|
|
Thursday, January 1st, 2026
| |
02:59
|
2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,
trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,
trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,
trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,
trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-06-03 19:21:00 dārgā dienasgrāmata,
vairs nerakstu visu nepareizo iemeslu dēļ, bet paralēli cenšos arī savilkt kopā visu to, ar ko cīnos jau mēnešiem. paliek vieglāk, bet šķiet, ka esmu apēdusi lielu daļu pati sevis procesā. centos parūpēties par visiem visur, par ko neesmu saņēmusi ne atvainošanās, ne pateicību. protams, tas jau nav iemesls, kāpēc daru ko darījusi, bet būtu patīkami tikt novērtētai. otrais aliņš, esmu iestādē, neko nedaru, sasalusi. ir daudz labāk daudzās nozarēs, ir tāpat daudzās citās. varētu rakstīt daudz, bet tagad šeit mani mēdz lasīt vairāk kā neviens, tāpēc pastāv milzīga iespējamība, ka uztaisīšu jaunu, šifrētu sviesta cibu, par kuru nevienam neatklāšu. pēdējā laikā sviesta vietā izmantoju dzintara baraviku kausēto sieru un daudz attopos jūrā, kas ir viens no augšupceļa apliecinājumiem. vai kāds, lūdzu, var iekomentēt detaļās kā iet? par ko gribas papīkstēt? ko jūs gribētu, lai jums uzjautā?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-05-12 21:15:00 dārgā dienasgrāmata,
šķiet, ka jāsāk rakstīt mazāk par sajūtām. tomēr šī nav privāta dienasgrāmata, un tiem, kuri uzmaldās šiem rakstiem, varētu būt nogurdinoši lasīt, cik slikti viņai visu laiku iet. bet jā, šodien olas atkal nav stiprākas
pamodos, iegāju dušā, aizbraucu pa darīšanām. pēkšņi tur bija vārds dažādās krāsās. vēl ne pārāk sen nebija, zinu, jo vienmēr esmu brīnumu izlūkos. šodien gan tam nebija spēka, braucu transportā, lūkojos pa logu, tad netīšām ieraudzīju dzeltenos burtos. varbūt kādu dienu ieraudzīšu arī atverot ārdurvis. bet, vai arī tā nav sava veida čakarēšana? rēgoties apkārt
aizvakar bijām pie jūras, pa ilgiem laikiem devu sev aptuveni divas minūtes brīvas skriešanas, atļaujoties elst un būt absolūti neglītai. neviens tik tālu nebūtu varējis diži ievērot manas nepilnības vai dzirdēt kā elpoju. jūrai, savukārt, nav jāattaisnojas. skrēju, smējos un dziļi elpoju. smiltīs par piemiņu palika izplūdušas, smagas pēdas. galva bija karsta, lūdzu vējam, lai tas izvēdina lieko galvā esošo. tas lika aizdomāties par to, ka sen datoram nav izsūkti no caurumiem putekļi
atceros kā pāris gadus atpakaļ strādāju vasaras darbu muzejā, ko katru rītu mazgāju ar dīķī sasmelto ūdeni. žūšanas aromāts tikai pastiprināja telpu esenci, kā arī fakts, ka suvenīros pārdevu dzīvnieka dziedzeru brīnumlīdzekli. tas bija gads, kurā bija anomāliski daudz zilu taureņu. muzeja otrā stāva logos gandrīz katru dienu bija iemaldījušies citi taureņi, parasti raibi, kuri sitās pret logu, nevarot tikt ārā. tā nu es katru dienu priecājos nest viņus atpakaļ ārā. viens no viņiem ilgi nevēlējās mani pamest, satraucos, ka satraumēju spārnu, bet tad aizlidoja. varbūt vienkārši pateicās. tajā laikā gan rakstīju privāto dienasgrāmatu, ko katru darba dienu ņēmu līdzi. tad sākās periods, kad slaukot grīdas no nekurienes sāka uzrasties stikla bumbiņas. viņas radās un radās, es vācu mājās. agrā bērnībā devos uz sarkano krustu, lai beidzot satiktu ārstu, kas atklāja manu diagnozi. viņš deva man kasti ar mantiņām, es izlasīju visas stikla bumbiņas. vēl muzeja pienākumos ravēju, lasīju dažādus augus telpu kompozīcijām. atlēju ģipša maskas, lai biedētu takas staigātājus. vienreiz ieradās arī mana friziere, un atstāja telpām lielu ziedojumu. vienu dienu sākās ārprātīgs negaiss, paliku tur ieslodzīta, vēroju zibeni, lidojošos zarus un lietusgāzes. bija patīkams aukstums un iespēja piedziedāt pilnas telpas, sienas atskaņoja dziedāto man atpakaļ. tur es jutos laimīga
vēl laimīga es jutos autobusa braucienā Austrijā. klausījos zemāk minēto dziesmu, šoferis adrenalīnīgā transporta vadīšanas manierē lika mazliet ielidoties, kalni palīdzēja. mirklī tiešām tapa skaidrs, ka arī man ir sapnis
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
2025-05-12 01:40:00 dārgā dienasgrāmata,
piektdien, uz pusnakts pusi atkal dega ēka. priekš tādas vietas kaut kas deg diezgan bieži. vairākas no dedzināšanām radīja kāds vīrietis, kurš bērnībā vizināja mani ratiņos, mazliet paaugoties mīlēju spēlēties ar šķiltavām. tagad, šķiet, ka viņš ir cietumā. gāju ārā uzpīpēt, paskatīties kas notiek un pasaukt mājās kaķi, bet viņš nenāca. tā nu nevarēju aizmigt
sestdien, gulējusi četras stundas no pieklājīgai funkcionēšanai vajadzīgajām divpadsmit, pamodos, lai saprastu, ka kaķa joprojām nav. logs visu nakti bija vaļā, ja nu atnāks, bet plakstiņi no negulēšanas bija pretīgi silti. tas siltums sajūtu ziņā atgādina to reizi, kad ar Nīderlandes draudzeni vidusskolā pieēdāmies eļļainu un ķiplokainu zivi un piedzērāmies sarkanvīnu. vēlāk vēmu biezu, siltu sarkanvīna zivs putru.
