|
Sunday, January 11th, 2026
(ir ko piebilst) Saturday, January 10th, 2026
pretzel
|
5:50a
Vispār ir tik savādi, ka šajā milzīgajā manis ietvarā joprojām ietilpst maza meitenīte. Viņa ir apvainojusies un raud, un viņa vicina dūrēs savilktas plaukstas, jo viņai visu laiku vajag, lai viss būtu godīgi. Viņa jau labprāt ierāptos klēpī jebkuram. Bet tas nebūtu godīgi.
Vispār es domāju, ka dzīve tādā ziņā ir sasodīti skumja padarīšana. Tiklīdz tu saproti, ka kādam esi svarīgs, tu automātiski par to cilvēku aizmirsti. Ne ātrāk un ne vēlāk. Tieši tajā mirklī. Zināmā mērā. Pārnestā nozīmē. Bet es domāju, ka kaut kur ir jābūt kādam, kurš saprot. Un lai kā arī tur nebūtu... manu plīša lācīti tagad sauc _[viņa uzvārds]_.
|
(ir ko piebilst)
pretzel
|
3:56a
Simba
kādreiz (ļoooti sen) pavisam mazliet mācīju angļu valodu privāti. tajā ģimenē toreiz viņiem bija viss, ko vien sirds kāro. puikam varēja būt gadi 10, es nemaz īsti nezināju, bet nu tāds vecums starp bērnību un pusaudža gadiem. viņam bija cukura diabēts. es sākumā nesapratu. pēc tam tikai sapratu, kad man pateica. ļoti foršs puika, ārkārtīgi apķērīgs. noteikti zinu, ka no viņa iemācījos daudz vairāk, nekā viņš no manis. nu un viņiem bija kaķītis. persijas. un kopš tā laika es visu laiku domāju par kaķīti. B. ielas pagalma kaķītis ir tikai mani pēdējie 3 gadi. pirmais kaķītis noteikti bija šis. visādi man te ar to domu par kaķīti iet, bet zinu, ka pamazām, pašai to nemanot, "ja man kādreiz būs kaķītis" ir pārvērties par "kad man būs kaķītis". tad nu kad man būs kaķītis, saukšu viņu par Simbu.
|
(ir ko piebilst) Friday, January 9th, 2026
pretzel
|
7:32a
vakar āgenskalnā iekāpu 21. autobusā , bet tur bija sakāpuši medicīnas studenti, trīs meitenes, runājās par kaut kādu pārbaudījumu, apsprieda jautājumus. bija interesanti paklausīties, es uzreiz saspicēju ausis. meitene, kas sēdēja pie loga, bija vissmukākā, jo izskatījās garlaikota, it kā viņa visu zinātu tāpat, bet nealktu pēc iespējas izcelties ar savām zināšanām. ātri vien viņa ielika ausīs austiņas un pievērsās garāmslīdošajai pilsētai.
|
(ir ko piebilst)
(ir ko piebilst) Thursday, January 8th, 2026
pretzel
|
6:53p
Šī man ir visgrūtākā ziema, kādu vispār esmu piedzīvojusi. Parasti man ziemas patīk. Viss nākas caur šausmīgu piepūli. Aiz matiem sevi velku pie darbiem. Kad esmu pastrādājusi, spiežu sevi iet pastaigāties. Citur lasu gados vecāku vīrieti, kurš raksta skaistus atmiņu tēlojumus, veltītus savai mīļotajai, kuras vairs nav uz šīs pasaules. Reizēm ļoti aizkustina, citreiz gribas aizsūtīt viņam niknu vēstuli. Ilgi tu vēl pa to tumsu tur kūņosies, dūņu rūķi?
Atceros, bērnībā laukos pie omītes, tēta mammas, bija tāda milzīga bieza zaļa sega, deķis ar biezu pildījumu, ar kuru sasedzos ziemās. Pa dienu ar māsīcu izdauzījāmies pa mežiem. Vakarā palīdu zem tās segas. Tā sega bija šausmīgi smaga, smaržoja pēc kaut kā veca. Omīte ar to segu vienmēr apklāja katlu ar izvārītiem griķiem - lai neatdziest.
