dārgā dienasgrāmata,
mans pirmais ieraksts kopš pēdējā ieraksta. pārlasīju.
uzzīmēju sevi kailu, par ko nesaņēmu atzīmi. labi, ne līdz galam kailu, man bija apenes. varbūt tur ir tā sāls! esmu arī ļoti neilgi atgriezusies pie pasta piedzīvojumiem. ceru, ka arī turpināšu savu atsākumu un ilgi, ilgi. ar nepacietību gaidu savas pirmās atbildes. neatsāku savu sviesta cibas piedzīvojumu gan šovakar, šajā burvīgajā 825. Rīgas dzimšanas dienā, kā turpinājumu savām pasta izvirtībām. atsāku, jo, kā jau cikliski vairākkārt tas ir noticis, esmu dzērusi un skumja.
diena nepavisam nebija slikta. patiesībā jau divas nedēļas ir iestājusies melnā strīpa.
līdz trīs reizēm ir cerība, pēc trim reizēm tā ir realitāte. trīs reizes sanāca šovasar iedzert, ceturtajā tā kļuva par atgriešanos. nejau nekontrolētu, bet tāpat atgriešanos. tad sākās sāpes, daudz un fiziskas, daudz kur. laikam esmu pārāk daudz lielījusies, ka, lai gan man ir veselības problēmas, tās nejūtu. sākās ārstu apmeklējumi un beidzās nauda, beidzās mans ieilgušais miers. tad sākās nāves - viena attāla, divas ģimenes un viena blakus. vairs neraudu, tikai domāju. nāves vienmēr atgriež tematu par egoismu. nebiju uz nevienām bērēm. tikai domāju.
pirmā nāve, lai gan attāla, bet tik netaisnīga, ka nevar justies vienaldzīgs. lika daudz atgriezties domās par laiku, kad jutos tik neaizsargāta. tas bija laiks, kad nācās zvanīt policijai, un saņemt pretjautājumu "vai tu jūties apdraudēta?" ar toni. kādu toni, sīkāk pat nav jāpaskaidro. domāju par to, kā vīrietis, kuru noslepkavo, bija arī vienīgais vīrietis kuru tu zināji, kurš ir skaidri centies aizsargāt sievietes.
otrā nāve bija pēc kontrastējoši brīnišķīga saviesīgā pasākuma, kas atzīmēja svaŗīgu solījuma. saņēmu ziņas tikko pārrodoties mājās, pēc šķIbām dziesmām pilna ceļa un bezmaksas alus. pēdējo reizi kad viņu satiku, mēs runājām caur logu. bija pasakaini skaista šī gada vasaras diena, un tā bija tik skaista tieši viņam, jo viņš lūkojās. viņš runāja un lūkojās. nevis acīs, bet tālumā, pāri dīķim. viņā acis bija zilas un skaidras, bezcerīgas un samierinājušās. man tobrīd bija neomulīgi un skaidrs, ka šī nāve tuvojas. man žēl, ka tas piepildījās.
trešā nāve arī atnāca, bet tā noturējās ilgāk nekā bija cerēts. pēdējo reizi viņu satiku 2019. gadā, tā bija ļoti laba tikšanās reize. viņš vēl bija vesels. vairākkārt centos sarunāt vēl vienu tikšanos, bet tās nekad nenotika. viņš bija vienīgais no viņiem, kurš mani mīlēja. un vienīgais no manām asinīm, kurš gāja man līdzīgu ceļu.
ceturtā nāve nav mana, bet tā bija man blakus. tomēr, man joprojām ir neizsakāmi žēl, ka cilvēkam, kurš man regulāri ir burtiski blakus, ir jāzaudē savu mīļāko cilvēku.
turklāt, pēdējās trīs nāves notika trīs dienu laikā.
laikam dienu pirms pirmās nāves pirmo reizi redzēju, kā policija liek līķi ceļa malā zilā somā. tam līķim izrādījās uzvārds kā manam ozolam.
ir smagi nekādas šīs aptuveni divas nedēļas. jūtos vīlusies un pazaudējusi savus brīnumu, tomēr apmierināta un nejukusi. joprojām mēdzu iealkties pēc mana noslēpumainā, vēl neatrastā, mana cilvēka. apsverot šos meklējumus pārtraukt, virzīties meklējumam pretim, ātri attopos, ka tomēr to nevēlos. paklausos draudzeņu padomus, bet es tā vienkārši nevaru. vēroju pārus, domāju, ka daudzi dzīvo melos. it kā tā būtu kaut kāda spēle, kurai nesaprotu noteikumus. to spēlēt izskatās pretīgi. aizeju uz bāru ar cilvēkiem, pārrodos mājās vīlusies. šoreiz pat ne tāpēc, ka esmu kaut ko savārījusi, bet gan tāpēc, ka baidos, ka man varētu izrādīties taisnība. vai arī, ka problēma ir absolūti manī, ko neaptveru. tas pat būtu mierinošākais variants.
ja kaut kam būs lemts mani atrast, tad tam būs mani jāatrod. pagaidām pabūšu mierīgi viena, bet ceru, ka tas nāk