> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi

Sunday, September 20th, 2026

nelabrit

3:24p Šorīt nesanāca normāli pagulēt. Sākumā cēlos, jo bija sapūties vēders, pēc tam mani uzmodināja stiprs lietus un krītošas ozolzīles. Kamēr rakstu šo ierakstu, dziest manas pusapēstās brokastis - olas, maizīte un bekons, bet manai šī rīta jau otrajai kafijas krūzei gan nekas slikts nenotiks. Es pat būtu gatava uzreiz pēc tam uztaisīt vēl trešo, it kā tas varētu palīdzēt ar pelēkumu. Šodienas plānā bija divas tikšanās, bet vienu jau sanāca pārcelt uz rītvakaru. Citkārt mani kaitina laiku pārcelšana, bet šodien izjūtu par to atvieglojumu. Vispār labprāt visu šodienu nogulētu, lai vakarā varētu ar mierīgu sirdi iet atkal gulēt. Tomēr šai iegribai, protams, pretošos. Nākamās divas nedēļas ir atkal kārtīgi aizpildījušās ar visādām lietām un sarunām, lai gan biju sev nosolījusies piebremzēt un censties ieplānot arī "brīvās" dienas. Reāli nesaprotu, kā man agrāk izdevās šo visu vēl savienot ar darbu. Nav brīnums, ka biju tik sagurusi. Citreiz ar draugiem mēdzam nedaudz iegremdēties pirms-covid/covid-laika atmiņās un tad es vispār sevi vairs neatpazīstu. Tad man varēja būt studijas, pašpārvalde, nakts maiņu darbs, citas haltūras un vēl visa socializēšanās, kā arī vēl socializēšanās veidošana. Tagad tas viss šķiet jau briesmīgi tālu un arī kaut kādā mērā pat neprātīgi (un atļaušos klusiņām arī piebilst, ka nevajadzīgi). Ja tagad mēģinātu tādā režīmā dzīvot, man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši izslēgtos, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, tā maukt galīgi nav nevienam vajadzīgs. Vajag vairāk domāt par ilgtermiņu. Vakardien paliku mājās un nodarbojos ar xbox un datora skaļruņu savienošanu, kas bija briesmīgi čakarīgi, bet beigās man izdevās un tas pat nebija tik sarežģīti. Jāatzīst, ka tas mani aizrāva pat nedaudz vairāk par pašām videospēlēm. Pēc tam izgāju savā jau pierastajā nakts pastaigas maršrutā, bet Nameja krastmalā notika kaut kāds liels korporatīvais pasākums un tur bija neadekvāts mašīnu daudzums.

(1 comment | ir ko piebilst)

Saturday, September 19th, 2026

nelabrit

1:37p Mans ķermenis vienlaikus jūtās gan tāds ļenkans, gan izkustēšanās vēlmes pilns. Varbūt tas ir rudens. Varbūt pēc šī ieraksta veikšanas papraktizēšu kādu yoga with adriene for beginners video. Vēl šodien pamodos ar sajūtu, ka gribu beidzot braukt mājās, lai gan pamodos savā dzīvoklī... kurā dzīvoju jau 3 gadus... te ir visas manas mantas. Man par šo jau sāk veidoties tāds viegls satraukums, jo šķiet pirms divām dienām/naktīm sapnī redzēju sava dzīvokļa durvis no ārpuses, bet bez roktura. To kāds bija nolauzis. Kāpņu telpa pilnībā atbilda reālajai situācijai dzīvē. Tur īsti nebija nekādu sižetisko līniju. Vienkārši nācu no kaut kurienes mājās un nevarēju tikt iekšā. Pamodos bez situācijas risinājuma. Turklāt es tik reti redzu sapņus un domāju, ka varbūt tāpēc nedaudz sāku uztraukties, lai gan tagad ikdienā cenšos tomēr neko daudz neķert karstu un arī pārāk daudz neieciklēties. Tas vienkārši nenāk par labu nervu sistēmas atjaunošanai, kam savukārt vajadzētu būt manai īstajai top prioritātei. Vakar biju Alepo dzimšanas dienas svinībās un bija ļoti jauki. Sen nebiju bijusi tik daudz cilvēkos un patiesībā nebija nemaz tik slikti. Satiku arī vairākus sen nesatiktus cilvēkus. Pēdējā laikā man gan tā gadās aizvien biežāk, lai gan savus paradumus neesmu īpaši mainījusi. Manā prātā šis ir tikai kārtējais pierādījums, ka pasaule pati vienmēr visu saliek pareizajās vietās.