jebkurā gadījumā, kaķis drīz vien atnāca, lai gan parasti jūt dienas, kurās braukšu prom un nerādās mājās uz to laiku. mana teorija ir, ka viņam nepatīk atvadīties. savukārt šoreiz viņš bija ļoti drosmīgs un pārradās, nomierinot manus uztraukumus un pat pavadīja līdz mašīnai. šoreiz gandrīz negribējās raudāt braucot prom, jo zinu, ka garā atgriešanās nāk arvien tuvāk un mans kaķis beidzot mani pavadīja nevis aizmuka. vilcienā gulēju pār saviem mugursomā saliktajiem ķērpjiem, krustam, divām bibliotēkām neatdotām grāmatām, metāla krūzei, tējām un dažādiem citiem absolūti svarīgiem niekiem. bija karsti, kāja tirpa, čurāt gribējās, daudz cilvēku. aizmugurē bērniņš iepriecājās par vilcieniem, tāpēc pa kluso pasmaidīju. devos uz iestādi uzjaukt masu un izdzēru aliņu. tad devos pie viņas, lai kopā dotos šopingā. izdzēru vēl vienu aliņu. pirmo reizi rokās turēju simts dolārus, viņš pateica, ka tur ir četri simti. viņa pateica, labāk lai noslēpj, ka tik nepazūdot. man pilnīgi neticējās. pēc šopinga atgriezos un pamanīju, ka dolāri ir noslēpti. tad noticēju. vakara gaitā sāku gan dzirdēt, gan redzēt detaļas, ka reizēm šķita, ka man noteikti jābūt kādai slimībai. un vēl trakāk, ka iespējams ir cilvēki, kuriem es ļoti nevēlos, lai izrādītos taisnība. tā būtu reize par biežu un reize par smagu kārtējās nepatiesības dzīvošanai
katru reizi, kad šķita, ka kaut kas nav kārtībā teicu sev, ka nē, ir gan. katru reizi, kad apzināti klusēju, nedomāju, ka rīkojos taisnīgi. katru reizi, kad runāju, nebija pamatu ticēt, ka kāds dzird. jutos kā starpniece un kārtējais ķeksītis. ja ne manipulēta, tad laikam, iespējams tikusi ar to galā pati. naktī aizmigu jau atkal lūdzot dievam, tad nožēloju izsverot paliekošās sekas
vakar pamodos laimīga būt sava dzīvokļa gultā. aptinu ap roku rožukroni, kas mierina trauksmi un simulē klātesamību. šķērsoju ielas ar uzliktām austiņām, sāku skatīties pa malām uzejot uz ceļa. iestādē mazliet tiku filmēta draudzenes noslēguma darbam un klačojāmies. transportā mājās apliku rokas slepenā sevis apskāviena imitācijā un jutu, ka starp krūtīm mazliet norimst. mājās rakstīju neformāli formālus e-pastus, smējos par kaķīšu video, apraudājos par gulbju, pastiprinātāk ieķēros Gordonā Remzijā, tagad cenšos noskaņot sevi šodien pamosties ar kaut mazliet stingrākām olām. tomēr esmu vienīgais cilvēks, kas patiešām var būt sev klāt
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:58
|
2025-05-09 00:32:00 dārgā dienasgrāmata,
pamodos, atkal tīrīju, atkal mazgāju. man patīk sterili un ķīmiski aromāti - tīrīšanas līdzekļi, benzīns, tinktūras, krāsas, terpentīns, tāpēc mazgāju atkal ar hloru. uztaisīju mikroviļņu krāsnij ievas pārvērtības, tvaicēju, berzu, berzu. tad gan mājas oda pēc etiķa, kas gan nav aromāts, kuru vēlētos saost biežāk. no alvejas atdalīju bērniņus. nopirkām augsni un aliņu. pagatavoju atkal fajitas. biju uz pagrabu pēc pirmā, pagājušogad vārītā ābolu ievārījuma. ledusskapī noliku burciņu uz zivju tefteļu konserviem, līdzņemšanai uz Rīgu. izbrauciens ar Peugeot. aizbraucām uz dārzu pēc sēklām. tad uz pamestu muižu, kurā ne pārāk sen atrada mirušu vīŗieti. tur vēl varēja sajust nāves klātesamību, lai gan caurvējš bija dzirkstošs pavasaris. devāmies tālāk, mākoņi bija tuvu horizontam un ezers spogulis. vakars lillīgs un rāms. ierodoties mājās, iespraudu dobē nezināmus, appelējušus gladiolu sīpolus, iesēju lobēlijas un aplaistīju ar mēslojumu, kam jau kā gadu beidzies derīguma termiņš. atradu arī rudzupuķu un pīpeņu sēklas, pakaisīju tās apkārt dobei. vai tagad vispār šīs lietas ir jādara? vai vispār appelējuši sīpoli ir stādami? vai laistīt ar vecu mēslojumu bija laba ideja? nav ne jausmas, bet man ir teorija, ka dārzam patīk, ka tev ir pohuj. man liekas, ka dārzs vienkārši grib savu feju. tā nu paplivinājos tur ar tām sēklām. tad nomazgāju rokas, nomazgājos pati, un tagad esmu šeit. jau rīt jādodas atpakaļ, joprojām neko neesmu mācījusies. kāpēc lai es vēlēties doties atpakaļ? kaķim atradu divas ērces. atstāju tukšu pannu uz ieslēgtas plīts, attapos tikai no roktura plastmasas smakas, kas arī nav mans mīļākais aromāts
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:58
|
2025-05-08 00:59:00 dārgā dienasgrāmata,
beidzot! šķiet, ka atkal kaut cik elpoju! kā tajā teicienā, kurā zāle ir zaļāka tur, kur to laista. ierados. tīŗu. tīru. tīru. visus apčubinu. visiem pasaku kaut ko labu, vai, viņu labā, nesaku neko. paziņojumus tinu prom. mūziku klausos klusāk. dušu un izlietni ar visādām skābēm notīriju. māju hlorā izmazgāju. podu izberzu. augus apsmidzināju. lapas šodien notīrīšu. dobi izravēju. vispār, netālu no dobes kabelim tur uztaisīja alu, un sameta akmeņus pie manas dobes. ļoti labi, ka tā. pacilāju akmeņus. izmetu peli. atradu ērci. vajag ieplānot ērču poti. šogad atkal daudz ērču. bēniņus pavācu. kurināmo sagādajām. taisu pušķus. daudz ēdu. daudz guļu, daudz sapņoju. pārāk daudz sapņoju. un ne tik saldi kā agrāk. vienu dienu nogulēju piecpadsmit stundas. ābele pa visu logu zied. nosūtīju tīģera dāvanu maisiņā, sniegpulkstenīšu vāzē dobes tulpi un muskares ceļojumā uz Rīgu. bija priecīga. griežu daudz augļus. dārzeņus plānās pusripiņās. cenšos palēnināt tempu. pa ilgiem laikiem pagatavoju fajitas. šoreiz pat nokomplimentēja, tas tāds rets pasākums. kaut kad jāaizbrauc uz muižu. kaut kad vispār jāmācās. nekad neesmu bijusi Kolkā, bet ir nojauta, ka kādreiz nāksies tur padzīvot. gribu makšķerēt un kūpinātas, ķiplokainas zivis. produktivitāte nogalina inovāciju. vairs nav spēka nekam skriet pakaļ. un, ja tā cītīgi padomājam, tad tam tā vispār nevajag būt. ja es būtu dzīvnieks, tad jūtos kā kamielis, kas, vispār, ir polāri faktam, ka esmu
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:57
|
2025-05-04 20:16:00 dārgā dienasgrāmata,
vilciens maršrutā Rīga-Daugavpils, bez pārsēšanās.
