|
|
Sunday, August 30th, 2026
| |
05:28
|
vakarnnakt pārrados mājās, iegāju dušā, sadzēros šķidrumus un biju gatava mosties bez jebkādām sekām. tā nebija. tagad man ir briesmīgi pēc diviem aliem! un labi, ka tā. tā kā šī dzērienu izvirtība atkārtojās ar 12 dienu pauzi, nākamā drīkst atkārtoties ne agrāk par 16 dienām.
ilgā laikā pamodos, iegāju dušā, padzēru kafiju, sataisījos un devos pie jūras. braucot turp cerēju, ka būs auksts vējš, lai varētu to paģiru izdrebēt. nē, jūra bija pavisam rāma, neviļņoja, drīzāk tirpa. apskaudu pāris peldētājus, bet izlēmu, ka tā nebūs gudrākā izvēle, ņemot vērā to, ka tūlīt atsāksies iesāktais un, cerams, iespējams, varbūt, sāksies arī kas jauns! domāju arī par to, ka pastāv reāls risks manas roņošanas beigām.
smiltis bija smalkas un gludas. no mugurpuses, kā debesu pārvalks mācās dūmakaini pelēks lietus mākonis. virs jūras, drūmi maigajās debesīs un baltos mākoņos iestarpinājies bija neliels, tumši, tumši pelēks mākonis. vēroju, kā tas izplešas kā tecēdams pa kapilāriem. gar jūru gāju līdz nākamajai stacijai. smaržoju krastmalā izskalotās dūņas. domāju par to, cik sekli elpoju. man skauž, kad cilvēki man blakus elpo skaļi. viņi izmanto savas plaušas neizjūtot kaunu par to! lūk, tas ir iedvesmojoši. tāpat kā cilvēki, kuri ērti ēd cilvēku grupās. vai pirmajos randiņos. man patīk, kad cilvēki skaļi elpo, elš. man patīk, ka cilvēki svīst un vēl stipri, un nekautrējas par to. ar nosacījumu, ja mazgājas un nesmird. Jūrmala smaržoja kā vētras pēdas, sveķi un degošas lapas. smaržoja kā mājās, bērnībā, bet pavisam, pavisam citur.
atgriežoties pilsētā oda pēc ierastajiem mīzeļiem. agrs vakars bija oficiāli rudenīgi tumšs. jutās ļoti līdzīgi kā pirms aptuveni gada, kad devos uz baznīcu un vakars līdzinājās šim. toreiz baznīcā mācītājs kaut ko runāja par Ievas grēkiem. man šķita, ka viņš man pārmet un mana dzemde sāpīgi pulsēja. es lūdzos, kaut es nebūtu stāvoklī.
pārrados mājās, nomazgājos, galveno sakārtoju, izdzēru kanniņu Liepājas vēja tējas, pagatavoju vakariņas, ēdu trīs stundas no vietas. man šodien nebija jādodas uz baznīcu. šodien neesmu spiesta lūgties vai runāt ar Dievu, bet tāpat to padarīšu. bet, ja es būtu Dievs, es neklausītos meiteni, kura lūdzoties pat nesaliek plaukstas kopā, jo tik kārdinoši ērti ieritinājusies uz spilvena. Dievs ganjau ir labāks par mani, tāpēc arī parunājos ar viņu, pat ja nav kliedzoša vajadzība.
jau gribēju beigt rakstīt, bet atcerējos. maza devos uz kristīgajām nometnēm. vienu no tām reizēm biju istabiņā ar vēl divām meitenēm. mūsu durvis ja aizslēdza, tad mēs iestrēgām. tāpēc tās neslēdzām ciet. kādā no nometnes dienām man izsuta pakaļa un ļoti sūrstēja, prasīju mammai, ko darīt. viņa teica, ka jaguļ bez apenēm, lai elpo. tā arī darīju. tā bija pēdējā nometnes diena. kamēr gulējām, mūsu istabiņā ienāca puiši un apsmērēja sejasnar zobupastām. es pamodos, jo mani ar zobupastu smērēja vispopulārākais puisis nometnē un visā ciematā. viņš patika arī man. mēdzu iedomāties, nez, nebiju nospārdījusies? vai viņš redzēja manu izsutušo pakaļu Dieva nometnē? ceru, ka tomēr nē. esmu priecīga, ka nepiepildījās manas bērnības fantāzijas un nekļuvu par viņa dāmu. tagad viņš ir bijis Gobzema storijos un runā, ka lietojot heroīnu un ko vēl ne. lai gan par mani arī tā vienu brīdi baumoja, bet tā nu gan nav taisnība. morāle ir tāda, ka līdz šim ar pliku pakalu attopos tikai ar tiem, ar kuriem būt nav lemts.
kā, nez, šovakar iet blues? grafititotājam? cerams, ka labi. nez, vai kādreiz kāds uztaisīs grafiti man?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, August 29th, 2026
| |
01:49
|
ja vien jūs zinātu, kā man šodien ir gribējies rakstīt! rakstīšanas apstākļi ir apgrūtināti manas šodienas spontānās dabas dēļ un... jo, kad biju mjās, gribēju būt lielā mājsaimniece un pgriezt matraci otrādāk un.... procesā aplēju dtoru ar stipru kafiju ar lielu cukur daudzumu un...pienu. tastatūra ir lipīgi spiežama un neparakstāma. tieši kā norunāju, ka jāņem jaunu datoru uz nomaksu. notikuma sekas atspoguļosies šī ierkst gramatikā. es tās nelabošu. šodiena bija sajūtās izteiksmīga diena. emocijas bija asas, lēmumi neparedzami, vārdi nepārdomāti un apstākļi jūtami.
pamodos kā ierasts, aizbraucu kur jābrauc. tur bija skaļi... tur bija robotu agresija un citplanētiešu cīņas un dažādi citi, ļoti skaļi trokšņi, kas forši salikti kopā. trokšņi skaņas un simfonijas lika man vēlēties būt citur, un ne tur, kur es ar visskaidrāko apziņu izvēlēties atrasties. es aizgāju prom. es pārrados mājās, mani gaidīja veseli divi pasta piedzīvojumi. es izlēmu iet pēc papīrīšiem un alus. pagriezos pa kreisi, tur kā reiz izgāja, lai slēgtu ciet. griezos otrpus lai ietu citur. iegāju citur, un satiku draudzeni. viņa arī pirka alu. mēs aizgājām apskatīt viņas juno vāģi, par ko viņa nosapņoja un nākmjā dienā ar savu drugu devās padarīt to par svu.
vāģis bija ļoti labs. tur radīsies bērns.
atvadījos un devos ar savu alu klausīties melanholiskas, klasiskas melodijas ar skatu uz sauli. aizbraucu tur, bet izdzēru svu alu skatoties uz atlūzušu koku. tobrīd domāju, kā varētu parakstīt, bet nerkstīju. sēdēju, domāju... kur ir mani brīnumi? mēdzu to nodomāt bieži, agrāk brīnumi ar mani notik bieži. bet apzinos, ka tad mn tos vajadzēj vairāk. un tagad ir vairāk cilvēku, kuriem brīnumu vjg vairāk nekā man. un man nav žēl, jo man ir mierīgi, bet tāpat esmu sailgojusies... pēc brīnuma.
pēc alus izlēmu, ka došos meklēt brīnumu pusceļā uz mājām. sazvanīju draugu. uzvedos kā nemēdzu uzvesties. satiku cilvēkus, kurus nemēdzu satikt. redzēju cilvēkus, kurus esmu redzējusi. biju vietās, kur nemēdzu atrsties. šōdien izdzēru divus alus, bet nedomājiet, ka esmu atkal kļuvusi visatļautīga, nepavisam nē! es rēķinu līdz, ticiet mn. vilšanās sevī var būt arī veselīga daļa procesa. un tai ne vienmēr ir jājūtas slikti! varbūt mazliet pārmetu sev, bet es nejutos slikti. es stipri cenšos, tad stipri atpūšos.
