadus tā neesmu darījusi. šodien noteikti nopirkšu. vienkārši jau sēžu pie durvīm ieņēmusi zemo startu un gaidu, kad atvērsies veikals. uzrakstīšu, kas tajā olā bija iekšā, labi? es gribētu kādu no muminiem, bet diez vai man tā paveiksies.
|
(4 comments | ir ko piebilst) Thursday, August 27th, 2026
(2 comments | ir ko piebilst) Tuesday, August 25th, 2026
amuks262
|
5:01p
Otrdiena, 25. augusts, Mainca
Sveiki Cibā!
Kopš Aribella ir prom, doma, ka pēc 3 dienām nāksies pamest Maincu ir kļuvusi vēl biedējošāka. Es nevaru arī pastrādāt. Pirms divām dienām man likās, ka ir traki - skatījos rīlus IG, bet nenojautu, ka būs vēl trakāk - nāksies lejupielādēt HER. Nolēmu, ka taču esmu daļa no visas jaunās pasaules un tā ir liela mūsu laika burvība sakontaktēties ar sveišiniekiem internetā. Mani senčusenči tādu iespēju pat nevarēja iztēloties, man ir jāizmanto šis dabas dotais brīnums un jāsatiek kāds, ar ko fiksi pakliedēt vientulību. Un vienmēr kā pašcieņas attaisnojums palīdz mani geju draugi un Grainderis. Manā dzīvē bija daudzas dienas, kurās vienkārši vēlējos būt gejs Grainderī. Un mīļīe! Kopš vakardienas sapnis ir piepildīts. Nu esmu lesbiete HER. Jau vakar vakarā pie manis atbrauca Alice. Viņa ir trans sieviete, kurai priekšā ir skaidrs mērķis. Viņas plānos ir vismaz 10 ķirurģiskās operācijas, no kurām trīs jau ir paveiktas. Viņa strādā par ķīmijas laboranti, daudz pelna, brauc ar vecu, sagrabējušu auto, ilgojas pēc mīlestības un regulāri iet uz skaistumkopšanas procedūrām. Brīnišķīgs tips, tieši manā gaumē ar visu savu savdabību. Alice patiešām ļoti ilgojas pēc mīlestības, un es diezgan ātri pamanīju, ka viņa sāk izturēties arvien sapņaināk. Man tādu sajūtu nebija. Nolēmu, ka pavadīsim lielisku nakti, bet neaudzēsim ziedus, jo es tāpat pēc 3 dienām braukšu prom un nevēlos viņu sāpināt. Lai gan tagad, kad Alice ir prom, apšaubu pati sevi. Negribas drāmu un sirdsapziņas pārmetumus, bet tomēr gribas tieši to. Viņa vakarnakt ieradās ap 21.30. Mēs uzreiz devāmies uz veikalu, nopirkām biezpienu, bezkaloriju garšvielas "salted caramel" un "chocolate chip cookies", mellenes, smūtiju un želejkončas. Tad gājām uz kalnu pīpēt kāsi. Daudz smējāmies, gājām pie manis. Norunājām līdz četriem rītā, bijām nogurušas, gājām gulēt. Nākamajā rītā skatījāmies vācu "Saimnieks meklē sievu", dzērām kafiju un braucām uz centru meklēt jaunas bezkaloriju garšvielu garšas. Pa ceļām atgriezām slimnīcā Aribellas kruķus. Tad bijām C&A, nopirkām viņai jaunu mēteli. Tā pašpārliecinātība, kas uzauga viņas acīs bija tīrs dabas skaistums, jauna piedzimšana. Viņa spoguļojās un es fotogrāfēju. Es novēlu viņai piedzīvot daudz jaunu, skaistu mēteļu. Pieauga sajūta, ka negribas, lai diena beidzas. Un tā ir baisa sajūta. Itkā tev kāds grasītos atņemt roku, itkā tev tūliņ būtu jālien atpakaļ ledusaukstā ūdenī. Vienojāmies, ka aiziesim uz kebabu, ko rekomendēja viņas bijusī. Runājām par politiku, Alice šķita arvien brīvāka un vieglāka. Un man sāka palikt arvien grūtāk un grūtāk. Tad gājām uz mašīnu un viņa centās mani pierunāt braukt pie viņas. Viņa stāstīja par visām savām neatvērtajām bezkaloriju garšvielu burciņām, proteīna kafijām, cigarešu paciņām, kāšiem un maizes cepšanas rīkiem. Viņa stāstīja, ka dzīvo viena un viņai ir tik daudz pledu, ka būtu pilnīgi žēl, ja es neatbrauktu. Tomēr katram piedāvājumam es atradu arvien jaunu attaisnojumu. Viņa teica, ka dos man ritalīnu, lai varu uzrakstīt savas esejas. Tad uzreiz padevos un piekritu, bet tālāk viņā kaut kas noraustījās, un viņa izspļāva: "Ak, bet es negribu tev traucēt eseju rakstīšanu." Un šoreiz es neatbildēju ar "tu netraucētu". Es vienkārši turēju sakostus vaigus un neko neteicu. Viņa mani atveda mājās. Jā, es jūtos vientuļi, bet šķiet, ka varēšu nogrūst to darbos. Ir rudens, iedegšu sveci. 50:10. Neskatīšos telefonā, koncentrēšos un rīt no rīta iešu uz mākslas muzeju. Jāiztīra šī piesmakusī lesbiskā dvēsele.
