dārgā dienasgrāmata,
man ir ļoti svarīgi rakstīt ne tikai tāpēc, lai sakārtotu domas. arī tāpēc, ka neatceros tālāk par vakardienām. ir ļoti svarīgi dokumentēt notiekošo, lai rastos pierādījums, ka diena patiešām notika. manis pašas atmiņas mani pamet, bet man vajag iegaumēt, ka tur biju. sākšu ar aizaizvakardienu:
vizuāli patīkama diena darbā. čakarīgāko biju paveikusi iepriekšējā dienā, bija palikuši meditatīvie darbi, ko ir vienkārši patīkami stundām neizlaist no acīm. esmu tik pateicīga, ka man ir iespēja teikt, ka mans darbs vairāk uztur manu saprātu nekā to iznīcina. devos prom mazliet agrāk nekā biju iecerējusi.
gāju garām koncertam netālu no pieturas un sapratu, ka tas ir tuvākais naktsdzīvei ko esmu piedzīvojusi mēnešu laikā. vēroju garāmejošos piektdienas ballētajus. ģimenes ar bērniem uz pleciem. pāri, kas gāja grābdamies viens otra pakaļās. puisi, kurš rāpās uz sienas. pusaudzi, kura gāja stāvēt uz ielas, lai kāds puisis viņu novestu nost, divreiz. devos mājās.
nupat kā apritēja trīs mēneši bez alkohola, bet šādas piektdienas ir visgrūtākās. vērojot visus troksnī, vieglā haosā un ar kādu blakus. tad dosies mājās, cerot uz brīnumu, bet pārrodoties sienas būs neviena elpas neiesildītas, ēdiens nebūs gatavs un kaut ko noteikti būs jāmazgā. ja galīgi nepaveiksies, odīs komposta spainis vai miskaste nebūs aiztaisāma. bet! tādās situācijās, vienmēr var sevi iepriecināt, aizejot iztērēt kaut drusciņ naudas.
dodoties darīt tieši to, mani pārņēma kāda vieda doma. ziedus drīkst zagt, bet tikai piektdienās, jo tad ir daudz citu vēl lielāku negantnieku, ko ķert. tā nu viedo domu piekopu vienu vai divas reizes atpakaļceļā.
aizvakardiena:
devāmies pārgājienā. smidzināja lietus. pirmo reizi šogad pūtu pieneņu sēklas. jūra bija rāma. daudz smaržoju ķērpjus. jūrā peldējās divas pīlītes. ar zaru gar krastu zīmēju pīlītes. pinu smilgas. jūra ik pēc soļa skaloja man ārā dāvanas, ik pēc soļa pa spalvai. tad brīnišķīgu sēni. tad domās teicu jūrai, labi, pēdējo dāvanu un dodos atpakaļ pie pārējiem. tā man vēlreiz ko skaloja, un paņēmu savu pēdējo dāvanu. tas bija neliels, gaiši zils taurenis, kurš izrādījās dzīvs. viņa spārni bija salipuši, un uzskatīju to par savu misiju centies palīdzēt viņam atlabt.
tā nu mēs staigājām, es un mans taurenis. sargāju viņu no smidzinošā lietus, kopā sildījāmies, kopā ēdām šašliku, kopā pīpējām cigaretes. kopā sēdējām uz bluķa, kopā pētījām jūru. ar laiku varēja just, ka viņš sāk turēties stiprāk. tad reizēm sāka pamāt man ar rociņu. atklāju, ka uz viņa kopā salipušajiem spārniem pielipusi viena pieneņu sēkla. pirmo reizi dzīvē esmu tik dziļi lūkojusies acīs taurenim.
drīz vien bija jādodas mājupceļā, tāpēc, lai taureni pasargātu no laikapstākļiem, izraku viņam nelielu bedrīti zem pludmales ģērbtuves. uzsēdināju taureni uz neliela koka gabaliņa, un ieliku bedrītē zem jumta žūt. pasargāts varbūt atgūsies. ja jūs kādreiz redzat Carnikavā nelielu, zilu taureni, tad ziniet, ka varbūt viņš ir svarīgākais taurenis manā dzīvē.
atpakaļceļā nozagu ziedošas ābeles zariņu. pašā apakšējā zara lapiņā ir kūniņa. redzēju, ka tur arī pakustējās maza aste.
vakardiena:
nogulēti iecerētie plāni. lēna diena. tīrīju māju. centos paraudāt, nesanāca, bet ilgi nodejoju. tagad gan, rakstot par taureni, kāda asara notecēja. tik un tā, tas nav vajadzīgais, izraudāmais daudzums. pagatavoju čili. karkades tēja, nez kāpēc, garšo kā bebru dziedzeru tinktūra. čili, nez kāpēc, garšo kā zivju eļļa. izmazgāju veļu. biju dušā. varētu paēst naksniņas. grūti rakstīt par emocijām. gribu uz klubu kratīt pakaļu