vakardien pamodos vēlu un centos nemaz necensties steigties. piekūpināju dušas telpu ar vīraku, izslēdzu lielo gaismu un ieslēdzu lampiņas. duškabīnē stāv kursabiedrenes taisītā vāze ar Maskačkā saplūktajām ievām, kas, pāris dienas tur stāvējušas, sākušas mazliet ost pēc kaķu čurām. ievu ziedlapiņas, ņemot dušas eļļu, sniga uz apakšā sēdošajiem sāls skrubjiem, un tā nu lēnā garā centos tapt tīrāka. pēc tam devos pirkt pirmo tinamo tabaku un pakaļ gāzes caurulei, lai to uzdāvinātu Liepājas laiku labākajai draudzenei, kurai atvaļinājums no Nīderlandes. drīz vien pēc atgriešanās mājās ar ābeli devāmies uz roka koncertu baznīcā, lai, diemžēl, paskatītos televizoru skaistā vidē. ābele nesen teica, ka neesot laika paskatīties televizoru, redz, Dievs darbojas noslēpumainos veidos! uzreiz pēc koncerta devos uz nočņiku, lai nopirktu tualetes papīru oops!, ko nesu mājās boss maisiņā. vienatnē ķiķināju par to visu ceļu mājās. piemājas pustukšajam ceriņu krūmam nolauzu pāris zariņus, lai papildinātu vāzes un pamānītu pastāvējušo ievu aromātu. drīz vien ieradās mīļā draudzene ar savu puisi, kurš uz viņu skatās ar vismaigāko mīļumu un kurš iemieso tik daudz ko, par ko viņa man skaļi sapņoja gadiem atpakaļ. esmu ļoti priecīga par viņiem, zinu par un esmu reāllaikā redzējusi daudz viņas izaicinājumu un ciešanu. bet reizēm, pēc smaidīgiem priekiem par viņas laimi, pamanīju savus lūpu kaktiņus klusi pamanoties uz mirkli egocentriski noslīdam, uzdodot sev skaļi nedzirdamu jautājumu, kāpēc tā nevēlas gadīties arī man? dzērām sarkanvīnu, pīpējām melnas cigaretes, ēdām vīnogas, vafeļu torti, itāļu šokolādi un serenādes. klausījāmies Mocartu, Moldovas repu un Ramšteinu. saprotot, ka ar vienu vīna pudeli uz trim būs par maz, ciemiņi izveda mani ceļojumā. attapāmies klondaikā, kur biju pirmo reizi un spēlējām biljardu, ko arī darīju pirmo reizi. no blakus esošā kluba rigonda cauri sienām sitās panikas lēkmju vērti basi, un tur noteikti dodas tikai virs pusmūža mednieces leoparda kleitās. favorītkokteilis šoreiz bija persiku punšs. Liepājā gan mūsu draudzeņu dueta kopfavorīts bija tekilas saullēkts, ko neviens netaisa kā to laiku bārmenis Fonteinā. klondaikā vienu mirkli skanēja mūzika un bija atmosfēra, kas lika sajusties mājīgi divtūkstošdesmito gadu veidā, tā it kā varētu padzert vīnogu sulu no kristāla glāzes un paspēlēt draugiem.lv mafiju un juicy, paklausīties train un kings of leon. azartam pieaugot biljarda spēles gaitā, mūsu kompānijai pievienojās sieviete vārdā Natālija, kura, sapucējusies un ietērpusies sarkanās lūpās, nakts vidū ieradās viena pati, bezvadu austiņās klausoties moldoviešu mūziku, mīksti smaidot un vienmēr mazliet dejojot. beigās izrādījās, ka gan viņa, gan mana draudzene, abas nākot no Balviem. ātri vien pienāca rītausma, tiklīdz mēs izgājām, lai dotos prom sākās īstais šovs - puiši treniņtērpos sāka kauties par laiku un kādu pēc dzēriena izmisušu sievieti nelaida iekšā, un viņa solīja atriebībā uzsūtīt saeimu. es ceru, ka viņa tā arī izdarīja. atbraucot mājās paēdu ceptus pelmeņus, uzrakstīju ozolam un saldi aizmigu.
šo pēcpusdien pamodos, uzzvanīju ozolam un sapratu, ka esmu pazaudējusi talonu, bet labi, ka šodien bezmaksas transports. tagad dodos mājās. beidzot. sieviete blakus rindā adīja ar rozā diegiem, vīrietis spoguļa atspulgā vēroja mani un bērni bļāva. ja es būtu bērns tagad, arī bieži bļautu. jau pēc divdesmit minūtēm satikšu ozolu, pēc aptuveni divām stundām arī kaķus. mīlu attapties, rakstot tamlīdzīgus vārdus
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:57
|
2025-05-02 21:56:00 dārgā dienasgrāmata,
izvairos rakstīt. pasākums bija iespaidīgs un tajā pašā laikā arī absolūti bezjēdzīgs. esmu priecīga, ka piepildīju vēl vienu no saviem sapņiem, bet arī daudz ko sapratu. cilvēki bija glumi, pietušēti un nepatīkami. pasākums jau iesākās nepareizi, nebija solītās istabiņas, uz ko es biju rēķinājusies savu iemeslu dēļ. vēlāk tas pats iemesls arī mani pamatīgi iegāza, jo uz to es balstīju savu apšaubāmo paškontroli. līdzi somā man bija zobu diegs, grāmata par pirmajiem cilvēkiem uz mēness (ar izplēstu 345. lappusi, kas tagad ir podam pretī pielīmēta lasāmviela). tas aptuveni iezīmēja manus pēc uzstāšanās plānus. ierados saplēstā kleitā, man uzlika kakla siksnu. uzstāšanās bija jautra, vizuālā vide satriecoša. pēc performances jau transports negāja, naudas doties mājās nebija un no apaviem man bija tikai lieli papēži. paliku. un tad pazudu. lielāko daļu atceros, bet gribētos aizmirst, lai gan nekas tāds nenotika. jūtos sevi pievīlusi, nebiju bijusi viņa kopš ziemas sākuma un arī esmu ņēmusi brīvo gadu, lai aizmirstu, ka viņa ir. tapa skaidras arī lietas par apkārtesošajiem cilvēkiem. īstā performance gan sākās tikai vēlāk. auksti metāla stieņi. rāpšanās, karāšanās, griešanās. džungļi. izvilktas aizliegtās kameras. labajam deniņam puns. istabiņu mums noziedoja vīrietis, kas noziedoja arī to, kā vietā sākotnēji vēlējos lasīt grāmatu, neveiksmīgos centienos pavedināt vismaz vienu no trim (kā absolūts minimums 20 gadus jaunākām) meitenēm. tad viņš devās atpakaļ mājās pie sievas. pēc pirmajām nāk nākamās. un nākamās. un nākamās. tad tu bāz jaunai draudzenei rīklē pirkstus un mierini. istabiņas kartiņa ir pazudusi, un jūs abas ejat karstā vannā. viņa guļ tavā klēpī un tu mazgā viņai matus. ieliec kondicionieri. un jūs abas esat vienā laivā. saplīst glāze. vienpadsmitos vajag būt prom. bet vajag papildus enerģiju, tāpēc tu atstāj viņu atpūsties un dodies tālāk. zviedram tu patīc. otram saki, ka esi celibāta. tad pazūdi ar zilmatainu vīrieti, un tad vienkārši pazūdi zirga devu dimensijā. tas bija kā pēdējais elpas vilciens un ķermeņa pamešana glumā, tukšā dimensija. kā iesūkšana putekļusūcējā. signalizācija. jaunā draudzene tevi atrod un atved atpakaļ. vemšana. panika. tie nebija karuseļi, tas bija kas jauns. ir jau jādodas. jātiek mājās. nekas nav skaidrs un ir ļoti, ļoti grūti. nevari atrast izsaukto boltu, pa ceļam pievem latviešu leģendas dārzu. iekāp mašīnā un stāsti šoferim kā tev pietrūkst garlaicības. viss turpināja sāpēt vēl ilgi pēc tam, rīkli dedzināja, muskuļi sāpēja. šobrīd uz deniņa ir liels, dzeltenīgs zilums, esmu saaukstējusies un zilumi ir arī visur citur. liekas, ka atliku saslimšanu jau laiciņu pirms pasākuma, tagad ķermenis ir piespiedis apstāties.