|
(ir ko piebilst) Tuesday, January 6th, 2026
pretzel
|
4:34a
nopirku spilgtu fuksiju rozā matētu lūpukrāsu un milzīgus riņķu auskarus čūskas ādas krāsā
pārdevēja, izbesījusies par manu "nē, šis tomēr nebūs īstais tonis, kas man padomā", man novēl pavasari
bet īstā ziema tikai tagad sāksies
es priecātos, ja tuvojoties manai dz-dienai iestātos spelgonis
jo man patīk tas vārds - spelgonis
es vispār domāju, cik labi, ka pasaulē ir kaut kas tāds kā parunāšanās par laikapstākļiem
tās nekad nav garlaicīgas sarunas
ja vien tu pats neesi garlaicīgs cilvēks
manuprāt
bet, jā
sastādu sarakstu ar lietām, kas man atgādina par viņu
izrakstu šo to no viņa sūtītajām īsziņām
it kā tās būtu valstis un to galvaspilsētas, kas man ir jāiegaumē
bet visu laiku domāju, cik lieki tas viss ir
we could be nice to each other
nice to each other
|
(ir ko piebilst) Sunday, January 4th, 2026
pretzel
|
1:29p
diena kopumā tāda, it kā es klausītos kādā, kurš stāsta, kā brīnumainā kārtā pēdējā brīdī kāda pārpratuma dēļ nav iekāpis lidmašīnā, no kuras pāri palicis viens metāla puteklītis
sniegs aukstumu padara paciešamu
vientulīgums vismaz ir godīgs
|
(ir ko piebilst)
(ir ko piebilst)
pretzel
|
7:53a
daniel.mp3 - green to blue (slowed + reverbed)
nav nekā tāda, kas nebūtu pa spēkam pirmajam malciņam kafijas un pēc tam arī lēni noskrubinātam kruasānam ar mandeļu skaidiņām pa virsu
vienkārši nav
viss atkal ir labi
tumsa pamazām saruks
“With total rapture and delight he talks about the birds which he can see from his prison window, and which he had never noticed before, when he was a minister. Now of course, after he’s been released, he doesn’t notice the birds anymore, just as beforehand."
|
(ir ko piebilst) Friday, January 2nd, 2026
pretzel
|
8:15p
es nezinu, kāpēc es vienmēr atduros pret vienu un to pašu sienu - es nedrīkstu neko vēlēties
izriju vannu ar salātiem: sarkanais kāposts, sāls, citrona sula, ķiplokdaiviņa un majonēze
iešu gulēt, te šovakar nekas vairs nenotiks, visa jautrība vienmēr ir citur
|
(1 comment | ir ko piebilst)
pretzel
|
6:31p
mīļkadrs no 36 filmiņkameras tvērumiem
tas ir čaka ielas skatlogs
apmēram pirms nedēļas ķerts mirklis
es nevarēju paiet garām
vairs tur šo sunīti neesmu redzējusi
tā bija pirmā un laikam arī paliks vienīgā reize
tur kādreiz bija veikals
tagad tur kāds mitinās
ik pa laikam tur parādās visdažnedažādākās kompozīcijas, aiz kurām aizķeras skatiens
un pēc kurām var spriest par attiecīgo gadalaiku, mēness fāžu ietekmi uz cilvēku vai ko citu, ko nu katram tajā labpatīk saskatīt
piemēram, šodien tur manīju rakstāmmašīnu, kurai bija pielikti brieža ragi
nezināju, ko domāt,
bet man sagribējās to paklabināt
|
(ir ko piebilst)
pretzel
|
11:56a
viņš atrodas agrā 2. janvāra rītā, kad man trakoti sagribas atņemt sētniekam lāpstu, jo ir tik bezcerīgi, ka viņš nav piezvanījis visu dienu vakar, ka līdzēt varētu tikai slapja mugura, fiziska sevis nokausēšana.
viņa balsī ir uzpirkstenis no manas vecmāmiņas šujampiederumu lādītes.
viņam ir tāda kā "L" burta formas rēta zem acs, par kuras izcelsmi viņš izstāsta, taču šorīt es vairs nezinu, vai ticu tam stāstam, bet tas nav arī tā, ka tas būtu svarīgi vai ka man tik ļoti vajadzētu uzzināt īsto iemeslu. tas ir gana stindzinošs stāsts, man nav iemesla tam neticēt.
mēs vēl neesam satikušies, bet randiņejamās drēbes esmu atradusi un rūpīgi pārlikusi pāri krēsla atzveltnei, lai nesaburzās.
