dārgā dienasgrāmata,
dienas ir bijušas nepiepildītas un piepildītas. cenšos koncentrēties uz klusumu, klausīties mazāk, runāt mazāk. sākumā klusums ir sāpīgs un ir pieradums pēc skaņas, tas tik ātri nepazūd. jūties izbadējies pēc domām. katru dienu aug vēlme pēc klusāka, ja ne klusuma. pēdējā laikā jau vairākās sarunās ar cilvēkiem, ar kuriem nav pārāk tipiski runāt, uzpeld temats par stalkošanu. sāku domāt par tā izpausmēm sevī. daudziem apskatos dzimšanas dienas, paskatos, kas pēc horoskopa. naktīs, kad ieslēdzu datoru un slēdzu mūziku, uzmetu aci tam, ko kurš ir klausījies. ja dziesma izklausās interesanta, mēdzu izlasīt vārdus. patīk pasēdēt un padomāt, nez, par ko šie cilvēki dara, ko viņi domā. kaut kur tur arī apraujas mans stalkerisms.
kad biju maza, ābele lasīja manas slepenās dienasgrāmatas, tad tās plēsu, metu ārā, taisīju skandālus. vienmēr turpināju dokumentēt savu dzīvi vismaz kaut kādā veidā. pamatskolā sāku mainīties ar pastkartēm un vēstulēm. sēdēju nomodā līdz rītiem, pārpildot pastkartes vai izvēršoties vēstulēs. izģērbos veciem vīriešiem daudzās mājaslapās, gadiem. mājās joprojām ir kaste ar liecībām no cilvēkiem no puspasaules. dienasgrāmatas dažādos formātos, vārdos daudzos citos formātos, daudz un dažādos radošajos formātos, videoklipos, attēlos. esmu tik ilgi dalījusies ar sevi gan atklātos, gan slēptākos formātos, ka tā ir kļuvusi par pašsaprotamu manis daļu, būt kaut kādā mērā kailai plašākai auditorijai.
reiz man bija draugs, kurš nesen apciemoja sapnī, kur teica, ka ir skaidrā jau ilgāk nekā mēnesi, bet man joprojām no viņa esot bail. reiz viņš mani regulāri iemūžināja savos darbos, jutos kā viņa mūza. lieki piebilst, ka viņš arī bija talantīgākais cilvēks, ko pazinu, lai gan pazīstu tiešām daudz patiešām talantīgu cilvēku. šodien daudz domāju par tekstiņu, ko esmu kaut kur izlasījusi, ja mākslinieks tevi daudz zīmējot, tas nenozīmē, ka mīl tevi, bet gan zīmēt. sasaistīju to ar sevi un rakstīšanu par citiem cilvēkiem. lai gan būt kāda tik redzētai, ka izvēlas vairākkārt tevi iemūžināt darbos (it īpaši, ja to cilvēku mīli), ir ārprātīgi glaimojoši, pēc drauga tās skan kā briesmas. tāpat kā taisīt kopīgos tetovējumus. nākamais plāns ir zīmēt sevi kailu.
uzskatu, ka esmu tik brīva no uztraukuma, jo man nav ko slēpt, neskaitot citu noslēpumus. runājot par to, esmu vienu netīšām kādam izstāstījusi, par ko jūtos ļoti slikti, jo sen tā nav gadījies. tagad tikai ceru un paļaujos, ka viņa izrādīsies uzticama, kāda es nebiju. tā nu, lūk, pēc šīm sarunām, situācijām un pārdomām, esmu aizdomājusies. kā būtu, ja pirmo reizi ievērojamā laikā es kļūtu patiešām slepena? esmu izlēmusi pamēģināt. milzīga iespēja, ka kaut kad atgriezīšos.
noslēgšu savu publiski slepeno rakstīšanas periodu ar īsu stāstu no šī gada -
ziema. vējš. kāpju lejā pa trepēm. mati pūkojas. sarkanais mētelis plīvo. sieviete, bezpajumtniece vai drīzāk dzērāja, palūkojas. piešķildama cigareti, gandrīz rūcienā, nokliedz:
"ragana"