man parādās jauni slāņī. vienmēr, tik tālu cik atceros (nekad neatceros tālu), esmu redzējusi sevi kā vienu kopumu. joprojām rezonēju ar vairākiem tiem sevis aspektiem, bet mans kopums mainās. ja ne kopums, tad nokrāsa. liekas pēkšņi jūtos citādāk, domāju savādāk. it kā kaut kas fundamentāls mainītos, bet man vēl nav skaidrs, kas? vai es vispār gribu zināt? cerams, ka jā
pārrados mājās tiešī ar pusnakti. iela bija pilna ar kaķiem un manu mīļāko svešinieci Rīgā, kā ierasts. pārrados mājās un pārdomāju vakara piedzīvojumus, sarunas un izvēles. dažas reāli nepatīk, bet esmu patiešām izbudījusi šō vakaru. runāju ar cilvēkiem ar kuriem nemēdzu runāt, un sarunas mn patiešām patika. man patika, ka draugiem ir jādodas uz darbiem, tāpēc jau vienos biju ārā no dušas, pļumpēdama ūdeni. man patika pateikties Dievam, ka pasargāja mani no pašas jautājumiem.
vakara gaitā biju jutājusi draudzenei, kā man nokļūt pie brīnuma. tad es nepieskāros vairs telefonm, jo dzēru alu, dejoju, pārāk stipri apbrīnoju bārmeni. ceļā mājup sadzirdēju viņas atbildi, ka brīnums šōvakar, visticamāk, nenotiks. un viņai bija absolūt taisnība. nekāds brīnums nenotika. tāpat šis bija mežōnīgi labs vakars ar ļoti labām sliktajām izvēlēm. \
kad gaidīju transportu, redzēju grafiti ar daudzpunkti... un domāju, par ko gan svešinieks jūtas tik daudzpunkte? un tad jutos ļoti... daudzpunkte... reizēm mēdzu nodomāt, vai sober grafititiotājs ir sober? vai viņš to grafitito dienās, kad ir sober? vai tieši pretēji? ceru, ka gan sober, gan daudzpunktei ir jauks vakars.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, August 25th, 2026
| |
15:19
|
esmu vilcienā, kas ož kā mīzeļi un Nīderlande. tek dzeltenīga straumīte no pāra ar ratiņiem vai viņiem aizmugurē sēdošā čaļa saulesbrillēs. sapūtos ar pēdējo pilienu fermonu, lai mazāk būtu jājūt.
pārrašanās mājās kļūst grūtākas. visi strādā daudz un neko nenopelna. brīvdienas nevar paņemt, vismaz ne laikam ar mani. bijām vākt dzīvokli. viss (burtiski viss!) peļu sūdos. tualetes spaiņi samarinējuši sūdus čurās. kārtīgās kaudzēs samestās, nekad neizmestās piena pudeles un cigarešu paciņas. grīdas linolejs apaudzis ar piķi. piķis radies no ar asinīm strutojošās kājas. cilvēkam nerūpēja vairs nekas, ne linolejs, ne pats. ābelei viņš rūpēja, bet viņam nerūpēja viņš. nevar izglābt nevienu, kurš negrib palīdzēt sev.
tā arī linoleji apaug ar piķi. tad, pēc nāves, ierodas radinieki, kas nelikās ne zinis par viņu ne dzīvu, ne mirstošu. izārda visu jau esošo bardaku, lai atrastu pensionāra noslēpto, bērēm krāto naudu. viņi rakās un meklēja to naudu kā žurkas, netraucēja pat grīdas ar piķi. netraucēja smaka, kurā ko censties darīt iespējams tikai vemstoties, maskās un cimdos. viņi izrāva ledusskapi no kontaktligzdas, atvēra vaļā durvis un atstāja pūt un smirdēt. tāpat kā radinieki atstāja viņu pūt un smirdēt, tāpat kā pagasts vai sociālie darbinieki, nepildot savu darbu, atstāja viņu pūt, smirdēt un mirt. beigās vākt citu sūdus nācās mums ar ozolu, kā jau ierasts. pat mēs nespējām ar visu tikt galā. vispār, nejau mums arī vajadzētu.
drīz pārradīšos atpakaļ pilsētā. tur cilvēki nezinās par gangrēnas marinādi, kurā kliegdama, spiegdama un vemstīdamās metu ārā segas un spilvenus, kuros viņš nomira. iešu pa ielu smaržodama kā versače! gultu viņš nebija izmantojis gadu minimums, viņš nomira, kur dzīvoja un gulēja - atzveltnes krēslā pretī televizoram, blakus logam. policisti vāca viņa līķi vemstīdamies. vēl neredzēju viņa kapus. es pārradīšos un turpināšu dārgmetālus un dārgakmeņus, līdz dziļākajām dvēseles vārpstiņām sasūkusies ar gangrēnu.
kad biju pavisam maza, vēl gribēju izaugt par plastisko ķirurģi, biju ģimenes māsiņa. masēju visiem muguras, pēdas. atviegloju slimojošo ikdienu ar nesāpīgam, bezzilumu potēm. tad gangrēna bija manas ābeles ābeles ābelei. viņa nekad nemīlēja ne mani, ne ābeli, ne ābeles ābeli. mūsu ābolus viņa neatzina, bet tieši tie āboli beigās aprūpēja viņu ilgi pirms viņas nāves. tā bija mana pirmā saskarsme ar gangrēnu, es devos masēt viņas pēdas. uz mirkli arī mazliet palīdzēja pašsajūtai, varbūt uzlabojās asinsrite. šķita, ka viņa varbūt sāk mūs atzīt. tad viņa nomira.
kādu nedēļu atpakaļ miegā man iedzēla lapsene, pēdā. tikai nesen beidza kasīties. tajā pašā kājā, kuru šogad būšot jaoperē. viena vēl šodien vilcienā mani aplidoja. stulbās mušas arī, savas mušu plaukstas aizdomīgi berzēdamas, neliek mani mierā. dzīvoklī ielido pa vienai un terorizē mani līdz pienāk to dabīgā nāve. situ nost, bet nekad nenositu. viņas kā sūdus saož manī sasēdušās gangrēnas partikulas. tās saož manas neizlietās asaras un neizskumušās skumjas, saož manu ikdienis augošo vēlmi sasniegt visaugstāko neatkarību. gribu būt tik neatkarīga, cik neatkarīgu neviens vēl nav redzējis! tāpēc viņas neliek mani mierā. viņas saož manu vēlmi būt vienai, kaut nevienam pēc manas nāves nebūtu jāvāc mani sūdi, kaut neviena galašas neliptu pie mana piķa.
vienu dienu iegrimu domās par vienu no mušām un, taisīdamās iziet no mājām, sadusmojos. pārņemta ar manā prātā notiekošajām diskusijām un mēmajiem psihiem, neaprēķinādama enerģiju, neapzināti atvēzēju roku pret durvīm un safīrs aizlidoja pa gaisu. nokrita blakus podam ar atvērto vāku, kas ir veiksmīgakā neveiksme pēdējā laikā. gredzens, ko neesmu novilkusi gadiem, kā forma ir saliekusies un pielāgojusies manam nesaudzējošajam dzīvesveidam un pirkstu siltumam, saplīsa. mans saplīsušais zelta orgāns gaida savu operāciju manā krājkasē. esmu atsākusi ģērbt krūšturus, bet tāpat jūtos kaila
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, August 15th, 2026
| |
23:48 - dārgā dienasgrāmata,
|
mans pirmais ieraksts kopš pēdējā ieraksta. pārlasīju.
uzzīmēju sevi kailu, par ko nesaņēmu atzīmi. labi, ne līdz galam kailu, man bija apenes. varbūt tur ir tā sāls! esmu arī ļoti neilgi atgriezusies pie pasta piedzīvojumiem. ceru, ka arī turpināšu savu atsākumu un ilgi, ilgi. ar nepacietību gaidu savas pirmās atbildes. neatsāku savu sviesta cibas piedzīvojumu gan šovakar, šajā burvīgajā 825. Rīgas dzimšanas dienā, kā turpinājumu savām pasta izvirtībām. atsāku, jo, kā jau cikliski vairākkārt tas ir noticis, esmu dzērusi un skumja.
diena nepavisam nebija slikta. patiesībā jau divas nedēļas ir iestājusies melnā strīpa.