vai es kaut ko nožēloju? ne gluži, tā viennozīmīgi bija pieredze. un sapnis piepildīts. bet laiks jaunajām ciešanām gan varēja būt izdevīgāks. un es vairs nevēlos ievietot sevi vidēs, kur es kļūstu par viņu. un ļoti priecājos, ka šis notikums bija Latvijā. mani ne izvaroja, ne uzmācās, cik nu atceros, bet tik un tā jūtos nenomazgājami netīra. katrs vīrietis uz ielas šķiet pretīgs. arī ļoti, ļoti daudz kas ir tapis skaidrs. vismaz labi tas, ka no šī visa gūstu specifiskas pieredzes, smagas mācības un daudz stāstu mazbērniem. tiesa gan, pieaugušiem. tagad man vajag tikt prom no pilsētas un visiem, kas man atņem mani. kad ilgi neesmu dabā, mājās vai jūtos kā nerimstošs pārspriegums, es noraujos no ķēdes un tad spīdzinu sevi. es gribu prom, gribu mājās
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:56
|
2025-04-23 19:14:00 dārgā dienasgrāmata,
šo rakstu 15.17 uz introvertu soliņa smēķēšanas zonā. esmu ieradusies, bet ne milzu kafija, ne dinamīts palīdz enerģijai kultivēties. pēdējā laikā mazāk rakstu, lai gan notiek ārprātīgi daudz kas, kā jau sen. milzīgs daudzums piezīmēs pierakstītā materiāla ir pazudis, saplīstot telefona ekrānam. starpcitu, tā diena, kad tas notika, bija ļoti jauka. laimīga un motivācijas pilna taisīt iekavētās angļu valodas prezentācijas, ierados mājās, telefonu noliku uz galda un pacilāti devos izmest atkritumus un kompostu. ierodoties atpakaļ dzīvoklī konstatēju, ka ekrāns miermīlīgi ir padevies.
notiek daudz kas, jādara ārpratīgi daudz kas, laiks pazūd nezinu kur, spēks nereģenerējas. klusums ir nāvējošs. bija arī laika periods, kad strādājot nācās doties uz tualetēm, lai paraudātu priecīgas asaras. ieejot tualetē nekas nenāca ārā, uzreiz izejot nāca atpakaļ. pārnākot mājās skatījos sev acīs spoguļa atspulgā un raudāju no prieka, jo tajās redzēju tik daudz mīlestības. pārmaiņu pēc izstiepu dīvānu, guļu kā baronese. man šķiet, ka es saprotu, kas notiek, bet maisīties pa vidu nav veselīga izvēle. cilvēkiem vajag telpu, laiku un veikt pašiem savas darbības. ir lietas, ar kurām ir jātiek galā pastāvīgi, apdomīgi un uzmanīgi jāvēro emocijas, jāveic apzinātas izvēles un attiecīgas darbības. atbildības.tagad atkal ticēt ir ļoti grūti un būt maigai ir ļoti baisi. tā scēna grinčā, kur viņam aug sirds? jā.
ilgojos pēc garlaicības, bet cenšos būt klātesoša un izmantot visas iespējas. sarkanā lūpukrāsā uzrakstīju uz spoguļa "es veicu veselīgas izvēles". gribēju arī uzrakstīt "es dodu telpu", bet jau tā labi daudz dodu. uz dušas telpas spoguļa arī uzrakstīju "izelpo". duškabīnē līdz ar mani mazgājas kalnu kristāls, rožu kvarcs un, mans pirmais un favorīts, rodonīts. kā jums šķiet, bērni sākas ar ieņemšanu vai tikai ar dzimšanu? mani ieņēma mēnesreižu laikā, tagad problēmas ar tām. vispār, mīlēt ir viegli, grūti ir noturēt. kā būtu, ja arī tas būtu viegli? tur jau viens nevar tikt galā. iekāre ir gan rīks, gan ierocis. pēc divām dienām lielā performance. satraukums, pārliecība, adrenalīns, kaisle, azarts. skates un sesija. ārprats. man nav spēka
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:56
|
2025-04-23 04:15:00 dārgā dienasgrāmata,
meitenes grīziņkalna antarktīdā
diena sākās ar saulaina ar tikko atmodušās pavasara aromātu. bija pa galvu, pa kaklu jāpaveic, ko jāpaveic un jādodas pie draudzenes. trolejbusā sāka smidzināt, klausījos dziesmu, kuru man nevajadzētu klausīties. izkāpu ārā, gaiss bija auksts tieši tik, cik vajag un lietus nebija pārāk slapjš. mazliet riju laimes asaras (kas, starpcitu, pēdējā laikā bija izteikti bieži, bet varbūt vienkārši tāda cikla fāze). kā jums šķiet, vai cilvēkiem ir atļauts izjust greizsirdību pret otru, ja paši doto attiecību labā necenšas ieguldīties? vai vismaz nedara to zināmu?) un domas bija labas.
ierodoties pie draudzenes, viņa vīlēja nagus. minēju, ka nagu vīlēšana ir sava veida intimitātes stadija, tā nu viņa vīlēja tos nagus arī vakara noslēgumā, līdz novīlēja kaut kā ne tā. mums gan negāja kaut kā ne tā. mēs iekāpām raķetē uz antarktīdu un devāmies uz veikalu. es pirku suliņas, rimi kinder pingui imitāciju, apelsīnu, ābolu un banānu un pārnēsāju to nepiedienīgā rokas uzstādījumā. draudzene pirka vīnogas un suliņu.
pirmais šī gada negaiss. nonākot atpakaļ mājās gaidījām, gaidot gājām uzpīpēt. lietus pieņēmās spēkā, mēs izlēmām iziet ārā no pajumtītes un mazliet pabaudīt logu. dzīvokļu māju iekšpagalms atgādina Venēciju. gaisā maigi dun un dārd. lietus lāses kā mazi, atsvaidzinoši skūpstiņi čubina katru sejas nostūri. mēs smaidam un smejamies, lietus izmazgā arī mūsu mutes. izlēmām doties pastaigā, bez cigaretēm un telefoniem. man bija dradzenes mēteļu virinātāja tipa mētelītis un apakšā šorti, bet, pēc skata, tur būtu varējis būt, iespējams, arī nekas. pirmo reizi ilgā laikā tika piedzīvota tamlīdzīga sajūta, kā, piemēram, pamatskolā, kad mana labākā draudzene dzīvoja ciematā kādu trīspadsmit kilometru attālumā, un, bieži ar velosipēdiem braucām tikties uz ciematiem starp mums. vienreiz palikām teltīs uz viņas vecmāmiņas pļavas. naktī pie mums no blakus ciemata atminās puiši, kuri abām patika, un mēs rīta rasā romantiski sēdējām uz siena ruļļiem, gaidījām saullēktu, visticamāk ēdām čipsus, naivi smējāmies un kautrīgi klusējām. kad viņi aizbrauca prom, mēs skaļi sapņojām un spiedām viena otras pumpas. saules stari mirdzēja, bija skaisti un bija viegli.
grīziņkalns plūdoja un visu laiku sējās vaļā kurpe. dziedājām trailers for sale or rent, rooms to let fifty cents, no phone, no pool, no pets, i aint got no cigarettes... mēs abas bijām ļoti laimīgas, un, ik katrs, kurš pagāja mums garām, noteikti bija par to informēts. pārnākot mājās, viss bija cauri izmircis un draudzene ar savām drēbēm izmazgāja grīdu. tad mēģinājām attīstīt diegošanu, dejojām, ļoti, ļoti, ļoti daudz lēkājām un izjutām vaboles. ļoti iespējams, ka mēs tagad arī esam mazliet vaboles. iedomājieties, cik skaista vabolēm ir rasa? vakars bija ļoti skaists, viegls un pilns ar smiekliem, bet tā ir vienmēr ar manu mīļo draudzeni (ar kuru, starpcitu, vienīgais(!) strīds mums bija iepazīstoties, 9 gadus atpakaļ, par puisi, kurš abām patika, no draugiem.lv spēles, kurš tagad ir gejs. šogad pirmo reizi visi nejauši saskrējāmies un parka naktī uzstājāmies pūtējorķestrī un čurājām krūmos.
