jā, esmu aplējusi savu datoru ar kafiju. ar pienu un ar cukuru. un es varētu paņemt jaunu datoru (uz nomaksu), bet es nesteigšos, jo vēl var parakstīt, ja taustiņus apzināti sit. iztēlojoties, ka dators ir rakstāmmašīna. ar mani vairs nenotiek dižie brīnumi, ar mani notiek notikumi. katru dienu pēkšņi ir daudz notikumu. šovakar varētu rakstīt tik mežonīgi daudz, bet tik daudz kam būs jāizpaliek daudz un dažādu iemeslu dēļ.
mēģinu ēst pirmo šodienas maltīti. es taisīju brokastis, man vienkārši nepietika laika tās apēst. tāpat ierados ar nokavēšanos. visu dienu somā bija kārba ar rīsiem un saldskābo mērci, ko vakar uztaisīju, lai mēģinātu šodien būt labāka. man nesanāca paēst. padarīju to, ko nākas izdarīt, tad devos atbalstīt. tad, ar vilšanās pēcgaršu, velnišķīgi labi pavadīju laiku. tikpat velnišķīgi daudz arī nomāc bažas, kas ir raksturīgi velnišķīgi labam laikam, bet tāpat nepatīkami.
nu jā, tad es pārrados mājās un sildīju vakardienas rīsus ar saldskābo mērci (ko vakar neapēdu, jo pēc garās dienas, tad tīŗīšanām un kārtošanām un mazgāšanām un kārtošanām (jo es gribēju šodien būt labāka) biju tik pārgurusi, ka nevarēju paēst. vēlāk aizgāju gulēt laicīgi (jo gribēju šodien būt labāka), bet nevarēju stundām iemigt, kamēr pamosties laicīgi vairs nebija opcija. naktī vairākkārt modos ar domu, ka kavēju. šodien es atkal kavēšu.
bet man bija tik skaists vakars... kāda meitene teica, ka nav romantiķe, un atcerējās ko romantisku, ko neviens neromantiķis pēc mēnešiem neatcerētos. kāds man uzticēja savas asaras. maniem sliktajiem notikumiem šodien bija iespēja palīdzēt kādam līdzīgā sliktā situācijā. vēlāk man acu priekšā nokrita maza iespēja kādam mazliet palīdzēt, kas vienmēr ir velnišķīgi labi. ar acīm pārgalvīgi uzbruku vīŗiešiem, kas naktī pārāk stipri nopētīja jaunāku meiteni ejam pa ielu. redzēju daudzas sejas, domāju daudzas domas. biju salda, salda, tik salda un pūkaini, slimi mīļa pārīša klātbūtnē, kādiem būtu jābūt visiem (!) pārīšiem. tik daudz jaunu vai citu seju.
ērtāk būtu izolēties. neizprast un nepielāgoties tik daudzām apkārtnēm, jo tev ir viena apkārtne, ar kuru šovakar būsi. un tāpat rīt, parīt aizparīt. ja mājas justos kā mājas, es neietu tās kompensēt ārpus mājas. ja gulta un miegs justos droši, es nevilcinātos tajā līst un iemigt. es varu tīŗīt, kopt, mest ārā, šķirot, pārbīdīt, kvēpināt cik gribu, bet manas mājas nejūtas kā mājas. es vairs nekur nejūtos kā mājās, līdz galam neizjūtu patvēruma sajūtu. ejot mājās izbaudīju silto septembra vēsumu, sapņoju, kaut es varētu tieši šādā siltā vēsumā aizmigt sagrābtu lapu kaudzē. "projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt" dziedāja svešinieki nakts tumsā. ieejot dzīvoklī nosalu, gāju karstā dušā. itin nekā kā izdrebēt aukstumu (vai vienkārši dienu) karstā dušā. čukstus mierināju sevi kā bērnu.
nu jā, tad es sildīju tos rīsus krāsnī vienreiz. nepaēdu, iegāju dušā. izdiegoju, iztīrīju zobus. rīsi atdzisa. sildīju krāsnī otrreiz. piedega. sildīju rīsus, ko visu dienu nonēsāju somā. sāku ēst, tie ir auksti. izlēmu, ka vairs nesildīšu. apēdu pāris dakšas. sāku rakstīt šo. rīsi atkal ir pavisam auksti un es joprojām neesmu ēdusi.
vērts piebilst, ka vakar taisītā saldskābā mērce, par spīti maniem vissirdstīŗākajiem centieniem, sanāca negaršīga. lai gan līdz šim esmu uzskatījusi, ka tā ir mana specialitāte, kur nevaru nokļūdīties. vispār vairs neko nesaprotu! bet tāpat bija velnišķīgi laba diena, par spīti vilšanām. es šodien kavēšu. ā, vispār ar mani vakar notika brīnums, bet to varētu apspriest citreiz