līdz trīs reizēm ir cerība, pēc trim reizēm tā ir realitāte. trīs reizes sanāca šovasar iedzert, ceturtajā tā kļuva par atgriešanos. nejau nekontrolētu, bet tāpat atgriešanos. tad sākās sāpes, daudz un fiziskas, daudz kur. laikam esmu pārāk daudz lielījusies, ka, lai gan man ir veselības problēmas, tās nejūtu. sākās ārstu apmeklējumi un beidzās nauda, beidzās mans ieilgušais miers. tad sākās nāves - viena attāla, divas ģimenes un viena blakus. vairs neraudu, tikai domāju. nāves vienmēr atgriež tematu par egoismu. nebiju uz nevienām bērēm. tikai domāju.
pirmā nāve, lai gan attāla, bet tik netaisnīga, ka nevar justies vienaldzīgs. lika daudz atgriezties domās par laiku, kad jutos tik neaizsargāta. tas bija laiks, kad nācās zvanīt policijai, un saņemt pretjautājumu "vai tu jūties apdraudēta?" ar toni. kādu toni, sīkāk pat nav jāpaskaidro. domāju par to, kā vīrietis, kuru noslepkavo, bija arī vienīgais vīrietis kuru tu zināji, kurš ir skaidri centies aizsargāt sievietes.
otrā nāve bija pēc kontrastējoši brīnišķīga saviesīgā pasākuma, kas atzīmēja svaŗīgu solījuma. saņēmu ziņas tikko pārrodoties mājās, pēc šķIbām dziesmām pilna ceļa un bezmaksas alus. pēdējo reizi kad viņu satiku, mēs runājām caur logu. bija pasakaini skaista šī gada vasaras diena, un tā bija tik skaista tieši viņam, jo viņš lūkojās. viņš runāja un lūkojās. nevis acīs, bet tālumā, pāri dīķim. viņā acis bija zilas un skaidras, bezcerīgas un samierinājušās. man tobrīd bija neomulīgi un skaidrs, ka šī nāve tuvojas. man žēl, ka tas piepildījās.
trešā nāve arī atnāca, bet tā noturējās ilgāk nekā bija cerēts. pēdējo reizi viņu satiku 2019. gadā, tā bija ļoti laba tikšanās reize. viņš vēl bija vesels. vairākkārt centos sarunāt vēl vienu tikšanos, bet tās nekad nenotika. viņš bija vienīgais no viņiem, kurš mani mīlēja. un vienīgais no manām asinīm, kurš gāja man līdzīgu ceļu.
ceturtā nāve nav mana, bet tā bija man blakus. tomēr, man joprojām ir neizsakāmi žēl, ka cilvēkam, kurš man regulāri ir burtiski blakus, ir jāzaudē savu mīļāko cilvēku.
turklāt, pēdējās trīs nāves notika trīs dienu laikā.
laikam dienu pirms pirmās nāves pirmo reizi redzēju, kā policija liek līķi ceļa malā zilā somā. tam līķim izrādījās uzvārds kā manam ozolam.
ir smagi nekādas šīs aptuveni divas nedēļas. jūtos vīlusies un pazaudējusi savus brīnumu, tomēr apmierināta un nejukusi. joprojām mēdzu iealkties pēc mana noslēpumainā, vēl neatrastā, mana cilvēka. apsverot šos meklējumus pārtraukt, virzīties meklējumam pretim, ātri attopos, ka tomēr to nevēlos. paklausos draudzeņu padomus, bet es tā vienkārši nevaru. vēroju pārus, domāju, ka daudzi dzīvo melos. it kā tā būtu kaut kāda spēle, kurai nesaprotu noteikumus. to spēlēt izskatās pretīgi. aizeju uz bāru ar cilvēkiem, pārrodos mājās vīlusies. šoreiz pat ne tāpēc, ka esmu kaut ko savārījusi, bet gan tāpēc, ka baidos, ka man varētu izrādīties taisnība. vai arī, ka problēma ir absolūti manī, ko neaptveru. tas pat būtu mierinošākais variants.
ja kaut kam būs lemts mani atrast, tad tam būs mani jāatrod. pagaidām pabūšu mierīgi viena, bet ceru, ka tas nāk
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, May 28th, 2026
| |
03:30 - dārgā dienasgrāmata,
|
dienas ir bijušas nepiepildītas un piepildītas. cenšos koncentrēties uz klusumu, klausīties mazāk, runāt mazāk. sākumā klusums ir sāpīgs un ir pieradums pēc skaņas, tas tik ātri nepazūd. jūties izbadējies pēc domām. katru dienu aug vēlme pēc klusāka, ja ne klusuma. pēdējā laikā jau vairākās sarunās ar cilvēkiem, ar kuriem nav pārāk tipiski runāt, uzpeld temats par stalkošanu. sāku domāt par tā izpausmēm sevī. daudziem apskatos dzimšanas dienas, paskatos, kas pēc horoskopa. naktīs, kad ieslēdzu datoru un slēdzu mūziku, uzmetu aci tam, ko kurš ir klausījies. ja dziesma izklausās interesanta, mēdzu izlasīt vārdus. patīk pasēdēt un padomāt, nez, par ko šie cilvēki dara, ko viņi domā. kaut kur tur arī apraujas mans stalkerisms.
kad biju maza, ābele lasīja manas slepenās dienasgrāmatas, tad tās plēsu, metu ārā, taisīju skandālus. vienmēr turpināju dokumentēt savu dzīvi vismaz kaut kādā veidā. pamatskolā sāku mainīties ar pastkartēm un vēstulēm. sēdēju nomodā līdz rītiem, pārpildot pastkartes vai izvēršoties vēstulēs. izģērbos veciem vīriešiem daudzās mājaslapās, gadiem. mājās joprojām ir kaste ar liecībām no cilvēkiem no puspasaules. dienasgrāmatas dažādos formātos, vārdos daudzos citos formātos, daudz un dažādos radošajos formātos, videoklipos, attēlos. esmu tik ilgi dalījusies ar sevi gan atklātos, gan slēptākos formātos, ka tā ir kļuvusi par pašsaprotamu manis daļu, būt kaut kādā mērā kailai plašākai auditorijai.
reiz man bija draugs, kurš nesen apciemoja sapnī, kur teica, ka ir skaidrā jau ilgāk nekā mēnesi, bet man joprojām no viņa esot bail. reiz viņš mani regulāri iemūžināja savos darbos, jutos kā viņa mūza. lieki piebilst, ka viņš arī bija talantīgākais cilvēks, ko pazinu, lai gan pazīstu tiešām daudz patiešām talantīgu cilvēku. šodien daudz domāju par tekstiņu, ko esmu kaut kur izlasījusi, ja mākslinieks tevi daudz zīmējot, tas nenozīmē, ka mīl tevi, bet gan zīmēt. sasaistīju to ar sevi un rakstīšanu par citiem cilvēkiem. lai gan būt kāda tik redzētai, ka izvēlas vairākkārt tevi iemūžināt darbos (it īpaši, ja to cilvēku mīli), ir ārprātīgi glaimojoši, pēc drauga tās skan kā briesmas. tāpat kā taisīt kopīgos tetovējumus. nākamais plāns ir zīmēt sevi kailu.
uzskatu, ka esmu tik brīva no uztraukuma, jo man nav ko slēpt, neskaitot citu noslēpumus. runājot par to, esmu vienu netīšām kādam izstāstījusi, par ko jūtos ļoti slikti, jo sen tā nav gadījies. tagad tikai ceru un paļaujos, ka viņa izrādīsies uzticama, kāda es nebiju. tā nu, lūk, pēc šīm sarunām, situācijām un pārdomām, esmu aizdomājusies. kā būtu, ja pirmo reizi ievērojamā laikā es kļūtu patiešām slepena? esmu izlēmusi pamēģināt. milzīga iespēja, ka kaut kad atgriezīšos.