current mood:  indifferent
current music: The Smiths - Meat is murder
|
(ir ko piebilst)
(ir ko piebilst)
adinkra
|
8:29a
Kaimiņi rajonā ieviesuši gailīti mājsaimniecībā. Tā nu viņš tur vokalizē, bet, ja mans kaimiņš nebūtu teicis, ka tas gailītis, es vēl ilgi neiedomātos.
Visdrīzāk tas ir bēbis, nupat starp visiem tiem ķē ķē ļē ļē sāk parādīties arī pa kikerigāā :D
Jāsmejas katrreiz, kad dzirdu.
|
(ir ko piebilst)
pretzel
|
6:43a
- 20 kg
ļoti ilgi biju iekš obesity class II, tad ļoti ilgu laiku biju obesity class I. tagad beidzot esmu overweight kategorijā. laikam āķis ir beidzot lūpā, es sāku saprast, ka tajā visā ir savs kaifs. daru visu pati, pielietojot veco labo "mazāk rij un vairāk kusties" metodi. visvairāk priecājos par to, ka saldumus vairs neēdu praktiski nemaz. neko sev neesmu aizliegusi, kādreiz varu kādu šokolādes gabaliņu apēst, vnk neprasās. ir tāda sajūta, ka kaut kas ir mainījies manās garšas kārpiņās. ja kaut ko vispār kārojas, tad kaut ko no zivtiņām... humuss uz ķelmēnu rupjmaizes... man vispār garšo vienkāršs, mājās pagatavots ēdiens. patiesībā visu to pašu ēdu, ko vienmēr esmu ēdusi, tikai daudz mazāk - 55. kumoss garšas ziņā ne ar ko neatšķiras no 5. kumosa. starp citu.
man ļoti palīdz tas, ka iztēlojos, patiešām savā galvā mēģinu uzburt, kā nez dzīvo cilvēki, kuri , manuprāt, gan skaisti dzīvo, gan skaisti izskatās, piemēram: https://www.youtube.com/shorts/5fOrL0tdWLA
ir daudz vieglāk kustēties. no 110 kg laikiem atceros sajūtu, ka veļos kā bumbiņa, nevis eju.
no negatīvā - man vairs nekas īsti neder, viss kļuvis par lielu, maisveidīgs. jaunas drēbes nepērku, jo ceru, ka šis vēl nav viss. tagad mans vecums ir nolasāms, paskatoties uz ādu, kas ir man uz kakla, kā dēļ gribas nēsāt bītlenes, šalles.
ja šo lasa kāds, kuram ir grūti šobrīd noticēt, ka var būt arī citādi... es apsolu, ka var. es patiešām ļoti ilgi nēsāju sev līdzi lielu svaru un neticēju. citi man ticēja, bet kāds no tā labums, ja es pati neticēju? tas notiks tad, kad tam jānotiek, nevis tad, kad citi pat ja saudzīgi, bet tomēr piebikstīs, ka "klau, tā vairs nevar, kaut kam ir jāmainās...".