(1 comment | ir ko piebilst)

(4 comments | ir ko piebilst)

Friday, September 18th, 2026

nelabrit

2:13p Atceros, ka vakar naktī pastaigājos un pastaigas laikā iedomājos kaut kādu domu, kura likās perfekta priekš ieraksta šeit, bet diemžēl šodien to vairs neatceros. Tikai zinu, ka tajā brīdī atrados uz Daugavgrīvas un Meža ielas krustojuma. Ja atnāks atpakaļ, apsolu noteikti dot ziņu, jo man šķiet, ka tas bija kaut kas ģeniāls. Ja, protams, atmiņa neviļ. Vēl vakar biju uz Uļas filmu. To gan atceros ļoti skaidri.

(ir ko piebilst)

Wednesday, September 16th, 2026

nelabrit

5:19p Šodienas plānā tieši 0 obligāti izdarāmo lietu. Šonakt atkal nevarēju aizmigt, bet pēc 4h miega jūtos pārsteidzoši enerģiski. Pēc divām nedēļām braucu uz Pērnavu un pēcāk vēl uz Tallinu, tāpēc pēdējās stundas pavadu laiku organizējoties un iegādājoties biļetes, paralēli klausoties Vikerraadio. Pēdējās dienas mani māc patīkama ilgošanās sajūta pēc Tartu vasaras skolas - cilvēkiem, pilsētas, uz to laiku noīrētā īpatnējā dzīvoklīša uz Tähe ielas blakus Barlovas bāram un iešana ciemos pie igauņiem, kuri vienmēr galdā lika sviestmaižu kūku un kaut kādus dīvainus salātus, piemēram, rīvētus burkānus ar ananāsiem vai ar majonēzi sajauktu seleriju, valriekstus, vīnogas un ābola šķēlītes. Savukārt, no balzama glāzītēm dzērām mājas vīnus. Man pat nedaudz pietrūkst dzīvošana bez aizskariem. Dzīvoklī, kuru biju noīrējusi tā pat nebija izvēle, jo tur gluži vienkārši saimnieks nebija pat par to iedomājies. Jāatzīst, ka tagad vakaros arī aizvien biežāk vilcinos aizvērt žalūzijas. Par spīti tam, ka dzīvoju pirmajā stāvā. Atceros, ka nejauši tur sastapos ar vienu profesoru (laikam no eiropas valodas studijām) un mēs runājām par to, kā šādā veidā dzīvojot patiesībā ārs ienāk mājās vairāk, nekā mājas iznāk ārā. Protams, man kā ne-vietējam esot lielāka interese skatīties iekšā katrā logā, bet normāli cilvēki parasti tā nedarot. Papildus, ja mēs visi šeit dzīvojam kopā (sabiedrībā), tad kas tieši būtu slēpjams? Šis jautājums mani kaut kā aizķēra visvairāk, jo līdz šim sēdēšanu pie loga uztvēru vairāk performatīvi, t.i., citreiz, kad man nesanāk pieslēgties nepieciešamiem rakstu darbiem, tad es performatīvi strādāju pie loga, lai to varētu redzēt arī citi. Kontekstam, mans logu izvietojums ir ļoti pateicīgs šādām izrādēm. Tomēr, kad šo adresēju sarunā, tad uz mani paskatījās ar mulsumu, sakot, ka esmu taču mājās. Diemžēl, man neizdevās toreiz precizēt, kas ar to īsti domāts un viss beidzās tādā pusvārdā, jo vasaras skolas koordinatorei, kura visu to laiku arī klusi sēdēja pie mūsu galdiņa palika nedaudz slikti, tāpēc devos palīdzēt atrast viņai viņas vīru, bet, protams, pēc tam vienkārši pazudu citos cilvēkos. Tas arī bija mūsu pēdējais vakars tur. Labi, bet, ja tā kārtīgi padomāju, tad laikam vienīgā lieta, kas man īsti pašlaik no tām nedēļām nepietrūkst ir nemitīgā sastapšanās ar trepēm. Visādi citādi domāju, ka varētu tur dzīvot.

(4 comments | ir ko piebilst)