noslēgšu savu publiski slepeno rakstīšanas periodu ar īsu stāstu no šī gada -
ziema. vējš. kāpju lejā pa trepēm. mati pūkojas. sarkanais mētelis plīvo. sieviete, bezpajumtniece vai drīzāk dzērāja, palūkojas. piešķildama cigareti, gandrīz rūcienā, nokliedz:
"ragana"
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, May 23rd, 2026
| |
03:30 - dārgā dienasgrāmata,
|
|
šodiena bija produktīvāka. vēl viena mierīga diena darbā. tikko izdarīju kaut ko, ko atliku jau otro mēnesi. tas prasīja pusstundu. tad apskatīju vēl kaut ko, ko atliku nedēļu. to gan bez variantiem nāksies risināt nākamnedēļ. tāda diena, ka nav par ko sūdzēties. vienkārši nesaasināta diena, gandrīz garlaicīga. tieši tā, kā man ir par maz! brīnišķīga bezbrīnumu diena. vienīgi brīnumainā kārtā ēdu brokastis. ēdu arī savus vakardienas viduvējos cepumus ar jauno ik vakara dzērienu, ko pieminēju vakardienas rakstā. varētu paēst vakardienas viduvējo plātsmaizi. ceru uz tik pat brīnišķīgu bezbrīnumu dienu arī šodien, bet pilnai baudai vēl bišķīt produktīvāku. saldus sapņus visiem par kuriem mēdzu fantazēt
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Friday, May 22nd, 2026
| |
04:50 - dārgā dienasgrāmata,
|
|
putniņi čivina. tagad viens ieķērcās skaļāk nekā jebkad. šodien visi jakās, kamēr es tecēju kreklā. šodiena nebija pārāk produktīva darbu ziņā. nav apēsts neviens dārzenis. uzcepu super viduvēju plātsmaizi un super viduvējus cepumus. daudz dejoju un dziedāju. biju aizbraukusi līdz iestādei un ātri vien devos prom. redzēju kādu, kuru negribu redzēt vairs nekad. vēl šodien domās pavāļājās arī jaunas sejas. par kaut ko jau ir jādomā, taisot tās mīklas. domāju par vairākiem zilacainajiem. vēl veikalā redzēju pārāk skaistu puisi ar melnu sunīti, viņam acis, iespējams, bija brūnas. neomulīga diena par spīti visām omulīgajām nodarbēm. āda uzvedas sliktāk nekā ilgā laikā. vismaz otrā atbrīvotības sajūtas diena iepriekšējā romantiskā kandidāta jautājumā. saprotu, ka viņam tāpat, kas gan jau ir labi. nopirku kreimenes. atcerējos nopirkt vegetu. izdzēru tējas kanniņu ar karkades tēju ar kanēli, krustnagliņām un medu, iesaku arī jums. ceru uz produktīvāku rītdienu jeb šodienu
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, May 21st, 2026
| |
03:30 - dārgā dienasgrāmata,
|
vakardien atkal saņēmu ziedu, par ko ieminējos vienu reizi, mēnešiem atpakaļ. man teica, lai minu, kaut kas starp pieneņpūku un dadžiem. nekādīgi nevarēju izdomāt. visas vāzes pie manis ir aizpildītas. labi, viena nav. man ir vāze, kas gribētu būt cita vāze. tā vāze arī laiž cauri ūdeni, pretēji paredzētajai funkcijai. kas sader ar faktu, ka tā vāze gribētu būt cita vāze. uz tās ir uzgleznots arī labirints.
šorīt pamodos un vēlreiz runāju ar cilvēkiem, ar kuriem nav raksturīgi bieži runāt. nerunāju ar tiem, ar kuriem raksturīgi runāt. vienīgais acīmredzamais cikls ir, ka nepārtraukti un regulāri notiek kaut kas neraksturīgs. visapkārt ir haoss, bet atkal, jūtos mēreni. komfortabli skumja. tāpat arī eju dušā, sākumā līdz iekliedzieniem karstā, iznāku drebēdama. saņemot naudu bezprātīgi uzdzīvoju, pēc naudas mierīgi izdzīvoju. šodien esmu teikusi sev gudras lietas. domāju, kā būtu, ja uz šodienu man neviens nerūpētu? izlēmu pamēģināt. ja nesanāca neapzināti par kādu rūpēt, tad šodien, kopš tās domas, man neviens nerūpēja. un ziniet ko? nevienam es arī baigi nerūpēju. tas ir ļoti atbrīvojoši. pat saņēmos būt diezgan produktīva!
vakar uz spoguļa esmu uzrakstījusi "nebaidies būt maiga", šodien skatos, domāju, kāpēc man nebaidīties? kāpēc vispār būt maigai? bet, ja jau vakar uzrakstīju, varbūt to būs jāizlasa citu dienu. nolakoju sarkanus nagus. neraksturīgi daudz šodien iedomājos par kādu, par kuru agrāk bija raksturīgi domāt daudz. šķiet, ka šodiena bija pirmā diena kopš, kad jūtos atbrīvota. ar nepacietību gaidu pārmaiņu dienas, kas pienāks raksturīgi ātri. tad atbrīvota nesajutīšos ik pa laikam, bet atbrīvojums kļūs par periodu. un pienāks raksturīgi regulārais brīnumu katru dienu cikls. vairs nebūs jādomā atbildi, jo būs varianti.
ir pienākušas dienas, kad nav naudas. manas mīļākās kulinārijas dienas! tīrot atvilktnes un dārgākā sastāvdaļa tikai tīra mīla pret spēli un nenopērkams fokuss... pēdējās dienas pārēdos. ko cept, cepumus vai plātsmaizi? labāk abus. jāatceras nopirkt vegetu.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, May 19th, 2026
| |
00:22 - dārgā dienasgrāmata,
|
šis rīts vēlreiz bija pēcpusdiena. tā kā pāris stundas tika nopļāpātas, izlēmu šodien nedoties uz darbu, bet iestādi un padarboties tur. satiku viņu pirmo reizi kopš. saruna ritēja, bet viss likās nepareizi. nekas nav skaidrs! acis saka vienu, vārdi saka citu. ķermenis runā tikai mīklainu neskaidrību. valodas pretojas, teikumi saduras. nesaprotu, kā var būt kaut kas tik neskaidrs. jau labu laiku viss ir bijis viegli skaidrs, un še tev, tagad vienkārši nekas nav skaidrs. pašai arī grūti bija palūkoties, nebija kā ar manu taureni. acīs skatīšanās vietā skatījos un glāstīju citu. gaiss bija mitrs, varbūt vainīgas visas neizraudātās asaras.
ir nācies palaist tik regulāri, ka palaist ir pāris dienu problēma. tur nav ko rēķināt, tas ir izrēķināts. gaisu pildīja nepateikti vārdi, pat nezinu, vai mani, jo nebija nevienas domas. nu, noteikti arī mani, kuri bija aizklīduši un atstājuši mani ar mucas tukšu galvu. tukšumu, ko patīkamākas gaisotnes dēļ neizvēlētos, bet kas tika izvēlēts manā vietā. nodomi un sapņi morfējas pieklājīgā cerīguma trūkumā. tādas mēdz būt risku sekas, ne tikai šampanietis. lai vai kā, katru reizi uzņemos un uzņemtos to risku. pat ja šampanieti vairs nedzeru.
gaisu pildīja arī pateiktie vārdi. plānoja ierakstīt dziesmu. dodoties mājās domāju, cik labi, ka visu pārtrauca. ja nu man nebūtu patikusi viņa balss, kas likās nomierinoša visas citas dienas? tāpēc šodien saņēmos un noklausījos to dziesmu vēlreiz, jo tā nenesīs uz sevis daudz smagāku atmiņu. varēšu patiešām klausīties labu dziesmu un, arī ja izjutīšu grūtumu, tad ļoti, ļoti izturamu.
pateica, ka arī no manis sajūt negatīvu enerģiju konkrētā tematā. es nepateicu, ka uz viņa galda netīšām ieraudzīju papīŗu, kas atklāja dzimtos datus, un jutos tik vainīga, ka pat nerakstīju par to. nu, tagad šis ir nost. nepateicu arī, ka par to pašu tematu izglītoju ābeli ar vārdiem, ka ilgi nevienu nevedīšu. ja tomēr aizietu līdz vešanai, tad ar nosacījumu, ka manā ģimenē viņš būs pienācīgi respektēts un saprasts. ja ne savā, tad manā.
domāju par to, kā dalbajobs teica, ka, neatbilstoši bildēm, redz mani tikai smaidot un smejoties. tad ņēma un atgādināja smagāk kā jebkad, kāpēc slēpju vairumu smaidu un smieklu aiz savas neperētās čaumalas. ienīstu jebko slēpt, bet esmu spiesta.