man patīk domāt, ka tajā visā ir iesaistīts arī kaut kas tāds mistisks (varētu pat teikt, ka haruki-murakamisks), ne gluži ar prātu izskaidrojams.
|
(4 comments | ir ko piebilst) Saturday, August 22nd, 2026
pretzel
|
5:47a
mammas dzīvoklī viss kā 2020. g. , jo ne man , ne mammas vīram nekad nebija spēka tam visam ķerties klāt.
rosos, šķiroju, krāmēju to visu pa kastēm, maisiem, līdz atrodas kaut kas emocijas uzjundošs (kalni ar mammas zālēm, tēta reiz atvesta grāmatiņa "Sonne, weck den Igel auf", kuru man patika aplūkot bērnībā, jo atšķirībā no multfilmas par ezīti miglā patika un nebiedēja ilustrācijas).
nedēļa būs pagājusi, pārgurušai velkoties mājās un katram garāmgājējam apsolot, ka manās mājās turpmāk viss būs tikai vienā eksemplārā un tikai pats nepieciešamākais (te gan arī tagad nekā daudz no mantām nav, jo par visu vairāk dzīvē nemīlu sajūtu, ka apaugu ar lietām).
maisu ar prom nesamajām vai ārā metamajām mantām tiešām ir daudz un visi ļoti smagi. esmu tik nogurusi, ka jau trešo nakti ir nemiegs - aizverot acis aizvadītā diena vēl ilgi ņirb gar acīm un kājas kā pilnas ar svinu.
sajūsmā par gaidāmo tīrīšanu, jo man ļoti patīk kaut kam tādam ķerties klāt, ja zinu, ka būs daudz darāmā. ja ir tikai mazliet jāpietīra, tas vairs nav tik forši.
vispār laikam rudens, jo rosos un dziedu sev zem deguna "četras sveces ar tumsu runā", vienīgi tālāk nezinu vārdus, tāpēc dziedu, ka "četri kurmīši kafiju dzer".
I. aplūkoja manu vecāku bildes un teica, ka esmu līdzīgāka tētim. es piekritu. man no tēta ir neglītums, bet no mammas - slikta veselība.
|
(ir ko piebilst) Thursday, August 20th, 2026
sramgni
|
1:08p
oš
Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers.
|
(ir ko piebilst)
(ir ko piebilst)
(ir ko piebilst)
sramgni
|
11:41a
kā es pīpēju 2
Aiziešu uz klases salidojumu un parādīšu urlām, kā es pīpēju cigareti.
|
(6 comments | ir ko piebilst) Wednesday, August 19th, 2026
sramgni
|
10:28p
SEL
Nekad vairs nebūs tāda seriāla kā Serial Experiments Lain.
|
(ir ko piebilst)
pretzel
|
6:03a
man bija slikts garastāvoklis, tāpēc pajautāju I., kāpēc viņš tā dara. es nenocietos un piezvanīju viņam uz darbu. viņš teica, ka viņam esot sajūta, ka būdams man blakus viņš grimst, jo man neesot pašai savu sapņu. tā tas ir, man tiešām nav sapņu, es arī neatceros, ka man kādreiz tādi būtu bijuši. atšķirībā no manis I. ir pilns ar sapņiem, viņā tie san kā bites stropā. man liekas, ka viņš mani nepadzen no savas dzīves tikai tāpēc, ka es nelišķēju. turklāt es labi saprotos ar viņa mammu, jo viņa ir precīza manis kopija. viņa vienmēr vaimanā, cik vissirslikti, un pieraksta uz lapiņas to cilvēku vārdus, kuri ir viņai piezvanījuši vārda dienā. tad es parasti saku, ka tā tiešām ir, viss ir slikti un drīz kļūs vēl daudz, daudz sliktāk, tāpēc mums vajadzētu pasteigties, lai varam apēst vēl vienu porciju debesmannā. dienas atlikusī daļa paiet domājot, kas mainītos, ja man pēkšņi rastos kāds sapnis, būtu stimuls to īstenot. vai tad I. vairs nebūtu sajūtas, ka viņš grimst, kad esam kopā.
|
(ir ko piebilst) Tuesday, August 18th, 2026
pretzel
|
9:23a
6 gadi kopš mammas vairs nav paiet šodien.
es tagad ēdu garšīgu (iz)virtuli, man ir kafija un es domāju par rudens tuvumu.