|
(ir ko piebilst) Thursday, January 1st, 2026
pretzel
|
9:06a
vakar snigšana skaistāka par jebkuru no redzētajiem salūta sprakšķiem
ilgi staigāju, atgriežoties kāds kāpņutelpas nīkstošo palmu bija aptinis ar krāsainām gaismiņām, tā padarot skatu vēl skumjāku
šorīt ledusskapja magnētiņkalendāru nomaiņa un sajūta, ka varu beidzot apsēsties
janvāris būs ilgs un grūts, jo darbi
ja manā dzīvē kaut kur ir kārtība, tad darbos
vakar tētis pie jaunumu plaukta šķirsta Ingas Ābeles "Mīlamā", un man gandrīz jāatzīstas, ka es būtu darījusi tāpat
A. stāstīja, ka sapnī bija redzējusi, ka tētis nopircis zirgu, samaksājis par viņu 5 tūkstošus, lai tiktu pāri grāvim
man vakar tik ļoti patika palīdzēt sagriezt sastāvdaļas R. uz ballīti līdzņemamajai picai
es visu laiku jautāju, ko vēl varu palīdzēt sakapāt, man joprojām ir sajūta, ka es gribu kaut ko sagriezt sīkos gabaliņos
varbūt tā arī darīšu
|
(ir ko piebilst)
pretzel
|
12:50a
"On Twilight" by Mary Ruefle
I read the poem of a student and in the poem God wandered through a room picking up random objects - a pear, a vase, a shoe - and in bewilderment said, "I made this?". Apparently God had forgotten
making anything at all. I awarded this poem a prize, because I was a judge of such matters. I was not really awarding the student, I was awarding God; I knew someday the student would pick up his old
poem and say in bewilderment, "I made this?", and at that moment his whole world would be lost in the twilight, and when you are finally lost in the twilight, you cannot judge anything.
|
(ir ko piebilst) Wednesday, December 31st, 2025
pretzel
|
6:35p
biju ciemos pie tēta
kur viss ir tik pārdomāts un kur man vienmēr sakrīt uz nerviem, kā A. pret tēti izturas
līdzīgi man riebjas, kā daža laba radio personība uzrunā visus, kas piezvanījuši uz tiešo ēteru, uz Tu
man riebjas tāda tutošanās
kas tev tas cilvēks ir? tu ar viņu kopā esi cikturtos pudus sāls izēdusi?
to laikam neciešu vairāk par visu
bet, jā
bijām staigāties uz mežu, bija tāda saulaina diena, beigās man apnika iet, bet es ievēroju, ka tēta gaita līdzinās omiņas soļu likšanas manierei
viņš tieši tāpat iet salicis rokas aiz muguras, mazliet gāzelēdamies
un promejot tētis iesāka dziedāt kaut ko un es sāku dziedāt līdzi, jo tā bija tik zināma melodija, bet es nezinu, kas tas tāds bija
man jāpiezvana tētim un jāpajautā
tramvajā kādam zvana melodija bija no ilgais ceļš kāpās
es vēl tagad nevaru sasilt
"A huge amount of freedom comes when you take nothing personally." - Kate Moss
|
(2 comments | ir ko piebilst)
(ir ko piebilst)
pretzel
|
8:41a
it’s like booking a flight on a doomed plane
man ir žēl šķirties no 2025, bet nu labi, lai nu tā būtu, ja jau tam tā ir jābūt, ka jānomet vecā āda
parasti ar mammu vienmēr vecgada vakarā noskaidrojām, kādā krāsā jāsaģērbjas, lai pienāktu laimīgs jaunais gads
uguns zirgs, man nav nekā sarkana, bet tas nekas, es vēl nepazīstu savu auļošanu
|
(ir ko piebilst)
pretzel
|
5:52a
vienu dienu skatos uz saules apspīdētu ēkas fasādi un zinu kaut ko citu. man neviens nepatīk. man neviens nepatīk. man patīk, kā tas skan. bet saule, kas apspīd šo māju. bet mandarīnmiziņu kapsēta. bet sapnis, kāds var nosapņoties tikai gada priekšpēdējā dienā, man šķiet. tik daudz darāmā. viņš, kurš žvadzina pie savas bikšu jostas piekārtās manas brīvības atslēgas, jau nu tiešām nenoskaitīs man dzejoli, es iedomājos. bet tad viņš noskaita visskaistāko dzejoli.
|
(3 comments | ir ko piebilst) Monday, December 29th, 2025
pretzel
|
8:13p
krekliņš aizturētas elpas rakstā
tādā pirmdienas vakarā, kad krusa ar maziem vāveres nadziņiem skribinās pret palodzi, kad pasaule tūlīt tūlīt, vēl pavisam mazliet, bet galu galā grasās ievelties jaunā gadā, kad krustmāte no Līvāniem ziņo, ka viņas kaķi vairs neēd ne slapjo, ne sauso barību, kad virsrakstos Brižitas Bardo nāve (bet es biju domājusi, ka viņa jau sen ir mirusi)...
|
(ir ko piebilst)
|