viņam bieži mēdzu atgādināt kādu, kas viņam darīja pāri, tagad viņš man arī. varbūt tiešām atraidījumi ir aizsardzība. nesaprotu, kas notika. absolūti nekas nav skaidrs. skaidrs ir tas, ka šodien neesmu ēdusi un nezinu kā lai saņemas paēst. acis sūrst un līp. klausos jūras meitiņas skaņdarbu uz riņķi. dejot vienmēr saņemos, šodien pat dziedāt, bet paēst gan nē. pilna māja ar ēdienu, kas pūst kopā ar mani. sēne arī pelē. mēslotie augi dzeltē un vīst. krāsns piededzina. gatavoju negaršīgi. regulāri pārsālu. skaidrs ir arī tas, ka ir pirmais kārtīgais negaiss. kaut tas nerimtos stundām un izdārdētu arī mani. kopumā viss ir labi
ā, vēl! šodien lietū gāju pīpēt. pētīju ziedus. domāju, cik jauki būtu nozagt vienu. tad nodomāju, kāda negantniece esmu, turklāt dienas gaismā. vēl no vietas, ko cienu? kur strādā dārzniece, ar kuru esmu runājusi? prātā likdama sevi kaktā aizšļūcu līdz tālākajam soliņam. tur atradu to... vientuļu baltu tulpi. kāda nozagtu tieši man, slapjā koka gultiņā. tagad tā ir krūzē, starp maniem zagtajiem ziediem
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, May 18th, 2026
| |
02:47 - dārgā dienasgrāmata,
|
man ir ļoti svarīgi rakstīt ne tikai tāpēc, lai sakārtotu domas. arī tāpēc, ka neatceros tālāk par vakardienām. ir ļoti svarīgi dokumentēt notiekošo, lai rastos pierādījums, ka diena patiešām notika. manis pašas atmiņas mani pamet, bet man vajag iegaumēt, ka tur biju. sākšu ar aizaizvakardienu:
vizuāli patīkama diena darbā. čakarīgāko biju paveikusi iepriekšējā dienā, bija palikuši meditatīvie darbi, ko ir vienkārši patīkami stundām neizlaist no acīm. esmu tik pateicīga, ka man ir iespēja teikt, ka mans darbs vairāk uztur manu saprātu nekā to iznīcina. devos prom mazliet agrāk nekā biju iecerējusi.
gāju garām koncertam netālu no pieturas un sapratu, ka tas ir tuvākais naktsdzīvei ko esmu piedzīvojusi mēnešu laikā. vēroju garāmejošos piektdienas ballētajus. ģimenes ar bērniem uz pleciem. pāri, kas gāja grābdamies viens otra pakaļās. puisi, kurš rāpās uz sienas. pusaudzi, kura gāja stāvēt uz ielas, lai kāds puisis viņu novestu nost, divreiz. devos mājās.
nupat kā apritēja trīs mēneši bez alkohola, bet šādas piektdienas ir visgrūtākās. vērojot visus troksnī, vieglā haosā un ar kādu blakus. tad dosies mājās, cerot uz brīnumu, bet pārrodoties sienas būs neviena elpas neiesildītas, ēdiens nebūs gatavs un kaut ko noteikti būs jāmazgā. ja galīgi nepaveiksies, odīs komposta spainis vai miskaste nebūs aiztaisāma. bet! tādās situācijās, vienmēr var sevi iepriecināt, aizejot iztērēt kaut drusciņ naudas.
dodoties darīt tieši to, mani pārņēma kāda vieda doma. ziedus drīkst zagt, bet tikai piektdienās, jo tad ir daudz citu vēl lielāku negantnieku, ko ķert. tā nu viedo domu piekopu vienu vai divas reizes atpakaļceļā.
aizvakardiena:
devāmies pārgājienā. smidzināja lietus. pirmo reizi šogad pūtu pieneņu sēklas. jūra bija rāma. daudz smaržoju ķērpjus. jūrā peldējās divas pīlītes. ar zaru gar krastu zīmēju pīlītes. pinu smilgas. jūra ik pēc soļa skaloja man ārā dāvanas, ik pēc soļa pa spalvai. tad brīnišķīgu sēni. tad domās teicu jūrai, labi, pēdējo dāvanu un dodos atpakaļ pie pārējiem. tā man vēlreiz ko skaloja, un paņēmu savu pēdējo dāvanu. tas bija neliels, gaiši zils taurenis, kurš izrādījās dzīvs. viņa spārni bija salipuši, un uzskatīju to par savu misiju centies palīdzēt viņam atlabt.
tā nu mēs staigājām, es un mans taurenis. sargāju viņu no smidzinošā lietus, kopā sildījāmies, kopā ēdām šašliku, kopā pīpējām cigaretes. kopā sēdējām uz bluķa, kopā pētījām jūru. ar laiku varēja just, ka viņš sāk turēties stiprāk. tad reizēm sāka pamāt man ar rociņu. atklāju, ka uz viņa kopā salipušajiem spārniem pielipusi viena pieneņu sēkla. pirmo reizi dzīvē esmu tik dziļi lūkojusies acīs taurenim.
drīz vien bija jādodas mājupceļā, tāpēc, lai taureni pasargātu no laikapstākļiem, izraku viņam nelielu bedrīti zem pludmales ģērbtuves. uzsēdināju taureni uz neliela koka gabaliņa, un ieliku bedrītē zem jumta žūt. pasargāts varbūt atgūsies. ja jūs kādreiz redzat Carnikavā nelielu, zilu taureni, tad ziniet, ka varbūt viņš ir svarīgākais taurenis manā dzīvē.
atpakaļceļā nozagu ziedošas ābeles zariņu. pašā apakšējā zara lapiņā ir kūniņa. redzēju, ka tur arī pakustējās maza aste.
vakardiena:
nogulēti iecerētie plāni. lēna diena. tīrīju māju. centos paraudāt, nesanāca, bet ilgi nodejoju. tagad gan, rakstot par taureni, kāda asara notecēja. tik un tā, tas nav vajadzīgais, izraudāmais daudzums. pagatavoju čili. karkades tēja, nez kāpēc, garšo kā bebru dziedzeru tinktūra. čili, nez kāpēc, garšo kā zivju eļļa. izmazgāju veļu. biju dušā. varētu paēst naksniņas. grūti rakstīt par emocijām. gribu uz klubu kratīt pakaļu
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, May 13th, 2026
| |
04:48 - dārgā dienasgrāmata,
|
cik skaisti ir bezmērķīgi rakstīt vairākas reizes pēc kārtas, it īpaši dienā, kad visas vārdu virknes skan nepareizi. tiešām saku, ka nejūtos slikti, man bija laba diena un dzīvē nenotiek briesmīgas traģēdijas kā kļuvis ierasts. jau kādu laiku iestājies diezgan izteikts miers. bet emocijas jūtās smagas, krūtīs ir smags tukšums, muskuļi neatslābst un ikdienišķas darbības nejūtas dabiskas. uz riņķi atskaņoju to pašu skaņdarbu, kas jūtas kā šūpuļdziesma. šonakt garīgā gangrēna.
gribu dabūt šo duļķainumu ārā no sevis, negribu nevienam būt par daudz. tāpēc rakstīšu šeit, kamēr izrakstīšu. mani augļi ir nogatavojušies, un ikkatru dienu arvien vairāk pūst. šodien jāsazvanās ar māsiņu, darbs un mācības. ļoti uztraucos, jo ir jau pieci, ārā nevilcinoties kļūst gaišs un es domāju, cik saldi gulēšu. ar aizkariem vaļā, kas ieaicina austošo, zilo gaismu, kamēr esmu sienu tumsā, kas pagaismota ar spilgti silto sāls lampu. tomēr neguļu.
laiks rit, pulkstenis gan nerit. laiks, kas būtu tik izmantojams, bet, pat kad tas ir, tas paskrien. pat mans laiks vairs man nepieder. skan mana šūpuļdziesma, kamēr esmu dūja, saviem smagiem spārniem un smagajām krūtīm. pie sienas, zilos diegos ir izšūtas vēl divas dūjas, kas saskaras ar krūtīm. zinu, ka arī manam smagumam palīdzētu, ja mana dūja būtu tepat. man pašreiz nav skaidrs, kur ir mana dūja. viens no pasniedzējiem jau ir brīdinājis par maniem putniem galvā. varēja jau arī pabrīdināt, ka tās taps dzīvas un tad vienmēr izrādīsies, ka izlikās. gaidu, kad mans laiks atkal kļūs mans.
