esmu vilcienā, kas ož kā mīzeļi un Nīderlande. tek dzeltenīga straumīte no pāra ar ratiņiem vai viņiem aizmugurē sēdošā čaļa saulesbrillēs. sapūtos ar pēdējo pilienu fermonu, lai mazāk būtu jājūt.
pārrašanās mājās kļūst grūtākas. visi strādā daudz un neko nenopelna. brīvdienas nevar paņemt, vismaz ne laikam ar mani. bijām vākt dzīvokli. viss (burtiski viss!) peļu sūdos. tualetes spaiņi samarinējuši sūdus čurās. kārtīgās kaudzēs samestās, nekad neizmestās piena pudeles un cigarešu paciņas. grīdas linolejs apaudzis ar piķi. piķis radies no ar asinīm strutojošās kājas. cilvēkam nerūpēja vairs nekas, ne linolejs, ne pats. ābelei viņš rūpēja, bet viņam nerūpēja viņš. nevar izglābt nevienu, kurš negrib palīdzēt sev.
tā arī linoleji apaug ar piķi. tad, pēc nāves, ierodas radinieki, kas nelikās ne zinis par viņu ne dzīvu, ne mirstošu. izārda visu jau esošo bardaku, lai atrastu pensionāra noslēpto, bērēm krāto naudu. viņi rakās un meklēja to naudu kā žurkas, netraucēja pat grīdas ar piķi. netraucēja smaka, kurā ko censties darīt iespējams tikai vemstoties, maskās un cimdos. viņi izrāva ledusskapi no kontaktligzdas, atvēra vaļā durvis un atstāja pūt un smirdēt. tāpat kā radinieki atstāja viņu pūt un smirdēt, tāpat kā pagasts vai sociālie darbinieki, nepildot savu darbu, atstāja viņu pūt, smirdēt un mirt. beigās vākt citu sūdus nācās mums ar ozolu, kā jau ierasts. pat mēs nespējām ar visu tikt galā. vispār, nejau mums arī vajadzētu.
drīz pārradīšos atpakaļ pilsētā. tur cilvēki nezinās par gangrēnas marinādi, kurā kliegdama, spiegdama un vemstīdamās metu ārā segas un spilvenus, kuros viņš nomira. iešu pa ielu smaržodama kā versače! gultu viņš nebija izmantojis gadu minimums, viņš nomira, kur dzīvoja un gulēja - atzveltnes krēslā pretī televizoram, blakus logam. policisti vāca viņa līķi vemstīdamies. vēl neredzēju viņa kapus. es pārradīšos un turpināšu dārgmetālus un dārgakmeņus, līdz dziļākajām dvēseles vārpstiņām sasūkusies ar gangrēnu.
kad biju pavisam maza, vēl gribēju izaugt par plastisko ķirurģi, biju ģimenes māsiņa. masēju visiem muguras, pēdas. atviegloju slimojošo ikdienu ar nesāpīgam, bezzilumu potēm. tad gangrēna bija manas ābeles ābeles ābelei. viņa nekad nemīlēja ne mani, ne ābeli, ne ābeles ābeli. mūsu ābolus viņa neatzina, bet tieši tie āboli beigās aprūpēja viņu ilgi pirms viņas nāves. tā bija mana pirmā saskarsme ar gangrēnu, es devos masēt viņas pēdas. uz mirkli arī mazliet palīdzēja pašsajūtai, varbūt uzlabojās asinsrite. šķita, ka viņa varbūt sāk mūs atzīt. tad viņa nomira.
kādu nedēļu atpakaļ miegā man iedzēla lapsene, pēdā. tikai nesen beidza kasīties. tajā pašā kājā, kuru šogad būšot jaoperē. viena vēl šodien vilcienā mani aplidoja. stulbās mušas arī, savas mušu plaukstas aizdomīgi berzēdamas, neliek mani mierā. dzīvoklī ielido pa vienai un terorizē mani līdz pienāk to dabīgā nāve. situ nost, bet nekad nenositu. viņas kā sūdus saož manī sasēdušās gangrēnas partikulas. tās saož manas neizlietās asaras un neizskumušās skumjas, saož manu ikdienis augošo vēlmi sasniegt visaugstāko neatkarību. gribu būt tik neatkarīga, cik neatkarīgu neviens vēl nav redzējis! tāpēc viņas neliek mani mierā. viņas saož manu vēlmi būt vienai, kaut nevienam pēc manas nāves nebūtu jāvāc mani sūdi, kaut neviena galašas neliptu pie mana piķa.
vienu dienu iegrimu domās par vienu no mušām un, taisīdamās iziet no mājām, sadusmojos. pārņemta ar manā prātā notiekošajām diskusijām un mēmajiem psihiem, neaprēķinādama enerģiju, neapzināti atvēzēju roku pret durvīm un safīrs aizlidoja pa gaisu. nokrita blakus podam ar atvērto vāku, kas ir veiksmīgakā neveiksme pēdējā laikā. gredzens, ko neesmu novilkusi gadiem, kā forma ir saliekusies un pielāgojusies manam nesaudzējošajam dzīvesveidam un pirkstu siltumam, saplīsa. mans saplīsušais zelta orgāns gaida savu operāciju manā krājkasē. esmu atsākusi ģērbt krūšturus, bet tāpat jūtos kaila