|
|
Friday, September 18th, 2026
|
4:34a
Šodien pamodos par vēlu, lai dotos pie ģimenes ārsta. Domāju, ka jūtos pietiekami labi, lai izietu no mājām nopirkt ko pīpēt. Izejot ārā ātri sapratu, ka nejūtos gan labi. Vējš, kas pūta prom manu čolku ,nepalīdzēja manai pašapziņai, ko nevarēju noslēpt ar konsīleri. Pirmo reizi pie kioska nācās gaidīt pārtraukuma beigas. Laikam neapzināti esmu dzīvojusi ilūzijā, ka kiosku darbinieki nenokārtojas, nepīpē un neatpūšas. Visu īso ceļu mājās šķita, ka tūlīt nokritīšu un pārrados mājās ar drudža sajūtu. Pēc mirkļa atgūšanās beidzot mazliet pievācu dzīvokli, kas no manis pieprasīja neadekvāti daudz enerģijas. Saņēmu pasta piedzīvojumu no Grieķijas. Noskatījos labu vācu filmu, ko man jau senāk ieteica draudzene, kura ir atgriezusies atpakaļ no Vācijas. Pateicoties infekcijai, esmu tikusi līdz filmu skatīšanai. Uzrakstīju pasta piedzīvojumus uz... Vāciju. Un Austrāliju, un Ameriku. Paspēlēju kārtis.
Domāju par Latvijas literatūras cilvēkiem. Man šķiet, ka viņi dzīvo daudz piepildītākas dzīves nekā mākslinieki. Vismaz cik izspriežu attālināti viņus novērojot. Vismaz mana draudzene. Mākslinieki vairāk mirst nekā dzīvo. Ceru kaut kad iefiltrēties starp literatūras cilvēkiem un izpētīt, vai mana hipotēze ir patiesa. Tas gan izklausās grūti, jo nelasu, tikai rakstu. Neuzdrošinos nevienu nekur saukt vai uzsākt sarunas. Pat šodien, draudzene piedāvāja, ja man vajag ko atvest, ka atvedīs un ar prieku. Satecināju acīs iztecējušās asaras atpakaļ sevī un domāju, ka neuzdrošinātos pajautāt, pat ja man vajadzētu. Tomēr, esmu izlēmusi kaut ko mainīt, kaut vai tikai uz vienu dienu, sākot ar šodienu. Šodien es izlasīšu grāmatu. Mazo princi, jo to esmu lasījusi, tas būs liels atalgojums pret neilgu laiku. Izdarīšu to šodien, kad aizdošos paveseļoties pie ābeles, kura ir apsolījusi mani barot ar pašceptiem saldumiem. Vēl esmu izlēmusi noskatīties visas filmas, ko draudzene man todien ieteica. Varbūt viņas kaislīgā dzīvošana pielips arī man!
Esmu priecīga saslimt. Tā kā kavēju visu, kur galvenokārt vēlējos būt, man nav iebildumu paslimot dienu vai divas ilgāk, nekā biju iecerējusi. Līdz šim neesmu bijusi spējīga izdarīt neko nozīmīgi lietderīgu. Gribu atveseļoties pietiekami, lai varētu sākt darīt lietas, bet ne tik daudz, lai integrētos atpakaļ sabiedrībā un rutīnā. Man vēl jānoskatās filmas, jāpalasa grāmatas un jāizbauda manis nevajadzība. Vēl, gribu drīzumā nopirkt lēcas. Esmu sākusi vēlēties redzēt, kad kāds uz mani skatās. Es negribu vilkt brilles
(comment on this)
|
2:34p
Tagad, kad nav iespējams lāgā apskatīt Latest posts, to gribētos vairāk nekā jebkad! Lielākoties šeit iegāju, lai izgāztu savas emocijas, viegli uzmetot aci spamam un kašķiem. Vēl paskatījos, vai mana draudzene nav ko ierakstījusi, vai Zane nav ko uzrakstījusi. Mani cibas draugi arī tieši tagad neko neraksta. Lūdzu, rakstiet! Vismaz kamēr slimoju. Tagad veru vaļā pa jaunai cilnei katram no pēdējiem desmit, kuri ir ko ierakstījuši. Man ir tik interesanti, kas jūs esat. Kā es gribētu savilkt jūsu ierakstus ar jūsu sejām.