tā ir kailām meitenēm. kailas meitenes staigā savu atklāto miesu, gribēdamas, lai viņām būtu aukstas rokas un viņas būtu gulbji. rokām nākas svīst, jo apstākļi māca justies kā neglītajam pīlēnam. pēc grābieniem pieskārieni top nepieejami. meitenes apaug ar čaumalām, viņas vajag perēt siltā vietā. tad meitenes izmisīgi meklē kādu, kas viņas perēs. reti kurš putns grib perēt svešu olu, pat ja tā ir pievilcīga ola. tad viņas dus savā aukstajā čaumalā. tā dzimst neglītie pīlēni, neperētās olas
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
03:09 - dārgā dienasgrāmata,
|
ožu kā zelts, dušā neiešu. pavadīju Beāti ar zilajām acīm un sārtajiem vaigiem līdz aptiekai. atmiņas šodien ir ļoti grūti atcerēties, jūtos it kā ar mani nekas nekad nebūtu noticis. ļoti gaidu pirmo gāzienu esot darbnīcā. šodiena tāda diena, ka, ja nāktu sirsnīgs raudiens, tad nespītētos un izlaistu, pretēji tam, ka apņēmos neraudāt līdz laimes asarām. šodien tāds noskaņojums, ka varētu pasākt rakstīt absurdi garus teikumus un tos nepārtraukt, tieši tā kā mēdzu to darīt pamatskolā, un saņemt aizrādījumus no skolotājas.
šodien ir grūti dzīvot ar tīru sirdsapziņu. meloju tik daudz baltus melus, ka tie saveļas kopā vienā lielā, melnā, ļaunā melā. un tie meli pat nav mels, tā ir mana tušētā patiesība. es nesaku vārdus, kas nav patiesība, bet vārdus, kas ir duļķaini atšķaidīta patiesība. dzēlīgs noskaņojums. nemeloju, bet arī nesaku patiesību. neatceros atmiņas, bet blāvas pēcgaršas. bet atceros, ka pavisam nesen jutās pavisam citādāk. cik lielā mērā tā bija ilūzija? daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nesaņemšu un daudz atbilžu, uz kurām jautājumus nedzirdēšu. es nepārdzīvoju, ka zaudēju cilvēkus. jūtas ir laimes spēle un ja nav, tad nav. ir dumji pretoties bet dabu. tāpat ir jārij emocijas.
man reiz teica, ka nemāku mīlēt bez nosacījumiem. to teica cilvēks, kurš arī iemācīja, ka nosacījumi tomēr ir. ja nosacījumu nav, tad mīlestību sāk izmantot, bet mīlestību nedrīkst izmantot, mīlestība ir svēta. izjūtu mīlestību bieži, pret daudziem. turpināšu darīt tāpat, kamēr kāds vēlēsies to noturēt. vienkārši sāks vienu dienu un nekad nebeigs. un man būs tāpat. tad mēs kādu sirmu dienu kopā teiksim, ka vienreiz sākām, tā arī nekad nebeidzām. tad viss būs skaidrs. mana mīlestība nešķitīs smacējoša, arī ja viņa vienmēr grib būt blakus, zināt, ko domā un pieskarties. to turēs kā tīŗu elpu svaiga gaisa, pārliecināti un lepni.
kad vēlreiz jutīšu mieru divatā? domāju par citiem sirdspukstiem, atskaņotiem caur siltu ādu. savējos nedzirdu. kādreiz tā būs! un varēšu mīlēt tik smacējoši, cik vēlos. nekad nebūs jāslēpj kārtis vai jārēķina balansu. nekas nebūs spēle vai matemātika. viss vienmēr būs skaidrs, visa būs daudz un nekas nebūs par daudz. nez, cik auksti būs šoziem? šodien jūtos kā dūja. ar smagiem spārniem. lielos vilcienos jūtos ļoti labi tāpat
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, May 9th, 2026
| |
22:21 - dārgā dienasgrāmata,
|
esmu patīkami pārsteigta par sevi, cik mierīgi esmu uzņēmusi pēdējo sirds kairinājumu. protams, ir simptomi - pārāk tuvu esošie svešinieki tramvajā, pārāk skaļās skaņas, pēkšņa vajadzība pēc absolūta klusuma, bezmērķīga staigāšana, apetītes trūkums, vēlme diendusot, atrunas tuvajiem. bet tad, atvedu mājās jaunu vāzi, jo visas esošās ir pilnas. un visur, kur gāju, redzēju tik daudz skaistā. gāju ārā no mājām, lai ietu uz namu. aizgāju tā, it kā nams piederētu man. vēlāk līdzi šļūca kaklasaite, ko atklāja ārzemniece, kad pirku vēl vienu dārgu kafiju. apbrīnoju zīlējamo iekārtu, mehāniski iegriežamu raganu. ieelpoju gaisu, kas smaržoja kā mana pirmā vasaras darba vieta. es mīlēju to darbu! redzēju spāres biežāk kā jebkad, mazgāju grīdas ar dīķa ūdeni, iztukšoju parkus, lai veidotu augu kompozīcijas, ikdienišķi no bēniņu loga nonesu visus taureņus, rakstīju slepeno dienasgrāmatu, sadziedājos ar atbalsi negaisos. vēl šodien dzirdēju kaislīgi ticīgu sievieti. zirgu iela bija visklusākā. antikvariātā bija ļoti dārgi. sēžot pie ūdens, pretī nostājās pāris un sāka skūpstīties. parunāju ar maziem putniem. pīļu tēviņam bija traumēta kāja, mātīte visu laiku bija klāt. parkā bija koks, uz kura tik ļoti gribējās apgulties. gaita bija lēna.
pāris dienas atpakaļ gatavojos ļaunākajam un izlēmu, ja reiz tā notiks, tad šoreiz es:
1) neraudāšu, jo nākamās asaras būs laimes
2) pirkšu sev ziedus
3) ja nevarēšu nopirkt, nozagšu
4) ja nevarēšu nozagt, došos sēdēt pie ūdens
5) ja nevarēšu sēdēt pie ūdens, naktī skaļi dziedāšu ar logiem vaļā, kamēr kaimiņi neizsauks policiju
viņa dāvātie ziedi jau mirst, bet man patīk kā vīst šī tulpju šķirne. pagalma ceriņu krūmā plaukst ceriņi. šonakt derētu uzpildīt jauno vāzi. rīt varētu aizvietot arī mirstošo liliju. nav nekas tik dramatiski. šodien sevī mīlēju to, ka vienmēr pamēģinu, un katru reizi pieceļos mazliet labāka nekā iepriekš. katru reizi, kad dāvāju savu mīlestību, tā vienmēr pārsteidz atpakaļ tā, kā nenojaustu, bet tā kā izrādās pareizi. lai vai cik labi nešķistu, nākotnē vienmēr pārsteidz vēl labāk. vai, kā minimums, citādāk. turklāt, tagad zinu, ka pareizi skaitās "pašreiz", bet tas tomēr nepārraida vēlamo emocionālo nokrāsu kā manis iemīļotais "patreiz"
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
03:46 - dārgā dienasgrāmata,
|
ir tik netaisnīgi dusmoties, kad nepiekrīti savām dusmām. nevēlos uz nevienu dusmoties, jo nejūtas pret mani tā, kā sapņoju. tā vienkārši ir. bet emocijas ir tikai mirklis, pēc nedēļas jau rakstīšu par kādu citu. es lūdzu Dievam, lai dara man skaidru pēc iespējas ātrāk. un viss tapa skaidrs pie pirmās iespējas. plāksterus jāplēš ātri un uz nobrāztiem ceļgaliem jāliek ceļmallapas. skaistām meitenēm nekas nekaiš.
kādu dienu gan vairs nešaubīšos. kādu dienu viss būs tik skaidrs! un skaidrs būs katru dienu. skaidrs būs drošs un uzticams. viņš neaprunās, viņš nepazudīs. skaidrs mācēs būt klāt pat tad, kad nav ērti. un skaidrs virzīsies taisni, viņš nespers soļus atpakaļ, jo viņam būs skaidrs. skaidrs būs pārliecināts un skaidrs būs maigs.
