Šodien pamodos par vēlu, lai dotos pie ģimenes ārsta. Domāju, ka jūtos pietiekami labi, lai izietu no mājām nopirkt ko pīpēt. Izejot ārā ātri sapratu, ka nejūtos gan labi. Vējš, kas pūta prom manu čolku ,nepalīdzēja manai pašapziņai, ko nevarēju noslēpt ar konsīleri. Pirmo reizi pie kioska nācās gaidīt pārtraukuma beigas. Laikam neapzināti esmu dzīvojusi ilūzijā, ka kiosku darbinieki nenokārtojas, nepīpē un neatpūšas. Visu īso ceļu mājās šķita, ka tūlīt nokritīšu un pārrados mājās ar drudža sajūtu. Pēc mirkļa atgūšanās beidzot mazliet pievācu dzīvokli, kas no manis pieprasīja neadekvāti daudz enerģijas. Saņēmu pasta piedzīvojumu no Grieķijas. Noskatījos labu vācu filmu, ko man jau senāk ieteica draudzene, kura ir atgriezusies atpakaļ no Vācijas. Pateicoties infekcijai, esmu tikusi līdz filmu skatīšanai. Uzrakstīju pasta piedzīvojumus uz... Vāciju. Un Austrāliju, un Ameriku. Paspēlēju kārtis.

Domāju par Latvijas literatūras cilvēkiem. Man šķiet, ka viņi dzīvo daudz piepildītākas dzīves nekā mākslinieki. Vismaz cik izspriežu attālināti viņus novērojot. Vismaz mana draudzene. Mākslinieki vairāk mirst nekā dzīvo. Ceru kaut kad iefiltrēties starp literatūras cilvēkiem un izpētīt, vai mana hipotēze ir patiesa. Tas gan izklausās grūti, jo nelasu, tikai rakstu. Neuzdrošinos nevienu nekur saukt vai uzsākt sarunas. Pat šodien, draudzene piedāvāja, ja man vajag ko atvest, ka atvedīs un ar prieku. Satecināju acīs iztecējušās asaras atpakaļ sevī un domāju, ka neuzdrošinātos pajautāt, pat ja man vajadzētu. Tomēr, esmu izlēmusi kaut ko mainīt, kaut vai tikai uz vienu dienu, sākot ar šodienu. Šodien es izlasīšu grāmatu. Mazo princi, jo to esmu lasījusi, tas būs liels atalgojums pret neilgu laiku. Izdarīšu to šodien, kad aizdošos paveseļoties pie ābeles, kura ir apsolījusi mani barot ar pašceptiem saldumiem. Vēl esmu izlēmusi noskatīties visas filmas, ko draudzene man todien ieteica. Varbūt viņas kaislīgā dzīvošana pielips arī man!

Esmu priecīga saslimt. Tā kā kavēju visu, kur galvenokārt vēlējos būt, man nav iebildumu paslimot dienu vai divas ilgāk, nekā biju iecerējusi. Līdz šim neesmu bijusi spējīga izdarīt neko nozīmīgi lietderīgu. Gribu atveseļoties pietiekami, lai varētu sākt darīt lietas, bet ne tik daudz, lai integrētos atpakaļ sabiedrībā un rutīnā. Man vēl jānoskatās filmas, jāpalasa grāmatas un jāizbauda manis nevajadzība. Vēl, gribu drīzumā nopirkt lēcas. Esmu sākusi vēlēties redzēt, kad kāds uz mani skatās. Es negribu vilkt brilles