šodien paiet arī 5 mēneši kopš satiku I., kurš ir savāds cilvēks, jo viņš manā dzīvē gan ir, gan nav, jo saka gan to, ka mani mīl, gan arī to, ka man vajadzētu ļaut viņam iet. viņam ir tāda smieklīga sejas izteiksme, kad viņš saka to otro. kā cilvēkam, kurš ilgi ir lasījis rīta avīzi, tad metis šai nodarbei mieru un ar balsī skaidri izlasāmu vilšanos pateicis kaut ko tādu kā "nav nekā jauna uz šīs pasaules". es vienmēr domāju, ka man vajadzētu pajautāt, kāpēc viņš tā dara, proti, kāpēc viņš saka divas tik atšķirīgas lietas, bet man tik ļoti patīk šī viņa sejas izteiksme un es tik ļoti gribu to redzēt atkal, ka baidos kaut ko sabojāt, turklāt nesen mēs noskatījāmies Kindzadza un tagad viens otru ik pa laikam uzmundrinam ar dziesmu "mама, мама, что я буду делать? mама, мама, как я буду жить?".
nesen dzirdēju skaistu teikumu, ko gribu te pierakstīt, jo tas ir labs teikums, kas man palīdz, proti, "es būvēju savu dzīvi apkārt zināšanai, ka esmu un būšu viena".
|
(ir ko piebilst)
pretzel
|
12:37a
aizvakar saplēsu vīna glāzi, vakar tējkannu. abas mazgājot izslīdēja man no rokām tādā brīdī, kad domāju, ka tagad gan nevajadzētu būt neuzmanīgai. t.i., es neesmu pārliecināta, ka tieši tādi vārdi, kādus tagad pierakstu, iešāvās man prātā tobrīd, bet skaidri zinu, ka biju ļoti fokusējusies. vīna glāzes stikla lauska atstāja divus čūskas kodienam līdzīgus punktiņus pie plaukstas locītavas. man patīk, kā tie izskatās.
atradu C. ielā vēstules, ko tētis bija sūtījis vēl manai neprecētajai mammai. bija pārsietas ar sarkanu aukliņu, kas atgādina makrame diegu. tēti trešdien satikšu, tad atdošu. jāatzīst, ka šo vēstuļu saišķi es nofotogrāfēju, tad ieliku somā, nesot trīs reizes apstājos un pavēru somu, it kā tie būtu kaltēti jūraszirdziņi, kas man jānogādā drošībā. apskatījos google, kā tagad izskatās tajā adresē, ko tētis uz aploksnes norādījis kā savu, un apņēmos, ka kādreiz tur aizbraukšu. ceru, ka šonakt sapņošu par daudziem maziem mezgliņiem, mezglu zvaigznāju.
|
(ir ko piebilst) Monday, August 17th, 2026
pretzel
|
10:29p
zini, no rītiem es pēc kafijas joprojām steidzos ar tādu sajùsmu, it kā būtu pats Kjetil Krogstad iemiesojums.
savādi, jo man ir tāda laba sajūta, ka es visu daru pareizi. viss ir nepareizi, bet liekas, ka tā vajag.
I. teica, ka es esot bērns tik ļoti lielā mērā, ka uz mani neesot iespējams dusmoties.
man šķiet, ka esmu dzīvē par visu samaksājusi, pat trīskārši. varbūt tāpēc šī sajūta, ka nekas tāds manā dzīvē vairs nemainīsies ne lielos vilcienos, ne mazos tramvajos, ir tik ļoti priekšplānā nemitīgi.
vēl domāju, ka gribu gailenēs, bet bail satikt lāci. vienīgi labi, ka tad, ja satikšu, vairs nebūs jāuztraucas par ērcēm.
vispār viņas neatšķiru, līdzi tādām aktualitātēm nekad nesekoju, bet vienu dienu pēkšņi ieraudzīju, kādā kleitā tērpusies ir kailija dženere kaut kādās draudzenes kāzās vai kur nu tur. vienkārši sāku skatīties un sapratu, ka man patīk tāda kleita... noskaidroju pat, kas tā par kleitu. lūk.
|
(ir ko piebilst)
|