kaut kur pasaulē šobrīd ir mans skaidrs.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:28 - dārgā dienasgrāmata,
|
neesmu rakstījusi nedēļu, kas ir slikti, jo nevarēju vārdos procesēt savas emocijas pati sev. tā arī šī nedēļa kļuva par amerikāņu kalniņiem. jūtos stulbi, pievilta un apčakarēta, bet esmu stingri izlēmusi, ka manas nākamās asaras būs laimes. beigās atkal esmu pārāk daudz. ir ērti, kad attiecīgas privilēģijas tiek uzdāvātas. dāvātās priekšrocības ir ērti manipulējamas, grozāmas pēc saviem ieskatiem. tās nepieprasa atbildes, nepieprasa drosmi, nepieprasa pārliecību sevī un var ērti vilkt ilgāk, ilgāk, ilgāk, cik tīk pašam. tāpēc dāvātājiem ir jāapstājas pretī ar spoguli un jāuzdod jautājumus. jādara to, uzdodot katru jautājumu atkailinot visu, ko nevar apģērbt. kā arī, lai otrs sadzirdētu pats savu atbildi. tā turpmākie jautājumi kļūst atbildēti bez vārdiem. šodien redzēju sievieti, kas spoguļojās pieturas atspulgā.
ir noticis tik daudz, bet vārdi tik grūti nāk. bieži apskauju savas plaukstas. kaut kas krūtīs mītošs dara par sevi zināmu. pieprasa smagumu un spiedienu. katru reizi, kad nēsāju savu sirdi redzamu pasaulei, apzinos, kādi riski nāk ar to. tāpat katru reizi izvēlos tieši to ceļu. bet, ja tā nedarītu, tad ar mani nenotiktu brīnumi gandrīz katru dienu. kā, piemēram, saskarsme ar vīrieti ar ūsām no šodienas. vai arī garāmgājēji retāk saņemtu komplimentus. šodien neuzrastos kutinoši aizraujoša radošā ideja. ziedu veikalos trūktu pircēju. ja tā nebūtu, mana vulkāna lava neinficētu ar manu pa porām tekošo mīlestību. pasaulē samazinātos naivo optimistu skaits. kopumā, pasaule būtu slimīgi pelēkāka.
bet ziniet, kas tajā ir labi? ar laiku sāpju stīgas nodilst. uztrenējas stūrgalvība, spēj stāties pretī atkal un atkal. pārgalvīgi uzņemies kaut ko jaunu atkal un atkal. nogāzies, tad celies. bet katru reizi tā celšanās paliek arvien vieglāka! un notiek jauni brīnumi! lai vai kāds brīnums notiktu, vienmēr notiek kas vēl neiedomājamāks! atceries, ka tajā nav jānīkst, bet vari dot iespēju kam jaunam. šodien apkārt bija daudzas acis, kuras visu laiku ceļoja. gaidīju, protams, no viena virziena, bet pieķēru arī citas.
darbu netrūkst, tāpēc nebēdāšos ilgi. jebkurā gadījumā,
current mood:  horny
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, May 2nd, 2026
| |
02:39 - dārgā dienasgrāmata,
|
patreiz esmu eikalipta vannā, deg smaržīga svece, lido pirmā muša, dzeru ūdeni un pīpēju iqosu. šodien deg atkritumi. mamma sagaidīja ciemos ar ierasti šopaholisko daudzumu gardumu un dāvanu.
nu jau aizvakardiena bija emocionāli pārpildīta. redzēju daudzus skaistus darbus. dzēru pakām dāvinata piena ierasto kafiju vietā. daudz kautrīgi saskārāmies, atturoties vilkmei ieturēt distanci. ar it kā nelielu aktu veicām lielu, publisku un, bez šaubām, abpusēju apliecinājumu. patreiz itin nekas nav skaidrs. ar katru tikšanās reizi pasaule gāžas jaunos un lielākos veidos, un tad seko lielāks klusums nekā iepriekš. man ir divējādas attiecības ar klusumu - man tas pat ļoti ir vajadzīgs vienatnē un kad viss ir skaidrs, bet nepatīk vientulībā un neskaidrībā. es nemēdzu nozust, ja mani kāds patiešām interesē, jo izsīkusi sociālā baterija. visticamāk tāpēc, ka zinu, kā tas liktu justies man. varbūt citiem ir savādāk, turklāt nevēlos nevienu turēt grožos vai dresēt, bet tomēr gribētu detaļās zināt visu, ko otrs jūt. patreiz cenšos mācīties ievērot sev neraksturīgo distanci, un nav nemaz tik slikti, bet tomēr uzpeld bailes un šaubas. ceru, ka drīz tā vairs nebūs.
sanāca visai produktīva diena. paveicu tik, cik biju iecerējusi, bet neticēju, ka spēšu. pēdējā laikā cilvēki kļūst arvien koķetāki. komunikācija iet viegli. uz rītdienu jeb šodienu arī iecerēts paveikt daudz. visdrīzāk atkal satikšu viņu. pietrūkst ilgas sarakstes. transportā redzēju sievieti, kura aizvērtām acīm klausījās mūziku un ritmā sita pēdu. tam, ko viņa klausījās ar uzslēgtu pilnekrānu, pa vidu bija rakstīts hot stuff. guļu eikalipta vannā stundu un tā joprojām tvaiko. sasmērēšos ar liepziedu eļļu un, iespējams, uzcepšu saldēto picu. šodiena būs brīnumpilna. lai jums visiem salda dusa un brīnumpilna šodiena
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, April 30th, 2026
| |
02:48 - dārgā dienasgrāmata,
|
šorīt pamodos kliegdama un spiegdama bez dota iemesla, tikai tāpēc, ka joprojām viņš patīk. neatceros, ko un vai sapņoju, bet riju gaisu, kliedzu un dejoju visu gatavošanos iziešanai. biju aplūkot citu darbus, uzraudzīt savējos. izdzēru pāris kafijas. nopirku bērzu sulu, kas, diemžēl, bija pretīga. nosūtīju pavedinošas bildes. pēc atbildēm sekoja ilgs klusums. aizņēmu rokas ar visu, ko varēju darīt, lai būtu iespējams pievērst klusumam pēc iespējas mazāk uzmanības.
sajutos kaila vairāk veidos nekā vienā. cikliski un, patiesībā, visai bieži, mēdzu kļūt kaila daudziem, bet būt kailai kādam personīgi ir daudz smagāk. tad neesmu tikai skatāms ķermenis vai misija, bet nosūtu savu atkailināto dvēseli, skatāma ķermeņa formātā. padaru sevi trauslu un skatos, kā ar mani apiesies. vēlāk tik un tā ir jāietur vispārpieņemto spēli - nedrīkst rakstīt pārāk daudz, nedrīkst atbildēt pārāk ātri, nedrīkst atklāt visas kārtis uzreiz. nedrīkst tik agri teikt, ka man ir bail, vai, vēl ļaunāk, cik bieži pietrūkst. šodienas klusums man atgādināja par visiem cilvēkiem, kuri mani ir pametuši, darījuši pāri vai tinuši ap pirkstu. pēc ikkatras no tām situācijām saku sev, ka esmu kļuvusi niknāka, stiprāka un gudrāka un spēšu to atpazīt nākamreiz. pat ja atpazītu, kā es sevi aizsargātu?
šodien, vērojot darbus, pienāca kāds puisis. nesen uzzināju, ka viņi ir tuvos draugos, tāpēc, protams, centos ko pateikt. bija ne pārāk veikla pāris teikumu saruna. esmu šaubīga par vairākiem viņa draugiem, bet tieši šis draugs nolasās, ka varētu būt sakarīgs cilvēks ar sakarīgiem nodomiem. vakariņās pagatavoju maltīti ar daudz dārzeņiem, kas pēdējā laikā neēdas pietiekami. saldajā melone, ko tā arī neiesāku un neapēdu. nevaru sagaidīt un baidos par nākamo tikšanās reizi, kas solās būt šodiena. ceru, ka neapgāžama skaidrība nāks drīz un to nespēs izkustināt pat mans mokoši skeptiskais, bet salkani naivais prāts. šodien daudz jāpaveic. ceru, ka šodiena būs negaidīti brīnumaina
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, April 28th, 2026
| |
23:52 - dārgā dienasgrāmata,
|
ko es tur teicu par sūdīgām dienām? šodiena tāda nebija itin nemaz!