nu jau vēlāk sagribējās ko saldu, un atcerējos par kinder pingui atdarinājumu rimi izpildījumā, draudzenei arī gribējās. iedevu nokosties viņai, tad nokodos es. tad iedevu viņai, tad nokodos pati. tad iedevu viņai, tad nokodos pati. un tā mēs turpinājām, līdz ar zobiem knapi varējām sadalīt mazāko iespējamo gabaliņu. un tad mēs sasitāmies ar drupačām pirkstu galos un abas apēdam tās vienā laikā. šis maksimums divas minūtes garais pasākums mums lika mazliet apsēsties un aptvert to, ka sapratām, ko tad īsti meklējam. kļuvām meitenīgi emocionālas, nenoturējāmies un no sirds samīļojām viena otru, ko mēs arī nedarām, lai gan esam ārprātīgi tuvas un atklātas. neatceros pēdējo reizi, kad pieredzēju tik patiesu apskāvienu, no kura neviens necenšas atrauties. bija periods, kad lūdzos, lūdzos un lūdzos, atnāca arī. mazliet pavēlu un citādāk, bet atnāca
vakars noslēdzās silti. mājās pieēdos, dzīvokli izvēdināju ar vēso lietus gaisu un iegāju karstā dušā vien krāsaino lampiņu gaismā, jutos kā lietusmežā.
kā gan lai es pēc pāris stundām pamostos? saderam, ka nepamodīšos?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:55
|
2025-04-14 03:08:00 dārgā dienasgrāmata,
laikam, ka vakar domāju, cik jaukāk būtu veikt kādu aktivitāti citādākos apstākļos, šodien tas notika un tiešām bija jaukāk, tas jauki. laikam vakar arī nodomāju, ka laikam drīz talons beigsies. šodien tas arī notika, tai pat laikā arī grezns, 30 eiro vērts trolejbusa brauciens. tajā mirklī vēl bija auduma taša, kurā grabēja burkas un trauciņi glazūrām, bet elegance mēdz pievīties negaidītos apstākļos. man nepatīk, ka mēdzu aizmirst uzdot jautājumu pretī. man nepatīk, ka mēdzu pārtraukt. bet man patīk, ka mani tādu pieņem. vēl man patīk maigums, man patīk vienkāršība, man patīk palīdzība. es mīlu rūpes. es mīlu vērību. es mīlu iniciatīvu un saudzību arī. vispār, man tik ļoti daudz kas patīk. bet man nepatīk nerunāt. un man patīk skaidrība. kas patīk tev?
šobrīd silda sildītājs un tik un tā ir auksti. nesen atnācu mājās, biju pie gleznotājdraudzenes, tur mazlietiņ paklačojāmies, tik labi pasmējāmies, bet tie ir hroniski blakusefekti būšanai ar viņu. ar pašattīstošo filmiņu kameriņu uzņēmu tampona procesa bildi mākslas projektam. pirms tam pie manis bija ciemiņš, ar kuru iepriekš strādājām darbnīcā. ja tu šo lasi, tu tā arī nenolasīji dzejolīti. ceļā smēķējām un uz mirklīti sajutos kā mājās, kas ļoti noderīgi, tā kā nesanāk tur aizbraukt. un plus, mani šodien kronēja par feju ar zizli! vēl nesaprotu, vai drīkstu justies pārliecināta, bet man šķiet, ka drīz līs. pēc lietus vienmēr ir skaidrība. un vispār, par šādām šodienām daudz rakstīt internetā laikam nav pārāk atbildīga izvēle. līdz šim esmu ēdusi apelsīnu, kaut ko jāpagatavo
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:55
|
2025-04-11 23:55:00 dārgā dienasgrāmata,
varētu jaunu cerīgo (nevis bezcerīgo) romantiķu renesansi. kāpēc cilvēkiem būtu jākaunas no izmisīgām ilgām mīlēt? un kāpēc būtu jākautrējas prasīt mīlestībām sev vajadzīgās mīlestības? ekstrēmisms? integritāte? nākotne?
kad nerakstu, pazūd laiks. neko neatceros. drīzāk, atceros visu, bet ne pa tēmu. nenotiek nekas briesmīgi slikts kā ir gadījies pastāvīgi pēdējos mēnešus. jūtos kā uz saslimšanas robežas, lai dotajā miera posmā ķermenim būtu atļauja atpūsties. visu laiku uz adatām. laiks pazūd. ceru, ka kādreiz cīnīsimies viens par otru viir enlīdzīgi un darīsim to zināmu. visi! nez, cik
pieejama es izskatos? sienas ir intelektuāla izvēle. penetrēt vajag visas šķautnes. acīs vīd blāva, gaiši zila, horizontāla strīpa. atceros, ka pāris dienas likās, ka kaut kas pareizi. nedzeru. saplīsa telefons. bankomāts apēda karti. pārtraucu, kad gribu klausīties. dziesmas nepiesaista. taro lasītāji melo. viņu balsis besī. statistika besī. domas besī, reizēm bail. milzīga apetīte. garastāvokļa svārstības. viss besī. vienā mirklī gultas čīkstēšana kļūst par simfonisku melodiju. asaras nofantazētām traģēdijām. fantazēju par galvām atguldītam pret galvām. sāp galva. sapņoju par pieskārieniem, apskāvieniem. ienīstu neskaidrības. ienīstu atbilžu neesamību. ko darīt, ja klātbūtne it kā dod atbildes, bet vārdi tikai raisa jautājumus? vīzija? noslēpumi? noslēpumi ir stulbi! ienīstu izvairīšanos. netīri vārdi, kamēr patiesībā vēlētos tīri un nevainīgi satvert. jūtās, it īpaši sākumos, nebūtu ieteicams vairumā būt elektrībai, tur jābūt cilvēciskam siltumam. mājas ir jābūvē uz stabiliem pamatiem. ienīstu melus. darbu daudz, ambīciju vairāk. spēka mazāk par visu. miegs nāk, par spīti neguļu. nolādētais siltums. iedomājieties, cik aitām silti ir tajā vilnā? ne tik silti kā klātbūtnē. grauž acis. domāju vienu, saku citu. gribu runāt, bet nenāk ārā. eju prom, kad gribu palikt. gribu smieties, nesmejos. smejos, kad negribu smieties. aizmiegu vēl nepabeigusi lūgties. mājās nebiju, kaķi gan jau dusmosies. sajūta kā palikt bez ļoti svarīga antidepresanta. neatbildētas ziņas. nozvanījuši līdz galam, neatbildēti zvani. miskaste pārpildīta. kompostā drīz jauna ekosistēma vai pandēmija. briketes beidzās. gleznojamie kartoni paliek balti. zīmēšanas papīri neatrullēti. svece drīz izdegs. plecus velk kopā. siltums kļūst auksts. brīnumi vairs nenotiek.
