jā...manas 16 dienas atkrita. vakar devos pavadīt laiku ar ābeli, izdzēru trīs kokteiļus. manu gadiem iemīļoto pussaldo, pussauso sarkanvīnu ir aizstājis cits alkohols. jaunais mīļākais mani padara ķiķinošu un atraisītu nevis raudošu un nelaimīgu. nākamā diena ir nemainīgi briesmīga abiem. šodien pasūtīju ēst un līdz pat vakaram paģirojos. beidzot esmu izpaģirojusies, savākusi dzīvokli, tīra un kaut ko arī paveikusi. apzinos arī to, ka jebkurš alkohols sākumā ir jautrs pa savam, līdz konkrētam mirklim.
uzsāku papildus dienasgrāmatu, ko nelasīs pilnībā neviens. tik daudz dokumentēju savas dienas dažādos formātos, ka pa visu pasauli kopumā būtu atrodamas liecības, visticamāk, vairumam manu dienu. tagad gan ir nakts un man šorīt pat ir jābūt labākai sev. vakarnakt dzērumā esmu notīrījusi spoguli un uzrakstījusi uz tā, ka pasaule ir manās rokās. labi pavadīts laiks izklaidēs nekādīgi neaizvieto nepaveikto. es neprotu labi pavadīt dienu dzerot, nākamo dienu pazaudēt atpaģirojoties bez pārmetumiem sev. šķiet, ka pēc dienas, kurā neko nepaveicu, visa pasaule deg un viss ir sabojāts.
daudz domāju. nez, vai tas pienāks atkal? miers, kas jutās kā tad, kad pārnācu mājās no pulciņiem, krāsns šprakšķēja. mājās sagaidīja cilvēki, smaržoja zupa vai bulciņas. kāds sālīja speķi. skanēja ziņas vai kāds šovs, nekur nebija jāsteidzās, veļa žuva un izžuvusi smaržoja. vai es vēl kādreiz izmantošu karstās līmes pistoli?
arvien mazāk iztēlojos sevi ar kādu. vairs nav par ko domāt. neticu tiem, kurus pazinu vai pazīstu. neticu svešiniekiem. cilvēki kļūst simpātiski arvien retāk, randiņi ir vienkārši nogurdinoši. esmu viena tik sen, ka nejūtos sasniedzama. dzīvoju tik ļoti pa savam, ka nespēju iztēloties cilvēku, ar kuru varētu dzīvot sinhroni. sasniegt arī cenšas tikai tie, pret kuriem neko nejūtu. man patīk būt vienai, bet ir tik garlaicīgi nesapņot par nevienu. ja mani būtu paņēmuši otrā darbā, tad man nebūtu laika domāt par to, ka nav par ko domāt. būtu jauna vide, jauni apstākļi, un man nevajadzētu meklēt neko romantisku, kam pielāgoties.
tomēr ceru, ka mans kādreizējais partneris būs cīrulis un izglābs mani no ielaistajiem miega paradumiem. modinātu mani ar kafiju un bučām, tad es mostos. ceru, ka kaut kad pārradīšos mājās, kur mani nemainīgi gaidīs. mājas jutīsies kā mājas nevis tikai skaista telpa.
reizēm domāju, cik bieži mēs, cibotāji, mēdzam paiet viens otram garām uz ielām? kur mēs škērsojam celus? zivs tuvumā gan negribētu būt, viņam laikam ir blaktis. jebkurā gadījumā, ceru, ka viņam ar viņa blaktīm ir labs vakars. tālāk no manis