piecas stundas miega nejutās kā neizgulēšanās, sešas kafijas nejutās kā sirdstrieka, apetītes nebija un tas netraucēja, eksplozīvi tualetes apmeklējumi visur, kur vien varēja, arī netraucēja. viss bija tur, kur tam jābūt un uzradās viss, kas varēja uzrasties un tik labi, cik tam iespējams uzrasties. biju pareizajās vietās un runāju pareizās sarunas. visu redzēju, pietam dejojot. šodien dejoju visos stāvos un ārā, mājās gan dziedāju. daudz svīdu un ķiķināju, ļoti, ļoti daudz. pieskāros ādai, apskāvu, pētīju, redzēju puskailu. skatījos kā plīvo vēļ neatplaukušie koki, tad skatījos uz jau zaļākiem kokiem. fantazēju kā vienā no tiem karātos kā sikspārnis no visložņājošākajā zara.
vienmēr esmu domājusi, ka esmu agrs rudens, jo tad piedzimu un daudz esmu jutusies kā melanholiski drūma rudens diena negaisā, vai kā āboli, kas krīt no ābelēm pakšķēdami birstošajās lapās. šodien, savukārt, daudz domāju par to vēlo, ziedošo pavasari. aizdomājos, ja nu patiešām esmu? kusu visur un skaļi, pa lielam vienkārši staigāju izkususi. ja kāds skatījās, tad noteikti arī redzēja. ja kāds neskatījās, tad to paziņoju. atsauca atmiņā vidusskolas slepenās dienasgrāmatas skici, kur esmu bērzs, kas sulojas.
šodien lika smaidīt ļoti daudz kas, kā, piemēram, pāris, kurš skūpstījās pakaļās grābdamies, gandrīz vai ēzdami viens otru, atspiedušies pret sienu, netālu no pieturas. pārrados mājās juzdamās neparasti dzīva, pat ja ķermeniskā enerģija ir jūtami ierobežota. noliku pēdējos grieztos ziedus kaltēties, tagad vāzi rotā lilija. drīzāk lilija rotā vāzi. duškabīnē karājas eikalipta slotiņa. ziedu dienas ir rūpēm par sevi. pamēsloju augus, satīrīju dzīvokli, noliku kaltēties sēnes, iegāju karstā dušā pustumsā, izmantoju visus iespējamos produktus. sakopu sevī visu, ko varētu sakopt. sakopu dzīvoklī visu, ko vajadzēja un drusciņ vairāk. tagad dzeru kumelīšu tēju un ēdu bulciņas. aizmigšu jūtot savu sirdi
p.s. kūciņas Pārsla no Maximas ir ieelpojamas
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
01:11 - dārgā dienasgrāmata,
|
vēl viena sūdīga diena, šodienu par tādu var saukt bez jebkādām šaubām un attaisnojumiem. cikliski eju cauri brīnumu laikiem. brīnumu laiki ir periodi, kad ar mani katru dienu notiek brīnumi. viens no maniem mīļākajiem, nesenajiem brīnumu periodiem sevī ietvēra, ka man absolūti neviens nopietni nepatika un neinteresēja. vienkārši iemīlējos vairākos svešiniekos katru dienu, dāvāju katram ap pusstundai savas uzmanības un turpināju dienu līdz nākamajam. uz to laiku visās dzīves jomās bija novērojami panākumi, ikdiena bija motivēta un piepildīta. nejutos nepārliecināta sevī un nogurusi, drīzāk nogurusi, bet visu varoša un debešķīga. tiklīdz atkal sāku kādam pieķerties, tas ietekmē manu pašsajūtu vairāk nekā vēlos. atkal vergoju jūtām. bet, tās nav dienas galvenās raizes.
jau pirmā pamošanās bija briesmīga. pirms miega cerēju uz sapni, pamodos no ļaunākā murga dzīves laikā, un esmu pieredzējusi murgotāja. viennozīmīgi uzstādīja toni visai dienai. pa ilgiem laikiem iedzēru stiprākās nervu zāles, bet nekas neuzlabojās. visu dienu jutos viegli ievainojama, viegli sadusmojama, viegli apbēdināma. cilvēki jutās kā sazvērestība. pati arī jutos kā sazvērestība un tas nav nekas, kas es vēlos būt. zinu, ka viss ir manā ietekmē, bet ir dienas, kad šķiet, ka neesmu. kaut kādā veidā jebkura darbība un jebkurš lēmums šķiet kā nepareizā izvēle, pareizie vārdi noripo no lūpām nepareizi. nav skaidrs, kas ir pareizā vieta vai pareizais laiks. pēc brīnumu periodiem vienmēr nākas atcerēties, ka esmu trausla, arī pret manu gribu. nepaveicu ne tuvu cik biju iecerējusi, jūtos ļoti vīlusies sevī. tagad pamanu visas dienas, kad kaut ko atliku un turpinu atlikt. pārrodos mājās, slēdzu visus sildītājus, vāru visu, kas izvārāms. pārģērbjos vissiltākajās māju drēbēs, halātā un trīcēdama lienu zem visām segām, atkārtoti mēru temperatūru, kas beigās izrādās normāla, lai gan tiešām jūtos drudžaini. viss jūtas nepareizi un nekas neliekas skaidrs. pēdējās dienas arī izteikti nav apetītes.
labās ziņas ir, ka šovakar ēdu pirmo pilno un pilnvērtīgo maltīti vairāku dienu laikā. un atradu savu mīļāko šalli pakarinātu uz durvīm, ko, domāju, vakar nolaupīja vējš. mazā māsa pirmo reizi manā video zvana klātbūtnē lika brūno lāci, kas laikam nozīmē, ka tiešām esmu īsta lielā māsa. vēl, youtubē rekomendēja gadiem pavisam aizmirstu dziesmu, ko agrāk ļoti mīlēju. vēl kas labs, daudz vairāk cenšos dziedāt un vairākas dienas kaut ko rakstu. cerams, ka nākamā diena nesīs vairāk labu lietu, ko apkopot un murgi nemocīs.
vai kāds no jums dzīvo paildzināti garlaicīgu jeb drīzāk vienmuļu, bet piepildītu dzīvi? uzsvars uz paildzināti. prātoju, vai tas vispār ir iespējams.
šonakt nevienam nenovēlēju saldus sapnīšus un bučiņas, ceru, ka jūs gan!
current music: cigarettes after sex - please don't cry
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, April 27th, 2026
| |
02:21 - dārgā dienasgrāmata,
|
|
gleznot gaismu ir visgrūtāk un, acīmredzot, rakstīt par labām lietām un baltām cerībām arī nav vēlams. mani vakardienas centieni labākai šodienai ir atspēlējušies sūdīgi un, laikam, ne man vienai. arī gleznot gaišas gleznas ne prasās, ne sanāk. vienmēr uzgleznojas dubļainas un tumšas. krāsas, ko izmantoju, lai to tumsu balansētu, arī parasti ir uz tumšo pusi, dūmakainu noskaņu vai indīgi spilgtas. šodien sēdēju saulē, riju bēdīgas dusmas, klausoties mūziku pārāk skaļi. kad pārāk ilgi pavērs aizvērtās acis uz tīru sauli, vari paskatīties, cik spilgti sarkanrozā spīd tavi plaksti. kad acis atver, pasaule spilgtajā dienas gaismā kļūst par blāvu tumsu, bet zaļie tulpju kāti top īpaši izteikti zaļi. jau kādu laiciņu līdz ar pamošanos sāk raustīties labā acs. kad kļūstu pārlieku bēdīga, šķiet, ka asaru dziedzeris pulsē. domāju, ka varbūt tur ir korķis, jo nesanāk izraudāt visu, ko gribētos. pat ja nav līdz galam skaidrs, ko tad gribu izraudāt. kopumā iet neslikti, nav nekā pārlieku dramatiska, par ko sūdzēties. māc briesmīga sajūta, ka esmu bijusi samērā laimīga neparasti ilgi, un ka atkal kaut kas tuvojas. zeltītajā pēcpusdienā sēdēju sabiedriskajā transportā, man blakus bija brīva sēdvieta. tik daudzi stāvēja kājās, bet nesēdās blakus. sēdēju un domāju, ka ganjau redz, ka tobrīd jutos briesmīgi un baidījās tikt aplipināti. un nē, es nesmirdēju, no rīta veicu dažādus pretsmirdēšanas rituālus. īpaši pacentos, lai smaržotu kā vēls, ziedošs pavasaris
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|