nesen devos mājās un iekšā mierīga bija klusa cerība. gaiss bija silti drēgns. laiks neparasti mierīgs, pēkšņi vairs neskrēja. maigi plīvojošās gaisma plūsmās lēnām laidās lejā pikselis. samiedzu acis, centienos konkretizēt hipotēzi par neatpazīto, lidojošo objektu. vienvirziena iela. skats pāri plecam pa kreisi, neviena nav. pa labi arī. tikai es un balta, laigi lidojoša spalva. pietuvojos tai, lai tā iegultos manā plaukstā. Beigas
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:53
|
2025-04-03 00:28:00 dārgā dienasgrāmata,
pirmdiena bija diena. pamodos, neilgi pēc tam sāku dzert, varētu teikt, ka nekā dēļ. devos uz krāmu tirgu Latgale, lai nopirktu verķi, ko, visticamāk, depo nopirktu lētāk. kad dzeru, man ir vairāk drosmes darīt brīnumus, tāpēc garām ejošai gotei izteicu komplimentu. devos tālāk, garām gāja labi smaržojoša meitene, tāpēc izteicu komplimentu arī viņas aromātam. šķiet, ka dāmas pie pieturas to redzēja, un, lai gan būtu vieta paiet garām piecām manīm stabili, viņas abas vienlaicīgi pavirzījās katra uz savu pusi. tajā mirklī es nebiju šķeterējoši dzērusi, tāpēc tā dēļ tas nevarēja būt, bet tobrīd savā solī jutu enerģisku pārliecību, kas reizēm mēdz cilvēkiem agresīvi nolasīties. nofotografēju uzņēmumu Deficīts. ieraudzīju briesmīgi elegantu pižiku. uzjautāju, pa cik tas, teica, ka piecpadsmit, ļoti laba cena. es teicu, ka man tikai desmit. verķis, savukārt, vien maksāja pieci. devos prom, bet nevarēju tā, tāpēc griezos atpakaļ un teicu, vai nevar to pižiku pa desmit. teica, ka māksliniecei jau var, tāpēc neuzmērot to nopirku. izrādās drusku par mazu, bet māksliniecei arī tā var. pie izejas vārtiem ieskatījos pižika iekšpusē un sāku skaļi smieties. drīkstēs doties uz Ādmiņu ielu meklēt hārdkōru.
dienas turpinājumā iegādājos pudeli vīna, ielēju to mangaļu pudelē un devos pie viņas, pa ceļam turpinādama dzert. pa ceļam arī turpināju darīt brīnumus, uzrakstot tētim to, ko labiem tētiem ir vajadzīgs teikt, tikai tas ir grūtāk nekā izklausās. viņš man atbildēja ar ko tikpat skaistu, kas, zinu, viņam arī nemaz nebija tik viegli. pie viņas paēdu zupu un turpināju dzert viskiju. izcēlās diskusija, manu dzērienu demonstratīvi izlēja ārā, sapratu, ka nav jēgas un devos prom. pa ceļam uz pieturu satiku kādu ukraiņu sievieti, kurai pazuda invaliditātes kartiņa. to Rīgas apkaimi labi nepazīstu, biju dzērusi ar 10% telefonam un viegli ievainotu sirdi, bet piedāvāju iet palīdzēt to atrast. viņai zvanīja viņas dēls, kuram todien bija dzimšanas diena un es klausījos ar kādu mīlestību viņa runā. atgādināju viņai, ka viņa ir laba mamma, no telefona sarunas vien to var noprast. viņa, gadu šeit dzīvodama, uztraucās par savu latviešu valodu, kas, starpcitu, ir fenomenāla, to arī viņai atgādināju pie katrām šaubām. viņa apvaicājās, kur dodos es, tad viņa pateica, ka esmu nepareizajā ielas pusē un veda mani uz pareizo. pa ceļam satikām viņas draugu Oļegu, un viņa teica viņam, cik jauka meitene es esot. tikmēr es domāju, cik viņa ir burvīga sieviete, kamēr pašai uzkritušas vairākas problēmas tik svarīgā dienā, joprojām aizveda mani uz pareizo pieturu. lieta par enģeļiem ir tāda, ka tu nekad nezini, kur un kad tu viņus satiksi. uz atvadām apskāvāmies, es ceru, ka ar viņu notika vai drīz notiks brīnums un Oļegs viņu sargā. neatceros, vai tovakar aizlūdzu par viņu, tāpēc drošības pēc šonakt tiešām aizlūgšu.
ierodoties mājās turpināju dzert vīnu, zvanīju noskaidrot par mājasdarbu, beigās tika izrunāti dažādi svarīgi temati, kā, piemēram, pirmie cilvēki, pigmenti, numeroloģija un tā tālāk, nav visu jums jāzina (pati miglaini atceros). tā bija garākā telefona saruna daudzu mēnešu laikā.
nākamo dienu paģirojos, veicu ģenerāltīrīšanu, cepu sūdīgas franču baltmaizes augstpapēžu zābakos un gatavojos otrdienu padarīšanām. ierodoties un, konstatējot manu paģirāino stāvokli, man uzdāvināja trīs baltas, gaisīgas rozes kā pastiprinājumu manai skaidrā būšanai. sponsore pagatavoja kakao un pat pienesa līdz pīppauzei. garāmejošie bērni sauca par mauku. todien bija daudz cilvēku, mana draudzene, tā pati gleznotāja, bija absolūta Afrodīte un, laikam, lielajā pasākumā modelēsim kopā. pēc izmēģinājuma man uzdāvināja kinderolu, mantiņā ironiski bija zaķis. pētījām medicīniskus priekšmetus. kāds būrī klausījās mūziku.
šorīt pamodos svaiga, ar skatu uz rozēm. izdevās pamosties tikai uz pēdējām lekcijām. pirms tām pasēdēju pie ūdens, parunājos ar tēti un vēroju, cik elegantas krīt koku ēnas. otrpus ūdenim sēdēja divas tantiņas un mazliet tālāk onkulis. zem ēnām peldējās divas kaijas, pētīju to savstarpējo mijiedarbību. abas turējās maksimums metra attālumā, abas ietiepīgi darīja savu lietu. uzgriež viena otrai muguru, viena parokas ūdenī, otra parokas. piepeld viena otrai tuvāk, bet aizpeld garām. joprojām ne vairāk kā metra attālumā. tad viena no viņam ķer kaut ko oranžu, bet nenoķer. ticu, ka tā bija zelta zivtiņa. tad kaijas sapeldēja kopā, es gandrīz apraudājos. pacēlu acis, ēnas joprojām krita, bet gan onkulis, gan tantiņas paspēja aiziet katrs uz savu pusi. tad arī es devos uz lekciju pusi, bet pirms tam no automāta paņemt kafiju un vēlreiz uzpīpēt.
ar kafiju ejot ārā, ieraudzīju granātābolu meiteni no Dzegužkalna. viņa ar draudzeni pieskatīja kāda pasniedzēja grandiozos suņus. viens no viņiem pienāca pie manis un pieglaudās man klāt. viņš bija ļoti silts ar karalisku kakla siksniņu. granātābolu meitenei pastāstīju par viņas tetovējuma hipotēzi, ko viņa apstiprināja. starpcitu, ja tu šo lasi, tev palika sārti vaigi, bet nevarēju konstatēt iemeslu, kāpēc. lekcijas pavadījām sarakstoties lapiņās, man šķiet, ka pasniedzējam patika. manā penālī, iespējams, ir visai kārtīgi salocīta, potenciāla mūsdienu proza un, jā, tajā tiek pieminētas anālās bumbiņas. ļoti svarīgi piebilst, ka iepriekšējā rakstītajā par granātābolu meiteni no Dzegužkalna minēju, ka viņai ir granātābola kaķu mantiņa. esmu tikusi informēta, ka tā NAV kaķu mantiņa, bet gan vīraku turētājs. paziņoju arī jums, lai nevienam netiktu melots.
