Šodiena izrādījās neparedzēti piepildīta. Kā jau biju ieplānojusi, devos pie ābeles veseļoties un ēst saldumus. Transports, par laimi manai trauslajai dvēselei, izrādījās nepārpildīts. Tāpēc, ka braucu ar nākamo. Paņēmu līdzi Mazo princi, kā jau biju ieplānojusi, un devos uz pastu, kādā vēl neesmu bijusi. Mani uzrunāja kāda brīnišķīga seniore, palūdzot, vai nevaru viņu pavadīt mājās. Bet protams, ka es varu! Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs! Nav skaisti, ka kādam ir vajadzīga palīdzība. Ir skaisti, ka saskrienas kāds, kuram ir vajadzīga palīdzība un kāds, kuram ir vajadzība būt palīdzībai. Mēs mazliet aprunājāmies. Man ir ierasts iet ātri, vienkārši tāpēc, ka tā iet manas kājas, un tā esmu ieradusi iet viņām līdzi. Tas ir gandrīz ārpus manas kontroles. Vairākas reizes nācās apzināti piedomāt pie soļa, bet es ceru, ka man sanāca. Viņa bija tik sirsnīga un mazliet apraudājās.

Viņas vārds ir Dzintra. Viņas acis šķita zilas, viņas skatiens šķita ļoti dūmakaini tīrs. Ziniet, par ko pārdzīvoju? Ka man nav lēcas. Es neskatījos Dzintrai acīs aiz pieklājības, bet atvadās, kad skatījos, noteikti pazaudēju daudz svarīgas informācijas. Jo man nav lēcu!!! Ja nu es kādreiz viņai paiešu garām? Es negribētu viņai paiet garām. Kaut es būtu savlaicīgi iedomājusies uzturēt ar viņu kontaktu. Tā varētu būt ļoti skaista draudzība. Es ceru, ka viņas bērni viņu apciemos mazliet biežāk, mazbērni arī. Tas kurš Ventspilī, jūrā, teica, ka malacis. Mīļā Dzintra. Ja mana baba vēl būtu dzīva, kā es viņu vēlētos apciemot. Kad vēl bija iespēja, es biju valsts otrajā galā, pie jūras. Viss vienmēr ir ļoti sarežģīti, kamēr nav par vēlu. Mēs visi esam tā upuri, tas neplāno mainīties. Es turpmāk turpināšu iegriezties tieši šajā pastā.

Ierados pie ābeles, viņa šmorējās, es... Pat neiesāku lasīt. Skaļi lasīju citas lietas, skaļi dusmojos un rakstīju ziņas... Jūs negribat zināt kam. Es jums nestāstīšu, bet tas bija aizraujoši un izdevās daudz pasmieties. Līdz man pilnībā beidzās enerģija. Tad es devos atpakaļ mājās. Tur man uzrakstīja mans Liepājas laiku pakistāņu draugs, kurš mani pāris gadus atpakaļ bildināja Instagramā par desmit tūkstošiem, lai dabūtu vīzu. Man gan nācās atteikt, jo pirmās kāzas pietaupu īstai mīlestībai un tamlīdzīgi. Šovakar viņš man uzrakstīja, lai aizsūtu viņam pastkarti uz Itāliju. Es atbildēju "Send address". You got it bro. Domāju pastkartē viņam uzjautāt recepti tam sautējumam, ko viņš toreiz gatavoja kopmītnēs, otrajā stāvā. Vairākkārt esmu mēģinājusi atdarināt, bet nemaz nelīdzinās. Varbūt uzzīmēšu puķītes ar gliteru pildspalvām. Varbūt atvadīšos ar "Take care, gandu".

Apēdu veselu ābeles cepto ruleti to negriežot. Kā lielu sviestmaizi. Kā dzīvnieks. Tas bija episki. Tagad dzeru gan blenderētās upenes no Dieva dāvanas, gan blenderētās dzērvenes no ābeles. Sastāvu no zālēm, cukura, ogām un mīlestības. Ja šodien nebūtu braukusi veseļoties pie ābeles, ja es šodien nebūtu iegriezusies pastā, kurā nekad neesmu bijusi, es nebūtu satikusi Dzintru. Tas bija mans ilgi gaidītais brīnums. Ā! Akdievs! Vēl, šodien atkal spēlēju kārtis. Šodien, dāmas un kungi, es piedzīvoju visepiskāko atspēlēšanos visā savā dzīvē! Es kliedzu. Vienīgais, kas šodien nenotika - neizlasīju grāmatu. Šķiet, ka drīzāk to uzrakstīšu nekā izlasīšu.