Tuesday, September 15th, 2026

nelabrit

4:04p Šodien jūtos vairāk samiegojusies, nekā parasti. Pat par spīti tam, ka šodiena ir saulaina. Man ir sajūta it kā es kaut ko bastotu, lai gan zinu, ka esmu tieši tur, kur man jābūt - savās mājās. Nav arī tā, ka es nezinātu, ko darīt, bet pagaidām jūtos it kā laiks būtu bezgalīgs. Ziema nekad nepienāks. Intuitīvi zinu, ka vislabāk būtu vienkārši aizbraukt uz jūru, bet praktiski tā ir atkal tikai viena no lietām manā tā jau garajā sarakstā. Gribu atsākt celties no rītiem un iet gulēt nakts pirmajā daļā. Gribu ēst veselīgi un regulāri. Gribu iet biežāk pirkt dārzeņus uz tirgu. Gribu katru dienu izpildīt vismaz vienu Keelelend igauņu valodas stundu. Gribu atrast labi apmaksātu darbu, lai varētu biežāk izbraukt no Rīgas. Gribu apprecēties, uzcelt māju un iestādīt tās priekšā ozolu. Bet tā vispārīgi arī jāatzīst, ka pēdējos mēnešus (varbūt kopš pavasara) pirmo reizi jūtos dzīvē tik labi un savākti. Kā redzams, daudz pievēršos domām par to, ko gribu. Protams, neejot ārprātīgās galējībās, uzskatu, ka ir labi par šo jautājumu ik pa laikam padomāt intensīvāk. Manā privātajā dienasgrāmatā esmu daudz pievērsusies arī jautājumam par to, kā nezinu, ko gribu. Tas pilnīgi noteikti man bija grūtāk risināms. Citreiz tāpēc man ir sajūta, ka dzīvoju šajā pasaulē jau ļoti ļoti ilgi un esmu nogurusi, bet tad atceros, ka tā vispār nav taisnība un viss ir kārtībā.

(ir ko piebilst)

Sunday, September 13th, 2026

nelabrit

2:35p Šodienas plānotais pārgājiens diemžēl atcēlās, bet mierinājumam pasākums transformējās par pusdienām un šašļiku. Sāku jau sabēdāties, bet tad atcerējos, ka varu jebkuru dienu arī pati aizbraukt uz jūru, jo man tāpat nav nekas īsti tāds darāms. Izjūtu zināmu pretestību no saviem tuvajiem pieņemt rudens ierašanos, bet man gan ļoti patīk šis vieglais drēgnums. Man patīk gari mēteļi, džemperi un biezās zeķubikses. Kad pirms 4 gadiem pārvācos atpakaļ uz Rīgu (vispār ap šo pašu laiku), tad visur pilsētā bija izlīmēti plakāti ar uzrakstu "Rudens sauc atpakaļ Rīgā". Tā es te arī turpinu justies sasaukta.

(ir ko piebilst)

Friday, September 11th, 2026

nelabrit

7:02p Diemžēl vakarnakt nekādi nevarēju aizmigt un šodien piespiedu kārtā nācās doties uz centru, kur ir vienmēr par daudz cilvēku. Parasti šādās dienās cenšos darīt tikai maksimāli mierīgas lietas. Nu, neko. Atceros, ka naktī dažbrīd mēģināju izštukot kāpēc nesanāk aizmigt, bet pie nekādas prātīgas atbildes nenonācu. Jāatzīst, ka arī pārāk intensīvi šim jautājumam necentos pievērsties, jo intuitīvi sajutu, ka kaut kas aizgājis greizi smadzenēs ar ķīmisko sastāvu. Padzeršu uztura bagātinātāju “stresscontrol” un visam vajadzētu salikties atpakaļ pareizajās vietās. Diemžēl, tur neko nevar padarīt. Tu, cilvēks, vari darīt visas pareizās lietas uz pasaules, sevi nemitīgi čubināt un izprast, bet tāpat kaut kas ik pa laikam uznāk. Agrāk tas man drausmīgi lika pārdzīvot un katru reizi šķita, ka viss jāsāk pa jaunam. Es gan parasti arī jutu tā tuvošanos. Ķermenis tad paliek tāds stīvāks. Kaut kas sāk sāpēt. Šoreiz uznāca tā negaidīti, bet man šķiet, ka tas tāpēc, ka lielāko daļu lietu šajā bezdarba laikā daru garšļaukus. Vienmēr atcerēšos, kā oma bērnībā visu laiku teica “tīrība mājās - tīrība prātā”, un arī kā viņa parasti dusmās vienmēr sāka mazgāt dzīvokļa grīdas. Es šo teicienu bieži esmu izmantojusi darba vidē dokumentu pārvaldības optimizēšanai un vēl nez kam, kur nepieciešams motivēt kolēģus. Tāpēc pašlaik sāku aktīvi nodarboties ar dzīvokļa sakārtošanu, noteikti tādā ziņā jūtos jau labāk. Principiāli atsakos ļauties šādiem sajūtu uzplūdumiem. Vairāk cenšos šo uztvert, kā neērtību, kā saaukstēšanos. Starpcitu, šodienas “konsultācija” bezdarbniekos bija tieši tik bezjēdzīga, cik to paredzēju. Vienīgā laba ziņa, ka nākamreiz var sazvanīties arī tiešsaistē. Ejot atpakaļ, pie zinātņu akadēmijas kaut kāds jokains vīrietis man iedeva gaisa buču un teica “nu, maziņā, kā tev iet?”. Ļoti sen nebiju bijusi šādā situācijā, nedaudz abstulbu un atbildēju “noteikti labāk, nekā tev”. Tā, protams, bija mana lielākā kļūda, jo viņš turpināja kaut ko mēģināt man teikt līdz pat krustojumam, kur par laimi viņu pārtrauca cits pēc paskata tikpat jokains vīrietis. Tagad man ir izprintēta darba meklētāja dienasgrāmata (lai gan klātienē vairs nebūs jāiet), kurā man norādīts, ka jāpiesakās trīs konsultanta atlasītām vakancēm. Neviena no šīm vakancēm neatbilst īsti manam tēmu lokam, divas no tām atrodas arī pilnīgi otrā Rīgas malā un visas no tām ir krietni zemākā atalgojumā, nekā saņēmu iepriekš. Cilvēkiem ļoti patīk runāt par valsts pārvaldes darbinieku skaita samazināšanu. Teiktu, ka vajadzētu sākt tieši ar "pakalpojumu" iestāžu pārskatīšanu. Doma pēc būtības laba, bet, ja valstij nepietiek naudas, lai nodrošinātu kvalitatīvu izpildījumu, tad kāda jēga. Šī 15min “konsultācija” maksāja darbinieka algu, telpu īri, aprīkojumu un veselas 5(!!) apdrukātas papīra lapas. Pēc tam jāaizpilda obligāta anketa caur QR kodu, kura tiek palaista caur gov.lv lapu, kas liecina, ka anketa visdrīzāk arī vēl maksā naudu. Tajā maksimālais vērtējums, ko varēju ielikt bija “ļoti labi”. Ja pareizi atceros no skolas laika, tad tas ir tikai 8 no 10. Man šis izmaksāja kopā ar braukšanu ap 40min laika, 1,50eur un diskomfortu. Vispār, man šķiet, ka varbūt tai darbiniecei arī bija nekomfortabli. Viņa gan uz beigām nedaudz atmaiga. Iešu tagad mizot ķirbi, burkānus un kartupeļus, lai gatavotu rudens zupu. Visvairāk šobrīd kārotos ieiet karstā vannā.