pēc lekcijām devos uz gleznotavu nozagt mazliet jau lietota terpentīna, lai tā arī šovakar neko nepagleznotu. trolejbuss mājup kavējās, toties mākoņi bija spalvu. manā makā arī ir balta spalva un mana rižā kaķa fotogrāfija. ierodoties mājās izmetu visas sakrājušās, izdzertās alkohola pudeles, tagad tur stāv vīna biķeris, blenderis un hlorofila pudele. Hlorofils, starpcitu, ir mans mīļākais uztura bagātinātājs, blakus tam ūdenī šķīstošais C vitamīns, jo, ja to izdzer pirms satiek Meriju Džeinu, viņa daiļāk izskatoties. iekārtoju sev jaunu darba vietu, uz tās uzklāju vecvecmammas izšūtu galdautu, rozes keramikas kolbā, kapakmeni ar kādas apģērbu dizaineres logo, bišu vaska sveci trīs galvaskausu svečturī, koka krājkasi un dievmātes bildi no babas mājām. vakariņās bija cepti kartupeļi ar desu, omleti, tomātiem un sīpoliem želejā, ķimeņu tēja un čupačups. šodiena bija jauka diena
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:53
|
2025-03-30 17:12:00 dārgā dienasgrāmata,
nākotnē nopirkšu savam bērnam teleskopu, un tad arī mammai būs jāiemācās.
klusas mīlestības kļūst par traģēdijām, ja tās netiek pārrunātas. tēta mamma šodien pateica, ka tētis par mani daudz runāja, kad biju prom. es teicu, oho, man viņš jau tādas lietas nestāsta. viņa atbildēja "protams"
nepārprotiet, darbības viennozīmīgi ir skaļākas par vārdiem, baisais slēpjās tajā, ka tas mūžīgi var tikt nepamanīts. daži ir pietiekami slinki, lai necenstos pamanīt, daži ir pārāk noguruši, lai meklētu. un, ja noklusētais paliek nepamanīts, skaistais kļūst par nepiedzīvotu neko. ir dzejaini, jā, bet nevienam tas nevarēs iet labumā.
vakardiena bija lieliska. pamodos, devāmies uz mājas talku, nopelnīju tulznu, kaimiņiene iedeva ābolu ievārījuma bulciņu, pateicu viņai, ka ļoti garšīga, viņa atbildēja, vismaz kādam garšo. parunāju ar kaimiņu meitenīti par zirnekļiem, tiesībām, puišiem un citām svarīgām tēmām. tad jau bija jādodas pirkt benzīnu. plaši plašumi, tukšums, neviena mākoņa, agra pavasara siltums. nopirkām aliņus, produktus. arī zivju tefteļus tomātu mērcē, ko nekad nevaru atrast Rīgā, kad reizēm iegribās.
kad biju maza un nomira ģeds, baba briesmīgi pārdzīvoja. viņš bija skolas sētnieks, viņam bija pagrabs zem puišu mājturības telpām. tur viņš mēdza pabieži iedzert, pie sienām bija ļoti pavedinoša rakstura plakāti. pa babas logu varēja redzēt pagrabu, tad viņa skatījās pa logu un gaidīja mājās. starp mājām un pagrabu ir dīķis, arī es skatījos pa logu, vai viņš nav piedzēries, lai neiekrīt dīķī un nenoslīkst. reizēm viņš, redzot, ka skatos pa logu un gaidu, mēdza pietēlot šķeterēšanu, un tad es skrēju pie viņa un vedu mājās. beigās viņš arī noslīka, bet citā dīķī, nesen kā beidzis dzert.
tad baba briesmīgi pārdzīvoja, skatījās pa logu un gaidīja, kad nāks, bet viņš vairs nenāca. notievēja kā balerīna un to vien darīja, kā runāja, kaut ātrāk aiziet pie ģediņa. tad mēs divatā devāmies padzīvot uz lauku māju, lai viņai nav jāredz pagrabu un ļoti bieži ēdām konservus ar zivju tefteļiem tomātu mērcē. kad nomira baba, mēs atradām vēstuli, tajā viņa sauc mani par savu sarģeņģeli, jo biju blakus un mierināju viņu naktīs, kad raudāja, nesu balderiāņus, pati maza būdama, nagus nograuzusi. ģeda bērēs raudāju visskaļāk, lillā kleitā ar bārbiju žurnāla pērļu kaklarotu. babas bērēs bija violeta kleita un tā pati kaklarota. blakus nāves vēstulei bija arī mazs mammas tamborēts maisiņš, tajā iekšā bija pēdējie ģeda lasītie liepziedi.
tēta paziņa, redzot mani izejam no aibes ar trim ledaina lāčplēšu alus pudelēm un lociņiem, jautāja vai nepiedzeršos. mēs ar tēti gandrīz vienvārdīgi pateicām, ka tāds jau laikam plāns.
dārzā jauki pastrādājām, pavācām ēku, sazāģējām aptuveni četrdesmit eiro kurināmā. pabarojām Miķelīti, sacepām desiņas, vistiņas, aizmirsām iemest oglēs kartupeļus, piebeidzām moku no pagājušās reizes. izrotāju galdu ar kadiķa zariņiem un smilgām, iededzu svētīto svecīti. jauki parunājām, patenkojām, paēdām. redzēju trīs pirmos taureņus, raibu, nezināmo un dzeltenu, šādā pat secībā. kad devos uz vecajiem vācu kapiem pēc zariem, saule bija augstu, koku ēnas krita, saule gaismēnās izgaismoja zemes paklāju. tas mirdzēja violetās vizbulītēs, bet nebiju paņēmusi telefonu. vēlāk devos atpakaļ, lai skatu iemūžinātu, bet tā vietā satiku uz kapu apmales sēžam divus mazus puisīšus. viņi man kaut ko pabļāva, tapēc pabļāvu pretī, ka kapos bļaustīties nedrīkst. aizejot tālāk un secinot, ka saule jau ir pārāk zemu, devos atpakaļ. kāds no puisīšiem nokliedzās, vai man viss ir kārtībā, piegāju pie viņiem. viņi man sāka stāstīt, ka viens no puisīšiem esot nometis savu mugursomu, aizgājis pie kapu vārtiem un runājis pats ar sevi, bet to neatcerās, viņam to pastāstīja otrais puisītis, kuru vārdā kā mani vīrišķā formā. mazliet parunājām par spokiem un rēgiem, un devos prom. sapņoju par svaigām bērzu un kļavu sulām. vēlāk aizbraucām uz kapiem, sakopu babas un ģeda, atkal uzspļāvu kāda tuva cilvēka izvarotāja kapam. atbraucot izgāju īsā pastaigā pa parku. gaiss smaržoja, mūzika skanēja klusa, manī bija miers. muižas kompleksa laternu izgaismotā ceļā aizgāju līdz mīlestības priedei un pasēdēju uz soliņa zem tās. mājās iegāju karstā dušā un pieēdos dažādus našķus. tā bija ļoti, ļoti laba diena.