Atgādina pēdējo reizi, kad braucu mājās un bija lielākā vētra Latvijā ilgā laikā. Ozols brauca man pakaļ uz staciju vētras kulminācijā, apbraucot vairākus ceļus, ko slēdza nolūzušie koki. Es viņam piespiedu piestāt pie pasta, lai nosūtītu pasta piedzīvojumu uz Somiju. Veikali bija ciet, ēst nebija ko. Elektrības nebija, sveču nebija, ūdens knapi tecēja. Pārrodoties mājās, tur bija, kā vienmēr, bardaks. Katru reizi atbraucu, un ozols saka: "Nu jā, man nesanāca laiks neko pievākt. Patiesībā neko neesmu vācis kopš aizbrauci", bet es to tāpat redzu. Tad pavadu vairākas no nākamajām pāris dienām mājās, lai atgādinātu viņam, ka vismaz kādam rūp. Uzkopju tur visu un uzšmorēju, ko varu. Sagaidu viņu mājās ar vārdiem "Nu, vai nav labāk?'' un viņš neekspresīvi apstiprina, bet vien pēc viņa elpošanas rakstura dzirdu, ka tiešām ir kļuvis labāk.
Problēma ir tajā, ka viņš arvien biežāk dzer. Es viņam saku, ka es nebraukšu, ja viņš dzers. Es saku, es būšu tikai trīs dienas, lūdzu, nedzer šīs trīs dienas. Trīs dienas nav ilgi. Viņš saka, ka bez pipariņa nevar aizmigt. Bet viņš arvien vairāk nevar izdarīt bez pipariņa. Tad es saku, ka tas ir alkoholisms pēc definīcijas, ja vairs nevari paveikt ikdienišķas lietas bez alkohola. Viņš atbild ar klusēšanu. Vēlāk iedzer pipariņu. Pārrasties mājās kļūst arvien grūtāk. Viņam nesanāk paņemt brīvdienu, lai mēs dotos kopīgi pavadīt laiku, bet viņam sanāk paņemt brīvdienas, kad manis nav vai, vispār, arī kad esmu, lai dzertu ar draugiem. Atbraucu un tīru, tīru, tīru dzīvokli, šmorēju, cerībā, ka viņš paņems brīvdienu bez pipariņa, lai mēs dotos kopīgi makšķerēt vai pastrādāt dārzā. Drīzāk kļūst viņu sagaidīt mājās gāžoties no kājām, sakot, ka nemaz tik daudz neizdzēra.
Pēdējo reizi, kad sazvanījāmies, viņš teica, ka mūsu lūsis nav rādījies mājās ilgāk par nedēļu, kopš nomira viņš, kurš lūkojās pāri dīķim. Kopš tās dienas neesmu zvanījusi viņam, jo man ir infekcija. Kā arī tāpēc, ka viņš teica, ka ir mazliet iedzēris, kamēr nosvinējies knapi runāja. Nemaz neatceroties, ka ir tēvu diena. Lūsis šovasar arī pavadīja laiku ar Latvijas literatūras personību, viņi kopā sēdēja pie dīķa. Ja lūsis tomēr ir aizgājis, tad ceru, ka viņa viņam bija pateikusi vārdus, kurus es nemācētu atrast, jo nelasu literatūru. Ja viņš tomēr vairs nav starp mums, tad šī būs trešā tuvā nāve mēneša laikā, par kuru neesmu raudājusi. Vairs nezinu, ko domāt.
Ozola situācija atgādina laiku, kad sarakstījāmies ar manu literatūras draudzeni, to, kura ir dzīvotpratēja. Viņai tobrīd arī bija šķīrušies vecāki. Viņa man sūtīja bildi ar viskailāko nenovākto egli, kādu līdz šim esmu redzējusi. Viņa teica kaut ko, kas līdzinājās "Kāpēc man vākt aiz pieauguša vīrieša?". Es tā neesmu iemācījusies domāt. Visdrīzāk, pat ļoti iespējams, ka vajadzētu. Bet kā citādāk viņš uzzinās, ka man rūp? Bet arī jūtu, ka braucu retāk. Tad jūtu, ka vēlos braukt retāk. Jūtu, ka nezvanu. Jūtu, ka aizbraukt no turienes prom kļūst vieglāk. Tas viss sāp vienlīdzīgi, bet jūtos bezspēcīga. Kā būtu, ja nākamreiz es aizbrauktu, un dzīvotu viņa netīrībā? Bet kādu pienesumu tad vispār nesu es? Vai man ir jādzer ar viņu?
Ā, atcerējos ko gribēju teikt. Atgādina lielāko vētru Latvijā ilgā laikā, Cibas situācija ar Latest posts neuzrādīšanu. Lasīju, ka daudzi vētras dēļ satuvinājās. Varbūt šī vētra mums, cibiešiem, rosina pievienot vienu otram draugos, un vairāk klabēt un pukstēt citu ierakstos? Lai vairāk, ko palasīt? Jebkurā gadījumā, man derētu celties un aiziet līdz pastam, tad doties pie ābeles izlasīt Mazo princi. Ar pacietību negaidu braukšanu pilnā piektdienas sabiedriskajā transportā.
(2 comments |comment on this)
|
|
|
|