(2 comments | ir ko piebilst)

Thursday, September 10th, 2026

nelabrit

8:43p Sveiciens maniem jaunajiem draugiem un citiem klabētājiem!! Gribēju tikai dot ziņu, ka priecājos, ka man bija iemesls atkal šeit iežurnalēties un paskatīties, kas labs un jauns apkārt notiekās. Pašlaik dzīvojos bezdarbnieka režīmā, kurā katru dienu jūtos kā svētdienas pēcpusdienā. Rīt jādodas uz pirmo nozīmēto karjeras konsultāciju. Pēdējo reizi šādās muļķībās biju spiesta ielaisties divus gadus atpakaļ. Lai gan jāatzīst, ka atceros, ka pēc šīs "konsultācijas" toreiz jutos tik dusmīgi, ka piekritu iet strādāt vienā projektā jau nākamajā dienā. Tiesa, šogad esmu daudz savāktāka, nekā tolaik, tāpēc nedomāju, ka ļaušos šai provokācijai vēl otro reizi. Pēc tam plānoju ieiet tirgū pēc dārzeņiem, lai pagatavotu krēmzupu un atklātu sev personīgi rudens sezonu. Svētdien (īstajā, nevis sajūtu svētdienā) ieplānots mazs pārgājiens gar jūru Vakarbuļļos un gribu tur nedaudz apsaldēt deguntiņu vai vienu kājas pirkstu (tiešām ne vairāk, jo nav laika slimošanai). Kā arī vēl es tur vēlos apēst vai nu dzidro, vai poļu ābolu, kas sagriezts vidēja izmēra šķēlītēs. Apsolu vēlākais (visdrīzāk) pirmdien ziņot, kā man ar šo būs izdevies. Šī gada vasara sanāca tik ļoti piepildīta, ka mani pat nesaskumdināja šodienas lietus. Esmu gatava beidzot arī no mājas dabūt ārā visas pludmales smiltis. Nāc, nāc, rudentiņ, apskausimies šoreiz cieši. Nebaidies. Cerībā, ka jums arī iet labi, xoxo

(1 comment | ir ko piebilst)

Tuesday, September 8th, 2026

sramgni

11:42a avīzes Es nelasu avīzes.

(3 comments | ir ko piebilst)

sramgni

11:26a suņu galvās Mēs nezinām, kas noticis šo suņu galvās.

(ir ko piebilst)

Monday, September 7th, 2026

sramgni

1:09p nu čau Čau, viss labi?

(2 comments | ir ko piebilst)