šorīt pamodos, mans tīģerēns atkal čučēja uz manis, zvanīja kāds tuvs cilveks, lai paziņotu, ka viņai naktī visticamāk bija mikroinsults vai mikroinfarkts. tad ar kādu citu notika briesmīga, briesmīga saruna. pareizāk sakot, es lielākoties klusēju un klausījos. tētis ieradās vēlāk, nebija par to informēts, bet, iekāpjot mašīnā, lai jau dotos atpakaļ uz Rīgu, jautāja, vai kas noticis. sākās raudāšana un ne varēju, ne gribēju daudz izskaidrot. redzēju, ka arī viņam sāp. viss varētu būt daudz vieglāk, žēl, ka, izskatās, mēs vienīgie to saprotam.
pārsēšanās. mašīnā pie stūres ir meitene, kuru zinu kopš sākumskolas. viņa pirms vairākiem gadiem bija daļa traģēdijas. mēs nekad neesam bijušas tuvas vai notikumu apspriedušas, bet dzirdu, kā tas viņu ir ietekmējis, sarunu tematos, kustībās, smieklos. viņas kaķis ir mierīgs, murrīgs un mīļš, arī tas daudz ko pastāsta. vācoties ceļam, viņas baba centās ar mietu aizbaidīt dullu gaili. vecmāmiņa ļoti jauka, sārtiem vaidziņiem. meitene teica, ka to vajag likvidēt. ieminējos, ka vakar, darbojoties, laikam sapūta kaklu, laikam tāpēc esmu tāda nekāda un mazāk runīga, cerībā pēc iespējas mazāk ceļā komunicēt. viņa teica, jā, izklausās tāds laikam ciet kakls
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:53
|
2025-03-29 02:34:00 dārgā dienasgrāmata,
es negribu strādāt, strādāt, strādāt, es gribu pelnīt. un dzīvot. vai es kļūstu bīstama vai esmu bīstamā situācijā? man ir jātic, ka ne šajā plānā ir kaut kas, kas mani vada un sargā. vismaz es gribu ticēt. ārā ir zvaigžņots, smaržo pēc īstas dabas, lūsis priecīgs, tīģeris rāda raksturiņu un blandās dabā. vakariņās vārīti pelmeņi un miljons našķu, tētis ieteica krējumu sajaukt ar adžiku. es pateicu, ka izklausās traki, vēlāk pamēģināju, bija tīri labi. rīt plānojam pavākt visu projektiņam, iespējams uz mājas talku, iespējams uz muižu un derētu uz kapiem. tēta mamma tā nošķaudījās, ka gāju izlūkos vai viss kārtībā un mēs forši kopā pasmējāmies
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:52
|
2025-03-28 20:01:00 dārgā dienasgrāmata,
pamodos sešos no rīta un nevarēju aizmigt, jo viss griezās un smirdēju pēc pelnu trauka. jutos ārprātīgi skumja, klausījos circenīša ziemassvētkus un cigaretes pēc seksa, tad divas stundas iesprūdu Lienes Šomases sociālajos tīklos. iegāju dušā, izvēdināju dzīvokli un sasmaržināju gultu un, lai gan mierīgi būtu paspējusi uz lekcijām, izlēmu nedoties, jo padevos bēdām. pazvanīju tētim, lai paziņotu, ka viņam būs jābrauc pakaļ man uz staciju, jo tas ir lētāk par psihoterapeitu. mazliet paraudāju. uzslēdzu zaķīšu pirtiņu atkārtoties un gulēju diendusu. nogulēju pirmo vilcienu, zvanīju tētim paziņot, ka būšu vēlāk. man bija ļoti silts sapnis, tur es biju rokās un jutu otra sirdspukstus, un man teica kaut ko, ko ļoti vēlējos dzirdēt, tikai neatceros ko. tad sapnī sapratu, ka sapņoju un sāku panikot par sekojošo pamošanos. pamodos, gāju pagulēt vēl stundiņu cerībā atgriezties turpat, bet atgriezos tukšā nekurienē. pamodos, devos uz vilcienu, narvesenā uzkāpu kādam uz kājas un nosvīdušu seju atvainojos, tad tramīgi izvairījos no visiem. vīrietis pie kases izskatījās noguris, jau piecas minūtes tajā vidē iedzen stresā, bet viņš bija tik stiprs, ka pat laipni novēlēja man jauku dienu. nedzirdēju, ka vīrietim pirms manis arī, bet varbūt viņš redzēja, ka arī es esmu nogurusi.
tagad sēžu vilcienā, nevaru sagaidīt, kad satikšu ozolu, viņa ābeli, savu tīģeri un lūsi. cerams, paspēsim netālu esošās mazpilsētas topā nopirkt bulciņas, jo Rīgas konditorijas nestāv ne tuvu klāt.
bija plānots šodien doties iegādāties kaklasiksniņu un domāt par gravējumu, jo pasākumā, ko ļoti gaidu un no kā arī ir ļoti bail, nevēlos iesaistīties elitārās orģijās. vīrieši tur būs glumi, labi izglītoti, labi tērpti un bagāti tūristi, savukārt es būšu skaista, griezīšos un degšu. būs nometne pilī, teica, ka man tikusi norunāta arī nakšņošana tajā, jo esmu lēdija. prasa, kādi ir mani mīļākie ziedi un to krāsas, jo par maniem kritumiem parūpēties ir daļa no profesionālajām atbildībām, man patīk vienatne un nepatīk pieskārieni. zili, violeti, balti un sarkani. mana niša ir tikumība, lai gan viena sevis pārkāpšana varētu atrisināt lielāko daļu manu ģimenes problēmu. negrasos sabojāt savu jauno degsmi un savu tikumību, protams, tā dēļ tik un tā. plānu ir daudz un katru dienu jauni, nemaksāju par nevienu no tiem. rudenī, iespējams, uz konferenci Berlīnē. nespēju sagaidīt savu nākotnes autobiogrāfiju un stāstus jau lielākiem mazbērniem, to netrūks, ja mana atmiņa neizgaisīs pavisam. bet laikam tāpēc jau esmu te
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:52
|
2025-03-28 00:38:00 dārgā dienasgrāmata,
šobrīd sēžu parkā, kā jau bieži mēdz gadīties. esmu dzērumā un vienatnē, kā jau bieži mēdz gadīties. biju uz divām izstāžu atklāšanām, parunājos ar vairākiem burvīgiem cilvēkiem un devos pie un runāju daudz jaukas sarunas. man ir ļoti žēl sevis, par to, ka manis atbalstošākās cilvēciskās saiknēs ir komūnā, kur arī vēl neesmu pietiekami tuva ar visiem, lai būtu pareizi dot pilnu piekļuvi uzticībai. un, lai gan uz papīra uzticība būtu pamatota, tomēr dienas beigās iestājas nenokratāms tukšums. vakar gan biju pie draugiem, mūs pabaroja ar mājās gatavotu picu un angļu pudiņu, skatījāmies sportiskas filmas, klausījāmies šlāgerkanālu un zīmējām desiņas. tad gan uzticība jutās nepārprotami pamatota, jutos mīlēta un beidzot atkal pieredzēju ģimeniskuma ilūziju.
dodoties tālo ceļu mājās pazvanīju viņai, kurai skašu dienā bija pašnāvības mēģinājums. zvans ļoti acīmredzot bija vienaldzīgs, pretrunā ar manu pārkāpšanu pāri savam lepnumam pēc aizkulisēs notikušā. tad atkal visu nožēloju, bet tas vēl tā tīri nekas. tad zvanīju citai viņai, kas vēl tik nesen bija mans stūrakmens un mans neizkustināmais balsts, un arī viņu vairs nepazinu. šis gan nelikās itin nemaz pareizi, tāpēc tepat uz soliņa arī mazliet paraudāju. staigāju viskautkur un šķiet, ka acīs ir citiem neredzams tukšums, ceru, ka kāds vēlēsies mani apstādināt un parunāt ar mani, bet tas, protams, nekad nenotiek. tagad mani pirksti ir nosaluši, došos tālāk un naidpilni patērēšu naudu
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|